Sākumlapa
Ziņas
Raksti
Intervijas
Kalendārs
Svēto dzīves
Par Pareizticību
Lūgšanas
Bibliotēka
Katahētika
Ikonogrāfija
Dievnami
Svētvietas
Vārdnīca
Norādes
Kontakti un info
|
Svētmoceklis Klements, Romas bīskaps (25. nov.) |
Svētmoceklis
Klements, Romas bīskaps, piedzima Romā bagātā un dižciltīgā ģimenē. Apstākļu
spiests no bērnības šķirts no ģimenes, Klements tika audzināts pie svešiem
cilvēkiem. Dzīvojot Romā, jauneklis ieguva lielisku izglītību, dzīvoja
greznībā, tuvu imperatora galmam. Bet viņu neiepriecināja izpriecas, pagānu
(elku kalpu) gudrība viņu neinteresēja (nesaistīja). Viņš sāka aizdomāties
par dzīves jēgu. Kad līdz pilsētai atnāca vēstis par Kristu un Viņa mācību,
svētais Klements atstāja māju un īpašumus un devās uz to zemi, kur sludināja
apustuļi.
Aleksandrijā
Klements satika svēto apustuli Barnabu, kura vārdus klausījās ar dziļu
uzmanību, ar visu sirdi uzņēma Dieva Vārdu spēku un patiesību. Ieradies
Palestīnā, svētais Klements pieņēma Kristību no svētā apustuļa Pētera un
kļuva par dedzīgu (centīgu) viņa mācekli un patstāvīgu pavadoni, dalot ar
viņu viņa grūtības (pūliņus) un ciešanas (Filip. 4:3). Evaņģēliskā
sludināšana palīdzēja Klementam brīnumainā veidā atrast savu ģimeni, kuru
viņš uzskatīja par gājušu bojā: starp visaugstākā Apustuļa (Pētera)
mācekļiem bija divi viņa brāļi – dvīņi, nedaudz vēlāk viņš atrod arī
vecākus. Vai vēl jāsaka, ka visa ģimene pēc šī pieņēma kristietību un sāka
sludināt glābjošo mācību?
Svētais apustulis
Pēteris neilgi līdz savām ciešanām ievētīja (ar roku uzlikšanu, ðóêîïîëîæèë)
svēto Klementu par Romas bīskapu. Pēc apustuļa nāves, pēc svētā Lina (Linna),
Romas bīskapa nāves (67 – 79) un viņa pēcteča, svētā bīskapa Anaklēta (79 –
91), Romas katedrā atradās svētais Klements (no 92 – 101 gadam).
Svētā Klememta
tikumīgā dzīve, žēlsirdība un lūgšanu varoņdarbs daudzus pievērsa Kristum.
Tā, kādu reizi Kristus Augšāmcelšanās dienā, no viņa tika kristīti uzreiz
424 cilvēki. Starp kristītajiem bija ļaudis no visiem sabiedrības slāņiem
(kārtām): vergi, pārvaldītāji (valdnieki), imperatora ģimenes locekļi.
Pagāni (elku
kalpi), redzot viņa apustuliskās sludināšanas panākumus, nosūdzēja par
svētītāju Klementu imperatoram Trjanam (98 – 117), apvainojot svēto tajā, ka
viņš nopeļ elku (romiešu) dievus. Imperators izdzina svēto Klementu no
galvaspilsētas, nosūtot viņu uz Krimu darbos akmeņlauztuvē netālu no
pilsētas Hersonesas. Daudzi no svētītāja mācekļiem viņam sekoja, dodot
priekšroku labprātīgai trimdai nekā atšķirtību no garīgā tēva. Ieradies
trimdas vietā, svētais Klements satika daudzus ticīgus kristiešus, sodītus
strādāt smagos apstākļos, pilnīgi bez ūdens. Viņš palūdzās kopā ar
notiesātajiem, un Kungs Jēra izskatā (tēlā) parādīja viņam avota vietu, no
kura izplūda vesela upe. Šis brīnums vilktin vilka pie svētītāja Klementa
daudz ļaužu. Klausoties dedzīgo sludinātāju, simtiem pagānu pievērsās
Kristum. Katru dienu kristījās 500 un vairāk cilvēku. Un tur,
akmeņlauztuvēs, tika izcirsta (izkalta) baznīca, kurā viņš svētkalpoja.
Svētā vīra
apustuliskā darbība izsauca imperatora Trjana dusmas (naidu) un viņš
pavēlēja noslīcināt svēto Klementu. Mocekli iegrūda jūrā ar enkuru kaklā.
Tas notika 101. gadā.
Pēc
svētītāja uzticamo mācekļu Kornēlija un Tiva, un visas tautas lūgšanām
jūra atkāpās, un ļaudis atrada jūras dziļumā nerokāmdarinātā baznīcā
(„Eņģeļu baznīcā”) svētā gana netrūdošo miesu. Pēc šī katru gadu svētītāja
Klementa mocekļa nāves dienā jūra atkāpās un septiņu dienu ilgumā kristieši
varēja godināt viņa svētos pīšļus. Tikai 9. gadsimtā, Konsatantinopoles
imperatora Nikifora (802 – 811) valdīšanas laikā, sakarā ar Dieva sodu,
svētā Klementa pīšļi kļuva nepieejami pagodināšanai uz 50 gadiem. Imperatora
Mihaila un viņa mātes Teodoras (855 – 867) laikā Hersonesu apmeklēja
apustuļiemlīdzīgie Kirils un Metodijs. Uzzinājuši par apslēptajiem svētā
Klementa pīšļiem, viņi pamudināja Hersenskas bīskapu Georgiju uz kopīgu
lūgšanu (katedrāles lūgšanu, ñîáîðíîé ìîëèòâå) Kungam par svētmocekļa pīšļu
atvēršanu (atklāšanu). Pēc Kirila un Metodija
kopīgas kalpošanas,un ar viņiem kopā no Cargradas
ieradušos garīdzniecību un visu sanākušo centīgās lūgšanas pusnaktī uz jūras
virsmas brīnumaini parādījās svētā bīskapa Klementa pīšļi. Tos svinīgi
pārnesa uz pilsētu, uz svēto Apustuļu baznīcu. Daļu no pīšļiem svētie Kirils
un Metodijs pārnesa uz Romu, bet svēto galvu vēlāk svētais
apustuļiemlīdzīgais kņazs Vladimirs (†
1015) pārnesa uz Kijevu un novietoja Desjatinas baznīcā (Äåñÿòèííîé
öåðêâè) kopā ar svētā Tiva pīšļiem, kur tika ierīkots sānu altāris svētā
Klementa vārdā.
Svētītājs
Klements, kuru attiecina uz apustuļu tēviem, ir atstājis mums garīgo
mantojumu – divas vēstules Korintiešiem – pirmos rakstiskos kristīgās
mācības pieminekļus pēc svētajiem Apustuļiem
Romas Klementa 1. vēstule korintiešiem
|