Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
||
|
LV |
|
Kungs Jēzus Kristus bez divpadsmit apustuļiem izvēlējās vēl septiņdesmit citus. Svētais evaņģēlists Lūka par to izsakās šādi: "Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā" (Lk. 10:1). Divpadsmit bija kopā ar Viņu kā Kristus dzīves liecinieki, bet septiņdesmit sagatavoja ļaudis Kristus Pestītāja pieņemšanai, sludinādami pirms Viņa tajās pilsētās, kuras Kungs Kristus gatavojās apmeklēt. Vēlāk daudzi no tā Kunga mācekļiem un, protams, tai skaitā daudzi no septiņdesmit atkrita no Kristus un pārstāja Viņam kalpot. No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās, raksta svētais evaņģēlists Jānis, un vairs nestaigāja viņam līdz. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmitiem: "Vai arī jūs gribat aiziet?" (Jņ. 6:66-67). Kad pienāca Kristus ciešanu dienas, Viņa mācekļu skaits vēl vairāk samazinājās, un diez vai kāds no septiņdesmit palika pie Viņa, ja pat viens no divpadsmit no Viņa atkrita. Pēc Kristus augšāmcelšanās divpadsmit svētos apustuļus aprakstīja Matejs, taču septiņdesmit apustuļu kopa pildījās ne uzreiz, bet pamazām no tiem, ko Kristum pievērsa divpadsmit apustuļi un svētā apustuļa Pāvila sprediķis, kuru no augšas aicināja tajā pašā izredzēto kopā, un kurš kopā ar Pēteri kļuva par šīs kopas pirmajām personām. Pamatojoties uz dievišķajiem rakstiem, svēto tēvu, seno vēsturnieku liecībām un uzticamiem baznīcas avotiem svēto septiņdesmit apustuļu kopu var atainot sekojoši. Pirmais no septiņdesmit apustuļiem bija svētais Jēkabs, Kunga brālis, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē galatiešiem, sakot: "...es nogāju uz Jeruzalemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri)... Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā Kunga brāli" (Gal. 1:18-19). Viņš bija iecelts par pirmo Jeruzalemes bīskapu. Kā vēsta mantojums, šajā amatā viņu iecēlis un šim uzdevumam svētījis pats Kristus savas zemes dzīves laikā. Par Kristus sludināšanu jūdi apustuli Jēkabu nosvieduši zemē no dievnama jumta, pēc tam nomētājuši ar akmeņiem, un viņš miris no nūjas sitiena pa galvu (piem. 23. okt.). Svētais evaņģēlists Marks, kas svēto evaņģēliju sarakstījis svētā apustuļa Pētera vadībā, kurš viņu piemin savā pirmajā vēstījumā ar šādiem vārdiem: "Jūs sveicina līdzi izredzētā Bābelē un mans dēls Marks" (1.Pēt. 5:13). Tas pats svētais apustulis Pēteris iecēlis Marku par Aleksandrijas bīskapu, kur par Kristus sludināšanu elku pielūdzēji viņu sasējuši, vilkuši pa akmeņiem un situši. Tobrīd viņam parādījies Kungs Jēzus Kristus, aicinot debesu godībā, un apustulis atdevis Viņam savu garu (25. apr.). Svētais evaņģēlists Lūka, kas svēto evaņģēliju sarakstījis svētā Pāvila vadībā, kurš arī piemin viņu savā vēstulē kolosiešiem: "Jūs sveicina mīļais ārsts Lūka" (Kol. 4:14). Viņš sarakstījis arī grāmatu Apustuļu darbi un daudz sludinājis Kristu, galvenokārt Boiotijā. Gājis bojā mocekļa nāvē Ahajā (18. okt., 22. apr.). Svētais Kleops, svētā Jāzepa Saderinātā jaunākais brālis. Iedams uz Emmavu kopā ar svēto Lūku, viņš pa ceļam redzējis Kungu pēc Viņa augšāmcelšanās un pēc tam pazinis augšāmcēlušos Kristu, kad tas parādījies saviem mācekļiem, kuri pulcējušies kādā mājā, un pārlauzis maizi, viņiem to devis (Lk. 24:13-35). Par Kristus sludināšanu jūdi svēto Kleopu nonāvējuši (27. apr., 18. sept.). Svētais Simeons, Kunga miesīgais radinieks, bijis otrais bīskaps pēc apustuļa Jēkaba Jeruzalemē, kur arī beidzis savu dzīvi pie krusta par krustā sisto Kristu (27. par.). Svētais Barnaba, kuru šādi nosaukuši Apustuļi. Agrāk viņš saucies Jāzeps. Viņš pieminēts grāmatā Apustuļu darbi (Ap. d. 4:36., Ap. d. 11:24.) un svētā apustuļa Pāvila vēstulē galatiešiem (Gal. 2:1): "nogāju, saka apustulis Pāvils, uz Jeruzalemi kopā ar Barnabu". Šis apustulis Barnaba kopā ar svēto apustuli Pāvilu kalpojis labās vēsts sludināšanai un sākotnēji sludinājis Kristu Romā, bet pēc tam ticis iecelts par bīskapu Mediolānā (Milānā). Miris savā dzimtenē, Kipras salā, kur viņu nomētājuši akmeņiem Kristus ticības vajātāji. Kristieši ar godu apglabāja viņa mirstīgās atliekas, pēc viņa novēlējuma zārkā līdzi dodot Mateja evaņģēliju, kuru Barnaba kādreiz pats bija pārrakstījis un no kura nekad nešķīrās (11. jūn.). Svētais Jesus jeb Josifs, kas tāpat saukts arī Barsaba un Justs. Viņš tiek pieminēts Apustuļu darbos, kur pavēstīts, ka viņš kopā ar Mateju izraudzīts atkritušā apustuļa Jūdas Iskariota vietā (Ap.d. 1:23-26), un svētā apustuļa Pāvila vēstulē kolosiešiem (Kol. 4:11), kurā apustulis, uzskaitīdams Kolosas baznīcai uzticīgo sveicienus, saka: "Un Jesus, saukts arī Justs". Baznīcas Skolotāji saka, ka šis Jesus bijis Jāzepa Saderinātā dēls, tāpat kā Jēkabs un Sīmanis un Jūda ne Iskariots, un ieņēmis bīskapa katedru Elevferpolē, kur arī miris mocekļa nāvē (30. okt.). Svētais Tadejs sākumā bijis svētā Jāņa Kristītāja skolnieks, bet pēc tam Kristus māceklis. Viņu nedrīkst sajaukt ar svēto apustuli Jūdu Tadeju jeb Leviju, vienu no divpadsmit apustuļiem. Viņš kristījis Edesas valdnieku Augaru un izdziedējis to no spitālības. Pēc ilgiem pūliņiem Kristus sludināšanas darbā svētais Tadejs aizgājis tā Kunga mierā Feniķijas pilsētā Beritā (21. aug.). Svētais Ananija, kurš kristījis apustuli Pāvilu, sākotnēji bijis Damaskas bīskaps. Taču svētā Ananijas mūža gaitas aprāvušās Elevferopolē, kur pēc pilsētas valdnieka Lukiāna pavēles viņš ticis nomētāts akmeņiem (11. okt.). Svētais moceklis Stefans, arhidiakons, pirmais, kas pieņēma mocekļa nāvi Kristus dēļ un tika nomētāts akmeņiem, kādēļ arī nosaukts par "Pirmmocekli". Neilgi pirms nāves viņam tika tas gods redzēt atvērušās debesis un Kungu Jēzu Cilvēka Dēla izskatā stāvam pie Dieva labās rokas (4. aug., 15. sept., 27. dec.). Svētais Filips, viens no septiņiem diakoniem, kas kristīja burvi Sīmani Samarijā un ķēniņienes Kandakes einuhu, bijis bīskaps Trallijas pilsētā un tur, iesvētījis daudzus kristīgajā ticībā dziļā vecumā aizgājis Dieva mierā (11. okt.). Svētais Prohors, viens no septiņiem diakoniem, svētā apustuļa Jāņa Kristītāja līdzgaitnieks un līdzdalībnieks viņa darbos. Viņš bijis pirmais bīskaps Bitīnijas pilsētā Nikomīdijā, bet pēcāk sludinājis Kristu Antiohijā, kur arī miris mocekļa nāvē (28. jūl., 25. sept., 28. dec., 30. dec.). Svētais Nikanors, viens no septiņiem diakoniem, ticis nonāvēts kopā ar diviem tūkstošiem Kristus sekotāju tajā pašā dienā, kad akmeņiem nomētāts bija svētais Stefans pirmmoceklis; tas noticis, kā rakstīts grāmatā Apustuļu darbi, lielās vajāšanas laikā, kas uzsākta pret Jeruzālemes draudzi (28. jūl., 25. sept., 28. dec., 30. dec.). Svētais Timons, viens no septiņiem diakoniem, bijis Bostras bīskaps Arābijā un laikā, kad viņš tur sludinājis Kristus vārdu, piedzīvojis daudz ciešanu un vajāšanas no ebrejiem un grieķiem. Vēlāk, iemests degošā krāsnī, viņš neskarts no turienes iznācis un pēc tam aizgājis tā Kunga valstībā (28. jūl., 30. dec.). Svētais Parmens, viens no septiņiem diakoniem, veicot Apustuļu uzticēto labās vēsts sludināšanas darbu, miris mocekļa nāvē Apustuļu acu priekšā (28. jūl., 25. sept., 28. dec., 30. dec.). Svētais Timotejs, kas Kristus labās vēsts sludināšanas darbā pūlējies līdz ar svēto apustuli Pāvilu, kurš uzrakstījis viņam veltītu vēstuli, bijis bīskaps Efezā, kur arī miris mocekļa nāvē (22. janv.). Svētais Tits, arī labās vēsts sludināšanas darbā strādājis kopā ar apustuli Pāvilu. Svētais apustulis Pāvils viņu pieminējis savās vēstulēs, kā arī uzrakstījis viņam veltītu vēstuli. Svētais Tits bijis Gortīnas, kas atrodas Krētas salā, bīskaps. Miris dziļā vecumā (25. aug.). Svētais Filemons, kuram svētais apustulis Pāvils veltījis īpašu vēstuli, bijis bīskaps Gazā. Miris mocekļa nāvē Nērona valdīšanas laikā (19. feb., 22. nov.). Svētais Onēzims, par kuru svētais apustulis Pāvils raksta vēstulē Filemonam, sludinājis kristietību Spānijā, Grieķijā un Mazāzijā. Miris mocekļa nāvē drīz pēc svētā Ignatija Dievnesēja nāves no nūju sitieniem Romā (15. feb.). Svētais Epafra, kuru svētais apustulis Pāvils pieminējis tajā pašā vēstulē Filemonam, sacīdams: "Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū". Bijis Kolosas pilsētas un Laodikejas un Hieraspoles draudžu bīskaps. Viņš kopā ar svēto apustuli Pāvilu atradies ieslodzījumā Romā, no kurienes Pāvils rakstījis kolosiešiem: "Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba. Es varu apliecināt, ka viņš daudz pūlas par jums, kā arī par laodiķiešiem un hierapoliešiem" (Kol. 4:12-13). Svētais Arhips, kas pieminēts tajā pašā vēstulē Filemonam, nomainījis svēto Epafru (kas atradies cietumā Romā) bīskapa amatā Kolosas pilsētā, par ko svētais apustulis Pāvils raksta kolosiešiem: "Bet Arhipam es lieku sacīt: uzmanies, ka tu godam pildi amatu, kas tev uzticēts tā Kunga draudzē". Tur svētais Arhips arī miris mocekļa nāvē (22. nov., 19. feb.). Svētais Sīla bijis svētā apustuļa Pāvila māceklis un viņa tuvākais līdzgaitnieks, ar kuru kopīgi viņš sludinājis Dieva vārdu un pārcietis daudz ciešanu, ievainojumu un ieslodzījumu cietumā. Viņš tiek pieminēts grāmatā Apustuļu darbi: Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā. Vēlāk viņš bijis bīskaps Korintā un, ielicis krietnus pūliņus Dieva vārda sludināšanā, pareģojis daudzas brīnumainas parādības un veicis daudzus brīnumus, aizgājis tā Kunga valstībā (17. maijs, 30. jūl.) Svētais Siluāns sludinājis Dieva vārdu kopā ar svētajiem apustuļiem Pēteri un Pāvilu. Viņu svētais Pēteris piemin savā kopus vēstulē šādiem vārdiem: Ar Siluānu, uzticamo brāli, kā man šķiet, es jums esmu rakstījis īsos vārdos. Tāpat arī svētais apustulis Pāvils savā otrajā vēstulē korintiešiem: Jo Dieva dēls Kristus Jēzus, ko es un Siluāns... esam jūsu vidū sludinājuši. Apustulis Siluāns bijis bīskaps Solunā, kur, veikdams varoņdarbus Kristus svētās ticības nostiprināšanās vārdā, pārcietis ne mazums nelaimju un aizgājis Varoņdarbu Aizsācēja Kristus valstībā (30. jūl.). Svētais Kriskents, kuru svētais apustulis Pāvils piemin savā otrajā vēstulē Timotejam, bijis bīskaps Galatijā, bet pēc tam sludinājis Kristu Gallijā. Tur, Vjennas pilsētā, Kriskents par bīskapu iecēla savu skolnieku Zahariju un atgriezās Galatijā, kur Trajāna valdīšanas laikā gāja bojā mocekļa nāvē (17. maijs, 30. jūl.). Svētais Krisps, kurš Apustuļu darbos pieminēts šādiem vārdiem: "Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu", un par kuru svētais apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem saka: "nevienu neesmu kristījis, kā vien Krispu", bijis bīskaps Egīnas salā Peloponēsas tuvumā, starp Egejas un Jonijas jūrām. Miris Dieva mierā. Svētais Epainets, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē romiešiem, sacīdams: "Sveiciniet manu mīļoto Epainetu, kas ir pirmais Kristus guvums Āzijā". Bijis bīskaps Kartāgā (17. maijs, 30. jūl.). Svētais Androniks, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē romiešiem, sacīdams: "Sveiciniet Androniku", un nosaukdams viņu par savu ciltsbrāli un cietuma biedru, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms viņa kļuvis par kristieti, bijis bīskaps Pannonijā. Aizgājis no šīs pasaules Dieva mierā (17. maijs, 30. jūl.). Svēto Stahiju, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: Sveiciniet ... manu mīļoto Stahiju". Svētais apustulis Andrejs Pirmaicinātais bija iecēlis par pirmo Bizantijas bīskapu. Kopīgiem spēkiem viņi ar Stahiju uzcēla baznīcu Argiropolē, kurā pulcējās daudzi ticīgie, kuriem viņš mācīja Kristus baušļus (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Ampliats, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: "Sveiciniet Ampliatu, kas man ir mīļš Kristū". Bijis bīskaps Diospolē, kur sludinājis Kristu. Miris Odisā, kur viņu nonāvējuši ellīni par Kristus sludināšanu (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Urbāns, kuru svētais apustulis Pāvils atceras tajā pašā vēstulē, sacīdams: "Sveiciniet manu darba biedru Kristū Urbānu" Bijis bīskaps Maķedonijā, un miris mocekļa nāvē (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Narkiss, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: "Sveiciniet arī Narkisa saimes ļaudis, kas ir kristieši". Bijis bīskaps Atēnās (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Apells, kuru tajā pašā vēstulē min svētais apustulis Pāvils, sacīdams: "Sveiciniet pārbaudīto Kristus mācekli Apellu". Bijis bīskaps Smirnā (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Aristobuls, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: Sveiciniet tos, kas pieder pie Aristobula saimes ļaudīm". bBjis Britānijas bīskaps un tur, pēc ilgiem pūliņiem un ciešanām arī miris (16. marts, 10. sept., 31. okt.). Svētais Herodions jeb Rodions, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: Sveiciniet manu ciltsbrāli Herodionu". Bijis Patru bīskaps. Miris mocekļa nāvē Romā (8. apr., 31. maijs, 10. nov.). Svētajam Agabam bija pravieša dāvanas. Viņš Apustuļu darbos pieminēts šādiem vārdiem: "no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, ieradās pie mums un paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: "Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās"". Apustulis Agabs sludinājis daudzās zemēs un daudzus pievērsis Kristum (8. apr.). Svētais Rufs, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē romiešiem, sacīdams: "Sveiciniet Kungā izredzēto Rufu". Bijis bīskaps Grieķijas pilsētā Tēbās (8. apr., 31. maijs, 10. nov.). Svētais Asinkrits, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Mazāzijas apgabalā Girkanijā, kur daudz cietis Kristus vārdā (8. apr., 31. maijs, 10. nov.). Svētais Flegonts, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Trāķijas pilsētā Maratonā. (8. apr., 31. maijs, 10. nov.). Svētais Herms, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Filipopolē, kur arī miris mocekļa nāvē (8. apr., 31. maijs, 10. nov.). Svētais Patrobs, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Neapolē un Puteolās, kur daudzus pievērsis kristīgajai ticībai. Svētais Hermijs, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis Dalmācijas bīskaps (8. apr., 31. maijs). Šos piecus apustuļus svētais apustulis Pāvils vēstulē romiešiem piemin sekojošiem vārdiem: "Sveiciniet Asinkritu, Flegontu, Hermeju, Patrobu, Hermu". Svētais Lins, kuru svētais apustulis Pāvils piemin otrajā vēstulē Timotejam, bijis Romas bīskaps pēc svētā apustuļa Pētera. Svētais Gaijs, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē romiešiem, sacīdams: Jūs sveicina Gaijs, mans un visas draudzes nama tēvs, bijis Efezas bīskaps pēc svētā Timoteja. Svēto Filologu, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, sacīdams: Sveiciniet Filologu, svētais Andrejs bijis iecēlis par bīskapu Sinopē, kur tas miris Dieva mierā. Svētais Lukijs jeb Luka, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Sīrijas Laodikejā (10. sept.). Svētais Jāsons, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis bīskaps Tarsā, kur ne mazums cietis kristīgās ticības vārdā. Miris dziļā vecumā Dieva mierā (28. apr., 10. nov.). Svētais Sozipatrs, arī pieminēts vēstulē romiešiem, bijis Ikonijas bīskaps. Miris Sozipatrs Dieva mierā (28. apr., 10. nov.). Par pēdējiem trim apustuļiem svētais apustulis Pāvils raksta šādi: "Jūs sveicina ...arī Lukijs, Jāsons un Sozipatrs, mani ciltsbrāļi". Svētais Olimpāns jeb Olimps, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, bijis klāt, kad Romā mocekļa nāvē gājis bojā svētais apustulis Pēteris, un pēc tam viņu pašu un svēto apustuli Herodionu pēc Nērona pavēles sodīja ar nāvi, nocērtot galvu, kā par to liecina Metafrasts vēstījumā, kas veltīts svēto apustuļu Pētera un Pāvila dienai (10. nov.). Svētais Tercijs rakstījis svētā apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem, par ko arī pats šajā vēstulē izsakās: "Es, Tercijs, šīs vēstules rakstītājs, sveicinu jūs Kungā". Viņš bijis otrais Ikonijas bīskaps pēc svētā Sozipatra un tur arī miris mocekļa nāvē (21. jūn., 30. okt., 10. nov.). Svētais Erasts, kuru svētais apustulis Pāvils piemin tajā pašā vēstulē, bijis Jeruzalemes draudzes diakons un mantzinis, bet pēc tam Paneādas bīskaps. Svētais Kuarts jeb Kvarts, kurš pieminēts tajā pašā vēstulē, bijis Beritas bīskaps. Par šiem abiem apustuļiem svētais apustulis Pāvils raksta sekojoši: "Jūs sveicina Erasts, pilsētas saimniecības vadītājs, un brālis Kvarts". Svētais Ebods bijis Antiohijas bīskaps pēc svētā Pētera. Viņu svētais Ignācijs Dievnesējs piemin savā vēstulē antiohiešiem, sacīdams: "pieminiet svēto Ebodu, jūsu tēvu, jo viņš jums no Dieva sūtīts gans". Miris mocekļa nāvē (7. sept.). Svētais Onēsifors, kuru svētais apustulis Pāvils piemin otrajā vēstulē Timotejam, sacīdams: "Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu". Bijis Kolofonas un Kirēnes bīskaps. Miris mocekļa nāvē (7. sept., 8.dec.). Svētais Klements, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē filipiešiem, sacīdams: "kas evaņģēlija labā cīnījušies ar mani un Klementu". Bijis Sardikas bīskaps (22. apr., 10.sept.). Svēto Sostenu, kas pēc svētā Krispa bijis jūdu sinagogas priekšnieks Korintā kristīgajai ticībai pievērsa svētais apustulis Pāvils. Par viņu Apustuļu darbos sacīts: "Bet pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā". Viņa vārdu blakus savējam piemin arī pats svētais apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem, kas sākas šādi: "Pāvils, pēc Dieva prāta aicināts Kristus Jēzus apustulis, un brālis Sostens". Vēlāk svētais apustulis Sostens bijis Kolofonas bīskaps (30. marts, 8.dec.). Svētais Apolls tiek pieminēts Apustuļu darbos: "Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs". Tas bija mācīts Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu. Viņu piemin arī svētais apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem, sacīdams: "Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai". Vēlāk Apolls bijis Krētā un vēl vēlāk bīskaps Cēzarejā . Svētais Tihiks pieminēts Apustuļu darbos un svētā apustuļa Pāvila vēstulēs kolosiešiem un efesiešiem, kur teikts: "Bet, lai arī jūs zinātu, kā man klājas un ko es daru, tad par visu to jums pastāstīs mīļais brālis Tihiks, uzticīgais kalps tā Kunga darbā. Viņu es tāpēc esmu sūtījis pie jums, lai jums būtu ziņas par mums un lai viņš varētu stiprināt jūsu sirdis". Un vēlreiz, otrajā vēstulē Timotejam apustulis Pāvils saka: "Tihiku es nosūtīju uz Efesu". Tihiks bijis Kolofonas bīskaps pēc Sostena. Svētais Epafrodits pieminēts svētā apustuļa Pāvila vēstulē filipiešiem: "Man šķiet nepieciešami, saka apustulis Pāvils sūtīt pie jums Epafroditu, manu brāli un darba un cīņas biedru, jūsu sūtni un palīgu manā trūkumā". Epafrodits bijis Adriakas bīskaps. Svētais Karps, kuru svētais apustulis Pāvils otrajā vēstulē Timotejam piemin šādiem vārdiem: "Mēteli, ko esmu atstājis Troadā pie Karpa, atved šurp, arī grāmatas, visvairs pergamentus". Bijis bīskaps Trāķijas Berijā. Aizgājis no šīs pasaules Dieva mierā (26. maijs). Svētais Kodrats bijis bīskaps Atēnās un Magnēzijā, kur sludinājis tā Kunga vārdu un imperatora Adriāna laikā miris mocekļa nāvē no atēniešu rokām. Svētais Marks, viņš arī Jānis, kurš, kā Pāvila un Barnabas pavadonis, daudzreiz pieminēts Apustuļu darbos, kā, piemēram, sekojošā vietā: "Savu uzdevumu Jeruzalemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdz Jāni, ar pievārdu Marku". Bijis bīskaps Feniķijas pilsētā Biblosā. Svētais Marks paveicis daudzus brīnumus un viņam piemitušas tādas spējas, ka no viņa ēnas vien slimie tapuši veseli. Svētais Zens, pēc iesaukas Likumu pratējs, t.i., Mozus likuma skolotājs, kuru svētais apustulis Pāvils piemin vēstulē Titam, sacīdams: "Likumu pratēju Zēnu un Apollu apgādā krietni, lai viņiem, tālāk ceļojot, nekā netrūktu".Bijis Diospoles bīskaps (27. sept.). Svētais Aristarhs, kurš pieminēts Apustuļu darbos un svētā apustuļa Pāvila vēstulēs kolosiešiem un Filemonam, bijis Alamejas bīskaps (15. apr.). Svētais Pudents, kuru svētais apustulis Pāvils piemin otrajā vēstulē Timotejam, sacīdams: "Sveicina tevi... Pudents, bijis Romas senāta loceklis". Viņš bijis dievbijīgs cilvēks, uzņēmis savā namā svētos apustuļus Pēteri un Pāvilu un daudzus ticīgos. Vēlāk viņa nams tika pārvērsts baznīcā, kura saucās "Priestera" baznīca un kurā, kā vēsta mantojums, kalpojis svētais apustulis Pēteris. Svētais Trofims, kurš divreiz pieminēts Apustuļu darbos, kā arī tajā pašā svētā apustuļa Pāvila vēstulē Timotejam, kur sacīts: "Trofimu es atstāju neveselu Milētā, kopā ar apustuļiem Pudentu un Aristarhu". Visās vajāšanās bija apustuļa Pāvila līdzgaitnieki un, beidzot, kad svētajam apustulim Pāvilam Romā Nērona laikā ar zobenu nocirta galvu, tas pats notika arī ar viņu un abiem viņa biedriem. Svētais Marks, apustuļa Barnabas brāļadēls, bijis Bitīnijas Apolloniādas bīskaps. Svētais apustulis Pāvils viņu piemin vēstulē kolosiešiem kopā ar augstākminēto apustuli Aristarhu: "Jūs sveicina mans cietuma biedrs Aristarhs un Marks, Barnabas brāļa dēls". Svētais Artems, par kuru svētais apustulis Pāvils runā vēstulē Titam: "kad aizsūtīšu pie tevis Artemi". Bijis bīskaps Listrā. Svētais Akvils, kurš minēts Apustuļu darbos un apustuļa Pāvila vēstulēs, bijis Hēraklejas bīskaps. Dievvārdus viņš sludinājis gan Āzijā, gan Ahajā un dēļ sludināšanas miris mocekļa nāvē. Svētais Fortunats, kuru svētais Pāvils piemin pirmajā vēstulē korintiešiem, bez mitas strādājis, sludinādams Kristus vārdu un pēc ilgiem pūliņiem aizmiga Dieva mierā. Svētais Ahaiks, kurš kopā ar Fortunatu pieminēts tajā pašā svētā apustuļa Pāvila vēstulē korintiešiem ar vārdiem: "Bet es priecājos par... Fortunata un Ahaika atnākšanu, jo tā kā jūsu nav, tie stājušies jūsu vietā ... atspirdzinājuši manu un jūsu garu". Svētais Dionīsijs Areopagīts, kurš minēts Apustuļu darbos, sākotnēji bijis bīskaps Atēnās, bet pēc tam sludināja Kristus mācību Gallijā, kur ticis nonāvēts, nocērtot galvu. Par to, ka viņš piederējis apustuļu kopai, liecina Eusēbijs, Palestīnas Cēzarejas bīskaps, kurš uzskaitījis 70 apustuļus, saka: "pieskaiti viņiem vēl to Areopagitu, vārdā Dionīsijs, par kuru Lūka Apustuļu darbos raksta, ka viņu kristīgajai ticībai pievērsis Pāvila sprediķis Atēnās". Svētais Simeons, saukts Nigrs. Viņu Apustuļu darbos piemin svētais apustulis Lūka, sacīdams: "Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs". Par to, ka arī viņš pieder apustuļu kopai, liecina svētais Epifānijs, liekot viņu vienā rindā ar apustuļiem, jo viņš apustuļu vārdus uzskaita šādi: "Marku, Lūku, Justu, Barnabu, Apellu, Rufu, Nigru (t.i., Simeonu Nigru) un pārējos septiņdesmit divus". Tādējādi svētais Epifānijs apgalvo, ka šo zemāko apustuļu kopa sastāv no septiņdesmit divām personām un ka svētais Simeons Nigrs bijis viens no šiem apustuļiem. Bez tam svētais Jānis Damaskietis piektās balss Oktaihā trešdienas vakara dievkalpojumam pēc divpadsmit apustuļiem min arī septiņdesmit divu apustuļu kopu, sacīdams: "cildenais divpadsmitnieks rādās pilnīgs, redzot septiņdesmit un divu uzcītīgo pulku". Lai šo visu apustuļu svētīgās lūgšanas liek arī mums censties pēc debesu svētlaimes un skatīt vaigā mūsu ticības Augstāko Apustuli un Arhiereju Jēzu Kristu, slavinot Viņu un Dievu Tēvu un Svēto Garu mūžīgi mūžos, āmen.
Palestīnas Cēzarejas bīskaps Eusēbijs savas vēstures pirmās grāmatas divpadsmitajā nodaļā raksta sekojoši: "katra (no divpadsmit) Kristus apustuļa vārds ikvienam ir samērā pazīstams pēc evaņģēliskajām liecībām, bet pilnīgi precīza septiņdesmit apustuļu uzskaitījuma nav nekur." Tomēr, ja paskatāmies uzmanīgāk, tad visus septiņdesmit un pat vairāk var atrast tikai vienā vienīgā svētā apustuļa Pāvila liecībā, kurš pirmajā vēstulē korintiešiem saka: "Un ka viņš ir parādījies (Kristus pēc augšāmcelšanās) Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem. Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši". No šiem daudzajiem, kas strādājuši augstākās Baznīcas labā, nesdami labo vēsti par Kristu un ticības gaismu daudzās zemēs līdzīgi apustuļiem un tādēļ apustuļa vārda cienīgi, dažus pieminēsim šeit atsevišķi. Svētais Lācars, kurš četras dienas bija miris un kuru tas Kungs uzcēlis no miroņiem. Jeruzalemes draudzes vajāšanas laikā, pēc svētā pirmmocekļa Stefana nāves, Lācaru izraidīja no Jūdejas, iesēdināja laivā bez airiem un palaida jūrā kopā ar svēto Kunga mācekli Maksimīnu un svēto Kelidoniju, kurš bija piedzimis akls, bet tapa tā Kunga izdziedināts. Dieva gribas vadīta laiva piestāja Krētas salā, un svētais Lācars sāka sludināt Kristu Kidonijas pilsētā. Vēlāk apustulis Barnaba viņu šajā pilsētā iecēla bīskapa kārtā, un turpat Kipras salā viņš aizmiga Dieva mierā. Pēc daudziem gadiem viņa svētos pīšļus guldīja marmora šķirstā, kuru rotāja uzraksts: "četru dienu Lācars, Kristus draugs". Svētais Jāzeps, kas cēlies no Arimatijas, un bijis slepens Jēzus Kristus māceklis, bet pēc tam atprasījis Viņa visšķīstās miesas Pilātam, arī ticis izraidīts aiz Jūdejas robežām un sludinājis Kristu Anglijā, kur arī šķīries no šīs pasaules. Anglijas iedzīvotāji uzskata viņu par savas zemes apustuli. Svētais Nikodēms, kas nāca naktīs pie Jēzus klausīties viņa mācību un deva jūdiem labu padomu Viņu netiesāt pirms Viņš Pats nav uzklausīts un viņa darbi izzināti, bet pēc tam kopā ar Jāzepu apglabāja Jēzus miesas un svaidīja tās ar smaržvielām, tāpat dabūja ciest no jūdiem par savu ticību Kristum un apustuļu vārdiem un izraidīts no Jūdejas. Svētais Gamaliēls bijis svētā apustuļa Pāvila skolotājs. Viņš par svēto apustuļu sprediķi deva sinedrijam šādu prātīgu padomu: "Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks. Bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsit iznīcināt pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!" Kad mocekļa nāvē bija miris arhidiakons Stefans, viņš paņēma tā miesas un apglabāja tās savā ciemā netālu no Jeruzalemes. Tāpat viņš slēpa par Kristus sludināšanu izraidīto svēto Nikodēmu, kuru pēc nāves apglabāja svētā pirmmocekļa Stefana kapavietas tuvumā, kur vēlāk tika apglabāts arī pats. Etiopijas ķēniņienes Kandakes einuhs, ko svētais apustulis Filips bija uz ceļa kristījis un kurš šo ķēniņieni pievērsa Kristum, bija pirmais Kristus sludinātājs Etiopijā, kur arī miris mocekļa nāvē. Svētais Caķejs, kurš ar prieku pieņēmis savā namā to Kungu un izdzirdis Viņa vārdus: "man šodien jāiegriežas tavā namā". Pēc tā Kunga uzkāpšanas debesīs Caķejs sekoja svētajam apustulim Pēterim, kurš viņu iecēla par Palestīnas Cēzarejas bīskapu, kur viņš sludināja Kristu. Svētais Kornēlijs, virsnieks, kuru bija kristījis svētais apustulis Pēteris un kurš vēlāk tika iecelts par bīskapu, sludināja Kristu Skepsijā, kur arī aizgāja Dieva mierā. Svētais Longins, kurš stāvēja sardzē pie tā Kunga krusta un ticēja, ka Jēzus patiesi ir Dieva dēls. Pēc Kunga apglabāšanas Longins atkal stāvēja sardzē pie tā Kunga kapa un bija Kristus augšāmcelšanās liecinieks, ko visu priekšā arī apliecināja. Vēlāk viņš sludināja Kristu Kapadokijā, kur miris mocekļa nāvē. Svētais Ignācijs Dievnesējs, kā vēsta mantojums, ir tas pats bērns, kuru tas Kungs paņēma Savās rokās un uz kuru norādīja Apustuļiem, teikdams: "...ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā". Svētais apustulis Pēteris iecēla viņu par bīskapu Antiohijā, kur viņš sludināja Kristu. Atdots lauvām saplosīšanai un miris mocekļa nāvē Romā. Svētais Polikarps bijis Smirnas bīskaps. Viņš līdzīgi Apustuļiem nerimis sludināja Dieva vārdu, rakstīja vēstules tiem, kas tikko pievērsušies kristīgajai ticībai, un, nepaguris rūpējās par savas draudzes labklājību un dvēseles labumu. Svētlaimīgais Simeons Metafrasts svētā Ignācija Dievnesēja dzīves stāstā Polikarpu tieši nosauc par dievišķo apustuli, sacīdams: "viņi nonāca Smirnā, un tur svētais Ignācijs sveica svēto Polikarpu, dievišķo apustuli, savu līdzbiedru mācībā". Miris mocekļa nāvē Romā. Svētais Herotejs, viens no Atēnu areopāga locekļiem; svētajai kristīgajai ticībai viņu pievērsa svētais apustulis Pāvils, kurš viņu arī iecēla par Atēnu bīskapu. Kopā ar citiem svētajiem Apustuļiem arī svētais Herotejs Visšķīstās Dievmātes Aizmigšanas dienā tika pa gaisu aiznests pie Dievmātes šķirsta Jeruzalemē. Miris mocekļa nāvē. Svētais Antipa, Pergamas bīskaps, arī cieta par apustulisku Kristus sludināšanu. Par viņu pats Kungs Jēzus Kristus Jāņa Teologa Atklāsmē sacījis šādus vārdus: mans uzticīgais liecinieks jūsu starpā tapa nokauts. Svētais Demetrijs, kuru svētais Jānis Teologs piemin savā trešajā vēstulē: "Demetrijam par labu ir liecinājuši visi, arī pati patiesība. Arī mēs dodam viņam labu liecību, un to zini, ka mūsu liecība ir patiesīga". Svētais Demetrijs bijis bīskaps Azijas pilsētā Filadelfijā.
|