Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Rīgas katedrā no 1842-1848. Kad no Rīgas tika izvests bīskaps Irarhs, viņa vietā Krievijas Sinode iecēla bīskapu Filaretu. Viņam tika dotas vēl stingrākas instrukcijas. Visiem šķēršļiem par spīti latviešu vēlēšanās pieņemt Pareizticību pieauga. Pareizticīga lielvalsts nevarēja pilnīgi ignorēt savus pamatprincipus un beidzot ķeizars piekrita latviešu pārejai Pareizticībā , taču tika doti 7 instrukcijas punkti, kas ārkārtīgi apgrūtināja latviešu pāriešanu Pareizticībā. Nācās konstatēt, ka ticības jautājumus Latvijā neizskatīja Pareizticīgā Baznīca. Ķeizars kā aizstāvis, kā Pareizticīgās Baznīcas galva darbojās pret Pareizticību. Citāti no priestera Jāņa Līča grāmatas “Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti (1840. - 1845.)”: "Bet pašā Rīgas pilsētā jau bija gadu vecs bērns pie paša Vērmaņa dārza. Šo bērnu nosauca tādā vārdā: “Rīgas Pareizticīgā Garīgā Skola”. Virsraksts uz izkārtnes bija lasāms latviešu un krievu valodā. Tā bija Rīgas bīskapa, mums visiem latviešiem un igauņiem neaizmirstamā Filareta mīlams stāds. Tajā, pēc mana tēva nāves, viņš ierakstīja arī mani pirmo skolēnu skaitā, jau divus gadus pirms iestādes atklāšanas, proti, 1845.g., novembra beigās vai decembra sākumā, un deva manai mātei vārdu, ka viens no viņas dēliem tiks uzņemts Garīgā Skolā, un, ja Dievs būs nolicis, paliks pēclaikā par priesteri. Un šo savu vārdu viņš izpildīja. Šī skola, kura bija izvietota vienā no labākajām Rīgas pilsētas daļām, un vēl ar latviešu virsrakstu zeltītiem burtiem uz debeszila laukuma, stipri dūrās vāciešiem acīs kā kluss pārmetums un apkaunojums viņu vienaldzīgai negādībai par mums un mūsu tautu." "Latvieši un igauņi no visām malām lieliem bariem sāka plūst uz Rīgu, pieņemt jauno ticību, pareizo ticību, rāmi, mierīgi, klusi, ar vislielāko dievbijību, neaiztikdami nevienu pašu ne mājās, ne ceļā, nevienu pašu neaizskardami ne vārdiem, ne darbiem, ne muižnieku, ne mācītāju, ne vienu citu. Piebiedrošanās notika zem paša pareizticības aizstāvja bīskapa Filareta rokas sv. Aleksija baznīcā. Viņa stāvēja pie paša virsgana nama, kurš tagad ar viņu pavisam savienots". "Nedēļu pēc tam māte atkal aizceļoja uz Rīgu,- Balodis, kas jau bija iesvētīts par diakonu, Mihailova tēvs un pats augstisvētītais Filarets stiprināja viņu un citas sievas cerībā, ka drīzā laikā visi pareizticīgie cietumnieki tiks izlaisti, bet mans tēvs katrā gadījumā. Bet nelūkojoties uz šīm, no skata patīkamām runām, manai mātei sirds gura, nojauzdama ko nelabu. Varbūt viņu iespaidoja arī viņas neilgi pirms tam redzētais sapnis, ka viņa ēdusi labus sausus zirņus un ka viņai vajadzējis stiept smagus maisus- zirņi mums nozīmē asaras, bet maisi- miroņus. Saņēmusi pēdējos spēkus, viņa aizvilkās uz pazīstamo baznīcu (cietums atradās Citadelē, pretī Pētera - Pāvila katedrālei) un, ceļos nometusies, sāka lūgt cietuma sargu ielaist viņu pie vīra, pārmīt ar viņu pāris vārdu un iedot viņam cibu sildīta biezpiena. Paziņoja cietuma uzraugam un iznāca pavēle, ka tagad varot viņu ielaist, bet pirms vajagot viņu krietni iztaustīt un atņemt viņai visas lietas. Iznāca pats uzraugs un pasacīja viņai taisni acīs, ar patīkamu smaidu: “Tavs vīrs ir nomiris. Vai tu gribi viņu redzēt?” Viņu ieveda kādā pagrabā: tur gulēja uz plikas, mēslainas grīdas ne mazums vīriešu un sieviešu līķu. Pēc izskata un smakas šī vieta bija briesmīga. Uzraugs, atvēris durvis, sacīja: “Te ir arī tavs vīrs! Uzmeklē pati!” Māte viņu uzreiz pazina un zibens ātrumā uzkrita uz gluži kailā vīra līķa. Tik bija pie viņa, kā sapuvusi malkas pagale zem galvas. Vaigs un vēders bija pārklāti iesarkaniem plankumiem, žokļi bija krampjiem sažņaugti; no mutes sūcās iesarkanas putas. Māte kā ārprātīga gan viņu apkampa, gan skūpstīja viņa vaigu, rokas un kājas, gan viņu mīļi sauca vārdā, gan viņam vaicāja; bet viņš klusēja. Redzams, ka visu, ko mums vajadzēja no viņa dzirdēt, viņš bija pateicis caur cietuma vēdlodziņu. Ar viņu kopā bijušie kaimiņi stāstīja, ka viņš ilgi gulējis, cieši aizvēris muti: kad ārsts pasniedzis viņam karoti zāļu, viņš negribējis ņemt- tomēr iedzēris vienu karoti un sacījis: “Tagad diezgan.” Gribējuši otro reizi atplēst viņam muti, bet nevarējuši; tad ārsts ielējis viņam kaut ko acīs un viņš pēc dažām minūtēm atdevis savu dvēseli Dievam. Manu māti tikai ar varu atvilkuši no līķa; viņa atjēgusies jau uz ielas, kur sardzes zaldāts viņu izgrūdis no cietuma, pabaidīdams ar šautenes resgali. Ar mokām viņa aizvilkās līdz bīskapa namam. Augsti svētītais Filarets viņu laipni pieņēma, kā agrāk. Šis labais, līdzcietīgais virsgans noklausījās viņas bēdīgo stāstu, par visu sīki izvaicāja: cik liela ģimene, kādā stāvoklī saimniecība, vai ir kāds, kas varētu palīdzēt pārvaldīt mājas, izpildīt klaušas un maksājumus, vai ir parādi un cik daudz. Pavaicāja arī, vai ilgi viņa uzturēsies Rīgā un vai ir viņai ar ko apglabāt vīru. Māte sacīja, ka atbraukusi apmeklēt vīru, nezinādama par viņa nāvi, tāpēc nepaņēmusi līdz ne kreklu, ne palagu, ne apsegu un naudas arī esot maz. Virsgans aizgāja pameklēt naudu un atrada pie sevis ne vairāk, ne mazāk kā piecus rubļus, atvainojās, ka maz un pavaicāja: vai pietiks? Māte pateicās un sacīja, ka diezgan. “Jā! Tev taču četri dēli. Vienu no viņiem es pieņemšu skolā, un tiešām- otro, K...i.” Paņēma spalvu, pierakstīja un sacīja: “Varbūt viņš būs tev par iepriecinājumu. Tā skola, kura drīz tiks atklāta, būs garīgā skola. No latviešiem es vēl pieņemšu deviņus, izņemot tavu dēlu, un aizvien pieņemšu; tur nevajadzēs neko maksāt, viss būs gatavs. Ja sekmīgi mācīsies un labi uzvedīsies, tad tavs dēls un citi kļūs par mācītājiem.” Pēc tam viņš deva manai mātei svētību un griezās pie citiem apmeklētājiem. Te bija visādu šķiru ļaudis, latvieši un igauņi, aplaupīti, sasisti. Dažs, dikti saviebdamies, novilka no sevis savu apģērbu un no tālienes rādīja savu nopērto, asiņaino muguru. Šīs lūdzēju pieņemšanas bīskapa namā izskatījās pēc dažādu spīdzināšanu un moku izstādes. Cik te virsganam bija rūpestu un pūliņu! Visiem vajag palīdzēt, dot padomu un vienam pašam, ar vienu pašu rakstvedi. Viņš nezināja, kas tas ir- atpūšanās, strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, ēda pusdienas, kad iekrita kāds vaļas brītiņš, bieži neēda it neko, izņemot dievmaizi un slapināja savu aizkaltušo muti ar tēju. Es pats redzēju viņa omulību: ar ādu apvilkts sols, vienkāršs galdiņš, liela guba pierakstīta un balta papīra, tintnīca, smiltnīca un uz galdiņa malas glāze tējas. Te viņš dusēja, te strādāja ar savu izkaltušo, piekusušo roku".
|
