====Kyrie eleison====

Pie Počajevas Dievmātes ikonas pieredzēti brīnumaini notikumi, lūdzoties pie Dievmātes brīnumdarošā attēla, aklie atguvuši acu gaismu, klibie sākuši staigāt, smagi slimie kļuvuši veseli. Ticīgie uz Počajevu brauc izlūgties mierinājumu bēdās, palīdzību pārbaudījumos, stiprinājumu ticībā, ļaudis lūdzas par maldu ceļos aizklīdušajiem tuviniekiem, kā arī par kārdinājumu, kaislību atvairīšanu. Počajevas Dievmātes ikona joprojām sargā svēto Pareizticību, rakstiskas liecības par pieredzētajiem brīnumiem apkopotas, sākot ar 1664. gadu. Ikonas godināšanas svētki – 5. augustā un 21. septembrī.

Počajevas ikonā attēlots, ka Dievmāte uz labās rokas tur Dieva Dēlu, bet kreisajā rokā Viņai ir audums, ar kuru aptīts Kristus bērns. Ikonas malās miniatūrās attēloti septiņi svētie (tas ļauj domāt, ka agrāk tā piederējusi ģimenei, kuras locekļiem debesu aizstāvji bijuši šie svētie): pravietis Elija, moc. Mina, pirmmoc. Stefans, svētmoc. Abrāmijs, lielmoc. Katrīna, moc. Paraskeva un moc. Irīna. Kopš 1868. gada seno bizantiešu ikonu grezno zeltīta riza, kuras stari klāti ar dārgakmeņiem.

Šo neparasto brīnumdarītāju Dievmātes ikonu, kas atrodas Počajevas klosterī (Kremeņecas rajonā Rietumukrainā), godā pareizticīgie daudzās zemēs: Ukrainā, Bosnijā, Serbijā, Bulgārijā, Krievijā, uzklausot ticīgo ļaužu lūgumus, to bieži ved uz citām pilsētām. Dievmāte ar Savu brīnumaino attēlu ciemojusies arī Latvijā (lūgsimies, lai To atved arī šogad, kā mums cerības deva Počajevas bīskaps Vladimirs). Mūsu dievnami – Rīgas sieviešu klostera Sv. Radoņežas Sergija baznīca un Sv. Aleksandra Ņevska baznīca – no Počajevas klostera pirms diviem gadiem kā lielu svētumu saņēma šīs Dievmātes ikonas kopijas.

Počajevas Dievmātes ikona Ukrainas klosterī glabājas 300 gadus, taču Dievmāte Počajevas kalna iemītniekiem parādījusi savu žēlastību jau ilgi pirms tam. No svēta Atona kalna 9. gs. beigās šeit ieradās grieķu mūks Metodijs ar saviem skolniekiem. 13. gs sākumā Počajevas kalna nelielā alā uz dzīvi apmetās divi mūki no Kijevas. Aptuveni 1240. gadā viņi kļuva par lieciniekiem, kā uz šī kalna parādījās Dievmāte – Viņa stāvēja uz akmens, liesmojošas gaismas aptverta. Uz akmens, kur bija stāvējusi Dievmāte, palika Viņas labās pēdas nospiedums, no tās iztecēja brīnumdzidrs dziedējošs avota ūdens.

Saskaņā ar Baznīcas vēstījumiem Počajevas klosteris allaž ticis īpaši godāts, īpaši daudz ļaužu te sabraukuši uz Dievmātes Aizmigšanas svētkiem. Sākotnēji tas vēl bija neliels klosteris, taču 16. gs. beigās sāka strauji augt, kam par pamatu bija divi nozīmīgi notikumi: klosteris saņēma dāvanā Dievmātes ikonu un par igumenu tika ievēlēts svētais Ījabs.

1559. gadā no Konstantinopoles uz Maskavu cauri šim apvidum devies grieķu metropolīts Neofīts, viņu savā mājā uzaicinājusi Urlas ciema (netālu no Počajevas) iedzīvotāja Anna Goiska. Aizbraucot metropolīts kā dāvanu par saimnieces viesmīlību dāvāja līdzpaņemto seno Dievmātes ikonu. Pēc kāda laika mājas iedzīvotāji ievēroja, ka ikona izstaro brīnumainu gaismu. Annas Goiskas aklais brālis Filips ikonas priekšā katru dienu sirsnīgi lūdzās. Kādu reizi pusmiegā viņš ieraudzīja Dievmāti, Viņa piekodināja paļauties uz Dieva žēlastību. Pamodies Filips atklāja, ka spēj redzēt. Annas Goiskas ģimene pēc šī brīnumainā notikuma nolēma, ka nav tiesīgi svēto ikonu turēt ilgāk savā mājā un nolēma to dāvināt Počajevas kalna mūkiem. Kopš tā laika arī šo Dievmātes attēlu dēvē par Počajevas ikonu.

Par godu Dievmātes Aizmigšanai kalnā tika uzbūvēta baznīca un drīz vien arī apkārtnes alās un būdiņās dzīvojošajiem mūkiem klosteris, kura uzturēšanai līdzekļus deva Anna Goiska.

Pēc Annas Goiskas nāves Počajevas kalns un tā apkaime nonāca viņas radinieka Andreja Firleja īpašumā. Viņš nebija pareizticīgais, izlaupīja klosteri, paņēma arī Dievmātes ikonu un turēja to savā mājā 20 gadus. Reiz, sasaucis vakarā pie sevis viesus, viņš nolēma apsmiet Pareizticības svētumus: lika savai sievai uzģērbt priesteru tērpu un iedeva rokā biķeri, turklāt viņa sāka vēl zaimot Dievmāti un Viņas ikonu. Bezdievīgā sieva tika sodīta – viņu sāka mocīt ļauns gars, no kura sieviete atbrīvojās tikai pēc tam, kad ikona tika atdota Počajevas klosterim. Tas notika 1644. gadā.

Pēc pieciem gadiem mūki ikonu pārnesa uz jauno Sv. Trijādības baznīcu. Pie Dievmātes ikonas atkal atsākās dziedināšanas un brīnumi. Lūk, viens atgadījums. Kāds Počajevas mūks bija nokļuvis tatāru gūstā. Viņš bieži domāja par Počajevas dievnamiem un svētumiem, īpaši lielas ilgas viņu pārņēma Dievmātes Aizmigšanas svētkos, mūks karsti lūdzās, lai Dievmāte viņu atbrīvo no gūsta. Un pēkšņi brīnumainā veidā viņš tika aiznests uz Počajevu.

Brīnumainu palīdzību klosteris pieredzēja 1675. gadā, kad to ielenca turku karaspēks. Aizstāvēties bija grūti, un visi cerēja vienīgi uz Dievmātes palīdzību. Naktī igumens Jāzeps visiem, kas atradās klosterī, vēlēja celties uz lūgšanu. Kad turki no rīta sāka jaunu uzbrukumu, igumens visiem lūdza dziedāt akatistu Dievmātei. Līdz ar kondaka pirmajiem vārdiem virs dievnama parādījās spoža gaisma, un uzbrucēji ieraudzīja Dievmāti, turam amoforu it kā pārsedzot klosteri. Blakus Viņai stāvēja Počajevas Ījabs, bet visapkārt Dievmātei – eņģeļi ar ugunīgiem zobeniem, tērpušies kā kareivji. Daži no turkiem raidīja bultas pret debesu karotājiem, taču tās atgriezās atpakaļ, trāpot pašiem uzbrucējiem. Turkiem šķita, ka debesu karapulki viņus sāk vajāt, tāpēc, nometuši ieročus, uzbrucēji metās bēgt, savukārt daži palika klosterī un pieņēma kristietību. Atceroties šo brīnumaino notikumu, Počajevas ikona ik gadu tiek godināta 5. augustā (23. jūlijā pēc vecā stila).

No 1721. gada Počajeva nonāca uniātu rokās, viņi nojauca Sv. Trijādības dievnamu un tā vietā uzcēla Dievmātes Aizmigšanas baznīcu. Uniātu laikā pierakstīts, ka notikušas 539 brīnumainas dziedināšanas. Visbeidzot 1831. gadā klosteri atkal atguva pareizticīgie, bet 1883. gadā svētā sinode tam piešķīra lavras nosaukumu. Dziedināšanas no Dievmātes ikonas turpinājās. Kāda akla meitene Anna kopā ar savu 70 gadus veco vecmāmiņu kājām atnāca 200 km no Kameņecas. Pēc lūgšanās pie Dievmātes ikonas un acu apmazgāšanas ar ūdeni no Dievmātes pēdas, meitene atguva acu gaismu, vecmāmiņa, to redzēdama, nolēma pieņemt pareizticību (līdz tam viņa bija uniāte). Ir liecības, ka pie ikonas cilvēki ne tikai kļuvuši veseli un atbrīvojušies no ļaunajiem gariem, bijuši pat gadījumi, kad mirušajiem atgriezta dzīvība.

1859. gadā imperators Aleksandrs, apmeklējot klosteri, dievnamam uzdāvināja augstu ikonostasu, tā trešajā rindā virs Ķēniņa vārtiem zvaigžņveida kiotā ievietota brīnumdarošā Dievmātes ikona, ticīgo godināšanai to joprojām katrā rīta dievkalpojumā ar zīda lentēm nolaiž lejup. Lielā Tēvijas kara laikā, kad klosteris bija okupēts, Počajevas Dievmātes ikonu glabāja un nosargāja protodiakons Stratoniks, kurš 60 gadus bija kalpojis Počajevas lavrā.

Klosterī Dievmātes Piedzimšanas un Aizmigšanas svētkos, kā arī 5. augustā, par piemiņu Dievmātes aizstāvībai klosterim, ar Dievmātes ikonu notiek Krusta gājieni. Dievmātes Aizmigšanas baznīcā īpaša goda vieta ierādīta Dievmātes Pēdai. Ik dienu klosterī ļaudis nāk arī lūgties pie otras Počajevas Dievmātes ikonas, kura ir Kijevas ticīgo veltījums kā pateicība par pilsētas pasargāšanu no holēras epidēmijas 1848. gadā. Ikonas apakšā attēlota Dievmātes Pēda. Šīs ikonas kopijas redzamas daudzos dievnamos.