Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais Ījabs (kristīts Jānis) bija dzimis 16. gs. Galīcijā Pokutjas apvidū pareizticīgo ģimenē. Sv. Ījabs, dēvēts arī par Žeļezo (Dzelzs), lika pamatus askētu dzīvei Ugorņickas Kristus Glābēja klosterī, kur viņš iestājās jau 10 gadu vecumā un pēc diviem gadiem tika iesvētīts mūku kārtā. Viņa pazemīgā, svētīgā garīgā dzīve drīz vien visiem kļuva par paraugu, un 30 gadu vecumā Ījabu iesvētīja par priesteri. Kņazs Konstantīns Ostrožskis, izdzirdēdis par svētkalpotāja sirdsskaidro ticību un svētbijību, izlūdzās Ugorņickas igumenam, lai tēvam Ījabam ļauj vadīt viņa valdījumā esošo Dubenskas klosteri (šis klosteris atradās uz pussalas, no trim pusēm to apskaloja Dubnas upes ūdeņi). Tur dedzīgais jaunais igumens Ījabs sapulcēja mūkus, kuri viņa vadībā centīgi sāka mācīties Svēto Tēvu Rakstus, arī daudzi apkārtnes iedzīvotāji nāca klausīties. Stingrais askētiskais igumens neatlaidīgi mudināja klosterbrāļus cīnīties ar kārdinājumiem, laikmetīgiem netikumiem, palīdzēja, mierināja ciešanās un iedvesmoja patiesai svētbijībai. Dubenskas klosterī viņš pavadīja 20 gadus.

Pēc kņaza Konstantīna nāves īpašumi pārgāja viņa dēla Januša rokās, kurš atteicās no tēvu ticības un sāka vajāt pareizticību. Svētais Ījabs, redzēdams, ka viņa atrašanās šeit var nest postu pārējiem un viņam pašam, nolēma doties prom. Tā viņš nonāca Počajevā, kur mūki lūdza viņu uzņemties klostera vadību. Sv. Ījabs pacietībā un svētbijībā veica savu uzdevumu, daudz strādāja,  lūgties viņš devās uz paša izraktu vientuļu alu.

Dienas igumenam bija aizņemtas ar saimnieciskajiem darbiem, īpaši viņam patika strādāt dārzā, kuru viņš pats ierīkoja, stādīt augļu kokus, potēt tos, ravēt. Viņš arī izraka dīķi un izveidoja tam aizsargvaļņus, kas aptvēra klosteri.

Pret klostera mūkiem igumens Ījabs izturējās ar lielu pacietību un mīlestību, neviens netika dzirdējis no viņa kādu skarbu vārdu. Reiz, iedams gar klostera klēti, Ījabs ieraudzījis, ka kāds cilvēks zog labību. Zaglis izbijies sāka lūgties Ījabu, lai nestāsta par viņa zādzību. Igumens ne tikai neizpauda par notikušo, bet pat palīdzēja nelaimīgajam uzcelt plecos labības maisu un atlaizdams atgādināja viņam, ka katram nāksies par saviem darbiem atbildēt Dieva priekšā.

Dažus gadus pirms savas stāšanās Dieva priekšā svētais Ījabs pieņēma lielo shimu ar Jāņa vārdu. Ja vien alas akmens sienas spētu runāt, tās varētu pastāstīt, cik stundu viņš te vadīja stingrā gavēnī un lūgdamies par Pareizticību, kurai bija pienākuši grūti laiki, jo vara tobrīd piederēja mūsu senās ticības nīdējiem (pēc Annas Goiskas nāves noteicējs apkaimē bija Firlejs, kas necieta pareizticību). Dažkārt igumens alā lūdzās trīs dienas un pat nedēļu no vietas. Reiz mūki pieredzējuši ko brīnumainu: Sv. Ījabam dedzīgi lūdzoties, debesu gaisma apspīdējusi viņa alu un parādījusies arī baznīcā. No nebeidzami ilgās stāvēšanas skaitot lūgšanas, Sv. Ījabam uztūka kājas, tās pārklājās ar rētām (tās vēl tagad var saskatīt uz Sv. Ījaba mirstīgajām atliekām). Cietušajām kājām pat atdalījās miesas gabali, taču viņš visu pacieta un nepārstāja lūgties, savā varoņdarbā līdzinādamies senajam Ījabam.

Tajā pašā laikā igumens turpināja gādāt par klostera brāļiem. 1649. gadā viņa uzraudzībā tika uzcelts brīnišķīgs Sv. Trijādības dievnams, bet vēlāk arī sešas nelielas baznīcas. Sv. Ījabs vēlēja izveidot arī tipogrāfiju un pats turpināja rakstīt grāmatas Pareizticības aizstāvībai. Saglabājusies viena no viņa grāmatām ar nosaukumu „Ījaba Žeļeza, Počajevas igumena grāmata, ar viņa roku rakstīta”, 1889. gadā to izdeva ar nosaukumu „Počajevas Bite”. Sv. Ījaba dibināto tipogrāfiju šā gadsimta sākumā atjaunoja, taču pēc revolūcijas evakuēja uz Ameriku, kur tā turpina darboties Sv. Trijādības klosterī, apmierinot krievu emigrantu garīgās vajadzības.

Sv. Ījabs sasniedzis sirmu vecumu – vairāk nekā 100 gadus. Savu pēdējo stundiņu viņš paredzēja nedēļu iepriekš un klusi 1651. gada 28. oktobrī stādījās Dieva priekšā. Virs Sv. Ījaba mirstīgajām atliekām bijusi redzama gaisma.

Pēc septiņiem gadiem Počajevas igumens vairākkārt parādījies sapnī Kijevas metropolītam Dionīsijam (Balabanam), sacīdams, ka Dievam labpatīk atklāt viņa mirstīgās atliekas. 1659. gada 8. augustā metropolīts Dionīsijs ar arhimandrītu Teofanu un klostera mūkiem atvēra Sv. Ījaba šķirstu, viņa mirstīgās atliekas bija kā tikko guldītas. Drīz pēc tam daudzi ticīgie pieredzēja dziedināšanas, taču visbrīnumaināko notikumu piedzīvojis slimais Počajevas igumens Dosifejs (viņš bija sv. Ījaba skolnieks un līdzgaitnieks, un pēc sv. Ījaba nāves pārņēma klostera vadību). Pirms Tā Kunga Krusta Pacelšanas svētkiem klosterī ieradusies Domaševskas kundze kopā ar kalponi Annu. Viņas izdzirdušas no baznīcas atskanam brīnumaini skaistu dziedāšanu. Kundze sūtījusi Annu paskatīties, vai tur dzied mūki. Kalpone, iegājusi dievnamā, ieraudzījusi svēto Ījabu stāvam starp gaišiem vīriem un dziedam lūgšanas. Svētais Ījabs pagriezies pret Annu un teicis: ”Nebaidies, meitenīt, ej un pasauc šurp igumenu Dosifeju.” Anna iebildusi: „Bet viņš taču guļ uz nāves gultas.”  Svētais iedevis kalponei mirrēs samērcētu zīda lakatu un vēlējis aiznest slimajam. Aizgājusi pie igumena celles, Annai teikusi, ka svētais Ījabs viņu aicinot uz baznīcu. Sākumā slimais Dosifejs to uztvēris kā skaistu vēlmi, tomēr paņēmis lakatu, pārkrustījies un uzklājis to sev. Tūlīt viņš arī sajutis pieplūstam neparastu spēku, piecēlies no gultas un aizgājis uz dievnamu. Mūki no rīta bijuši izbrīnīti, redzam savu igumenu gluži veselu. Viņš atteicis: „Mūsu tēvs Ījabs lūdzas par mums un sūtīja man dziedināšanu.”

Brīnumainu liecību 1832. gadā uzrakstījusi jauna sieviete Matrona no Orenburgas guberņas. Viņu trīs gadus mocījušas smagas galvas sāpes. Tad sievieti atveduši uz dievkalpojumu Kijevā un tur viņa kā sapnī ieraudzījusi sirmgalvi un baltā apģērbā tērpušos sievieti. Klausoties par brīnumiem, kas pieredzēti pie Počajevas Dievmātes ikonas, viņa nolēmusi doties uz Počajevas klosteri. Tur slimniece, lūdzoties pie svētā Ījaba šķirsta, sajutusi lielu atvieglojumu, savukārt pie Dievmātes ikonas viņa saņēmusi pilnīgu izdziedināšanu.