Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
19. gadsimta vidus vēsturē iegājis kā laiks, kad Pareizticību pieņēma neskaitāmi daudz latviešu zemnieku. Turklāt viņiem uzticību Pareizticībai nācās pierādīt, no vācu muižniekiem piedzīvojot nežēlīgu izrēķināšanos un pat miesas sodus. Par sava tēva ciešanām un mokām no bērnības atcerējās arī priesteris Jānis Līcis un uzdrošinājās par to atklāti rakstīt. Viņš nebaidījās ciest Kristus dēļ un līdz savai pēdējai stundai aizstāvēja savus ticības brāļus un māsas. Šogad aprit tieši 100 gadi, kopš nelokāmais cīnītājs par Pareizticību, priesteris Jānis Līcis pieņēma mocekļa nāvi.
Priesteris Jānis Līcis lielai daļai noteikti pazīstams kā Indriķis Straumītis, jo ar šādu vārdu viņš krievu valodā publicēja savus rakstus par pareizticīgo zemnieku stāvokli Latvijā 19. gs. vidū, lai atklāti pavēstītu par vācu muižnieku patvaļu un viņu naidu pret Pareizticību. Tajā laikā priestera Jāņa Līča publikācijas bija liela uzdrošināšanās, tās parādīja tautas ilgas pēc patiesas ticības, par gatavību to drosmīgi aizstāvēt, neskatoties ne uz kādiem pārbaudījumiem. To arī vēlākajos gados, publicējot Jāņa Līča rakstus “Rīgas Garīgajā Vēstnesī”, virspriesteris A. Kangers priekšvārdā norāda: „…tēvu tēviem par augstāko dzīves ideālu bija īstena ticība uz Dievu savu Pestītāju, kuru viņi apskatīja un atrada svētā pareizticībā, ka viņi, cik daudziem ir laimējies pie tās pietikt, to ir pieņēmuši un saviem bērniem kā dārgu mantojumu iedevuši, ne uz to pierunāti un kādiem pasaulīgiem apsolījumiem pievilināti, kā melš ļaunprātīgi cilvēki, bet no savas vientiesīgās, pēc patiesības slāpstošās sirds.” Jā, toreiz pasaulīgi ļaudis dziļi ticīgo pievēršanos Pareizticībai uzņēma ar nesapratni un skaidroja sev zināmākās vērtībās: it kā latviešu zemnieki, noticot cara solījumiem, tīkojot pēc zemes. Patiesībā pareizticīgie nesaņēma nekādus materiālus labumus, bet jaunas grūtības un ciešanas. Uzskatāms piemērs ir arī mūsdienas, kad aizvien vairāk cilvēku no latviešu vidus pievēršas Pareizticībai, jo meklē tajā mierinājumu dvēselei, kura nogurusi no nepārtrauktajām sadzīves negācijām un vardarbības, no vispārēja morālā pagrimuma un neskaitāmajām maldu mācībām. Kādu gan praktisku labumu iegūst pareizticīgie? Bieži vien apkārtējo nesapratni un pat nosodījumu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu nodaļā glabājas Jāņa Līča „Apcerējums par Madlienas apkaimes vēsturi, etnogrāfiju, par latviešu pāriešanu pareizticībā un Madlienas pareizticīgo draudzi”. Šajā Sv. Magdalēnas Aderkašu (Sisegālas) pareizticīgās baznīcas hronikā iepazīstam, kāds bija pareizticīgo stāvoklis Latvijas laukos 19. gs. vidū un beigās. Te arī atklājas, kādu publicista, folklorista, etnogrāfa, valodnieka, pedagoga un vēsturnieka talantu Dievs bija dāvājis priesterim Jānim Līcim. Viņa darbi daudziem mūsdienu filologiem un vēsturniekiem palīdzējuši ielūkoties bagātajā tautas mutvārdu mantojumā, izprast to gadu notikumus un cēloņus. Ļoti interesantu un daudzpusīgu pētījumu par priestera Jāņa Līča dzīvi un darbiem varējām lasīt filologa Borisa Infantjeva publikācijā, kas ievietota A. Gavriļina 2001. gada rakstu krājumā „Pareizticība Latvijā” krievu valodā.
*** Jānis Līcis dzimis Bebros (ap 1830. gadu, dažos avotos minēts 1833. gads). „Veckalēju” mājās. No savas bērnības viņš atceras, cik smagi bijis jāstrādā zemniekiem vācu muižkungu labā, kā arī pārdzīvojumus, kas saistīti ar tēva, Jāņa Līča vecākā, sodīšanu un nomocīšanu līdz nāvei tikai tāpēc, ka viņš bija pieņēmis pareizticību. Turot godā viņa pirmsnāves vēlējumu, sieva un bērni pievienojās pareizticībai, lai gan tam sekoja ģimenes izdzīšana no mājām: durvis dienas laikā tika izlauztas, mantas iznestas un izpārdotas. Pēc tam viņi mitinājās nožēlojamos apstākļos pussabrukušā rijā, līdz par nelaimīgo ģimeni iežēlojās Rīgas bīskaps Filarets (Gumiļenskis) un solīja vienu no bāreņiem, vidējo dēlu Jāni, uzņemt Rīgas pareizticīgo garīgās skolā. Jānis Līcis tajā iestājās 1847. gadā, pēc trim gadiem skola kļuva par Garīgo semināru. 1857. gadā Jānis Līcis beidza semināru, un arhibīskaps Platons viņu iesvētīja par priesteri. Sākumā priesteri Jāni Līci norīkoja kā skolotāju un svētkalpotāju Mārcienas draudzē, bet 1859. gadā nozīmē uz Aderkašu jeb Sisegālas pareizticīgo draudzi, kur viņš nokalpoja līdz pat savai nāves stundai. Aderkašos jaunajam priesterim bieži nācās sastapties ar uzbrukumiem Pareizticībai, aizstāvēt savus draudzes locekļus no muižkungu apvainojumiem un pat ekonomisku un fizisku izrēķināšanos par to, ka viņi bija pareizticīgie.
Kad 19. gs. beigās aizvien vairāk pieauga latviešu pareizticīgo skaits, radās nepieciešamība izdot dievkalpojumu grāmatas latviešu valodā. Priesteris Jānis Līcis bija viens no tiem, kas iesaistījās šajā darbā. Viņš bija arī ļoti labs skolotājs un bērniem pasniedza ticības mācību un baznīcas vēsturi. Par uzcītību Pareizticības labā Sv. Sinode tēvu Jāni Līci vairākkārt apbalvojusi goda un pateicības rakstiem, krūšu krustu un Sv. Annas 3. pakāpes ordeni. Priesteri Jāni Līci rakstīt un publicēt savas piezīmes, iespējams, ierosināja Rīgas Garīgā semināra rektora arhimandrīta Pāvela raksts Vjatkas eparhijas avīzē. Tur bija raksturoti cēloņi, kuri mudinājuši latviešus pieņemt Pareizticību. Drīz vien Krievijā sāka interesēties par Pareizticību Baltijā, un laikrakstā „Diena” parādījās publikācija „Par 1841. – 45. gadu notikumiem, saistītiem ar latviešu tiekšanos pāriet cara ticībā”, kā autors bija minēts Josts Viesulis. Tas, protams, bija priesteris Jānis Līcis, kurš ar šādu pseidonīmu vēlējās simboliski parādīt latviešu ilgas un centienus pēc pareizticības. Raksts piesaistīja krievu sabiedriskā darbinieka un publicista Jurija Samarina uzmanību, kurš savā krājumā „Krievijas nomales” 1868. gadā jau publicēja veselu rakstu sēriju “Pareizticīga latvieša piezīmes”. Tur attēlots latviešu zemnieku grūtais un nabadzīgais stāvoklis 1840. - 45. gados, parādīti arī Bebru kartupeļu dumpja cēloņi un nemiernieku necilvēcīgā sodīšana. Priesteris Jānis Līcis raksta: “Tā nebija ļaužu sodīšana, bet kaušana. Cilvēkus tādām kārtām nesit. Un arī sitienu skaits par lielu, nesamērots ne ar gadiem, ne ar kārtu (vīrieši vai sievietes): 12-13 gadus vecu puišeli tik stipri tiesāja, ka pat pieaudzis nevarētu izciest; kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi, kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku; vecīti, kurš no skata līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāgā nevarēja iziet cauri pat vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu; bet virsnieki gāja abām zaldātu rindām nopakaļ ar krītu rokā un uzvilka uz muguras krustu kuram katram zaldātam, kurš vai nu neiesita, vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un briesmīgi pēra. Bet bija arī varoņi, pilnā vārda nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, veco laiku cilvēks, nēsāja vēl sapītu bizi aiz pakauša… Šā varoņa uzvārds bija Āpsis. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes, viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Un šis Āpsis neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu un zaldāti gribēja viņam to uzvilkt; bet viņš pats to paņēma; kamēr ārsts ar kādām zālēm ierīvēja viņa muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svēto krustu, apsvētīja ar krusta zīmi arī savu kreklu un tad pats to uzvilka. Pēc asinslugas kāds briesmīgs kungs, no augstas vietas, no kuras tika pasludināts spriedums kuram katram notiesātam, pasludināja visiem sadzītajiem skatītājiem: “Tā tiks sodīts kurš katrs, kam ienāks prātā pieņemt krievu ticību, kas iedrošināsies nepaklausīt muižniekiem un mācītājiem, bet paklausīs krāpniekiem - dumpiniekiem.” Mans tēvs visu to nostāvēja un noklausījās, bet tomēr tam nepaklausīja. Taisni pēc 4 gadiem viņš piebiedrojās krievu, pareizticīgajai ticībai. Par to tad arī vācieši izpildīja draudus: nomērdēja manu tēvu cietumā.”
Neskatoties uz
sodiem un izsmieklu, vienkāršajos ļaudīs tomēr arvien vairāk pieauga ilgas
pēc patiesas ticības, tāpēc priesteris Jānis Līcis savās atmiņās raksta:
„Tajā pat laikā latvieši sāka vairāk kā iepriekš tuvoties krieviem,
interesēties par viņu dzīvi, ieskatīties viņu ticībā, salīdzināt to ar savu
ticību, pārlūkot un pārbaudīt, cik iespējams, pēc Dieva rakstiem. No tā, ko
es dzirdēju, es novēroju, ka latvieši it kā bijās, ka pareizticības prasības
esot grūti izpildāmas; viņi atrada, ka “krievu ticība” esot ļoti stingra,
bet tajā pat laikā runāja par to ar cienīšanu, kā par vecu un svētu ticību,
kurā, pēc viņu saprašanas, “mājoja Dieva Gara žēlastība”. Dažās vietās
latviešiem jau no veciem laikiem bija paradums iet uz Priesteris Jānis Līcis nelabprāt runājis par saviem pierakstiem, tāpēc turējis tos slepenībā. Skarbi vēsturiskās un emocionāli piesātinātās priestera atmiņu piezīmes latviešu valodā iznāca tikai pēc viņa nāves 1906. gadā, pateicoties garīdznieka znota Rudzīša gādībai, Rīgas Pētera – Pāvila brālības izdevumā „Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti”. Savukārt 1925. gadā J. Bērziņš Izglītības ministrijas mēnešrakstā publicēja „Dažas etnogrāfiskas ziņas no Indriķa Straumītes (Jāņa Līča) neizdotiem rakstiem”, minot, ka Jānim Līcim esot bijuši vairāki raksti par pareizticību un vācu muižkungu izturēšanos pret to, taču lielāko daļu pierakstu autors pats sadedzinājis pēc draudu saņemšanas. Rakstus, kas vēl bija saglabāti, Jānis Līcis izmantoja, 1889. gadā sastādot Aderkašu Sv. Magdalēnas baznīcas draudzes hroniku.
Priestera Jāņa
Līča dzīve negaidīti un traģiski aprāvās
Justīne Volkova "Vinogradnaja loza" Nr.3 (82)
“Pareizticība pie latviešiem. Indriķa Straumīša raksti (1840. - 1845.)”.
|
Vācu
muižnieki bieži rīkojuši medības ar dzinējsuņiem, bet dažkārt suņu vietā
izmantojuši latviešu puikas. Vienās tādās medībās par dzinēju nācās būt
Jānim Līcim, viņam bija jādzenā zaķi tajos pašos purvos un dumbrājos, kur
vēl nesen bija ganījis sava tēva lopus. Un tad zēns izjutis īpaši smagas
skumjas, domādams gan par savu slimo un nomocīto māti, gan par tēvu, kurš
nomira Rīgas cietumā, nepaspējis saviem bērniem dot pēdējo tēva svētību.
Padsmitgadnieks Jānis Līcis tolaik jau bijis pareizticīgs, par ko visi viņu
apsmējuši, īpaši muižkungs, ieraudzīdams no viņa skrandām uz kakla
rēgojamies svēto krustu.