Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētajam Ignācijam ir īpaša nozīme priekš mums, jo viņš satikās ar apustuļiem, tieši no viņiem dzirdēja kristīgo mācību un bija liecinieks tam, kā izplatījās un attīstījās pirmās kristiešu draudzes. Savās septiņās vēstulēs viņš aizzieķelēja priekš mums apustuļu laikus.

Svētmoceklis Ignācijs Dievnesējs, cēlies no Sīrijas, bija svētā apustuļa un evaņģēlista Jāņa Teologa audzēknis kopā ar svēto Polikarpu (piem.d. 23. feb), Smirnas bīskapu. Svētais Ignācijs bija otrais Antiohijas bīskaps, bīskapa Evoga, svētā apustuļa no 70, darba turpinātājs.

Svētais Ignācijs piedzima Sīrijā, Pestītāja pēdējos dzīves gados. Viņa dzīves apraksts vēsta, ka viņš bija tas bērns, kuru Kungs apskāva un teica: „Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni , tad jūs nenāksiet Debesu valstībā.” (Mat.18:3). Par Dievnesēju viņu nosauca tādēļ, ka Pestītāja Vārds bija viņa sirdī, un viņš nepārtraukti lūdzās. No svētā Ignācija vēstulēm smirniešiem redzams, ka viņš bija ļoti tuvs apustulim Pēterim un pavadīja viņu kādos no viņa apustuliskajiem ceļojumiem. Neilgi pirms Jeruzalemes sagraušanas 72. gadā nomira Evods un par viņa pēcnācēju Antiohijas katedrā (Sīrijā) tika iecelts Ignācijs.

Svētais Ignācijs sirsnīgi, nežēlojot spēkus, darbojās Kristus laukā. Svētais vadīja Antiohijas baznīcu 40 gadus (67.-107.g.). Viņš bija cienīgs īpašā redzējumā redzēt debesu dievkalpojumu un dzirdēt eņģeļu dziedāšanu. Pēc eņģeļu pasaules piemēra, viņš ieviesa dievkalpojumos antifonisku dziedāšanu, kurā divi kori mainoties it kā sasaucas. Šāda dziedāšana no Sīrijas ātri izplatījās Agrīnajā baznīcā.

106. gadā imperators Trajāns (98-117), par godu uzvarai pār skutiem, pavēlēja visur nest upurus pagānu dieviem, bet kristiešus, kas atsakās zemoties elku priekšā, nogalināt. 107. gadā imperators gāja cauri Antiohijai laikā, kad devās pret armēņiem un parfjāniem. Viņam pienesa ziņas, ka bīskaps Ignācijs sludina Kristu, māca ienīst bagātību, sargāt jaunavību un nenest upurus romiešu dieviem. Šajā laikā bīskaps Ignācijs labprātīgi ieradās pie imperatora, lai atvairītu Antiohijas kristiešu vajāšanas. Imperatora Trajāna uzstājīgās prasības nest upurus pagānu elkiem, svētais Ignācijs stingri noraidīja. Tad imperators nolēma atdot viņu zvēriem, lai tie saplosa viņu Romā. Bīskaps Ignācijs ar prieku pieņēma spriedumu. Par viņa gatavību mocekļa varoņdarbam ir liecinājuši aculiecinieki, kas pavadīja svēto Ignāciju no Antiohijas uz Romu. Ceļā uz Romu, viņš uzrakstīja septiņas vēstules, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Savās vēstulēs svētais Ignācijs lūdz kristiešiem, lai viņi nemēģina glābt viņu no nāves: „Es jūs lūdzu, neīstā laikā neizrādiet man mīlestību. Ļaujiet man būt par barību zvēriem, lai ar viņu palīdzību sasniegtu Dievu. Es – Dieva grauds. Lai mani samaļ zvēru zobi, lai kļūstu par Kristus tīro maizi.”

Kuģis, pa ceļam uz Romu, izpeldējis no Selavkijas, apstājās Smirnā, kur svētais Ignācijs satikās ar savu draugu bīskapu Smirnas Polikarpu. No citām pilsētām un ciemiem pie svētā Ignācija satecēja svētkalpotāji un ticīgie. Bīskaps Ignācijs sludināja visiem, lai viņi nebaidās no nāves un nebēdājas par viņu. Savā vēstulē romiešu kristiešiem no 107. gada 24. augusta, viņš lūdz, lai viņi pievienojas viņam lūgšanās, lūdzot, lai Dievs viņu stiprina priekšā stāvošajā moceklības varoņdarbā par Kristu:

„Viņu meklēju, par mums mirušo, Viņu vēlos, par mums augšāmcēlušos... Mana mīlestība ir iztecējusi un nav manī uguns, kas mīl matēriju, bet dzīvais ūdens, kas runā manī, no iekšienes sauc man: „Ej pie Tēva”.”

No Smirnas svētais Ignācijs devās uz Troādu. Šeit viņš saņēma priecīgu vēsti, ka ir pārtrauktas Antiohijas kristiešu vajāšanas. No Troādas svētais Ignācijs aizkuģoja uz Neapoli (Maķedoniju) un pēc tam uz Filipiem.

Svēto Ignāciju romas kristieši sagaidīja ar lielu prieku un dziļām skumjām. Nedaudzi no viņiem cerēja pierunāt tautu atteikties no asiņainā skata, bet svētais Ignācijs lūdza to nedarīt. Nometies ceļos, viņš lūdzās kopā ar visiem ticīgajiem par Baznīcu, par mīlestību brāļu starpā, par kristiešu vajāšanu pārtraukšanu. Pagānu svētku dienā – 20. decembrī, svēto Ignāciju izveda cirkus arēnā, un viņš vērsās pie tautas: „Romas vīri, jūs zināt, ka esmu notiesāts uz nāvi ne jau ļaundarību dēļ, bet gan Vienīgā Dieva dēļ, Kuru esmu apsolījis mīlēt un pie kā tiecos. Es, Viņa grauds, tikšu samalts zvēru zobos, lai kļūtu par Viņa tīro maizi.” Uzreiz pēc tā tika izlaistas lauvas. Tradīcija vēsta, ka ejot uz nāvessodu, svētais Ignācijs nepārtraukti atkārtoja Jēzus Kristus vārdu. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš to dara, svētais Ignācijs atbildēja, ka nēsā šo vārdu savā sirdī, „bet Kas manā sirdī iezīmogots, To arī izrunāju.” Kad svētais bija saplosīts, izrādījās, ka viņa sirds bija neskarta. Pārgriezuši sirdi, pagāni uz tās iekšējām pusēm ieraudzīja zelta uzrakstu: „Jēzus Kristus.”

Naktī pēc nāvessoda, bīskaps Ignācijs parādījās daudziem ticīgajiem sapnī, lai viņus mierinātu, bet daži redzēja viņu lūdzmies.

Izdzirdējis par bīskapa lielo vīrišķību, Trajāns apžēlojās par viņu un pārtrauca kristiešu vajāšanas.

Svētā Ignācija pīšļi tika pārnesti uz Antiohiju, vēlāk tika atgriezti Romā un 1. februārī nolikti svētmocekļa Klementa, Romas bīskapa vārdā nosauktajā baznīcā.

Savā vēstulē efeziešiem, svētais Ignācijs rakstīja: „Sargiet (glabājiet) ticību un mīlestību, un darbos parādiet sevi par kristiešiem. Ticība un mīlestība – būtības sākums un dzīves beigas. Ticība – sākums, bet mīlestība – beigas, abas savienojumā ir Dieva darbības būtība. Visi pārējie, kas pieder pie tikumiem izriet no tām. Neviens, kas izpauž ticību negrēko, un neviens, kas ieguvis mīlestību neienīst.”