====Kyrie eleison==== Baznīcas terminu vārdnīca

Mantija jeb palijs – (gr. mantion – apmetnis, mētelis). Garš apmetnis bez piedurknēm, aizpogāts pie kakla un apakšmalā, ko velk virs apakštērpa. 1) daļa arhiereja un arhimandrīta tērpa (pārsvarā violetā krāsā), bet vienmēr svītrots apzīmējot bīskapa svētības bagātību Attēls Attēls; 2) mazās un lielās shimas mūka tērps (melnā krāsā) Attēls.
Meteora - klosteru komplekss Grieķijā. Attēls
Metropolija – (gr. mētēr – māte, polis – pilsēta). Pārvaldības apgabals, kurā ietilpst vairākas bīskapijas.
Metropolīts - (gr. mētropolitēs). Bīskaps, kurš vada provinces vai valsts baznīcu.
Mirres – (gr. myrrha, arābu murr – rūgts). 1) smaržīga eļļa (aromātiski sveķi) (iegūst no balzāmkoka stumbra ievainojumiem, sajauc ar smaržvielām u.c.), ko izmanto mirru svaidīšanas noslēpumā, arī iesvētot altārus un antiminsus. To iesvēta bīskaps. Senajā baznīcā pēc kristībām bīskaps katram jaunkristītajam uzlika rokas viņu svētot, lai viņš saņemtu Svēto Garu. Tad, kad kristāmo bija tik daudz ka bīskapi nepaspēja izbraukāt visas draudzes un visiem uzlikt rokas, viņi sāka priesteriem dod viņu iesvētītas mirres, ar ko svaidīt visus jaunkristītos. 2) smaržīga viela, ko izdala dažas ikonas, svēto mirstīgās atliekas un citi svētumi.
Mirru svaidīšanas noslēpums – viens no 7 Baznīcas noslēpumiem, tiek veikt uzreiz pēc Kristības noslēpuma vienreiz cilvēka dzīvē.
Sv. Mirru svaidīšanas noslēpums, Svaidīšana ar mirrēm (Миропомазания таинство) – (grieķu val. – crivsma; latīņu val. – confirmatio). viens no pareizticīgās baznīcas noslēpumiem. Baznīca māca, ka pieres, acu, mutes, nāsu, ausu, roku un kāju virsmu apzīmēšana ar sv. mirrēm sakot vārdus “Sv. Gara zīmogs” cilvēkam, kurš Kristību noslēpumā pievienots baznīcai, dod īpašu Dieva žēlastību. Pieri svēta prāta iesvētīšanai; acis, ausis, nāsis un muti-ārējo sajūtu - redzes, dzirdes, ožas un garšas iesvētīšanai; krūtis - sirds iesvētīšanai; rokas un kājas - kristīgu cilvēka darbu un visa viņa dzīves ceļa iesvētīšanai. Iesākumā darīja tikai bīskapi vienkārsi ar roku uzlikšanu. Ja bīskaps pats kristīja, tad abus noslēpumus izdarīja vienu pēc otra, kā to dara arī šodien. No 4. gs. to sāk izdarīt arī priesteri ar bīskapa iesvētītām mirrēm, praktisku iemeslu dēļ: kristāmo bija tik daudz, ka bīskaps nevarēja ierasties pats, lai visiem uzliktu rokas. Nozīmē Svētā Gara saņemšanu. Apzīmējot cilvēka acis, nāsis, ausis, muti, rokas un kājas ar mirrēm priesteris saka: “Svētā Gara zīmogs”.
Sv. Mutes mācība, Sv. Mantojums, Sv. Tradīcija (Предание) - Sv. Mutes mācību pareizticīgā baznīca sauc par mutiskiem “Sv. Rakstiem”, kuri ir tikpat svarīgi kā ticības avots, kā rakstītais Dieva vārds un uzskata par nepieciešamiem, lai pareizi izprastu Sv. Rakstus. Sv. Mutes mācība ir viens no abiem kristīgās mācības izejas avotiem. Sv. Tradīcija tāpat kā Sv. Raksti ir paša Jēzus Kristus un apustuļu mācība, ko tie nodevuši draudzei mutiski, bet kas vēlāk uzrakstīta. Tādi Sv. Mutes mācības liecinieki ir: 1) Vietējo draudžu ticības simboli (piem. Antiohijas, Aleksandrijas draudžu ticības simboli); 2) “Apustuļu noteikumi”; 3) Sv. Vispasaules un arī vietējo konsilu, kurus atzinis VI Vispasaules konsils, noteikumi; 4) “Ticības patiesības”, ko ir rakstījuši atsevišķi baznictēvi dažādos jautājumos. Piemēram, Bazilijs Lielais, Gregorijs Palama u.c.; 5) Senās Liturģijas; 6) Mocekļu akti; 7) Sv. baznīctēvu un mācītāju darbi, kuri skaidrojuši senos simbolus un pamatīgi izklāstījuši baznīcas mācību; 8) Sv. baznīcas prakse.
Mitra (Митра) – (no gieķu val. – savienoju). Nozīmē saiti, didēmu, kroni. Goda zīme. Dārgakmeņiem izrotāta bīskapa galvassega, kas simbolizē bīskapa augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. Ķēniņa rota tiek dota garīdzniekam, jo kalpojot viņš it kā ataino Jēzu Kristu. Simbolika: varas zīme, ko dod baznīca, kā arī simbolizē ērkšķu kroni, kas bija galvā Jēzum Kristum. To dod arhimandrītiem un dažiem protoerejiem. Attēls Attēls
Monasticisms – mūķniecība, mūku kustība.
Monofizīti - (gr. mono - viens, phisis - daba) apgalvo, ka Kristum ir tikai viena daba – dievišķā (ka viņš nav paties cilvēks). 451. gadā notika III Vispasaules koncils Halkedonā. Bīskapu sapulce atzina un pamatoja, ka Jēzus Kristus ir “patiess Dievs un patiess cilvēks” “nedalāmi un nemainīgi”. Tie, kas nepieņēma koncila lēmumu atdalījās no Baznīcas, viņus sāka saukt par monofizītiem, viņi izveidoja atsevišķas baznīcas: Sīrijā Abesīnijā, koptu baznīca Ēģiptē, Armēnijas baznīca.
Mūks (Монах) - (gr. mono -vientuļš, vientuļnieks). Cilvēks, kas veltījis sevi kalpošanai Dievam pieņemot iesvētīšanu un solījumus (paklausība, nemantkārība un bezlaulība) un parasti dzīvojošs klosterī. Ir tīs pakāpes: inoks jeb novics, mazās shimas mūks, lielās shimas mūks. Kristus baušļu izpildīšana ir ceļš, lai iegūtu mūžīgo dzīvošanu (Mt.19:17). Šai ceļā cilvēki sastop šķēršļus. Šķēršļi rodās no miesas kārībām un lepnības (1.Jņ. 2:16). Tie, kuri dodās uz augstāko morālo pilnību, kas obligāta visiem cilvēkiem,bet jūtās nespējīgi pārvarēt šos šķēršļus, tiem pareizticīgā baznīca piedāvā īpašus līdzekļus kā tos pārvarēt. Šie līdzekļi ir solījumu došana un izpildīšana, kurus gan Evaņģēlijs nepasniedz kā baušļus, bet kā padomus kā iegūt garīgu pilnību. Šie solījumi ir: atteikšanās no laulības (Mt. 19: 11 - 12), nabadzība (Mt.19:16-21), paklausība (Mt.16:24) - pilnīga atteikšanās no savas gribas.
Mūks-diakons, hierodiakons (Иеродиакон) - mūks, kam ir diakona kārta.
Mūks-priesteris, hieromūks. – priesteris, kam ir mūka kārta. Attēls