====Kyrie eleison==== Baznīcas terminu vārdnīca

Labestības mācība, labestība, filokalija (Добротолюбие) - skaistā, cēlā, labā mīlestība. 1) IV-XV gs. sv. tēvu askētisko rakstu apkopojums, ko sastādījis Korintas Makārijs un sv. Nikodēms Svētkalnietis XVIII gs. beigās. 2) Origena darbu izvilkumu antoloģija, ko IV gs. publicējis sv. Bazilijs Lielais un viņa garīgie sekotāji.
Labvēsts – viena zvana zvanīšana pirms dievkalpojuma sākuma.
Lajs – (gr. laikos, laos – tauta). Pasaulnieks, parasts draudzes loceklis, kas nav svētkalpotājs.
Lampada – eļļas lampiņa, kas tiek iedegta uz altāra, upurgalda un konu priekšā baznīcā vai mājās. Var but iekārta ķēdītēs vai novietojama uz galda. Attēls
Lasītājs (чтец) - Kristīgajā baznīcā parādās jau 1. gs., amats klērā, lasa psalmus u.c.
Lavra - (no gr. - vieta, kur daudz cilvēku) – klosteris, kas veidots kā ciemats, arī nosaukums dažiem svarīgākajiem un lielākajiem klosteriem. V-VI. gadsimtos Palestīnā tā sauca klosterus, kas bija aptverti ar aizsardzības sienu pret uzbrukumiem.
Lielais gavēnis, Svētais četrdesmit dienu gavēnis, Četrdesmit dienu gavēnis (Великий пост, Великая четыредесятница) - Stingras atturības laiks, lai cienīgi varētu sagaidīt Lieldienas. Lielo gavēni iestādījuši apustuļi, iestādīts par piemiņu tam, ka pats mūsu Pestītājs gavējis četrdesmit dienas (Mt. 4:2). Lielais gavēnis sākas no pirmdienas. Visā Lielajā gavēnī ir piecas svētdienas, neieskaitot pašu Kristus Augšāmcelšanās svētdienu. Katrā svētdienā īpaši atceras kādu notikumu. Katra no Lielā gavēņa septiņām nedēļām tiek apzīmētas pēc skaita: I-ā; II-ā utt. Visi Lielā gavēņa dievkalpojumi atšķiras ar to, ka pirmdienās, otrdienās, ceturtdienās nav liturģijas, ja tikai šais dienās neiekrīt svētki, bet tiek lasītas stundas. Trešdienās un piektdienās tiek noturēta Iepriekšiesvētīto dāvanu liturģija, svētdienās - Bazilija Lielā liturģija, bet sestdienās kā parasti - Jāņa Hrizostoma (Zeltamutes) liturģija. Īpaši dievkalpojumi ir : I-ās nedēļas piektdiena (Teodora Tīrona piemiņa un “koļivo” svētīšana); piektās nedēļas ceturtdienā - tiek lasīta Ēģiptes Marijas dzīve un tiek dziedāts Lielais kanons, piektās nedēļas sestdienā, ko dēvē arī par “akafista” nedēļu - Dievmātes godam notur dziedāšanu, kurā nesēž. Ceturtās nedēļas trešdiena, Krusta godāšanas nedēļa (преполовение св. Четыредесятницы).
Līķauts (Плащаница) – zīda drāna ar Jēzus Kristus miesas attēlu (pēc noņemšanas no Krusta), ko iznes dievnama vidū Lielās Piektdienas un Lielās Sestdienas dievkalpojumos. Attēls Attēls Attēls
Litija (Лития) – (lat. litania, gr. liteneia – lūgšana). Pastiprināta lūgšanās, izpaužas vairākreiz atkārtojot “Kungs apžēlojies”. Ir: 1) Daļa no pirmssvētku visas nakts dievkalpojuma, sākas aiz ektēnijas, kas sākas ar vārdiem “vēl pienesīsim tam Kungam mūsu vakara lūgšanu”. Tās parādījās, kad Bizantijas sabiedrību skāra nelaimes. Pašreiz litijas kalpo, kad ir sabiedrības posts un nelaimes, parasti ārpus dievnama, savienojot ar aizlūgumu (молебен), bet dažkārt ar krusta gājienu. 2) Kalpo, kad mirušo izvada no mājas; pēc radinieku vēlēšanās, kad baznīcā piemin aizgājušo.
Liturģija, Dievišķā liturģija (Литургия, Обедня) – (gr. kopīga, sabiedriska kalpošana, darbs). Ar šo vārdu norādīts, ka piedalīties liturģijā pienākas visiem draudzes locekļiem. Liturģijā piemin visu Jēzus dzīvi no piedzimšanas līdz debesīs pacelšanai. Dievkalpošana, kurā tiek izdarīts Dievmielasta jeb sv. Vakarēdiena noslēpums. Liturģija arvien beidzas ap pusdienas laiku, tāpēc to arī sauc par pusdienas dievkalpošanu. Liturģijā kristīgie piemin Pestītāja un Kunga Jēzus piedzimšanu, Viņa mācību, ciešanas, nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Liturģijai ir trīs daļas: pirmā proskomīdija - nozīmē pienešanu, jo šinī laikā priekš noslēpuma izdarīšanas tiek pienesta maize un vīns; otrā - mācāmo ļaužu liturģija; trešā - ticīgo ļaužu liturģija. Sākotnēji Liturģiskā dievkalpojuma kārtība un veids tika pārmantoti mutiskā veidā; tādējādi visas lūgšanas un svētie dziedājumi tika izmācīti no galvas. Vēlāk apustuļu Liturģija tika fiksēta arī rakstiskā veidā. Pati senākā liturģiskā kārtība, kas rakstiskā veidā saglabājusies līdz mūsdienām, ir ap. Jēkaba (Kunga brāļa un pirmā Jeruzalemes bīskapa) liturģija. Laika gaitā liturģija papildinājās ar jaunām lūgšanām, dziedājumiem un svētdarbībām, kas līdz 4. gs. dažādās baznīcās netika praktizētas pēc viena parauga. Radās nepieciešamība apvienot visas pastāvošās liturģiskās kārtības, ieviešot vienveidību tās svinēšanā. Tas tika paveikts 4. gadsimtā, laikā, kad beidzās kristiešu vajāšanas un Baznīca guva iespēju pievērsties savas iekšējās dzīves izkārtošanai (sāka sasaukt vispasaules koncilus). Šajā laikā Bazilijs Lielais pierakstīja un kopējai lietošanai piedāvāja Liturģijas kārtību, ko Jānis Zeltamute (Hrizostoms) nedaudz saīsināja. Par pamatu abām kalpoja jau minētā svētā ap. Jēkaba Liturģija. Tādējādi izveidojās savstarpēji ļoti līdzīgas divas Liturģijas kārtības: sv. Jāņa Zeltamutes un sv. Bazīlija Lielā liturģijas. Pirmā tiek veikta regulāri visa gada garumā, kurpretim otrā – Lielā gavēņa svētdienās un dažos citos Baznīcas svētkos.
Liturģiskās krāsas (svētkalpotāju apģērbos uc.) - altāra pārklāji un garīdznieku dievkalpojuma tērpi ir dažādās krāsās un tās ir atkarīgas no svētkiem, kādi tiek svinēti dievkalpojumā. Sarkanā krāsa ir Lieldienu svētku nedēļas krāsa, arī mocekļu piemiņas dienās; zelta un dzeltenā krāsa - Kunga svētkos (Kristus Dzimšanas, Kunga Satikšanas templī, Kunga Apskaidrošanas, Kunga Debesbraukšanas), svētdienās, apustuļu un svētītāju piemiņas dienās; baltā krāsa - Kunga Kristību svētkos (Dieva Parādīšanās svētkos); zilā un baltā krāsa Dievmātes svētkos (Dievmātes Ievešanas templī, Labās Vēsts Pasludināšanas, Aizmigšanas svētkos), arī Eņģeļu svētkos; violetā vai tumšsarkanā - Kunga Krusta svētkos (Krusta Pacelšanas u.c.); zaļā - Svētās Trejādības, Svētā Gara, Kunga ieiešanas Jeruzalemē svētkos un arī sirdsskaidro piemiņas dienās; melnā krāsa (vai citu krāsu tumšie toņi) - Lielā Gavēņa dievkalpojumos. Lieldienu svētkos svētkalpotāji tērpjas pēc kārtas vairāku krāsu tērpos. Bērēs tiek lietoti baltie tērpi.
Lūgšanu nolikums – 1) lūgšanu grāmatā atrodamas lūgšanas, kas ticīgajam jālasa no rīta un vakarā, pirms un pēc Vakarēdiena saņemšanas. 2) garīgā tēva noteikts lūgšanu sastāvs (kādas) un daudzums (cik), kas tiek dotas ticīgajam (parasti mūkam), ko viņam jāizpilda dienas laikā. Var būt individuāls katram cilvēkam.