====Kyrie eleison==== Baznīcas terminu vārdnīca

Iepriekš iesvētīto Dāvanu liturģija (Литургия преждеосвященных Даров) - netiek iesvētītas Dāvanas, bet ticīgiem sv. Vakarēdienā tiek pasniegtas Dāvanas, kas iesvētītas jau iepriekš, iepriekšējās svētdienas vai sestdienas liturģijā. Notur Lielā gavēņa trešdienā, piektdienā, lielā pirmdienā, otrdienā un trešdienā. Sastāv no stundu dievkalpojuma, vakara dievkalpojuma un ticīgo ļaužu liturģijas.
Ieiešana, mazā - garīdznieku iziešanu ar Sv. Evaņģēliju. Priesteris paņem no altāra galda Evaņģēliju un nodod to diakonam. Priesterim pa priekšu ejot un diakonam (kas nes evaņģēliju) sekojot, tie iziet pa ziemeļu durvīm un nostājas uz ambona, tam seko Apustuļu vēstījumu un Evaņģēlija lasījumi. Simbolizē ticīgiem pirmo Jēzus Kristus iziešanu publiskajā kalpošanā. Pēc Jāņa kristības Jordānā, pēc 40 dienu gavēņa tuksnesī un velna kārdinājumiem Kungs dodas uz Kapernaumu, kur sāk publiski sludināt tautai atgriešanos no grēkiem. Šajā laikā Kungs lika pamatus Savai nākotnes Draudzei un aicināja Savus pirmos mācekļus piedalīties evaņģelizācijā. Attēls
Ieiešana, lielā - tā ir ieiešana altārtelpā ar sv. Dāvanām. Garīdznieki pārnes diskosu ar Jēru un biķeri ar vīnu un ūdeni no upurgalda un novieto tos uz altārgalda, vienlaicīgi pieminot lūgšanās visus pareizticīgos kristiešus ar augstāko garīdzniecību priekšgalā. Garīdznieku parādīšanās laikā (tie iziet pa ziemeļu sānu vārtiem) un līdz to ieiešanas laikam pa Ķēniņa vārtiem, ticīgie dievnamā noliec galvas, lūdzot Kungu pieminēt viņus Savā Valstībā. Dāvanu atklāšana tautai saucas par Lielo Ieiešanu tamdēļ, ka senajos dievnamos upuraltāris bija ierīkots pilnīgi nošķirti no galvenā altāra, nebūdams ar to iekšēji saistīts. Tāpēc, pārnesot sv. Veltes no upurgalda uz altāri, garīdzniekiem vajadzēja iziet no telpas, kurā atradās upurgalds un ieiet altārtelpā pa Ķēniņa Vārtiem. Attēls
Igumene - klostera priekšniece, atbildīga par māsu garīgo un materiālo dzīvi.
Igumens, hegumens - klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls.
Ikona (Икона) – (grieķu val. "tēls", "attēls"). Ir Jēzus Kristus, Dievmātes, svēto, kāda Baznīcas vai Evaņģēlija notikuma attēlojums (parasti uz dēļa). Ikona nav identiska reliģiskai gleznai, svētgleznai. Ikona ir jāsaprot kā neredzamās pasaules redzams attēls, bet kristīgajā teoloģijā Simeons Jaunais Teologs ir novilcis paralēli starp Kristus cilvēcisko dabu un ikonu. Pēdējā tātad dod cilvēkam taustāmu iespēju “pieskarties” transcendentajam, citādi netveramajam. Dogmatiski ikonu godāšana tika pamatota VIII gs. VII Vispasaules koncilā.
Ikonogrāfija – (gr. eikōn – attēls, graphein – rakstīt). 1) Kanoni par Kristus, Dievmātes, svēto un notikumu atēlošanu; 2) Ikonu tipu apraksts un sistemātika.
Ikonostass – (gr. eikonostasion). Ikonu siena, kas atdala altāri no pārējās baznīcas telpas. Attēls Attēls
Ikonoklasti - ikonoborci, cīnījās pret ikonu pastāvēšanu baznīcā.
Ikoss (Икос) - māja, mājoklis, nodalījums. Baznīcas dziedājums, kas slavē vai godina kādu no svētiem vai baznīcas svinamu notikumu. Tie dalās kanona ikosā (pēc kanona 6 dziesmas), akafista ikosā (12 dziedājumos, kam beigās ir ,,priecājies”).
Inoks - (no slāvu "иной" - citāds, viens, cits, vientuļš) - jauns iesācējs mūks (pirmā, zemākā mūku kārta), krievu valodas nosaukums mūkam, burtisks tulkojums no grieķu valodas. Latīņu baznīcā - novics.
Ipodiakons, hipodiakons – baznīcas kalpotājs starp lasītāju un diakonu, kas izpilda dažādas piekalpošnas dievkalpojuma laikā; parasti piekalpo arhierejam.
Irmoss – pirmais kanona pants, kas kalpo kā melodisks paraugs sekojošajam kanonam.