Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais apustulis un evaņģēlists Marks, saukts arī Jānis-Marks (Ap. d. 12:12), apustulis no 70, apustuļa Barnabas (piemiņa 11. jūn.) krustdēls (māsas vai brāļa dēls), dzimis Jeruzalemē. Viņa mātes Marijas māja atradās blakus Ģetzemanes dārzam. Kā teikts Baznīcas mantojumā, Kristus krusta ciešanu naktī viņš sekoja Viņam, ietinies mētelī, un aizbēga no kareivjiem, kuri viņu noķēra (Mk. 14:51-52). Pēc Kunga Debesbraukšanas Marka mātes māja kļuva par lūgšanu sapulču vietu kristiešiem un patvērums dažiem no apustuļiem (Ap. d. 12:12).

Svētais Marks bija tuvākais apustuļu Pētera un Pāvila līdzstrādnieks (pieminēts Pāvila vēstulēs: Kolos. 4:10 un Filemonam 1:23). Kopā ar apustuļiem Pāvilu un Barnabu svētais Marks bija Selevkijā, no turienes devās uz Kipras salu un apstaigāja to visu no austrumiem uz rietumiem. Pafas pilsētā Marks bija liecinieks tam, kā apustulis Pāvils pārsteidza ar aklumu magu (burvi, zīlnieku) Elimu (Ap. d. 13:6-12).

Pēc pūliņiem kopā ar apustuli Pāvilu svētais Marks atgriezās Jeruzalemē, bet pēc tam kopā ar apustuli Pēteri bija Romā, no kurienes pēc viņa vēlējuma devās uz Ēģipti, kur dibināja draudzi.

Apustuļa Pāvila otrā ceļojuma laikā svētais Marks satika viņu Antiohijā. No turienes viņš kopā ar apustuli Barnabu devās sludināt uz Kipru, bet pēc tam aizgāja uz Ēģipti, kur kopā ar apustuli Pēteri dibināja daudzas draudzes, tai skaitā arī Babilonā. No šīs pilsētas apustulis Pēteris sūtīja savu vēstuli Mazāzijas kristiešiem, kurā ar mīlestību atsaucās par svēto Marku, savu garīgo dēlu (1.Pēt. 5:13).

Kad apustulis Pāvils atradās ieslodzījumā Romā, apustulis Marks bija Efezā, kur bīskapa katedrā bija svētītājs Timotejs (piemiņa 4. janv.). Kopā ar viņu apustulis Marks ieradās Romā. Tur viņš uzrakstīja savu Evaņģēliju (ap 62-63).

No Romas svētais Marks atkal devās uz Ēģipti un Aleksandrijā ielika pamatus kristīgajai mācību iestādei, no kuras vēlāk nāca tādi slaveni tēvi un Baznīcas skolotāji kā Aleksandrijas Klements, svētītājs Dionīsijs (5. okt.), svētītājs Gregorijs Brīnumdaris (5. nov.) un citi. Rūpējoties par Baznīcas dievkalpojumu kārtību, svētais Marks sastādīja Liturģijas kārtu Antiohijas kristiešiem.

Pēc tam svētais Marks ar Evaņģēlija sludināšanu apmeklēja Āfrikas iekšzemes apgabalus, pabija Lībijā, Nektapolē.

Šo ceļojumu laikā svētais Marks saņēma Svētā Gara pavēli atkal iet uz Aleksandriju lai sludinātu pagāniem (elku kalpiem) un pretotos viņu mācībai. Tur viņš apmetās kurpnieka Ananijas mājā, kuram dziedināja slimo roku. Kurpnieks ar prieku pieņēma svēto apustuli, ar ticību uzņēma viņa sludināšanu par Kristu un pieņēma Kristību. Pēc Ananijas kristījās daudzi tās pilsētas daļas iedzīvotāji, kur viņš dzīvoja. Tas uzkurināja pagānu naidu un viņi nolēma nogalināt svēto Marku. Par to uzzinājis, svētais apustulis iecēla Ananiju par bīskapu, bet trīs kristiešus – Malku, Sabīnu un Kerdinu – par presbiteriem.

Pagāni uzbruka svētajam Markam, kad apustulis veica Dievkalpošanu. Viņu piekāva, vilka pa pilsētas ielām un iemeta cietumā. Tur svētais Marks bija cienīgs redzēt Kungu Jēzu Kristu, Kurš stiprināja viņu pirms ciešanām. Nākamajā dienā saniknotais pūlis atkal vilka svēto apustuli pa pilsētas ielām uz soda vietu, bet pa ceļam svētais Marks nomira ar vārdiem: „Tavās rokās, Kungs, es nododu savu garu”.

Pagāni gribēja sadedzināt svētā apustuļa miesu, bet kad iekūra uguni, viss satumsa, nogranda pērkons un notika zemestrīce. Pagāni bailēs aizbēga kur kurais, bet kristieši paņēma svētā miesu un apglabāja akmens kapenēs. Tas notika 63. gada 4. aprīlī. Viņa piemiņu Baznīca svin 25. aprīlī.

310. gadā virs svētā apustuļa Marka kapavietas tika uzcelta baznīca. 820. gadā, kad Ēģiptē nostiprinājās arābu-magometu vara un Kristīgo Baznīcu izspieda citas ticības, svētā mirstīgās atliekas pārnesa uz Venēciju un nolika viņa vārdā nosauktajā katedrālē, kur tās atrodas vēl šodien.

Senajā ikonogrāfijas tradīcijā, ieviešot svētajiem Evaņģēlistiem simbolus, aizgūtus no svētā Jāņa Teologa redzējuma (Atkl. 4:7), svētais Evaņģēlists Marks tiek attēlots ar lauvu – svinīgi iezīmējot Kristus visvarenību un ķēniņa godu (Atkl. 5:5). Svētais Marks rakstīja savu Evaņģēliju kristiešiem no pagānu vidus, tādēļ viņš izcēla galvenokārt Kunga runas un darbus, kuros īpaši izpaužas Viņa Dievišķā visvarenība. Daudzas viņa vēstījuma īpatnības var izskaidrot ar viņa tuvumu apustulim Pēterim. Visi senie rakstnieki liecina, ka Marka Evaņģēlijs ir īss apustuļa Pētera runu (sprediķu) un stāstījumu pieraksts. Viena no centrālajām teoloģiskajām tēmām svētā Marka Evaņģēlijā ir Dieva spēka tēma, kas parādās cilvēka nespēkā, jo Kungs dara iespējamu to, kas cilvēkiem ir neiespējams.