====Kyrie eleison====

Palestīna ir vēsturisks un ģeogrāfisks jēdziens. Vēsturiskais Palestīnas nosaukums aramiešu valodā, valodā, kurā runāja Jēzus Kristus, skanēja "Pelištim", kas nozīmēja "Filistija", jo 12. gs. pirms kristīgās ēras tur dzīvoja Bībelē minētie filistieši — jūras tauta, kas pazina dzelzi. Šodien Palestīna ir "autonoma" teritorija, kuru Izraēla ir okupējusi un par kuras neatkarību tiek runāts jau gadus sešdesmit. Mani interesēja ļoti specifisks temats — Palestīnas klosteri un to vēsture. Klosteru fenomens ir dzimis mūsu ēras sākumā pie koptiem — tautas, kas ir tieši seno ēģiptiešu pēcteči, taču Palestīnā klosteru dzīves gudrību pārtulkoja tā laika Eiropas valodās: grieķiski un latīniski. Ar šo valodu palīdzību no Palestīnas tā izplatījās pa visu kristīgo pasauli.

Mēnešiem rakādamies pa turienes bibliotēkām un dokumentu krātuvēm, braukādams no viena klostera uz otru, runādamies ar klosterbrāļiem un klosteru māsām, es meklēju atbildi uz jautājumu: kas bija klostera dzīves kādreiz milzīgās popularitātes pamatā? Kāpēc šī kustība iznīkusi mūsdienās? Atbildi tā arī neatradu, kaut pats, dzīvojot klosterī, izbaudīju, ko nozīmē tā vilinājums, aptuveni kāds ir šīs neparastās dzīves saldums, bet, ak vai! Tie ir sirds stāvokļi, kuri nav ne izstāstāmi, ne — jo vairāk — uzticami avīzes papīram. Un tie ir arī nežēlīgi kārdinājumi. Taču paliek vēl ārējais cilvēks, kas ceļo un piedzīvo to, ko var stāstīt visiem.

Jūdejas tuksnesis

Mar Saba klosteris neatrodas uz tūristu takām. Kā jau seno laiku klosteriem klājas, tas ir noslēpies malā arī no aizvēsturiskajiem karavānu ceļiem. Svētā Savas dibinātās lavras adrese ir tuksneša viducis, Vadi an Nar aiza, pa kuru tek Bībelē minētais Kidronas strauts. Tas plūdina šeit jau nepatīkami smirdošo ūdeni uz Nāves jūru, kas netālu spīdina savu svina krāsas nekustīgo un nespodro spoguli.

Ne velti mūsu nolīgtā minibusiņa šoferis ilgi nevar atrast īsto ceļu: te viņš iemaldās vienā arābu ciemā, te otrā, vaicā ceļu visuresošajiem un visu zinošajiem puikām. Noriņķojuši pa kalnaino tuksneša serpentīnu kādu laiku, jau domājam esam uz ceļa, bet nekā. Atkal minibusiņš ir ieklīdis kārtējā ciemā. Tikmēr var pamanīt, ar ko atšķiras vieni palestīniešu ciemi no otriem. Ja nonākam netīrā, piedrazotā miestā, vari būt drošs, ka te dzīvo musulmaņi. Ja ciems ir tīrs un sakopts, ar sarkaniem vai ziliem bugenvilu puduriem, kas karājas pār akmens sētu, var nekļūdīgi noteikt, ka te dzīvo kristieši.

Palestīnu apdzīvo ne gluži arābi, bet palestīnieši. Viņi runā sīriešu-palestīniešu izloksnes arābu valodā. Bet vai viņi ir arābi? Tuvajos Austrumos identitātes pirmā pazīme ir nevis valoda, kurā tu runā, bet reliģija. Valoda ir sazināšanās līdzeklis, ne īsta identitāte. Palestīnieši nav pat vienkārši arābi-musulmaņi vai arābi-kristieši. Palestīnieši-katoļi ir tāli krustnešu pēcteči. Viņi šodien izskatās pēc arābiem, bet viņu izcelsmi atklāj bieži sastopamās zilās acis, katoļu ticība un uzvārdi, kas liecina par viņu itāļu, portugāļu vai franču izcelsmi. Pārsteidzoša ir dažu spēja atstāstīt savus dzimtsrakstus līdz tam vai citam krusta karu bruņiniekam. Tad nu atliek tikai minēt: vai kārtīgums nav nācis kopā ar eiropiešu asinīm?

Uzdodu šo jautājumu savam ceļa biedram ķīniešu katoļu priesterim no Singapūras. Viņš nepiekrīt. Viņa acu priekšā norisinājusies Dienvidaustrumu Āzijas islamizācija liecina par ko citu: tīrie malajiešu vai indonēziešu ciemi kļuvuši atkritumiem piemētāti pēc tam, kad tajos uzvarējis islāms. Nu ko, atceroties paša ceļojumus Dienvidaustrumu Āzijā, man nākas piekrist.

Krāmi un veci dzelži, kas mētājas daudzviet abās pusēs tuksneša līkumotajam ceļam, vietējo ekoloģiju dara netīkamu. Tie ir civilizācijas atkritumi, bet, kā zināms, atkritumi mēdz uzkrāties arī tur, kur valda nabadzība. Sarūsējušas caurules, leņķdzelži, salauztu iekārtu metāla durvis, stieples gabali ir kļuvuši par neglītām sētām gar tuksneša un ciemu robežām. Cilvēks apgūst tuksnesi, un ne vienmēr tas ir skaisti. Plastmasas caurules ar sīkiem caurumiņiem, pa kuriem lēnām pil ūdens, pārklāj tuksnešaino augsni, un, raugi, tuksnesis izrādās auglīgs un vilinošs. Vietumis redzamas bagātas un labi aprīkotas fermas ar regulāras formas laukiem un sakņu dārziem. Tikmēr no Jūdejas tuksneša pazūd kamieļi un beduīnu teltis; tuksnesis lēnām un negribīgi atkāpjas.

Ekologi šķendējas, ka milzīgais ūdens patēriņš, kas nepieciešams Palestīnas un īpaši Izraēlas lauksaimniecībai, iztukšo vienīgo šejienes ūdenskrātuvi — biblisko Ģenecareti jeb Kinereta ezeru, kā to sauc oficiāli, un no tā iztekošo Jordanu, kas kļuvusi šaurāka par mūsu Zilupi. Arī Nāves jūras līmenis krītas, jo Jordanas ūdeņi vairs neiekrīt pietiekamā daudzumā šajā slavenajā sālsezerā, kas iegūlies pasaules viszemākajā sauszemes ieplakā, bet aiziet pa irigācijas kanāliem un caurulēm uz tuksnesi. Eksperti domā, ka daudz ekonomiskāk būtu iepirkt pārtiku Ārzemēs, bet atstāt tuksnesi neskartu: tam ir svarīga loma globālā klimata un ekoloģijas līdzsvara uzturēšanā.

Attālinoties no vietām, kur cilvēks mācas virsū tuksnesim, sastopam jau šejienes dabiskajai ekoloģijai atbilstošas ainas: aitu ganāmpulkus, kuri plūkā par sienu kļuvušo tuksneša zāli. Tā parādās līdz ar ziemas un pavasara lietavām, bet tad saules svelmē sakalst, piebirst ar vēja dzītām smiltīm un putekļiem, kļūstot par ēsmu kamieļiem un aitām, tuksneša kazām un grauzējiem. Tradicionālajos garajos kreklos tērptos patriarhālos avju ganus ar garo gana zizli rokā sastopam aizvien retāk. To vietā nāk netīros džinsos tērpti jauni palestīnieši kopā ar bērneļiem, kuri, eiropieti ieraudzījuši, tūdaļ lūko izdīkt šekeļus.

Mar Saba

Lūkojoties apkārtējā ainavā, nemanāmi esam piebraukuši pie mūsu ceļa mērķa. Mar Saba klosteris no tuksneša puses nemaz nav pamanāms, ja neskaita nošļaupto torni, ko arābiski sauc kasr. Tam apkārt — no turpat esošiem akmeņiem cirstas sienas. Mūsu priekšā ir Bizantijas cietoksnis, kuru dibinājis un būvējis Sv. Sava (439 — 532), viens no lielākajiem Bizantijas svētajiem un Baznīcas vēstures personāžiem. Cietokšņa arhitektūra suģestē vispirms ar to, ka tā it kā izaug no apkārtējās tuksnešainās dabas: lūk, klinšainā krauja kādā vietā iegūst regulāras formas un, pārvērtusies par cietokšņa vai nama sienu, aiz stūra tikpat nemanāmi iegrimst dabiskajos Kidronas aizas krastos.

Raušamies ārā no minibusa, bet vienlaikus apspriežam "kara viltību". Ir zināms, ka klosterī mūs neviens negaida un pie pareizticības nepiederīgos stingrie grieķu mūki iekšā parasti nelaiž. Mūsu kompānija ir neliela: izņemot mani, vienīgo laicīgo personu, visi ir katoļu reliģisko kongregāciju locekļi; ir pāris klostermāsas no Mjanmaras — tām pat nav teorētisku cerību tikt klosterī, jo sievietes stingra režīma vīriešu klosteros neielaiž. Nu ko, es esmu vienīgais, kam ir teorētisks sakars ar pareizticību. Eju pa priekšu mūsu bariņam pie zilajām dzelzs durvīm mūrī, atrodu veclaicīgu zvana kloķi un sāku to raustīt. Iekšpusē atskan melodiska skaņa, pa mazu caurumiņu durvīs redzu akmens kāpnes, kas ved kaut kur augšup, bet pa tām neviens ne nāk, ne iet. Zinot, ka nekaunība ir Austrumos nepieciešama lieta, ar kuru ir ne viena vien pilsēta iekarota, turpinu nežēlīgi raustīt zvana kloķi, un tad, kad saprotu, ka cerību iekšā tikt nav, no vārtu viņas puses atskan balss, kas prasa, ko mums vajag. Saku, ka gribam tikt iekšā klosterī. "Vai esat pareizticīgie?" skan draudīgā frāze. Drudžaini meklēju, ko teikt: "Esmu no Krievijas, bet man līdzi ir arī no citām konfesijām". Attaisnoju sevi, ar to, ka dzīves lielāko daļu esmu nodzīvojis Krievijā. "Vai sievietes ir?" — "Nē, nav." Pareizās atbildes laikam ir palīdzējušas, jo pēc ilgas atslēgu grabināšanas un šķindināšanas dzelzs vārti lēnām un smagnēji paveras spraugā, kas ir pietiekama tikai tam, lai iesprauktos klosterī.

Iekšpusē pie vārtiem ikviens tiek nopratināts atsevišķi. Akmens kāpņu marša vidū parādās melnā galabejā tērpts sirmgalvis. Viņa melno galvassegu — skufju grezno sarkans krusts.

Izskatās pēc klostera priekšnieka. Steidzos pie viņa, jo pratināšana pie vārtiem draud beigties ar izraidīšanu ārā. "Vai varat dot svētību?" godbijīgi noliecies, apvaicājos. "Nē, Dievs svētīs, es neesmu priesteris." — "Vai esat klostera hegumens?" — "Jā, esmu gan". — "Vai mums būtu atļauts Dievu lūgt pie Sv. Sabas šķirsta? Vai varētu pie viena arī apskatīt klosteri?" Hegumens liekas labvēlīgs: "Es pasaukšu jums angliski runājošu brāli. Viņš jūs pavadīs." Sirmgalvis māj ar roku vārtu sargam, lai viņš beidz tincināt manus ceļabiedrus.

Garāks maršs augšup pa kāpnēm, nonākam uz terases, un mūsu priekšā paveras elpu aizraujošs skats uz An Nar aizu dziļi lejā, tuksneša klintīm pie horizonta un vakara saulē degošo klostera baznīcas vara kupolu zilajās debesīs. Absolūts klusums un miers. Kamēr sajūsmā mulstu, pie mums iznāk jauns mūks netīrā galabejā: laikam ticis atrauts no kādiem remontdarbiem. Grasos viņu nofotografēt, bet saņemu aizliegumu. Ir kārdinājums izdarīt to slepeni, bet negribas riskēt un būt nelietim. Priecājos, ka esmu ticis iekšā. Pietiks ar to pašu. Viņš sāk nesteidzīgi klāstīt klostera vēsturi.

Mar Saba ir lielākā un aizvien vēl pastāvošā Palestīnas lavra jeb tā dēvētā Lielā lavra. Tā nekad nav bijusi slēgta, šogad tai aprit 1520 gadu. "Kas ir lavra?" iestarpinos es ar jautājumu. "Tas ir klosteris, kas organizēts kā ciems."

Kad Sv. Sava klosteri dibināja, tajā bija 150 mūku. Sava ir dzimis Mazāzijā augsta ranga armijas virsnieka ģimenē. Pēc ilgiem gadiem un dzīves klosterī viņš pavadīja piecus gadus vientulībā tieši šeit — An Nar ielejā. Tad ap viņu sāka pulcēties pirmie nākamā klostera brāļi.

Klostera brālis aicina mūs ienākt tajā no divām klostera baznīcām, kurā atdusas Sv. Savas mūmija. Sv. Nikolaja baznīca ir senākā no divām; patiesībā tā ir izbūvēta ala. Par griestiem kalpo grubuļainā dabiskā akmens velve, bet sienas vietumis izlīdzinātas ar kaltiem akmeņiem un svētbilžu stāvsienām "ikonostasiem". Alu dievnama ziemeļu sienas nišā ir gara stikla lāde, kurā akurāti salikti Dieva mierā aizgājušo mūku galvaskausi. Mēģinājumu fotografēt atkal aptur laipni nelokāms aizliegums.

Nāve ir mūka dzīves kronis, bet tās apstākļos klosterbrāļi saskata zīmes, vai aizgājējs ir sasniedzis Dieva valstību vai arī ies uz ciešanu vietu. Apbedīšanas paražas Palestīnas klosterī paliek aptuveni tās pašas, kas bija izplatītas Bizantijas laikos: mirušo apglabā bez zārka akmenī cirstā alā, neietinot līķautā, bet atstājot mūka galabejā, kuru viņš valkāja dzīves laikā. Klostera brālim vai māsai aizšuj galvā uzvilkto kapuci tā, lai seja vairs nebūtu redzama. Mirušo ar nestuvēm nogādā uz baznīcu, kur notiek bēru dievkalpojums. Apbedījuma vietā mirstīgās atliekas novieto uz zema akmens plaukta ar kājām pret austrumiem. Pēc nāves trešajā, septītajā un četrdesmitajā dienā notiek aizlūgumi par mirušā dvēseles mieru.

Vēlāk man būs izdevība redzēt, kā uz akmens plauktiem guļ mirušie mūki. Ne tārpu, ne kukaiņu, ne smakas. Pakāpeniski viņi pārvēršas par pelēkiem putekļiem zem savām melnajām mūku galabejām ar aizšūtajām kapucēm. Galvaskausus pēc tam noliks baznīcā, kaulus sabērs osuārijā. Ja kauli pēc miesas sabrukšanas izrādīsies melni, tā būs zīme, ka mūks nav savu misiju izpildījis un Dievs viņu nav pieņēmis savu draugu pulkā. Tādu galvaskausu baznīcā nenes.

Pats sv. Sava visā augumā atdusas stikla zārkā pie Nikolaja baznīcas dienvidu sienas. Nāk prātā Jeruzalemes Trīsvienības baznīcā uz ziemeļu pilastra uzgleznotā sv. Savas ikona. Tur viņš ir stalts, sirms vīrs ar mierīgām zilām acīm un garu sirmu bārdu. Bet klostera stikla sarkofāgā guļ maza auguma cilvēks ar melnu īsu un, kā to jau ir aprakstījuši laikabiedri, negadījumā sabojātu bārdu, kas nekad vairs savu dabisko izskatu neatguva. Savos gavēņa laika tuksneša ceļojumos viņš Nāves jūras krastos iekritis verdoša asfalta avotā, no kurienes kaut kā izkūlies, bet ar traumām, kas skāra arī seju. Bārda traumētajā vietā vairs nekad nav normāli augusi. Turklāt viņš šķielējis, un tādēļ ordinēts par priesteri tikai vecumā. Pēc viņa nāves 532. gadā zārku novietoja īpaši uzceltā mauzolejā Lielās lavras pagalmā, bet krusta karu laikā šīs vērtīgās relikvijas aizveda uz Venēciju. 1965. gada 19. novembrī pēc Romas pāvesta Pāvila VI iniciatīvas tās atdeva atpakaļ agrākajiem saimniekiem. Tagad mauzolejs stāv tukšs, bet tā sienas ir apgleznotas ar apbrīnojami skaistām freskām-ikonām. Aizdedzinu vairākas sveces pie diženā kristietības bruņinieka sarkofāga.

Kas ir cilvēks?

Austrumu klostera tikumu skaitā ir viesmīlība. Mūs aicina uz ēdamistabu. Kamēr mani draugi — katoļu klosterbrāļi — sēž pie galda un gaida cienastu, es dodos uz virtuvi, lai palīdzētu mūsu laipnajam, bet stingrajam saimniekam, bet pie viena — lai viņu papildus iztaujātu. Klosterī nav elektrības. Ledusskapi darbina ar gāzi. Cienasts ir simbolisks: šokolāde, glāzīte zāļu uzlējuma, kas ir gana garšīgs, burbuļūdens un fantastiska austrumu kafija. Kamēr mūks rokas dzirnaviņās maļ kafiju, uzprasu, kā viņu sauc, un vaicāju par klostera ēšanas ieradumiem.

Saucot par Hilarionu. Jā, viņa debesu aizbildnis tātad ir vēsturē tik pazīstamais Palestīnas klosteru dzīves dibinātājs, svētais ar brīnumdara reputāciju Hilarions. Galvenie pārtikas produkti esot maize, sāls, dateles un ūdens. Stingrāka askēze prasa, lai dienā būtu viena ēdienreize, turklāt tā nedrīkst radīt smagumu vēderā. Gaļa ir pilnīgi izņemta no ēdienkartes; zivi dod tikai slimniekiem. Olas un piena produkti parasti nav klostera ēdienkartē. Uzturā toties ir olīvu eļļa un vīns. Karsts dzēriens, kuru lieto ziemā un aukstajās tuksneša naktīs, ir eukrations – ūdens, savircots ar pipariem, ķimenēm un anīsu (ziemā klosteri neapkurina).

"Kāds tad labums no sevis mērdēšanas?" ievaicājos. "Vispirms jau tu paliec lēnīgs un zaudē agresivitāti. Citiem vārdiem — tu pārstāj just, kas ir adrenalīns asinīs. Bet galvenais ir tas, ka pilns vēders dara mūku slinku un miegainu. Šīs īpašības ir traucēklis pastāvīgai lūgšanai. Civilizētā pasaule ir pieradusi pie milzīgi izšķērdīgas ēšanas. Cilvēka eksistencei patiesībā nepieciešams ļoti, ļoti nedaudz pārtikas."

Nolicis cienastu, Hilarions pazemīgi nosēžas uz krēsla pie durvīm, kamēr sajūsmas pilnie viesi malko austrumniecisko kafiju ar šokolādi. "Nu labi," turpina sarunu īru tautības katoļu priesteris, vārdā Džo, kas strādā Ķīnā, katoļu seminārā, bet šeit atbraucis pavadīt atvaļinājumu: "Kas ir cilvēks?"

"Galvenais ir cilvēka prāts, viņa domājošā, garīgā būtība," atbild Hilarions. "Tās daba ir pilnīgi atkarīga no Dieva, tādēļ normāls apziņas stāvoklis ir iesakņotība Dievā; viss, kas apziņu jeb prātu atrauj no Dieva, ir ļaunums. Grēkā krišana nav nekas cits kā cilvēka aizraušanās ar sevi, kas sākas ar domām. Uzmācīgas domas var novest pie kaislībām. Tās izkārtojas kā kāpnes, kuru pašā apakšā ir tik parastā tieksme pēc ēdiena, toties kāpņu augšgalā ir dēmonisms, proti, patmīlība. Pie dēmonisma ved astoņi pakāpieni: negausība, saldkaisle, skopums, skumjas, dusmas, izmisums, godkārība un lepnība. Pirmais mūka uzdevums ir pārvarēt šīs kaislības un sasniegt bezkaislību – stāvokli, kad prāts ir atbrīvojies no jūtu un domu atkarības. Tikai tad ir iespējams atjaunot pirmatnējās patiesās attiecības ar Dievu. Klostera dzīve, kas sākas ar vienkāršākiem tikumiem, kā gavēnis un bezlaulība, pakāpeniski var izdzēst arī pārējās kaislības un palīdz sasniegt patiesu atraisīšanos no patmīlības. Pēc tam kļūst iespējama vienība ar Dievu — savienošanās, kas sasniedzama ar lūgšanu. Lūgšana ir prāta atrašanās "būtības vienībā" ar Dievu."

Ir pienācis vakars, un Hilarions teic, ka sešos klostera vārti tiek slēgti: sākas vakara lūgšanas. Izejam no viesistabas laukumiņā starp abām baznīcām, un te no lielās baznīcas iznāk mūks ar simandronu. Tas ir šaurs, nedaudz saliekts, kokgriezumiem greznots dēlis, kas atgādina latgaliešu sievas nēšus. Mūks tur to pāri kreisajam plecam un, ar koka Āmuru sitot pa simandrona dažādām vietām, izvilina no tā muzikālas koka ksilofonam līdzīgas skaņas. Sitot simandronu, viņš apstaigā tuvējās celles, bet skaņa ir dzirdama arī lielākā attālumā. Tā mūki zina, ka ir iestājusies lūgšanu stunda. Atprasījies burtiski uz minūti, ielavos lielajā baznīcā: vakara dievkalpojums ir jau sācies, bet mūku ir gauži maz. Klostera dzīves popularitātes laiki ir aizgājuši pagātnē.

Uz kāpnēm pie izejas uzdodu brālim Hilarionam provokatorisku jautājumu: "Vai jūs klosterī smejaties un stāstāt anekdotes?" Hilarions mazliet smaida un atbild: "Ir divi askēzes ceļi. Viens ir skumt un apraudāt savus grēkus, bet otrs — priecāties par to Dieva mīlestību, ko varam saņemt. Abi ceļi ir pareizi. Tie, kas iet otro ceļu, stāsta arī anekdotes. Klostera anekdotes ir ļoti vecas, dažām no tām ir vairāk par tūkstoš gadiem. Lūk, viena: abats Hiperihioss kļuva par klostera brāli pēc tam, kad viņš bija nokalpojis kādu laiku Bizantijas imperatora administrācijā Aleksandrijā. Kad viņš bija nonācis tuksnesī, mūki atklāja, ka Hiperihioss nevar ciest politiķus. Uz jautājumu, no kurienes viņam tādas antipātijas, viņš atbildējis: "Es zinu, ka visi politiķu solījumi beigās pārvēršas par jauniem nodokļiem."

Viņpus vārtiem mūs sagaida aiz klostera sienām atstātās klostermāsas no Mjanmaras. Vārtu sargs uzcienājis viņas turpat lapenē ar kafiju, pastāstījis par klosteri, un vēlāk viņas īsinājušas laiku, pastaigājoties gar klostera sienām un nokāpjot An Nar ielejā.

Vadi El Kelt

Hosiba jeb Sv. Georgija klosteris Hosiba jeb Sv. Georgija klosteris ir vēl viena no Palestīnas un vispār agrīnās kristietības vēstures taustāmām lappusēm. Var uz turieni aizbraukt ar autobusu un aplūkot to kā tūrisma un vēstures objektu. Bet ir otra iespēja — pamēģināt izbaudīt dienu un ieraudzīt to tādu, kādu to izjuta senās klosteru dzīves iesācēji — Sv. Sava vai, piemēram, latīņu Bībeles tulkotājs Sv. Hieronims. Lielā gavēņa laikā viņi parasti devās tuksnesī, projām no saviem klosteriem un cellēm. Ņēma līdzi desmit klaipus kaltētas maizes, rakstīts Sv. Savas dzīves aprakstā, žāvētas vīģes un, sekojot Kristus paraugam, četrdesmit dienas un naktis pavadīja zem tuksnešu debesīm, nakšņojot vientuļās alās strautu tuvumā. Un, lūk, es izvēlējos vienu dienu izbaudīt dzīvi, kas līdzinātos tai, kuru īstenoja šie Kristus dzīves sekotāji un varbūt pat Jēzus, kad viņš, 40 dienas gavējot, uzturējās tuksnesī.

Kad esam nobraukuši no Jeruzalemes—Ģehemas ceļa uz šauro, tuksneša smiltāju ielenkto Muhmas šoseju un pārvarējuši kādus pāris kilometrus, izkāpju no mašīnas. Jāpakāpjas uzkalnā, un raugi — priekšā Jūdejas tuksnesis: bezgalīgi klinšu pauguri smilšdzeltenā krāsā — cik acis sniedz, līdz debesmalai plašums un nāvējoša vienmuļība. Absolūts klusums. Kā sprādziens bez skaņas. Kā vienas rokas plaukšķis, kā kliedzienam mēmi atvērta mute. Un turpat — neparasta sajūsma par ainavu, kas paveras manām acīm, un tā skaņu ne-esamība, kuru dzirdi vai varbūt nedzirdi.

Vadi El Kelt — aiza, pa kuru nu vajadzēs soļot. Tā stiepjas no Jeruzalemes līdz Jērikai. Blakus — ceļš, kas attēlots Jēzus līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. Vadi — "ieleja", kelt — "nāve". Nāves ieleja. Ceļš strauji ved lejā pa aitu nomīdītu akmeņainu grunti. Zem tās ir jūtams klints smagums. Sīkie akmeņi ripo zem kājām, nākas meklēt lielākus bluķus, pa kuriem ejot ir vieglāk tikt lejā. Caurspīdīgs mākoņu šķidrauts ir pārvilcis debesis, tas nedaudz mazina karstumu. Pēdējās dienās Jūdejas kalnienē ir sasodīta svelme: 32 — 35 grādi ēnā — pārlieku augsta temperatūra oktobra beigām. Priekšā maršēšana visu dienu pa tuksnesi, precīzāk — pa aizu, kurā nesagaidīt Vidusjūras vējus. Cik tur būs ēnas, kad saule pakāpsies zenītā? Sagaidu niknu cepināšanos uz tuksneša saules uzkarsētas akmens pannas, un tas nu, jūtu, ir mans šodienas izaicinājums. Glābiņš ir atsevišķas mazas oāzes, kuras atgadās ceļā.

Bet oāzi tuksnesī visbiežāk ieraudzīt nemaz nevar. Tā parasti slēpjas dziļi aizā vai vismaz ielejā, un, ejot pa tuksneša ceļu, nepieredzējis ceļinieks, protams, ieraudzīs nākamo pakalnu, bet ne oāzi, kas noslēpusies varbūt tepat netālu šaurā klinšu plaisā. Tas, protams, nav stāsts par beduīniem, kas meistarīgi prot dzīvot tuksnesī, atrast ūdeni un zināt, kādas zīmes liecina par dzīvās dabas tuvumu.

Pēc pāris stundu soļošanas pa smiltāju un klintīm ieraugam dažas ēkas palmu pavēnī. Muiža. Muižas ēku stils, arkveidīgie logi liecina, ka celtne tapusi tajā 19. gadsimta vidus periodā, kad Turku Porta bija jau novājinājusies, aplaidusies ar kukuļiem "bakšišiem" un cita veida korupciju, bet visas Eiropas lielvalstis lūkoja iespraust kāju mūžīgi spraugā pavērtajās Otomaņu impērijas durvīs. Tad parādās tipiski koloniāls celtniecības stils, kas svētajās pilsētās Jeruzalemē un Betlēmē iegūst svētulīgu noskaņu, bet citur atklāj sevi ar tā laika globālisma standartizāciju. Kādreiz te esot bijusi tehniska iestāde — vai nu fabrika, vai dzirnavas, vai viss kopā. Bet tukšās logu arkas liecina, ka nu ir iestājies pagrimums un pamestība. Kas te mājo šodien?

Beduīni

Issa skaidro, ka tagad te dzīvo beduīni. Izraēlas varas iestādes ir aizliegušas beduīniem klejot pa tuksnesi — dzīvot tā, kā viņi ir raduši gadu tūkstošos, ceļot teltis tuksnešainajā zemē, kurai viņi ir piederīgi, dzīvību un nāvi parādā. Melš, ka tuksnesī noslēpti atomieroči, kuri jāglabā tālāk no ziņkārīgām acīm, īpaši no šiem "tuksnešu profesoriem". Bet ir arī nopietnāki apsvērumi. Beduīni nepazīst robežas un mūsdienu pasaules nosacījumus. Viņi brīvi migrē pāri tuksnesīgajiem plašumiem, nemaz nedomādami, ka šeit kartē ir līnija, aiz kuras sākas Ēģipte vai Jordānija. Viņiem pārmet kontrabandu, tajā skaitā ieroču tirdzniecību.

Arī Jordānijā tās pašas problēmas. Kad tur parādījās beduīniem valdības īpaši celtās mājas ar plašiem liftiem un vestibiliem, liels bija pilsētnieku pārsteigums, kad viņi atklāja aitu mēslus lepnajās koplietošanas telpās, bet beduīni mierīgi vadāja savas aitas augšup — lejup liftos, mēģinādami dzīvokļus pielāgot tuksneša nomada dzīves stilam.

Ko darīt beduīnam divstāvu mājā? Mani moka ziņkārība, un, par laimi, tuksneša taka lokās cauri veco laiku muižai, kurā mūs sagaida niknu suņu varza ar rejām un kampienam atņirgtiem zobiem. Bet, inša Allah ("Paldies Dievam", kā teiktu arābi), parādās beduīns, kas apsauc suņus, pārmij dažus vārdus ar Issu un varam turpināt ceļu. No aizpagājušā gadsimta godības maz kas palicis. Kādreiz glītā nama pavērtajās durvīs redzu uz grīdas tupošu sievieti, aizņemtu ar ēdiena gatavošanu. Skaistu melnu acu pāris ziņkārīgi un smaidīgi lūkojas pavērtajā spraugā. Nu jā, tā jau ir: tuksnesī dzīve notiek uz zemes, un šis stils turpinās arī zem vecās muižas jumta. Beduīni nepazīst mēbeles mūsu izpratnē. Pagalms piedrazots ar veciem dzelžiem un krāmiem. Turpat kūp maziņš ugunskurs ar metāla plati virsū: tā maizes cepšanai. Pie izejas no bijušā pagalma iekārtojamies zem milzīga cilindriska koka biezās lapotnes, lai sagaidītu atpalikušos. Tikmēr varu pārdomāt savu ūdens politiku: esmu paņēmis līdzi par maz dzīvinošās valgmes, kas iet mazumā neproporcionāli ātri.

Pēc kāda laika ceļamies, lai turpinātu savas gaitas, un pēc pusstundas tuksneša taka atkal ieved mūs beduīnu nometnē. Te nu ir no bērnu dienu grāmatām prātā palikušās beduīnu teltis Jūdejas tuksnesī ar paceltajiem telšu spārniem un improvizētu pagalmu telšu starpā. Ne miņas par oāzi: visapkārt nedzīvi, akmeņainu putekļu klāti pauguri. Teltis vēsta par nabadzību. Pēc visiem noteikumiem beduīnu sieviete ir tā, kurai pieder telts. Tai jābūt viņas austai no kazas vilnas, kas labi sargā no saules svelmes un tuksneša aukstuma naktīs, kā arī no lietus ziemas mēnešos. Šeit gan neko neredzu no senās greznības, kas atrodama vairs tikai muzejos. Lāpīti nodiluši audekli vietumis sairuši prāvos caurumos. Plīsušās telšu drānas sadiegtas rupjiem šuvumiem. No plīsumu acīm rēgojas ne mazāk provizoriska telts odere, par kādu kalpo gan veci cukura maisi, gan raupji pakulu audumi. Telts plašums iekšpusē sadalīts ar apaļu akmeņu izliktiem kvadrātiem. Tās ir "istabas". Piecu soļu plašajā pagalmā starp divām nojumēm spēlējas amizants, skaists meitēns, gadus sešus septiņus vecs, pelēkās drānās, nošmulējies. Gribas mazliet paspēlēties ar mazo cilvēciņu, bet arābi paniski baidās no "ļaunas acs". Labāk klāt neiet. Arī šeit pagalma vidū pelnos nodzisis ugunskurs. "Virtuve". Tikko saskatāma taka no jauna ved aizā.

Te kanjons paliek aizvien šaurāks un līkumotāks, pagriežamies ar savu angliski runājošo arābu pavadoni pa kreisi, nāsīs iesitas ceptas gaļas smarža — aiz klints ēnainā grotā iekārtojušies vairāki beduīni uz mazītiņa ugunskura cepina vistas pīšļus. Uz zemes neiedomājami nobružāts radiouztvērējs velk saldsērīgu arābu meldiņu. Mūsu pavadonis parunājas ar beduīniem un, ieejot pavisam šaurajā spraugā, mūs iepriecina īsta oāze. Šaurās pārkārušās un pavasara upes vētrainās straumes ķēmīgi izgrauztās klintis sagādā patīkamu ēnu un tekošais ūdens aicināt aicina atveldzēt pārkarsušās miesas.

Laupītāji, kas šeit ir perinājušies gadu tūkstošiem, devuši nelāgo nosaukumu tipiskajai tuksneša aizai ar tik skaistām un patīkamām vietām kā šis kanjons. Laupījums, saprotams, bija meklējams uz riskantā ceļa no Jērikas uz Jeruzalemi, kas lokās tālu augšā, kur kanjona mala savienojas ar neaizsniedzamajām debesīm.

Ko tad rakstīja senie autori par tiem, kuri devās prom no cilvēkiem nevis piedzīvojumus meklēt vai jaunu pieredzi atrast, kā to daru es, bet meklēt Dievu? Arī apustulis Pāvils pēc savas mistiskās tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu uz Damaskas ceļa devās tuksnesī. Dieva meklētāji — tuksnešu eremīti jeb vientuļnieki — pat tad, ja viņi jau pastāvīgi bija apmetušies pašu dibinātās kopienās tuksnešos, Lieldienu gavēņa laikā devās Nāves jūras virzienā, kur pavasarīgu upju krastos pavadīja laiku lūgšanās un meditācijās. Pavasarī tuksnesī uzplaukst īslaicīga dzīvība. Tad mūki vāca dažus ēdamu augu veidus. Pavasaris visur ir pavasaris — it sevišķi šeit. Tādēļ "aiziešana tuksnesī" ne vienmēr ir jāsaprot kā pilnīgi ekstremāla pieredze. Tie Tuvo Austrumu beduīnu pēcteči, kas tagad dzīvo komfortablās pilsētās, nereti savu atvaļinājumu pavada beduīnu teltī tuksnesī gluži tāpat kā Latvijas pilsētnieks vasarā labprāt padzīvo lauku mājās.

Bet kā tad ir kārdinājumiem, kuri uzmācas, gavējot tuksnesī? Par to ir saglabājis autobiogrāfiskas ziņas Sv. Hieronims — ievērojamais latīņu Bībeles Vulgatas tulkotājs. 374. — 378. gadā viņš dzīvoja Sīrijas Halkisas klosterī. Tad viņam bija ap 30 gadu:

"Cik bieži, dzīvojot tuksnesī, bezgalīgā vientulībā, kuru piešķir mūkam mežonīgā apmešanās vieta, kuru cepina degoša saule, cik bieži es iedomājos sevi esam Romas priekos! Es parasti sēdēju viens, rūgtuma pilns. Maisa drānas sakropļoja manus locekļus; mana āda no nekopšanas palika melna kā etiopietim. Asaras un nopūtas bija mana ikdiena; un, ja snauda man uzmācās, ar to cīnoties, mani novārgušie kauli, kas tikko vilka dzīvību, krita gar zemi. Par ēšanu un dzeršanu nenākas runāt: pat slimībā vientuļniekiem nebija nekā cita kā tikai auksts ūdens; vārītu ēdienu uzskatīja par izlaidību. Un tagad, baidīdamies mūžīgās pazušanas, es, piespriedis sevi šim cietumam, kurā nebija neviena, kas dalītu manu vientulību, izņemot skorpionus un zvērus, es bieži atklāju sevi meiteņu pulkā. Mana seja bija bāla no gavēšanas, mani locekļi atsaluši, bet mans prāts dega no kaislības un baudkāres uguņi virmoja manā priekšā, kaut mana miesa līdzinājās mironim. Bezspēcībā es metos pie Jēzus kājām, es verdzināju savu dumpīgo ķermeni ar nedēļām ilgu gavēšanu. Es atceros, ka bieži tiku raudājis skaļā balsī visu nakti līdz rītausmai, sitot sev pa krūtīm un raidot pārmetumus Tam Kungam, iekams neatgriezās manī miers. Es sāku baidīties no savas celles, it kā tā zinātu manas domas; nepielūdzams un nikns uz sevi es vientulībā klaiņoju pa tuksnesi. Neapdzīvotās aizās zem stāvām klintīm es lūdzu Dievu un tur radu vietu, kurā pārmācīt manu nelaimīgo miesu. Dievs ir mans liecinieks: kad pēc daudzām asarām es cēlu acis uz debesīm, tad atklāju sevi dziedošu priekpilnu eņģeļu pulkā."

Laiskošanās upes svaigumā drīz beidzas un izejam no šaurā kanjona, lai dotos tālāk. Nāves aiza paveras plašāk un priekšā sabrucis romiešu akvedukts. Milzu arka un nobrukusī arkas augšmala atklāj reni, pa kuru romieši tecināja ūdeni uz Jeruzalemi. Mūsdienu inženieri, sekojot romiešu idejai, ir uzcēluši kaut ko līdzīgu.

Vietā, kur upīte gatavojas iegulties vēl dziļāk aizā, ir iebūvēts betona kanāls, kas uztver upes ūdeni un vada to tālāk aptuveni tādā augstumā kā upes augštece. Romieši cēla savu akveduktu šķērsām Nāves aizai, lai saīsinātu ceļu uz Jeruzalemi, bet tagadējie celtnieki ir izvēlējušies ļoti ekonomisku un asprātīgu veidu: kanāls stiepjas pa aizas augšējo kori, turklāt vietumis kanālam ir tikai viena mala, jo par otru kalpo klints siena. Jautājums, kuru uzdodu sev: vai lielajā karstumā ūdens neiztvaiko no atklātās renes, pa kuru tas tek? Jādomā, ka vietumis ūdens sūcas cauri savas jaunās gultnes sienām, jo apkārt ir biezi saaudzis tuksnesim neraksturīgs zaļums. Bet ielejas dibenā ūdens vairs nav. Aiza ir izkaltusi, draudīga, arī cilvēku takas ir pārvietojušās uz augšu, kur tek dzīvinošā valgme.

Georgija jeb Hosiba klosteris

Kad saule jau tuvojas debess rietumu pamalei, sasniedzam Hosiba jeb Georgija klosteri. Man tā nav pirmā tikšanās ar šo tuksneša brīnumu. Pirmo reizi redzēju to no augšas, kur tuksneša ceļu krustojumā stāv liels metāla krusts kā zīme, ka tuvumā ir svētvieta. Turpat apstājas transporta līdzekļi un tad ir nedaudz jāpaiet uz priekšu, lai nonāktu dziļās aizas malā un atklātu, ka tās iekšpusē pie stāvās klints sienas ir "pielipinājies" klosteris ar trim kupoliem pār baznīcu un zvanu torni tā virsotnē. Ceļotājam, kas ienāk no aizas, skats ir mazāk pārsteidzošs. Klostera celtne atklājas pamazām, viena ēka aiz otras un aizā augošās palmas vairs neliekas tik brīnumainas, jo tavā priekšā nav kontrastējošā saules izdedzinātā tuksneša bezgalīguma.

Senajos Palestīnas vīriešu klosteros sievietes neielaiž. Bet šeit sievietēm ir brīva ieeja. Ir nostāsts, kāpēc šāds izņēmums. Kādu dienu necila izskata sieviete ļoti uzmācīgi klauvējusi pie klostera vārtiem, vēloties tajā iekļūt. Vārtu sargs, protams, bijis nelokāms, bet par reto sievietes neatlaidību ticis ziņots arī klostera abatam. Naktī abats redzējis sapni, kurā Jēzus Kristus Māte, kas turēta lielā cieņā šajā klosterī, viņam pārmetusi, kāpēc nav ielaista, kad tik neatlaidīgi klauvējusi. Kopš tā laika klostera vārti ir vaļā. Pie ieejas ir lāde ar marles gabaliem, lai sievietes apsegtu savus kailumus un nekārdinātu klostera brāļus, bet patiesībā par atsegtiem sieviešu apaļumiem neviens te vairs nerūpējas. Mēs satikām tikai vienu vecu serbu tautības mūku, kas tīrīja svečturus. Klosteris ir panīcis, klosterbrāļi palikuši kādi trīs četri, drīzāk šī vieta uztverama kā muzejs. Klosterī pieņemto viesmīlības tikumu izrāda pareizticīgi arābu laji, kas tur veic remontdarbus. Viņi piedāvā ceļiniekiem saldu šerbetu un cepumus.

No Ārējām galerijām un jumtiem atklājas brīnišķīgs skats uz Nāves ieleju ar tiltu pār Nāves upīti, palmu vēdekļiem un smailo ciprešu rindām gar klinšu kraujām. Austrumnieciski greznā baznīca ir kā antikvariāta bode, bāztin piebāzta ar vērtīgām ikonām, sudrabā kaltiem kroņlukturiem un citiem mākslas darbiem. Pie dievnama ziemeļu sienas — stikla šķirsts ar Sv. Jāņa "Jaunā hosebīta" mūmiju (to īsti nevarētu nosaukt par mūmiju, jo mūmija tiek īpaši apstrādāta, lai tā nebojātos un netrūdētu; svēto mirstīgās atliekas netrūd nevis īpašas apstrādes rezultātā, bet pēc Dieva providences; par šo tēmu plašāk var lasīt šeit - red. piez.). Jānis ir atnācis uz šo klosteri 19. gadsimta vidū no Rumānijas. Par viņa izcelsmi liecina rumāņu valodā rakstīti lūgšanu teksti uz stikla sarkofāga iekšējās sienas.

Arī šajā baznīcā ir gareniska kaste ar apaļām atverēm uz vāka, caur kurām var redzēt galvaskausu virsas. Grieķijas Atosa klosterī ir pieņemts pie mirušo galvaskausiem skaitīt lūgšanas dienu un nakti. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja klosterī ir pietiekams mūku skaits. Bez minētās kastes šeit ir vēl viena, kurā sabērti to mūku kauli, kurus nobendēja persieši, kad viņi iebruka Palestīnā 614. gadā. Nāve klosterī ir dzimšanas diena, tā ir lūgšanu un askēzes dzīves noslēgums un kronis. Mūsdienu cilvēkam mazsaprotama filozofija, bet tā izaug no garīgās pieredzes, no personīgas tikšanās ar Dievu, pēc kuras zemes dzīve ar tās priekiem izskatās kā veca, nodzeltējusi fotogrāfija. Bet, māca klosteru filozofija, katram ir savs ceļš ejams.

Svētā aizgājēja seja nomelnējusi tumša, bārda saglabājusies tikai uz kakla, mute pavērta, tajā saskatāmi veselīgi zobi. Mūmija maz atgādina dzīvu cilvēku, bet tas, ka mūks nesatrūd, pēc šejienes tradīcijas ir liecība viņa ekskluzīvajam svētumam dzīves laikā.

Pār jumtiem no klints sienas ir izvirzīti uz āru mazi, primitīvi, no gadījuma koka gabaliem darināti nedroši erkeri. Aiz tiem dzīvo, kā man paskaidroja vecīgais mūks no Serbijas, eremīti, kas uz gadiem ir ieslēgušies klints alās. No šķobīgā balkoniņa karājas virve ar grozu galā. Ar tās palīdzību vientuļniekam padod ūdeni un vienkāršu pārtiku. Vientuļnieki ieslēdzas, lai dienu un nakti, neapstājoties, lūgtu Dievu (parasti tā ir Jēzus lūgšana "Jēzu, Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs"). Dzīvo bez mēbelēm, bez gultas. Gulēt, kā tas pieņemts pie mums, mirstīgajiem, nav pieņemts. Parasti mūks sēž, atslējies pret sienu, un snauž, mehāniski turpinot Jēzus lūgšanu. Nakts miers nav garāks par sešām stundām, bet bieži tas ir tikai četras stundas garš. Šobrīd divās atsevišķās alās klints sienā ir ieslēgušies divi klosterbrāļi, kur viņi atrodoties viens trīs gadus, otrs — četrus.

Kad pienācis šķiršanās brīdis un jāmēro stāvais ceļš gar aizas sienu augšā uz tuksneša ceļu krustojumu, kur mūs gaida autobuss, lūkojoties atpakaļ, acis meklē eremītu alas pretējā klints masīvā. Cik tomēr brīnumaini un dažādi ir cilvēku ceļi!

Hosiba klosteris līdzīgi Mar Sabas lavrai ir kā cietoksnis. Nepieciešamība aizsargāties no tuksnesī klaiņojošiem laupītājiem ir viens no iemesliem, kas liek būvēties tieši šādā stilā. Tomēr ir cits apstāklis, kas klosterim piešķir militāras nometnes veidu pat tur, kur nekādas briesmas nedraud. Klosteru dzīves dibinātāji, tādi kā Sv. Pahomijs, Sv. Mārtiņš no Turas, vēlāk jezuītu biedrības pamatlicējs Ignacijs Lojola ir bijuši karavīri.

Visos deviņos Sv. Pahomija dibinātajos klosteros viņš ieviesa vienveidīgu dzīves kārtību — regulu, kas ļoti atgādina militāro reglamentu. Nursijas Benedikts pārņēma šo Ēģiptes paražu un ieviesa to Itālijā, Mārtiņš no Tūras — Francijā. Klosteru kustība pakāpeniski iekaroja visu kristīgo pasauli.

Bijušie kareivji noteica arī klostera arhitektūru. Labākais paraugs Palestīnā — uz lēzena pakalna atrodas Teodosija klosteris, kur šobrīd darbojas klostera māsu konvents. Klostera plāns atgādina romiešu kara nometni, kas Pahomijam bija pazīstama kopš viņa karaklausības laikiem. Klosterim apkārt ir siena, nocietināti vārti, viesu nams un sinaksis — "zāle", kas aizvieto baznīcu, ēdamzāle ar virtuvi, maizes ceptuve, slimnīca un kazarmu tipa ēkas, kurās dzīvo pa 20 — 40 mūķenēm katra atsevišķā cellē.

Klosterī agrāk uzņēma ikvienu, ja tikai tas iepriekš nebija pierādījis sevi kā nederīgu klostera dzīvei. Jaunie kādu laiku uzturējās viesu mājā, kur vārtsargs viņiem mācīja klostera dzīves noteikumus, lūgšanas un psalmus. Tagad gribētāju uzņemties mūka dzīves grūtumus tikpat kā nav.

Lūgšanas notiek piecas reizes dienā. Sestdienās un svētdienās rit kopīgi dievkalpojumi. Divas reizes nedēļā — gavēņa dienās mūkiem tiek pārstāstīti kristīgās mācības pamati, lasīti priekšā Svētie raksti ar nolūku, lai tie tiktu iegaumēti. Lasītnepratējiem liek mācīties ābeci. Ja kandidātu atzīst par derīgu, hegumens nogriež viņam matus, apvelk mūka galabeju un dod viņam jaunu vārdu. Pēc tam tiek aicināts kāds no pieredzējušiem klostera iemītniekiem, kuru ieceļ par jaunpienākušā garīgo padomdevēju. Tam ir jāklausa uz vārda bez iebildumiem. Lai pārbaudītu nākamā klostera iemītnieka spēju izpildīt šo prasību, kas ir galvenais tikums no trijiem — nabadzības, šķīstības un paklausības, pirms iesvētīšanas viņam uzveļ visgrūtākos un nepatīkamākos darbus. To laikā viņu uzmanīgi novēro.

Disciplīna ir nopietna. Mūkus pastāvīgi uzrauga un atgādina viņiem viņu pienākumus. Ja kāds ir smējies vai pļāpājis psalmu vai lūgšanu laikā, dievkalpojumā viņiem ir jāstāv altāra priekšā, kā arī jāsaņem aizrādījums no klostera vadības. Ja viņi nokavē uz lūgšanu, tad ir jāstāv kājās ēdamzālē. Man kā klostera viesim, ne mūkam, gāja vieglāk. Par piecu minūšu nokavēšanos uz vakara lūgšanu saņēmu klusu, mierīgu, bet tādēļ jo vairāk ļoti nepatīkamu aizrādījumu no klostera vadītāja. Vairāk nokavēties negribējās. Ja ir bijuši lielāki nodarījumi, tādi kā meli vai nepaklausība, tad klostera vadītājs pats piemeklē sodu. Tie var būt miesas sodi vai pat padzīšana no klostera. Mūka nedēļas gaitas ir aizņemtas ar lūgšanām un meditāciju (pareizāk: kontemplāciju), kuru pavada vienkāršs roku darbs, kas neatrauj no koncentrēšanās uz lūgšanu. Tā var būt grozu vai mašu pīšana, podniecība.

Vecīgajam serbu tautības mūkam apvaicājos, kādā veidā daži no mūkiem kļūst par priesteriem. Izrādās, ka 21. gadsimtā joprojām ir spēkā senā Austrumu baznīcas kārtība, proti, par priesteri tiek izraudzīts kāds no klostera brāļiem un ordinēts amatā, neprasot viņa piekrišanu. Paša vēlēšanās kļūt par mācītāju ir drošs pierādījums tam, ka kandidāts šādam darbam ir pilnīgi nederīgs. Par priesteriem ir atļauts ordinēt tikai un vienīgi fiziski pilnīgi veselus vīriešus. Priesteris tiek pielīdzināts upurim, ko nes Dievam. Kā nav atļauts upurēt klibu vai slimu jēru, tā arī priesterim jābūt bez vainas. Tikai ļoti retos gadījumos var būt izņēmums.

Grūtumi, eksotisks dzīvesveids. Bet kas ir šādas dzīves vainagojums? Mūki uz šādiem jautājumiem neatbild. Retie no viņiem ir stāstījuši vai aprakstījuši savu pieredzi. Viens no tādiem ir Simeons ar iesauku "Jaunais teologs". Savu mistisko pieredzi, kā tas ir pieņemts, viņš ir aprakstījis trešajā personā:

"Kādu dienu, kad viņš stāvēja, atkārtodams muitnieka lūgšanu "Kungs, esi žēlīgs man, grēciniekam", izrunājot vārdus drīzāk prātā nekā ar lūpām, gaisā parādījās dievišķs starojums, kas piepildīja istabu. Tajā brīdī jaunais cilvēks pazaudēja priekšstatu par to, kur viņš atrodas, vai viņš ir mājās un vai vispār viņam ir jumts virs galvas. Viņš vairs neredzēja neko kā tikai gaismu visapkārt un vairs nespēja saprast, vai viņš atrodas uz zemes... Tā vietā viņš bija pilnībā nemateriālas gaismas aptverts un likās, ka viņš pats ir kļuvis par gaismu. Aizmirsis visu pasauli, viņu pildīja asaras un neaprakstāms prieks. Apziņa pacēlās debesīs un, raugi, priekšā bija cita gaisma, tuvāka un dzidrāka. Brīnišķā kārtā gaismā parādījās svētais, cilvēks, ar kuru viņš bija ticies tā dzīves laikā, bet tagad viņš bija līdzīgs eņģelim."

Monahisma kustības pirmsākumi ir saistīti ar ideju sekot Kristum viņa Golgatas ceļā. Ieiet moku kambarim līdzīgajā klostera cellē nozīmēja kopā ar Kristu būt piesistam krustā, lai kopā ar viņu augšāmceltos Dieva valstībā. Pamazām liela mūku un mūķeņu daļa grūto dzīvi cellē aizvietos ar vieglākām rūpēm par nabagiem, slimniekiem un izglītību.

Kristīgā askētisma ideāls antīkajā pasaulē bija pilnīgs pretstats tam, ko mēs zinām par vīstošās Romas amoralitāti. Viss, kas nav savienojams ar miesiskām baudām, likās absurds un nevajadzīgs. Vecā, savu laiku pārdzīvojusī pagāniskā reliģiozitāte bija ārējas redzamības reliģija. Tās dievi bija skaisti un dzīvoja greznu, baudu pilnu dzīvi. Cilvēki savā mirstīgumā arī traucās sagrābt no prom bēgošās dzīves visus iespējamos priekus. Tā bija norma, kas bija iesakņojusies, un kristīgie ideāli jo daudziem likās pilnīgs ārprāts.

Viens no 4. gadsimta beigu rakstniekiem Einapijs par mūkiem rakstīja: "Tie, kurus sauc par mūkiem, ārēji izskatās pēc cilvēkiem, bet viņu dzīve ir cūcība." Valsts politika, kas bija vērsta uz kristīgo vērtību atbalstīšanu un iesakņošanu dzīvē, Romas impērijas pavalstniekiem bija ļoti negribēta, jo tā ierobežoja romieša tradicionālās brīvības. Ja ticēt antīkajam autoram Ammijam Marcelīnam, pa Romu ņēmās ap 30 000 dejotāju, piedāvājot netiklus pakalpojumus ikvienam, kas bija gatavs par to maksāt. Visas šīs vēsturiskās noskaņas uzpeld atmiņā. Patiesi — mūsdienu Eiropa ir pārsteidzoši līdzīga Senajai Romai. Tādēļ Palestīnas klosteri ir tik vien kā dzīvs kristietības gadsimtu piemineklis un atgādinājums par cilvēka tagad bieži aizmirsto garīgo dimensiju.

Leons Gabriels Taivāns, „Mājas Viesis”, 2004. gada aprīlis