Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētmoceklis Dionīsijs Areopagīts, Atēnu bīskaps, presbiters Rustiks un diakons Elevterijs tika nogalināti Gallijas Lutēcijā[1] 96. gadā[2], kristiešu vajāšanās imperatora Domiciāna (81-96) valdīšanas laikā. Svētais Dionīsijs dzīvoja Atēnās, tur mācījās un ieguva klasisko helēņu[3] izglītību. Pēc tam devās uz Ēģipti, kur Iliopolē mācījās astronomiju. Kopā ar draugu Apolofonu viņš bija liecinieks saules aptumsumam, kas notika Jēzus Kristus Krusta nāves brīdī. „Vai nu Dievs, visas pasaules Radītājs, cieš vai šī redzamā pasaule beidzas”, teica Dionīsijs tajā brīdī. Atēnās, kur viņš atgriezās no Ēģiptes, viņu ievēlēja par areopaga[4] locekli.

Kad svētais apustulis Pāvils sludināja ticību Atēnu areopagā (Ap. d. 17:16-34), Dionīsijs pieņēma šo glābjošo vēsti un kļuva par kristieti. Trīs gadus Dionīsijs bija svētā apustuļa Pāvila līdzstrādnieks Dieva Vārda sludināšanā. Vēlāk apustulis Pāvils viņu iecēla par Atēnu bīskapu. 57. gadā svētais Dionīsijs bija klāt Vissvētās Dievmātes apglabāšanas laikā.

Vēl Dievmātes dzīves laikā Dionīsijs Areopagīts, speciāli atbrauca no Atēnām uz Jeruzalemi, lai redzētu Dievmāti, rakstīja savam mācītājam apustulim Pāvilam: “Dieva vārdā apliecinu, ka bez Paša Dieva Visumā nav nekā tik lielā mērā Dieva spēka un svētības piepildīta. Neviens cilvēks ar prātu nespēj apjēgt to, ko redzēju. Dieva priekšā apliecinu: kad citu apustuļu vidū mirdzošais Jānis mani atveda Vissvētās Jaunavas vaiga priekšā, pārdzīvoju neizsakāmas jūtas. Man pretī iezaigojās Dievišķīgs starojums. Tas apspīdēja manu garu. Izjutu neaprakstāmu aromātu saldo smaržu un mani pildīja tāda sajūsma, ka ne mans nevarīgais ķermenis, nedz arī gars nevarēja panest šīs mūžīgās svētlaimes un debesu slavas zīmes un pirmsākumus. No Viņas svētības pagura mana sirds, pagura mans gars. Ja manā atmiņā nebūtu saglabājušās tavas pamācības, es Viņu noturētu par patiesu Dievu. Pat iedomāties nevar lielāku svētlaimi, kādu toreiz izjutu”.

Pēc apustuļa Pāvila nāves, vēloties turpināt viņa darbu, svētītājs Dionīsijs devās sludināt uz rietumu zemēm, presbitera Rustika un diakona Elevtērija pavadībā. Daudzus viņš pievērsa Kristum Romā, pēc tam Ģermānijā, Spānijā. Gallijā, pagāniskās valsts varas kristiešu vajāšanu laikā, visi trīs apliecinātāji tika notverti un iemesti cietumā. Naktī svētais Dionīsijs kalpoja dievišķo Liturģiju un viņam piekalpoja Dieva Eņģeļi. No rīta mocekļiem tika nocirstas galvas. Svētais Dionīsijs paņēma savu galvu, aizgāja ar to līdz baznīcai un tikai tur nokrita miris. Dievbijīga sieviete vārdā Katulla apglabāja mocekļa mirstīgās atliekas.

Liela nozīme Pareizticīgajā Baznīcā ir Dionīsija Areopagīta rakstītajiem darbiem. Līdz mūsu laikam no tiem ir saglabājušās četras grāmatas: „Par Debesu hierarhiju”, „Par Baznīcas hierarhiju”, „Par Dieva Vārdiem”, „Par mistisko Teoloģiju” un desmit vēstules dažādām personām.

Grāmata „Par Debesu hierarhiju” acīmredzot ir uzrakstīta kādā no Rietumeiropas valstīm, kur sludināja svētais Dionīsijs. Tajā ir izklāstīta kristīgā mācība par eņģeļu pasauli. Eņģeļu (jeb debesu) hierarhija sastāv no deviņām eņģeļu kārtām: Serafi, Ķerubi, Troņi, Kundzības, Spēki, Varas, Sākumi, Ercenģeļi, Eņģeļi.

Dieva radītās eņģeļu hierarhijas mērķis – tuvošanās Dievlīdzībai caur attīrīšanos, svēttapšanu un pilnveidošanos. Augstākie kļūst par Dievišķās Gaismas un dzīvības nesējiem padotajiem (zemākajiem). Ne tikai gudrie, bezmiesīgie spēki iekļauti garīgajā gaismasnesēju hierarhijā, bet arī cilvēku dzimums, kas atjaunojas un iesvētās Kristus Baznīcā.

Svētītāja Dionīsija grāmata „Par Baznīcas hierarhiju” ir viņa grāmatas „Par debesu hierarhiju” turpinājums. Kristus Baznīca tās vispasaules kalpošanā pamatojas, tāpat kā debesu spēki, Dieva dibinātajā svētajā iesākumā.

Zemes dzīvē, pie baznīcas bērniem, Dieva svētība nāk piesegtā veidā – svētajos Baznīcas Noslēpumos, garīgos pēc būtības, bet miesīgos pēc tēla (attēla). Tikai nedaudzi svētcīnītāji ar zemes acīm redzēja Dieva Svēto Noslēpumu ugunijlīdzīgo dabu. Bet ārpus Baznīcas Noslēpumos, ne Kristībā un Euharistijā, nav cilvēkam gaimasnesošās glābjošās Dieva svētības, nav Dievatklāsmes, nav dievišķošanās[5].

Grāmata „Par Dieva Vārdiem” izklāsta Dievatklāsmes ceļus caur Dievišķo vārdu kāpnēm.

Grāmata „Par mistisko Teoloģiju” izklāsta mācību par Dievatklāsmi. Pareizticīgās Baznīcas teoloģija ir balstīta uz Dievatklāsmes pamata. Lai iepazītu[6] Dievu ir Viņam jāpietuvojas, jāsasniedz saskarsmi ar Dievu. To var sasniegt ar lūgšanu. Ne tādēļ, ka lūgšanā mēs pietuvojam sev Neaptveramo Dievu, bet tādēļ, ka tīras sirds lūgšana mūs tuvina Dievam.

Svētā Dionīsija Areopagīta darbiem ir ļoti liela nozīme Pareizticīgās Baznīcas Teoloģijā. Gandrīz četru gadsimtu garumā, līdz VI gadsimta sākumam, svētā tēva darbi tika glabāti galvenokārt Aleksandrijas Baznīcas teologu slepenā mantojumā. Tie bija zināmi Aleksandrijas Klementam, Origēnam, Dionīsijam Lielajam, kurš mantoja Aleksandrijas skolas vadību, un svētajam Gregorijam Teologam. Svētais Aleksandrijas Dionīsijs rakstīja svētītājam Gregorijam Teologam skaidrojumus (komentārus) Areopagīta darbiem. Visas Baznīcas atzīšanu svētā Dionīsija Areopagīta darbi ieguva VI-VII gadsimtos. Īpaša pazīstamība ir to komentāriem, kurus uzrakstījis Maksims Apliecinātājs († 662).

Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā svētā Dionīsija mācība par garīgajiem vadītājiem un cilvēka dabas dievišķošanos bija pazīstama sākumā no sirdsskaidrā Jāna Damaskieša „Teoloģijas”. Pirmo slāvu tulkojumu Areopagīta darbiem ap 1371. gadu Atonā veica mūks Jesaja. Tā kopijas bija plaši izplatītas Krievijā. Daudzi no tiem līdz šim laikam glabājas grāmatu krātuvēs – tajā skaitā pergamenta rokraksts „Svētā Dionīsija Areopagīta darbi”, kas piederēja svētītājam Kipriānam, Kijevas un visas Krievijas metropolītam († 1406) un ir uzrakstīts ar viņa roku.