Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais apustulis un evaņģēlists Lūka, no Antiohijas Sīrijā, apustulis no 70, svētā apustuļa Pāvila līdzstrādnieks (Fil. 1:24; 2.Tim. 4:10), ārsts no izglītotām grieķu aprindām. Izdzirdējis par Kristu, Lūka ieradās Palestīnā un šeit dedzīgi pieņēma glābjošo mācību no Paša Kunga. 70 apustuļu skaitā svētais Lūka tika Kunga sūtīts pirmajā sludināšanā par Debesu Valstību vēl Glābēja zemes dzīves laikā (Lūk. 10:1-3). Pēc Augšāmcelšanās Kungs Jēzus Kristus parādījās svētajiem Lūkam un Kleopam ceļā uz Emavu (Emausu).

Apustulis Lūka piedalījās otrajā apustuļa Pāvila misijas ceļojumā un no tā laika viņi bija nešķirami. Kad svēto Pāvilu atstāja visi līdzstrādnieki, apustulis Lūka turpināja dalīt ar viņu visas labās vēsts nesēja varoņdarba grūtības (2. Tim. 4:10). Pēc visaugsto apustuļu Pētera un Pāvila mocekļu nāves Lūka pameta Romu un sludinot  izstaigāja Ahaiju, Lībiju, Ēģipti un Tivaidu. Tivas pilsētā viņš beidza savu dzīves ceļu mocekļa nāvē.

Mantojums viņam piedēvē pirmo Dievmātes ikonu uzgleznošanu. „No Manis Dzimušā svētība un Mana labvēlība, lai ir ar šīm ikonām” – teica Vissvētā Jaunava, ieraudzījusi ikonas. Svētais Lūka uzgleznoja arī svēto visaugsto apustuļu Pētera un Pāvila ikonas. Evaņģēliju viņš uzrakstīja 62-63. gados Romā, apustuļa Pāvila vadībā. Svētais Lūka pirmajos pantos (Lk. 1:3) tieši izpauž sava darba mērķi: vispilnīgāk un hronoloģiskā secībā aprakstīt pēc kārtas visu, kas kristiešiem ir zināms par Jēzu Kristu un Viņa mācību, un ar to deva stipru vēsturisku pamatu kristīgajai ticībai (Lk. 1:4). Viņš rūpīgi pētīja faktus, plaši izmantoja Baznīcas mutisko mantojumu un Pašas Vissvētās Jaunavas Marijas stāstīto (Lk. 2:19; Lk. 2:51).

Pēc teoloģiskajā satura Lūkas Evaņģēlijs atšķiras pirmkārt ar mācību par glābšanas vispārīgumu, ko paveica Kungs Jēzus Kristus, par evaņģēliskās sludināšanas vispasaules nozīmīgumu. Svētais apustulis uzrakstīja arī Apustuļu Darbu grāmatu 62-63 gados Romā. Apustuļu Darbu grāmata ir četru Evaņģēliju turpinājums, tā pavēsta par svēto apustuļu darbiem un varoņdarbiem pēc Kunga Debesbraukšanas. Vēstījuma centrā ir Apustuļu Koncils (51. gadā pēc Kristus Dzimšanas), kā pamatusliekošs Baznīcas notikums, kas kalpoja kā dogmatisks pamats kristietības norobežošanai no jūdaisma un tās patstāvīgai izplatīšanai pasaulē (Ap.d. 15:6-29). Grāmatas teoloģiskais priekšmets ir galvenokārt Svētā Gara Ekonomika? (Домостроительство Святого Духа), kas jāīsteno Kunga Jēzus Kristus dibinātajai Baznīcai no Kunga Debesbraukšanas dienas un Vasarsvētkiem līdz Kristus Otrajai atnākšanai.