====Kyrie eleison==== Baznīcas terminu vārdnīca

Kaceja - kvēpināmais trauks, kas nav iekārts ķēdītēs.
Kalpotājs, baznīcas – zemākās garīdzniecības pārstāvis, kas izpilda palīdzošas darbības dievkalpojuma laikā (ķesteris, psalmists, zvaniķis u.c.)
Kamilavka - augsta galvassega, kura tiek dota priesterim kā apbalvojums. Kamilavku priesteris var nēsāt baznīcā, veikt tajā dievkalpojumus, pretēji skufijai, kuru ienākot baznīcā ir jānoņem. Attēls
Kandila (Кандила) - (grieķu val. kandhvla - lampiņa). Lieli svečturi, kas pareizticīgo baznīcā stāv ikonu priekšā. Ja svečturī ir no 7 - 12 svecēm, tad to sauc par polikandilu, bet ja vairāk - par panikandilu. Bieži lielo sveci, kura atrodas polikandila vidū negatavo no vaska, bet no porcelāna vai metāla iekšpusē tā ir tukša, un tikai virspusē tiek ievietota metāla vai stikla lampiņa. Attēls
Kanonizācija – pieskaitīšana svēto kārtai. Nav svetā “padarīšana” par svēto, bet Baznīcas atzīšana, ka šis ir svētais, kurš ir ņēmis Kristus dzīvi sev par paraugu un kura dzīvi var ņemt par paraugu citi.
Kanons (Канон) - (gr. - apzīmē jebkuru mēru, kas nosaka taisnu virzienu). Senajā Grieķijā komponisti, filozofi, mediķi, gramatikas zinātāji ar šo vārdu apzīmēja pamata noteikumus vai likumus savā specialitātē, kas kalpoja kā aksioma vai kuriem bija dogmātisks raksturs. 1) Grieķu kanwvn pirmo kristiešu valodā apzīmē jebkuru formu, likumu (Gal. 6:16; 2 Kor. 10:13; Fil. 3:16), uzvedības normu ( I Klementa vēst. 7:2); ticības likumu , patiesības likumu . No 4. gs. pārsvarā ∆ apzīmē baznīcas nolikumus ∆ kopums pēcpretstatā likumam. kā vadās Grieķu Austrumu baznīca, pirmoreiz oficiāli reģistrēta Trulas koncilā 692. g. piemēram, ir Apustuļu nolikumi, 4 - u Vispasaules koncilu k., Bazīlija Lielā k. utt.. 2) Viena no pareizticīgās baznīcas himnogrāfiju formām. Veidojusies apm. 8.gs., izspiežot kondaku. ∆ ir sarežģīta, no 9-ām daļām sastāvoša, forma: sastāv no 9-ām dziesmām (parasti no 8-ām, jo otrā dziesma tiek izlaista visos kanonos, izņemot Lielā gavēņa kanonu). Katrs ∆ tiek dalīts dziesmās , bet katra dziesma, savukārt, tiek dalīta irmosā un daudzās vēl īsākās daļās, kuras tiek sauktas par pantiem. Katra dziesma attiecas uz noteiktiem Vecās Derības notikumiem, kuri kalpoja kā pirmtēli Jaunās Derības notikumiem. Pēc izpildījuma formas kanons ir it kā dialogs starp lasītāju un kori vai starp diviem koriem. 3) Baznīcas atzīto, pieņemto Sv. Rakstu grāmatu un dievkalpojumu grāmatu katalogs.
Kapela – neliela celtne kopīgai lūgšanai ar ikonām, bet bez altāra, bez draudzes.
Karognesējs – baznīcas kalpotājs (retāk pasaulnieks), kas nes karogu krusta gājiena laikā.
Karogs, horugvs – kokā piestiprināts audums ar Jēzus Kristus, Dievmātes vai svēto attēlu, kuru nes krusta gājiena sākumā. Attēls Attēls Attēls
Katahēze – īss kristīgās ticības pamatmācības izklāsts jautājumu un atbilžu formā (galvenokārt ticīgo apmācībai).
Katakombas – (lat. catacumba – pazemes kapenes). Apakšzemes galerijas (apbedījumu vietas), kur notika dievkalpojumi Romas draudzēm vajāšanu laikā, tur uz sienām sāka gleznot pirmās svētbildes, pirmos kristiešu simbolus.
Katavasija – irmoss, kas atkārtojas kanona dziesmas beigās, kuru klosteros īpaši svinīgos gadījumos dzied dievnama centrā, kur tam nonāk abu klirosu kori.
Katedra - (grieķ. sēdeklis, krēsls) krēsls bīskapam vai priesterim, kas novietots altārī augstajā vietā, arī krēsls bīskapam dievnama centrā uz arhiereju ambona.
Katedrāle – (lat. catedralis aedes – burt. ēka kur atrodas (bīskapa) sēdeklis). Liels dievnams, kuram ir arī sānu altāri (parasti svarīgākais pilsētas dievnams), kur dievkalpošanu veic bīskaps vai metropolīts.
Katizma (Кафизма) – (no grieķu kaqisma – sēdēšana, sēdamā lūgšana). Katizma ir viens no 20 dalījumiem, kādos sadalīti visi psalmi. Pie to lasīšanas baznīcā atļauts sēdēt.
Katoliskā baznīca - (no grieķu vārda ”katholon” (saskaņā ar veselumu). Tā sākotnēji sauca (visu) Baznīcu pirms šķelšanās (Lielās shismas), tagad Rietumu baznīca.
Kazuālijas, trebas (Требы) - dievkalpojumi, kas tiek noturēti dažādos laikos pēc kristīgo vajadzībām. Tie neietilpst ikdienas dievkalpojumu ciklā. Kazuālijas var būt Noslēpumi: kristība, svētīšana ar mirrēm, laulības, grēksūdze, svaidīšana ar eļļu; un kuras nav Noslēpumi: apbedīšana, panihīda aizlūgums par mirušajiem baznīcā vai kapsētā), mājas, akas svētīšana u.c. Tās izdara priesteris vai rhierejs.
Kiots – pie sienas piekarams skapītis (stiklots) ikonām.
Kirilics – uz grieķu alfabēta bāzes izveidota rakstība, ko līdz mūsdienām lieto vairākas slāvu tautas. To izveidoja misionāri Kirils un Metodijs, tulkojot Bībeli un dievkalpojumu tekstus misionēšanai pie slāviem.
Klērs – (gr. klēros – loze (sākumā garīdzniekus izraudzījās ar lozēšanu)). 1) visu svētkalpotāju un baznīcas kalpotāju kopums, garīdzniecība; 2) vienas baznīcas svētkalpotāju un baznīcas kalpotāju kopums.
Kliross – 1) īpaša vieta labajā un kreisajā solejas daļā, kur dievkalpojuma laikā stāv lasītāji un dziedātāji (kori); 2) tā sauc arī pašus korus: labais un kreisais vai pirmais un otrais kliross.
Klobuks - mūku un bīskapu galvassega. Tā ir it kā apvienoti kukols un kamilavka. Uz melnas kamilavkas it kā virsū uzklāts melns pārklājs, kura apakšējā daļa, kas pārklāj muguru, sadalās trijās daļās, simbolizējot trīskāršu svētību, kas klāj mūka domas. Baltas klobukus nēsā metropolīti. Arī patriarha klobuks ir balts, bet pēc formas atšķiras no metropolītu galvassegām. Tas ir apaļš, apklāts ar kolpaku. Divi gali nolaižas uz patriarha krūtīm , trešais uz muguras. Klobuka augšpusē ir krusts, priekšpusē ikonas, uz kukola galiem - sešspārnu serafu attēli. Patriahu un metropolītu klobuku baltā krāsa simbolizē domušķīstību un Baznīcas augstāko hierarhu apgaismošanu ar Dievišķo gaismu. Klobuku sauc par "pestīšanas cerības bruņucepuri" pēc apustuļa Pāvila vārdiem: "...ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu" (Ef. 6, 14-17) Attēls
Klosteris (Монастыри) – 1) mūku vai mūķeņu kopienas (organizācijas), kuriem ir viens nolikums (reglaments); 2) dievkalpošanas, dzīvošanas, saimniecības būves, kas pieder šādai kopienai. Sāka dibināties 4. gs. Ēģiptes tuksnešos.
Komentārisijs cietumnieku uzraugs, kura uzdevums bija tos pārskaitīt.
Koncils – (lat. concilium – sanāksme, sapulce). Garīdzniecības pārstāvju sanāksme baznīcas jautājumu atrisināšanai un apspriešanai (patriarha izvēlēšanai, jaunu svēto kanonizācijai, teoloģijas tēžu izstrādei u.c.
Kondaks – 1) sena baznīcas himna; 2) mūsdienu dievkalpojumos – aktista vai kanona pants.
Krāsas, liturģiskās (svētkalpotāju apģērbu uc.) - altāra pārklāji un garīdznieku dievkalpojuma tērpi ir dažādās krāsās un tās ir atkarīgas no svētkiem, kādi tiek svinēti dievkalpojumā. Sarkanā krāsa ir Lieldienu svētku nedēļas krāsa, arī mocekļu piemiņas dienās; zelta un dzeltenā krāsa - Kunga svētkos (Kristus Dzimšanas, Kunga Satikšanas templī, Kunga Apskaidrošanas, Kunga Debesbraukšanas), svētdienās, apustuļu un svētītāju piemiņas dienās; baltā krāsa - Kunga Kristību svētkos (Dieva Parādīšanās svētkos); zilā un baltā krāsa Dievmātes svētkos (Dievmātes Ievešanas templī, Labās Vēsts Pasludināšanas, Aizmigšanas svētkos), arī Eņģeļu svētkos; violetā vai tumšsarkanā - Kunga Krusta svētkos (Krusta Pacelšanas u.c.); zaļā - Svētās Trejādības, Svētā Gara, Kunga ieiešanas Jeruzalemē svētkos un arī sirdsskaidro piemiņas dienās; melnā krāsa (vai citu krāsu tumšie toņi) - Lielā Gavēņa dievkalpojumos. Lieldienu svētkos svētkalpotāji tērpjas pēc kārtas vairāku krāsu tērpos. Bērēs tiek lietoti baltie tērpi.
Krusta gājiens (Крестный ход) – garīdznieku un ticīgo gājiens ar krustiem, ikonām, karogiem un citiem svētumiem, apkārt baznīcai, no vienas baznīcas uz otru vai uz kādu svētvietu. Apkārt baznīcai krusta gājiens tiek veikts Lieldienās (simboliski attēlo mirrunesēju sievu iešanu un Kunga kapu), Kunga Kristību svētkos (arī, piem., uz kādu ūdenstipni (upi, ezeru, aku), kur tiks iesvētīts ūdens), dievnama altārsvētkos un ārkārtas gadījumos – stihiskās nelaimēs, nozīmīgos notikumos. Attēls
Krusta zīme – krusta attēlošana ar rokas kustību, pārkrustīšanās, pārkrustīšana. Pareizticīgajā baznīcā krusta zīme tiek veikta ar labo roku, kurai pirmie trīs pirksti ir salikti kopā (tas simbolizē svēto Trijādību) un pārējie abi piekļauti plaukstai (tas simbolizē Kristus divas dabas: dievišķo un cilvēcīgo), roka tiek pielikta pie pieres (tas simbelizē domu, prāta un gribas svētīšanu), pie vēdera jeb krūšu apakšdaļas (tas simbolizē visa cilvēka iekšienes svētīšanu), vispirms pie labā, tad pie kreisā pleca (tas simbolizē visu darbu svētīšanu un veltīšanu Dievam). Ar krusta zīmi apzīmē arī ēdienu pēc lūgšana, lai Dievs to svētī.
Kukols - shimas mūka galvas sega, ar baltiem krustiem, kas simbolizē domu pazemību. Attēls
Kuļičš – aizdara maize, paredzēta Lieldienu svētku galdam un tiek iesvētīta baznīcā Lielajā sestdienā (tāpat kā krāsotās Lieldienu olas).
,,Kungs apžēlojies!” Господи помилуй. Pati īsākā lūgšana dievkalpojumu praksē, kura ieņem vienu no redzamākajām vietām. Draudzes atbilde priestera uzsaukumam ektēnijās, kā arī citās lūgšanās. Daudzkārtīga “Kungs, apžēlojies” atkārtošana ir atbalss no svētcīnītāju lūgšanu prakses. To bieži lietoja vientuļnieki, atkārtojot simtiem reižu.” “Kungs, apžēlojies” ir saīsinātas Jēzus lūgšanas veids. Senākā un visiem kristiešiem kopīga lūgšana, Svētās Trejādības godam to atkārto 3 reizes, 12 reizes mēs skaitām šo lūgšanu, lai izlūgtos Dievam svētību pār katru diennakts stundu, bet 40 reizes - par visas mūsu dzīves svētīšanu.
Kvēpināmais trauks, kadila (Кадильница, Кадило) – trauks, kurā kvēpināšanai uz karstām oglēm tiek likta virsū smaržviela - vīraks. Tas ir trauciņš ar vāciņu. Pie trauciņa piestiprinātas diezgan garas 3 vai 4 ķēdītes, aiz kurām tur kvēpināmo trauku kvēpinot. Attēls
Kvēpināšana (Каждение) - kvēpināšana ir viena no biežāk veicamajām svētdarbībām pareizticīgo baznīcā. Nāk no Vecās Derības. Kvēpināšana notiek vai nu dievgalda un ikonu priekšā vai ticīgo priekšā. Pirmajā gadījumā — izsaka baznīcas vēlēšanos, lai ticīgo lūgšanas paceļas uz Dievu un svētiem līdzīgi kvēpināšanas dūmiem, kas ceļas uz augšu (II Kor. 2:15). Otrajā gadījumā kvēpināšana apzīmē Dieva svētību, ko ticīgais saņem dievnamā. Par zīmi Dieva svētības saņemšanai ticīgie pie kvēpināšanas, kas vērsta pret viņiem, noliec galvas.
"Kyrie eleison" - grieķiski "Kungs, apžēlojies". Senākā un visiem kristiešiem kopīga lūgšana, Svētās Trejādības godam to atkārto 3 reizes, 12 reizes mēs skaitām šo lūgšanu, lai izlūgtos Dievam svētību pār katru diennakts stundu, bet 40 reizes - par visas mūsu dzīves svētīšanu.
Ķēniņa vārti jeb durvis (Врата царские, Двери царские, Великие двери) – Ķēniņa vārti ir centrālās ikonostasa durvis, galvenā ieeja altārī. Caur šīm durvīm Dieva mielastā iznāk debesu ķēniņš - Jēzus Kristus. Uz Ķēniņa durvīm parasti attēlo Marijas pasludināšanu (Labās vēsts pasludināšanu jaunavai Marijai, Mariju un erceņģeli Gabrielu) un četrus evaņģēlistus, Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Tas nozīmē, ka uz dievgalda tiek atnests cilvēces pestīšanas upuris, par ko Jaunavai Marijai pasludināja ercenģelis Gabriēls un ko mēs uzzinām no evanģēlistu grāmatām. Ķēniņu durvju atvēršana attēlo debesu valstības atvēršanos cilvēkiem. Attēls
Ķēniņa vārtu aizvēršana. Ķēniņa vārtu aizvēršana un priekškara aizvilkšana nozīmē, ka Kristus kaps tika aizzīmogots un tam pielikti sargi.
Ķēniņa vārtu atvēršana. - pareizticīgo dievkalpojumos notiek vakara, rīta dievkalpojumos un Liturģijā. 1) Vakara dievkalpojumā apzīmē, ka ar Kristus atnākšanu cilvēkiem atverās paradīzes durvis, kas bija aizvērtas pirmo cilvēku grēkā krišanas dēļ. 2) Rīta dievkalpojumā apzīmē, ka atvērās kaps un Kristus izgāja no tā. 3) Liturģijā Ķēniņa durvis atverās trīs reizes: a) mazajā ieiešanā - apzīmē, ka Kristus ar savu atnākšanu atvēra debesu valstības durvis; b) lielajā ieiešanā - kad sv. Dāvanas pārnes no upurgalda uz dievgaldu. Ar durvju atvēršanu apzīmē, ka Kristus noņemts no krusta un guldīts kapā, c) apzīmē kapa atdarīšanos un Kristus augšāmcelšanos.
Ķerubu dziesma – baznīcas dziedājums, ko dzied Lielās ieiešanas laikā Jāņa Zeltamutes liturģijā un Basīlija Lielā liturģijā (izņemot Lielajā ceturtdienā un Lielajā sestdienā).
Ķesteris (Пономарь) – baznīcas kalpotājs, kas piekalpo altārī.