Pareizticības centrs Rietumukrainā ir Počajevas klosteris, kas ir vienīgā vieta pasaulē, kur Dievmāte ticīgo mierinājumam un stiprinājumam atstājusi akmenī savas pēdas nospiedumu. Ukrainā vēlējos pabūt arī tāpēc, ka tur dzimusi mana vecāmāte un piedzīvojusi baigos bada gadus. Devos turp marta sākumā, kad negaidīti sevi pieteica barga ziema ar necaurredzamiem puteņiem. Ceļš bija grūts un skarbs, taču varbūt tāpēc dvēselei tika dāvātas jo lielākas dāvanas.

Cauri puteņiem uz Počajevu

Ceļā uz Ukrainu devos cauri Polijai, lai nevajadzētu kārtot Baltkrievijas tranzītvīzu. Turklāt jāņem vērā, ka Rietumukrainu un Poliju saista kopējs vēsturiskais liktenis, simtiem gadu pastāvēja kopīga lietuviešu, poļu, baltkrievu un ukraiņu valsts, kuras mantojumu nevar neievērot Ļvovas apvidū.

Iebraucu Varšavā agri no rīta un līdz autobusam uz Ļvovu jāgaida 17 stundas. Žilbinoši baltajā un aukstajā ziemā kājām apstaigāju lielu daļu no Varšavas, cerot ieraudzīt vismaz kādu pareizticīgo dievnamu. Visbeidzot, pārejot pa tiltu pāri Vislai, atrodu sv. Kirila un Metodija baznīcu (atpakaļceļā caur Varšavu braucu svētdien, kad šeit Dievišķo Liturģiju kalpo Polijas metropolīts).

Pēc nakts brauciena un robežkontroles nākamā rītā, austot gaismai, ieraugu sudrabaini piesnigušo Ukrainu. Drīz jau klāt Ļvova. Izkāpju pie dzelzceļa stacijas, lai tālāk ar vilcienu dotos Počajevas virzienā. Izpētījusi dzelzceļa shēmu, kasē prasu biļeti līdz Radivilai. Ātri vien iepazīstu ukraiņu sirsnīgumu un izpalīdzību. Redzot, ka pētu karti, kāda sieviete tūlīt stāsta, kā nokļūt visiem tik labi zināmajā svētvietā.

Radivilas stacijā pie vilciena tūlīt piebrauc mikroautobuss ar norādi „Počajeva”, pie tā saskrien bariņš cilvēku. Šoferis visus skubina kāpt iekšā, esam saspiedušies tā, ka pat grūti elpot, bet visi priecīgi, jautri, nedzird ne apvainojumus, ne asus vārdus. Šoferis pa piesnigušo ceļu līču ločiem diezgan neprātīgā ātrumā veikli vada savu ar vorselīnu iztapsēto autobusiņu.

Iebraucam Jaunās Počajevas pilsētiņā, gala pietura autobusam, protams, pie ieejas klosterī. Pati pilsētiņa izskatās kā apkļāvusies 75 m augstajam kalnam, uz kura jau kopš neatminamiem laikiem atrodas klosteris.

Pie Dievmātes pēdas

Tēvs Gerontijs stāsta, mūki sv. Metodija vadībā šajā kalnā izcirstās alās apmetušies jau 13. gs. sākumā, bēgot no tatāru hana Batija uzbrukuma Kijevas svētvietām. Saskaņā ar vēstījumu, 1240. gadā mūkiem un ganam Jānim parādījusies Dievmāte un atstājusi savas labās pēdas nospiedumu uz akmens, tur sāka plūst dzidrs dziedinošs avota ūdens. 16. gs. beigās mūku kopienai vietējā muižniece Anna Goiska uzdāvināja Dievmātes ikonu, kuru viņai kā pateicību par laipno uzņemšanu bija atstājis grieķu metropolīts Neofīts. Anna Goiska, redzot, ka no ikonas plūst brīnumaina gaisma un viņas brālis Filips pēkšņi kļuvis redzīgs (viņš kopš dzimšanas bija akls), saprata, ka tādu svētumu nevar turēt mājās. Ikonu svinīgi ar krusta gājienu pārnesa uz Počajevu, kuru tūlīt oficiāli pasludināja par klosteri, ko Dievmāte ņēmusi savā patvērumā. Drīz vien pie Viņas ikonas sāka notikt neskaitāmi brīnumi, ļaudis, lūdzoties pie tās, saņēma dziedināšanu un mierinājumu bēdās.

Gadiem ritot, ap klinšaino Počajevas kalnu izauga pilsētiņa, klosteris tās iemītniekiem deva arī darbu un maizi. 17. gs. uz Počajevu meklēt vientuļnieka dzīvi no Dubenskas klostera atnāca sv. Ījabs (Žeļezs, 1551 – 1651). Klosterbrāļi, redzēdami viņa sirsnīgās lūgšanas un svētīgo dzīvi, lūdza sv. Ījabu kļūt par igumenu, un tā viņš savu turpmāko dzīvi veltīja rūpēm par klosteri.

1833. gadā svētā Sinode Počajevas klosterim piešķīra lavras statusu, un te attīstījās Rietumukrainas garīgais un izglītojošais centrs, kuram bija sava tipogrāfija, skola, ikonogrāfijas darbnīcas, grāmatu sietuve, sveču ražotne. Kopš 1887. gada katru nedēļu sāka iznākt arī „Počajevas lapiņas” (arī tagad klostera veikaliņā redzu “Počajevas lapiņas” par aktuālām tēmām).

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Počajeva saņēma trauksmes signālus: klostera svētumi jānosargā. Ar toreizējā Volīnijas eparhijas arhibīskapa Evlogija, kā arī lavras arhimandrīta Paisija un mūku gādību no klostera evakuēja visu: sākot no zvaniem līdz pat arhīvam un sveču ražotnei. Taču jau pēc četriem gadiem visi klostera svētumi tika atvesti atpakaļ, arī mūki atgriezās no gūsta, un reliģiskā dzīve atjaunojās.

Sv. Amfilohijs 1925. gadā Počajevas klosterī kalpošanu uzsāka jauns mūks Amfilohijs (Golovjatjuks, 1894 – 1971), kurš šeit kļuva par svētkalpotāju un drosmīgi aizstāvēja klosteri un Pareizticību smagajos ateisma un ticības vajāšanas gados. Bieži vien viņš naktis pavadīja klostera dievnamos un kalpoja akatistu. Kad igumens Amfilohijs centās nepieļaut, ka slēdz sv. Trijādības baznīcu, viņu arestēja un aizveda uz psihiatrisko slimnīcu. Visi, kas pazina starecu Amfilohiju, cīnījās par viņa atbrīvošanu. Vēlāk viņš pieņēma shimu un nodzīvoja vēl ilgus gadus, turklāt Dievs svētīgajam starecam bija dāvājis dziedināšanas un gaišredzības spējas. Arī pēc sv. Amfilohija nāves pie viņa kapa turpinājās brīnumainas cilvēku izdziedināšanas. 2002. gada 12. maijā shiigumenu Amfilohiju kanonizēja svēto kārtā. Ļaudis, kas piedalījušies šajos svētkos, atceras toreiz piedzīvoto brīnumu – debesīs parādījies sniegbalts krusts kā apliecinājums shiigumena svētīgajam dzīves ceļam, viņa uzvarai pār ļaunumu, netaisnību.

„Tā ir liela Dieva žēlastība un svētība klosterim, ka mums ir divi svētie,” teic tēvs Gerontijs. „Mēs, te dzīvodami, esam savās ikdienas rūpēs jau pieraduši pie šīs vietas, bet svētceļnieki mums atgādina, ka šeit izjūt īpašu garīgumu. Pateicoties šai Dieva svētībai, arī padomju gados Počajevas klosteris bija izslavēts Rietumukrainas garīgais centrs, lai gan visādi centās to iznīcināt. Klosterī vēl tagad ir daži vecie stareci, kuri piedzīvojuši, ka viņus ar varu veda prom no klostera, ieslodzīja. No 150 klosterbrāļiem 1960. gados palika vairs tikai 12. Tagad klosteris atjaunojas, te ir ap 200 mūku, paklausībnieku un kārtības sargu, mācās arī semināristi.”

Počajevas svētvieta atdzimst

Ukraiņi ir ļoti reliģiozi, šī zeme bagāta ar senām klosteru tradīcijām. Tiesa, atšķirībā no pārējās Ukrainas, Pareizticībai Rietumukrainā nācies izturēt ļoti sīvus pārbaudījumus. Kā man stāsta Počajevā un vēlāk Ļvovā lasu arī pareizticīgo laikrakstā „Radoņež”, pēdējā laikā senajai svētvietai bijis daudz uzbrukumu un provokāciju. Pagājušā gada rudenī lavru valdība pat gribējusi slēgt, kopā ar Kremeņecas svētvietām pasludinot par vēsturisku arhitektūras muzeja rezervātu.

Počajevas bīskaps Vladimirs (Morozs) lūdzis citu klosteru igumeniem morālu atbalstu un lūgšanos par lavru. Viņš esot griezies pēc palīdzības daudzās instancēs, un lēmums ir apstrīdēts, tagad Počajvas lavrai ir tiesības vismaz no valsts nomāt šo vietu un ēkas bez maksas. Ar Dieva palīdzību, spēcīgajām mūku lūgšanām senais Pareizticības centrs un tautai nozīmīgā svētvieta pastāv, gadu gaitā izturējis ne vienu vien pārbaudījumu.

Vislielākais saspīlējums bijis Dievmātes Patvēruma svētkos, kurus īpaši godā Ukrainas kazaki. Viņu sabiedriskās organizācijas tad arī nolēma aizstāvēt Pareizticību un Počajevas lavras sargāšanai nosūtīja 20 cilvēku vienību. Formās tērptos Melnās jūras kazakus ikdienā var tagad redzēt klosterī palīdzam uzturēt kārtību lielajā svētceļnieku plūsmā.

Klostera viesnīca allaž pārpildīta ar neskaitāmiem svētceļotājiem. Tiem, kam viesnīcā nepietiek vietas, bīskaps atļāvis nakšņot baznīcā uz grīdas, un tādu netrūkst, īpaši gavēņa laikā. Neskatoties uz to, ka klosterim juridiski te vairs nekas nepieder, visapkārt redz rosību, notiek intensīvi remontdarbi, viesnīcai izbūvēts vēl viens stāvs, lai uzņemtu vairāk svētceļnieku – tātad klāt nāks vēl 400 gultas vietas. Kāds no celtniekiem, pēc izcelsmes rumānis, teic, ka viņš uzskata par lielu godu strādāt vietā, kas pasaulē ir vienīgā, kur Dievmāte atstājusi savu pēdas nospiedumu.

Kad ierodos klostera viesnīcā, administratore sāk dalīt brīvās gultas vietas, bet tādu nav daudz. Žēlīgi pieliecos pie lodziņa un ieminos, ka esmu no Latvijas, trīs dienas braucu. Sieviete man žigli rokā iespiež dzeltenu kartīti ar istabas numuru – tur vēl viena gulta esot brīva. Astoņvietīgajā istabā sagaida draudzīgas ukrainietes no Čerkasiem. Viņas vismaz reizi gadā kolektīvi braucot uz Počajevu, lai izrautos no raižpilnās ikdienas un šeit saņemtu dzīvesprieku. Citi brauc uz sanatorijām, bet viņas tikai uz šejieni. Kas gan var būt dziedējošāks – jauns spars tiek i miesai, i dvēselei! Sievietes stāsta par viņu pusē ļoti pazīstamu mūku Mihailu Žaru, kurš savas dzīves misiju apjautis tieši šeit, Počajevā. Tā viņš un sieva nolēmuši aiziet no laicīgās dzīves, katrs devušies uz savu klosteri. Mihails Žars gādā arī par slimajiem Moļņicas bāreņiem, vispirms adoptējis divus, pēc tam vēl un vēl, tagad šo bērnu skaits ir jau 180. Viņi dzīvo atsevišķā ciematā, kur speciāli viņiem uzcelta arī baznīca.

Izejot no viesnīcas, satieku kādu moldāvieti, kura Počajevā dzīvojot jau gadu, īrējot dzīvoklīti pilsētā. Veselības neesot, kamēr lūdzas, tikmēr vēl varot ciest, bet citādi kļūstot ļoti slikti. Klostera baznīcas pilnas gan svētceļniekiem, gan neskaitāmiem likteņa pabērniem: notupušies pie durvīm uz grīdas, citi sakņupuši kādā dievnama stūrī pie sava mantu maišeļa, kurā droši vien ir visa viņu iedzīve.

Lai dvēseli nomazgātu

Visās trīs baznīcās pēc kārtas no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā, izņemot pusdienlaiku, notiek dievkalpojumi, aizlūgumi. Viss rit pēc stingri noteiktas kārtības, var tikai apbrīnot priesteru uzcītību un mūku izturību, īpaši jau nu katru dienu tik ilgas stundas dziedot. Jā, un Počajevas klostera mūku kora dziedājumi ir kas īpašs (daudzi droši vien atceras, kā viņi dziedāja Rīgā, sagaidot Tihvinas Dievmātes ikonu). Skanot viņu varenajām balsīm, tirpas skrien, īpaši kad no trim balkoniem sadziedas trīs kori, nobeigumā piedimdinot baznīcu visi kopā. Man palaimējas ierasties Počajevā sestdien, tieši uz svētku Visnakts dievkalpojumu, kuru kalpo pats bīskaps Vladimirs.

Ķermenis izsalis bargajā Ukrainas ziemā, kājas slapjas, taču drīz vien aizmirstas nogurums, aukstums un jūtos kā neaprakstāmi lielos svētkos. Un kur nu vēl svētdienas rīta Dievišķā Liturģija – tādu pacilājošu svinīgumu nebiju redzējusi un izjutusi. Līdz sirds un prāta dziļumiem aptveru senās Baznīcas rituālu mistisko jēgu.

Nonākot Počajevā, uzreiz saprotu, ka vislabāk pilnībā paļauties Dievmātes vadībai, te nav vietas paša iecerēm un plāniem. Lūdzos, lai šajās četrās dienās, kuras man te ir iespēja pavadīt, Dievmāte man izrāda skaistās baznīcas un pieved pie klostera svētumiem, ja vien esmu kaut nedaudz cienīga tiem tuvoties. Tā vispirms nonāku Svētās Trijādības senatnīgajā dievnamā ar vareno kupolu, Kristus un Dievmātes attēlu mozaīkām virs durvīm, augstajiem koriem un nelielajiem logiem, kas rada savdabīgi noslēpumainu puskrēslas noskaņu.

Savukārt Dievmātes Aizmigšanas baznīca ir kā gaismas pielieta, bagātīgiem gleznojumiem, brīnumainām ikonām. Te arī augstu virs Ķēniņa vārtiem ieraugu brīnumdarošo Počajevas Dievmātes ikonu, bet tuvumā baznīcas ieejai – šķirstu, zem kura atrodas Dievmātes pēdas nospiedums. Noteiktās stundās šķirstu atver, var pieliekties un noskūpstīt Dievmātes pēdu, bet pēc tam katram iedod trauciņu ar Dievmātes dāvāto veldzējošo ūdeni. Baznīcas labajā pusē pieeju pie brīnumdarošās Dievmātes ikonas kopijas, malās abpus tās nolikti kruķi, kas ir kā apliecinājums, ka slimnieku lūgšanas Dievmāte uzklausījusi un dziedinājusi viņus: pēc tam kruķi vairs nav bijuši vajadzīgi. Gleznojumos uz sienām redzamas ne vien ainas no Evaņģēlija notikumiem, bet arī brīnumainie notikumi, kas saistīti ar Počajevas Dievmātes ikonu: kā muižnieces An Svētā Ījaba mirstīgās atliekas nas Goiskas aklais brālis ieguva acu gaismu, kā tika izglābts akā iekritis jauneklis, kā tatāru gūstā nokļuvušo mūku Dievmāte atbrīvoja un eņģelis viņu pa gaisu atnesa uz klosteri (turpat pielikti arī mūka roku dzelži). Esot dievnamā, grūti pat iedomāties, ka tepat, virs sānu velvēm augšā izbūvētas vēl divas baznīcas: labajā pusē svētītājam Nikolajam, bet kreisajā – sv. kņazam Aleksandram Ņevskim veltīta baznīca, abas iesvētītas par piemiņu imperatoru Nikolaja I un Aleksandra II Počajevas klostera apmeklējumiem.

Agri no rīta vēl tumsā sākas stundu lasījumi, lūgšanas, tad seko akatists brīnumdarošajai Počajevas Dievmātes ikonai un tad tā zīda lentēs lēnām tiek nolaista lejā. Visi varam pieiet pie ikonas. Esot tai tik tuvu, pārņem īpaša svētbijība. Palūdzu atļauju pielikt no Rīgas līdzpaņemtu mazu Počajevas Dievmātes ikoniņu. Lūdzos par mājās palicējiem, saviem tuvajiem par Pareizticību Latvijā.

Tālāk Dievmāte mani aizved uz klostera Klints baznīcu, līdzās tai atrodas šķirsti ar sv. Ījaba un sv. Amfilohija mirstīgajām atliekām. Esmu ienākusi brīdī, kad Svētā Ījaba ala sargi ļauj ierāpties klintī izcirstajā nelielajā alā, kur lūdzies sv. Ījabs. Noģērbjam virsdrēbes un apavus, lai iekļūtu alā. Ieeja tajā pavisam neliela, šaura un atrodas gandrīz krūšu augstumā. Pieeju, ieguļos tajā ar izstieptām rokām un sastingstu: priekšā aptuveni divus metrus dziļa, šaura eja. Saprotu, ka atpakaļ vairs netikšu, bet uz leju ar galvu pa priekšu taču nav iespējams tikt. Šādi neprašas droši vien daudz redzēti, tāpēc lejā stāv kārtībsargs, kurš pamāca, ka ar rokām jāatbalstās uz vistālākajiem klints izciļņiem, jāpavelk kājas zem sevis un tad ar tām pa priekšu var laisties lejā. Izrādās, nav nemaz tik grūti, un esmu jau nelielajā alā. Deg svecīte, uz akmens nolikta maza ikoniņa. Pieķērusies aukstajām akmens sienām, kāda sieviete elsodama raud. Grūti iedomāties, kā šeit svētais Ījabs dienām ilgi lūdzies. Alā grib nokļūt citi, tāpēc pārāk nekavējos un rāpjos pa šauro eju ārā. Klints nelīdzena, tāpēc augšup kāpt jau ir viegli.

Apmulsusi vēl staigāju pa klintī izbūvēto baznīcu, pārņem savāda noskaņa. Pat fiziski sajūtu, kā neaptverami lielā svētība gandrīz vai spiež manu grēcīgo, piesārņoto dvēseli. Tā prasīties prasās nomazgāties, un asaru straumes laužas ārā.

Lūgšanas un pacietība

Diena klosterī sākas jau puspiecos no rīta, kad gaiteņos dzird neatlaidīgu zvaniņa skandināšanu. Pēc desmit minūtēm jau esam baznīcā. Kluss, mirdz tikai dažas sveču liesmiņas. Altāra priekšā abās pusēs stāv mūki, pēc laika viņi panāk vidū, paklanās pret altāri un viens pret otru. Viens no mūkiem, ar svecīti apgaismodams lūgšanu grāmatu, lasa stundas, lūgšanas, dzied mūku kori, tad seko akatisti, agrā rīta liturģija…

Trešajā, ceturtajā dienā aptveru, cik tas ir grūti – no dienas dienā lūgties, tas prasa ārkārtīgi lielu garīgu slodzi, pacietību, disciplinētību, nelokāmu stingrību un sevis nežēlošanu. Nevilšus iedomājos: varbūt tikai pateicoties nemitīgajām mūku lūgšanām pasaulē vēl nav iznīcis viss labais…

Garajā vakara dievkalpojumā, kas ilgst vairāk nekā četras stundas, dažbrīd grūti nostāvēt. Mīņājos, mīņājos, gribas iet prom, iekšēji sākas tāda kā izmisīga cīņa, taču apņemos izturēt līdz galam. Kad atskan mūku dziedājumi, kļūst vieglāk, tie ir kā dvēseli ceļoša ieelpa. Un tad gaidītais dievkalpojumus noslēdzošais dziedājums – kā uzvaras gaviles, ķermenim pārskrien prieka tirpas un sirdī ielīst neaptverams gaišums. Nu jau zinu, ka Počajevā ir vērts mokoši izturēt, jo pēc tam dvēsele saņem neaizmirstamu dāvanu. Pēkšņi sajūtu vieglu pieskārienu, it kā kāds noglāstītu galvu. Atskatos, bet tuvumā neviena nav.

Klosterī esot divi stareci, kuri ar lūgšanām palīdzot ļoti smagi slimiem cilvēkiem, arī apsēstajiem. Skanot starecu ļauno garu izdzīšanas lūgšanai, notiek dažādas mūsu racionālajam prātam neaptveramas lietas, baznīcā it kā trako neredzami spēki, kas lēnām, bet tomēr pēc laika sāk padoties un pierimt. Pie vienas kolonnas stāv sieviete un ik pa brītiņam skaļi ieraudas, taču drīz viņas vaimanas pāriet baisi skaļos kliedzienos, pat necilvēcīgas balss auros. Pie citas kolonnas nogūlies nenosakāma dzimuma cilvēks, viņa ķermenis periodiski nedabīgi izliecas un atskan izmisuši vaidi. Padzīvojis vīrs, pieiedams pie ikonām, sāk konvulsīvi raustīties, kratīt rokas un galvu. Tad viņš koncentrējies ar pūlēm pārkrustās, ķermenis uz brīdi padevīgi aprimst. Kādu padsmitnieci atveduši vecāki, meitene mēdīdamās nepārtraukti kaut ko nesakarīgi runā, ik pa laikam ieņaudas un laiž no mutes burbuļus. Tēvs meitu ved pie Dievmātes ikonas, bet viņā pēkšņi it kā atdzīvojas kāds baismīgs svešķermenis, kas kliedz, sit, spārdās un noplēš no galvas lakatu. Ar izbailēm skatos, vai necietīs ikona, taču pie tās meitene nomierinās, rāmi pieliecas un noskūpsta. Pēc tam gan atkal viņa visādi pauž savu neapmierinātību.

Viesnīcā pēc tam istabas biedrene klusi teic, ka viņas astoņpadsmitgadīgais dēls pirms pieciem gadiem izvarots. Kopš šā pārdzīvojuma puisis nespējis naktīs gulēt, prāta aptumsuma brīžos plēsis sevi ar nagiem līdz asinīm un gribējis padarīt galu. Gājuši pie psihiatra, dzēris antidepresantus un visādus nomierinošus medikamentus, taču visefektīvākais līdzeklis, izrādās, ir svētvietu apmeklēšana, pēc tam ilgu laiku jauneklis ir mierīgs un gaišāku skatu uz dzīvi.

Katram klosterī satiktajam kāda liksta, bēda, slimība, un visi Počajevā meklē cerības staru, atvieglojumu un mieru dvēselei. Te visiem tiek pajumte un kāds maizes kumoss, ir silti, kamēr Počajevas kalnu jau ceturto dienu ietinis necaurredzams putenis. Tehnika esot iestrēgusi, tīrot ceļus, un satiksme slēgta. Tikai vienu lielāko ceļu varēšot izkļūt no Počajevas. Jā, bet tas ir uz pretējo pusi no Ļvovas, kurp man jānokļūst. Neko darīt, jābrauc ar līkumu.

Mājup ar gaišumu sirdī

Par to, ka atrodos klosterī vairāk nekā četras dienas, esmu tikai priecīga. Tāpat taču oficiālās Ukrainas iestādes atzīmē 8. martu, un ar darbu saistītās lietas jāatliek. Tiesa, “Počajevas lapiņās” atgādināts, ka kristīgam cilvēkam neklājas šos svētkus atzīmēt. Bijušajā PSRS tos ieviesa revolucionāre Klāra Cetkina par godu sieviešu emancipācijai un ne jau velti izraudzījās dienu, kad pēc baznīcas kalendāra piemin Jāņa Kristītāja nocirstās galvas atrašanu. Jā, un šī svētnieka galva taču tika nocirsta netiklu, varaskāru sieviešu iegribu dēļ.

Atgriešanās pasaulīgajā dzīvē, izrādās, nav viegla. No sargājošas, drošas valstības esi nokļuvis atklātā izdzīvošanas cīņas laukā, kas pilns netīrības un briesmu. Jau tūlīt aiz klostera vārtiem jūties neaizsargāts, taču jādodas uz priekšu.

Atkal pārpildīts mikroautobuss, pieputināts, grūti izbraucams ceļš līdz Kremeņecai (arī tur ir pareizticīgo klosteris), tālāk uz Dubnu. Pa ceļam redzam grāvī ieslīdējušu lielo starppilsētu autobusu, atviegloti uzelpoju, ka tālāk uz Ļvovu varēšu braukt ar vilcienu. Putenis pierimis, bet sniegs aizvien vēl neizbrienams, īpaši jau mazpilsētā. Vilcienā atkal raiba publika, tirgotāji, ceļojošie muzikanti un aukstums. Bet sirdi aizvien silda un mierina lūgšanas, gaišuma un mirdzuma blāzma no Dievmātes brīnumainās ikonas.

Justīne Volkova, 2005. gada marts