====Kyrie eleison==== Baznīcas terminu vārdnīca

Teoloģija - (gr. val. teos - Dievs, logos - mācība). Antīkajā pasaulē jēdzienu "teoloģija" lietoja saistībā ar reliģiski - mītiskām mācībām par dievu un pasaules izcelsmi. Par teologiem sauca dzejniekus - mītu sacerētājus (piem. Homēru), atšķirībā no filozofiem - dabaszinātniekiem. Romas impērijā teoloģizēt nozīmēja piedēvēt imperatoram dievišķas īpašības, uzskatīt viņu par dievu. Tādēļ pirmajos gadsimtos kristietībā šis termins netika lietots. Vēl 3. gs. Aleksandrijas Klements un Origēns pa vecam apzīmē grieķu mitoloģiskos dzejniekus par teologiem. Attieksme pret šo vārdu sāk mainīties laikā, kad kristietība svin uzvaru pār pagānismu. 4. gs. vārds "teoloģija" var ieiet kristīgajā apritē ar jaunu saturu. Grieķu baznīctēvu darbos "teoloģija" tiek lietota Trinitārisko un Kristoloģisko herēžu apkarošanā un sāk formulēties kā mācība par īsteno/pareizo Dievu, kopš tā laika tā sāk ieņemt stabilu vietu kristīgajā terminoloģijā. Rietumu kristietībā pakāpeniski notiek izpratnes maiņa par teoloģiju no "doktrīnas par Dieva personu" uz "teoloģiju kā zinātni". 13. gs. pirmajā pusē, Parīzes universitātē vārds pieņem nozīmi "zinātņu zinātne" un nodalās no filozofijas. Sākot ar augstsholastikas laiku teoloģijas jēdziens izkristalizējas ar savu pamatnozīmi: "zinātne par kristīgo ticību". Tādā pamatā arī ir teoloģijas jēdziena izpratne mūsdienās. Pareizticīgajā baznīcā par teologiem tiek dēvēti tikai trīs cilvēki: apustulis Jānis Teologs, Gregors Teologs un Simeons Jaunais Teologs.
Ticībā mācāmie ļaudis (Оглашенные) – cilvēki, kas vēl nav pieņēmuši kristību, bet tam gatavojas. Senajā baznīcā pirms trešās dievkalpojuma daļas (Vakarēdiena) viņiem tika pavēlēts iziet no baznīcas, šis uzsaukums (Ticībā mācāmie ļaudis izejiet, lai neviens no ticībā mācāmajiem.) vēl arvien tiek lietots liturģijā, kaut vairs tam nav praktiskas nozīmes.
Ticībā mācāmo ļaužu liturģija, Katahūmenu liturģija (Литургия оглашенных, Литургия катехуменов) - Otrā liturģijas daļa. Tajā piemin Jēzus Kristus atnākšanu pasaulē, Viņa mācību un prieka vēsti par debesu valstības tuvošanos.
Ticības censoņi, Svētcīnītāji (Подвижники) - Cilvēki, kuri veikuši īpašus garīgus varoņdarbus, kuri saistīti ar atsacīšanos no sevis un kuru mērķis ir sasniegt pilnību Kristū (piem., atsacīšanās no laulības, atsacīšanās no ikdienas labklājības utt.).
Ticīgie ļaudis (Верные) - ir kristītie, kuri piedalās ticīgo ļaužu liturģijā, sv. Dievmielastā.
Ticīgo ļaužu liturģija. Литургия верных. ∆ ir trešā liturģijas daļa. Tajā var piedalīties tikai visi kristītie. Dievkalpojuma gaitā te piemin sv. Vakarēdiena iestādīšanu, Jēzus Kristus gaitas, nāvi, apglabāšanu, augšāmcelšanos un pacelšanos debesīs. Ietilpst: sv. Dāvanu pārnešana no upurgalda uz dievgaldu, ticīgo sagatavošanās to iesvētīšanai, Dāvanu iesvētīšana, ticīgo sagatavošanās sv. Vakarēdienam, sv. Vakarēdiena baudīšana un pateicības lūgšana par sv. Vakarēdienu.
Tihvinas Dievadzemdētājas ikonas parādīšanās svētki. Явление Тихвинской иконы Пресвятыя Богородицы. Tradīcija stāsta, ka šī ikona nāk no Konstantinopoles, kur noslēpumainā kārtā tā pazudusi. Tās parādīšanās notikusi 1383. gadā kņaza Dimitrija Donskoja laikā. Ikona gaismas apmirdzēta parādījusies virs Ladogas ezera un ceļojusi pa gaisu līdz Tihvinai. Vietā, kur tā apstājusies tikusi uzcelta baznīca, kas nosaukt Dievmātes aizmigšwanas vārdā. Dievnams vairākkārtīgi dedzis, bet ikona palikusi neskarta. 1546. gadā te uzcelts vīriešu klosteris. Svetkus atzīmē 26. jūnijā.
Tipikons – dievkalpojumu grāmata, kas satur dievkalpojumu uzskaiti katrai gada dienai.
Sv. Tradīcija, Sv. Mutes mācība, Sv. Mantojums (Предание) - Sv. Mutes mācību pareizticīgā baznīca sauc par mutiskiem “Sv. Rakstiem”, kuri ir tikpat svarīgi kā ticības avots, kā rakstītais Dieva vārds un uzskata par nepieciešamiem, lai pareizi izprastu Sv. Rakstus. Sv. Mutes mācība ir viens no abiem kristīgās mācības izejas avotiem. Sv. Tradīcija tāpat kā Sv. Raksti ir paša Jēzus Kristus un apustuļu mācība, ko tie nodevuši draudzei mutiski, bet kas vēlāk uzrakstīta. Tādi Sv. Mutes mācības liecinieki ir: 1) Vietējo draudžu ticības simboli (piem. Antiohijas, Aleksandrijas draudžu ticības simboli); 2) “Apustuļu noteikumi”; 3) Sv. Vispasaules un arī vietējo konsilu, kurus atzinis VI Vispasaules konsils, noteikumi; 4) “Ticības patiesības”, ko ir rakstījuši atsevišķi baznictēvi dažādos jautājumos. Piemēram, Bazilijs Lielais, Gregorijs Palama u.c.; 5) Senās Liturģijas; 6) Mocekļu akti; 7) Sv. baznīctēvu un mācītāju darbi, kuri skaidrojuši senos simbolus un pamatīgi izklāstījuši baznīcas mācību; 8) Sv. baznīcas prakse.
Triode – dievkalpojumu grāmata, kas satur gada dievkalpojuma loka mainīgos lūgšanu tekstus.
Tropārs (Тропарь) – (no grieķu vārda troparion, kas nāk trepo - ,,atgriežu” - jo atgriežas pie kanona irmosa un pakļaujas tā ritmam un tonim). Tropārs īpaša svētku dziesma, kurā izteikta svinamā notikuma nozīme. To dzied par godu kādam svinamam notikumam vai godājot svēto darbus. Iesākumā tropāri bijuši īsi dziedājumi - muzikāli - poētiski komentāri Vecās un Jaunās derības rakstiem dievkalpojumos. Agrāk tropāri tika rakstīti ritmiskajā prozā, IV - V gs. parādījās pantu tropāri. Tulkojot tropārus no grieķu val. uz citām valodām tropāru metrika nesaglabājās. Attīstoties baznīcas himnogrāfijai radās vairāki tropāru veidi: irmos un kanona tropāri, stihira, ipokojs, kondaks u.c..
Ticības simbols – īss kristīgās ticības pamatmācības izklāsts. Pieņemts 325. gadā Nīkajā I Vispasaules koncilā un papildināts 381. gadā Konstantinopolē II Vispasaules koncilā.
Trikirijs - Trijzaru svečturis, ko lieto tam pašam mērķim kā dikiriju. Attēls
Tuksnesis - nomaļa, klusa vieta, kur mūks vai vientuļnieks veic savu varoņdarbu. Ne tikai smilšu tuksnesis (sākumā tā tas bija, Ēģiptē), bet arī, piemēram, mežs vai sirds tuksnesis.