Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Kristīgās baznīcas, klosteri glabā daudzu svēto, Dieva izredzēto mirstīgās atliekas un tām līdzi ieliktās relikvijas, kuras nav pakļautas dabas iznīcības likumiem. Mūsdienu materiālistisko uzskatu cilvēkam grūti noticēt, kāpēc svēto pīšļi nesatrūd gadu desmitiem un pat simtiem, arī zinātnieki to nespēj izskaidrot. Turklāt daudz dzirdam un lasām par to, ka svēto mirstīgās atliekas apveltītas ar brīnumdarošām spējām – tās dziedina slimos, atpestī ļauno garu apsēstos, arī pēc savas nāves svētie vēsta par gaidāmiem liktenīgiem notikumiem.

Dievs svēto ķermeņus sargā

Kristietības vēsture vairāk nekā 2000 gadu laikā savās lappusēs ierakstījusi daudzus, kuri Kristus vārdā pašaizliedzīgi aizstāvējuši ticību, glābuši nežēlībā kritušos, palīdzējuši nabadzīgajiem un slimajiem, paši tikuši vajāti, apmeloti un spīdzināti. Lai apliecinātu viņu svētbijīgo dzīvi un kalpošanu, Dievs, kā uzskata baznīcas tēvi, dažus svēto ķermeņus pasargā no trūdēšanas un dāvā tiem brīnumdarošas spējas, lai stiprinātu ticīgos un pārliecinātu neticīgos.

Ar svēto pīšļu godināšanu, pārapbedīšanu arvien saistījušies daudz neparastu, brīnumainu notikumu, kas bijuši tik iespaidīgi, ka pat daudzi neticīgie sākuši meklēt ceļu pie Kristus un kļuvuši par dedzīgiem kristiešiem. Neskaitāmu dziedināšanu apraksti ir tik pārliecinoši, ka tos atzīt nācies pat mediķiem un skeptiskiem kritiķiem. Daudz brīnumainu notikumu saistīti ar svēto pīšļu atrašanas faktu. Svētais daudziem ticīgajiem parādījies sapņos, bijuši gadījumi, kad aizgājušais kādam sapnī pavēsta laiku, kad būtu atverams viņa šķirsts vai kur apglabāt viņa mirstīgās atliekas. Citkārt kā zīme, ka pienācis laiks atvērt svētā šķirstu, ir pēkšņa aromāta izplatīšanās virs kapa. Stāsta, ka tad, kad turki karojuši Līkijā un saņēmuši gūstā pilsētas Miras iedzīvotājus, kuri baznīcā lūdzās Nikolajam Brīnumdarītājam, svētais parādījies sapnī kādam Bari pilsētas priesterim, sakot, lai viņa pīšļus pārnes uz Bari pilsētas baznīcu. Priesteris to pastāstījis baznīcas vadībai un, godinot svētā piemiņu, viņa šķirsts svinīgi atvests uz Bari, uz kurieni ceļu joprojām atrod tūkstošiem kristiešu.

Bijušas arī situācijas, kuras liek noprast, ka svētais it kā negrib, lai ļaudis ieraudzītu viņa mirstīgās atliekas (vai arī vēl nav īstais brīdis). Tā, piemēram, līdz šim nav atvērts Pečoras svētā Antonija šķirsts – esot bijuši vairāki mēģinājumi izcelt svētā šķirstu, taču ikreiz, kad sākuši rakt viņa kapa vietu, kāds mistisks spēks to nav ļāvis - vienreiz no zemes izšāvusies uguns, citkārt – ūdens šalts vai pat sākusies zemestrīce.

Neparastu spēku, kas nāk no svēto pīšļiem, nācies piedzīvot daudziem neticīgajiem, arī to zaimotājiem, kas pat tikuši pārmācīti. Reiz kāds pulkvedis, apmeklējot svētā Mitrofana atdusas vietu Voroņežā, ironiski izteicies, ka neticot, ka zārkā pēc vairāk nekā 100 gadiem vēl var būt netrūdējis svētā ķermenis, tāpēc viņš ar roku to gribot aptaustīt. Kad pulkvedis piegājis pie šķirsta un jau izstiepis roku, kāds neredzams spēks sadevis viņam pa pirkstiem un atsviedis vīru uz otru telpas galu. Pēc šī atgadījuma gan pulkvedis, gan apkārtējie aculiecinieki pret Dieva izredzētajiem izturējušies ar lielu svētbijību.

Zemē, jūrā, purvā un tuksnesī

Kristieši savus svētos mirušus atraduši gan jūrās, upēs, ezeros, purvos, gan kalnos, bezdibeņos. Ļaudis pārliecinājušies, ka svēto ķermeņi pēc nāves saglabā arī lokanību. Tā I gs. vajāšanās, lai nosargātu svētā Spiridona mirstīgās atliekas, kāds grieķu vīrs tās salicis maisā un aiznesis vispirms uz Albāniju, pēc tam drošāku patvērumu sameklējis Korfu salā. Zinātnieki joprojām laiku pa laikam ierodas Korfu salā, lai izpētītu un pārliecinātos, vai tiešām svētā pīšļi netrūd. Un ne ar kādiem dabas spēkiem un likumiem nespēj to izskaidrot, fiziologus izbrīna, cik sīksts un lokans ir šā svētā ķermenis - rokas un kājas varot pat saliekt.

Pečoru Eustātijs (dzīvoja XI gs.) tika sists krustā un iemests jūrā, tur ticīgie tā ķermeni sameklēja un atveda uz Kijevu, kur viņa pīšļus godina vēl šodien. Trīsdesmit gadus ūdenī atradās svētā Sergija (dzīv. XIV gs.) šķirsts, tomēr satrūdējis nebija pat viņa apģērbs. Svētā Jēkaba līķis 1540. gadā tika nomests uz ledus, kuram izkūstot, svētā ķermenis aizpeldējis upē pret straumi un piestājies pie Borovickas pilsētas krastiem. Tur kristieši viņa pīšļus aiznesuši uz klosteri.

Voroņežas pirmais bīskaps Mitrofans tika apglabāts slapjā melnzemē, taču, pēc 128 gadiem atrokot viņa mirstīgās atliekas, tās, kā izrādījās, nebija trūdējušas. Romas Antonija pīšļi 450 gadus atdusējās akmens šķirstā, kas bija novietots virs zemes zem grīdas, taču saglabājies bija pat pārsegs.

1581. gadā tika atrasti svētā Herasima pīšļi (dibinājis Jeruzalemes sieviešu klosteri Kefalonijā, miris 1579. gadā). Tā kā viņa ķermeņa netrūdēšana tika apstrīdēta, Filadelfijas metropolīts Gabriēls lika to atkal ierakt. Pēc astoņiem mēnešiem visi redzēja, ka svētā pīšļus nebija skāris ne laiks, ne zeme.

Vladimirā godina kņaza Georgija pīšļus, kuru nogalināja tatāri. Vēlāk tika atrasta nocirstā kņaza galva, kuru pielika ķermenim, pēc laika brīnumainā kārtā uz kakla vairs bija redzama tikai neliela rēta.

Interesanti, ka Atonā saglabājas tikai svēto kauli. Tur līdz pat šim laikam saglabājusies tradīcija trīs gadus pēc mūku nāves atrakt viņu kapus, tālāk pēc kaulu krāsas nosaka aizgājēja svētuma pakāpi. Taisnprātīgu un svētu tēvu kauli esot izteikti dzelteni un patīkami smaržojot, dažkārt pat izdala mirres. Balta kaulu krāsa liecinot, ka aizgājēja dvēsele ir apžēlota un glābta. Bēdīgā situācijā aizsaules dzīvē esot to mūku dvēseles, kuru ķermeņa kauli ieguvuši tumšu nokrāsu un nepatīkamu smaku.

Smaržīgas un dziedinošas mirres no svēto kauliem

Par ne mazāku brīnumu uzskata mirru izdalīšanos no svēto pīšļiem. Arī tās izslavētas ar brīnumdarošām spējām, turklāt, lai arī cik ticīgo ļaužu nāktu, dziedinošo mirru pilienu visiem pietiek. Gadu pēc svētā Simeona nāves 1200. gadā viņa marmora zārks piepildījās ar mirrēm. Smagu slimību izmocītie un ļauno garu apsēstie, kuri uzsmērēja sev aromātisko eļļu, brīnumainā kārtā tika izdziedināti. Arī pēc svētā Simeona pārapbedīšanas no Atonas uz Serbiju (Studenecas klosterī), viņa mirstīgās atliekas turpināja izdalīt mirres. Arī Solunas lielmocekļa Dmitrija pīšļi laiku pa laikam esot visus pārsteiguši ar šādu brīnumu, arī tagad uz baznīcas centrālās kolonas, kuras tuvumā svētais atdusas, redzami smaržīgi eļļaini pilieni. Itālijas pilsētā Bari svētā Nikolaja mirstīgās atliekas burtiski peld smaržīgās mirrēs, svētā pīšļus sedz marmora šķirsta vāks, tajā ir atvere, pa kuru ielaiž diegā iekarinātu sūklīti. Pēc tam sūklīti izspiež virs īpaša sudraba trauka, no kurienes visi klātesošie var to sev uzziest uz pieres un slimajām ķermeņa daļām.

Smaržīgas mirres izdalās arī no svēto kauliem. Kijevā svētā Teodosija smilšu alās jau daudzus gadus uz trauka atrodas kāda svētā galva, kuru klāj aromātiska eļļa, taču nekad nav bijis tā, ka tās aptrūktos, tās pietiek visiem. Kijevas Pečoru klostera rakstos minēts kāds notikums XIX gs. 50. gados. Reiz kāds pavisam jauns mūks, nākdams iedegt alās eļļas lampiņas, paskatījies uz svētā galvu un sācis šaubīties, vai visiem lūdzējiem pietiks mirru. Lai būtu drošs, viņš traukā ielējis nedaudz parastās eļļas. Nākamajā rītā, ienācis alā, mūks ieraudzījis, ka svētā galva ir pārklājusies ar tādu kā zaļu plēvi. Kad viņš pārbijies izstāstījis par to alu uzraugam, nācies atzīties, ka savā mazticībā pielējis traukā parastu eļļu. Svētā galvu nekavējoties nomazgājuši ar siltu ūdeni, rūpīgi apslaucījuši ar sausu dvieli un drīz vien uz tās virsmas atkal parādījušās mirres.

Stāsta arī, lūk, par šādu notikumu Atonā, kur 1837. gadā aizsaulē devies mūks Nikodēms. Pēc trim gadiem atvēruši svētīgā vīra šķirstu, apmazgājuši viņa kaulus un ienesuši tos baznīcā. Vakara dievkalpojuma laikā arvien vairāk bijis sajūtams tāds kā patīkams vīraka aromāts, pienākot pie svētā Nikodēma šķirsta visi ieraudzījuši, kā no galvaskausa auss atverēm tek tievas mirru strūkliņas.

Kāpēc daudzi mirušie nesatrūd?

Kāpēc dažkārt tiek apieti dabas likumi un svēto mirstīgās atliekas nesatrūd - tā zinātniekiem allaž bijusi liela neatminama mīkla. To centušies izskaidrot ar apglabāšanas vietas izvēli (īpašu grunti), noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem, kuros turēti visu cienītie aizgājēji, bijuši mēģinājumi  pat svēto pīšļus pielīdzināt ēģiptiešu mūmijām. Te gan jāmin būtiska atšķirība. Svētie mocekļi tika apglabāti vispārpieņemtā veidā, bieži vien, kā liecina vēstures fakti, viņu mirstīgās atliekas atradušās tādos apstākļos, kam trūdēšanu vajadzētu pastiprināt (piemēram, Ēģiptes Marija veselu gadu mirusi nogulēja svelmainā tuksnesī). Savukārt ēģiptiešiem iebalzamēt savus dižciltīgos bija smalka un sarežģīta procedūra (no galvaskausa izņēma smadzenes un no ķermeņa - iekšējos orgānus, pēc tam līķi vairākkārt mazgāja dažādos šķīdumos, pa starpām 70 dienas žāvēja saulē, iezieda ar īpašām sveķu saturošām ziedēm, galvaskausu piepildīja ar sveķiem un zārku novietoja piramīdā vai alā, kur bija stabili klimatiskie apstākļi).

Ir atrasti nesatrūdējuši ķermeņi, lai arī tas nekādi nav saistījies ar šo kādreiz dzīvojošo cilvēku svētumu. Vispārzināms, ka trūdēšanu veicina mitrums, siltums un gaiss. Ja ir ļoti sauss gaiss, cilvēka mirstīgās atliekas strauji izžūst, nepaspējot satrūdēt (kā tas ir bijis, piemēram, sausās un vēsās alās Palermo katakombās). Neticami dabiski saglabājušies ķermeņi atrasti arī kūdras purvu dziļumā, kur tie atradušies zem spēcīga augsnes spiediena, bez gaisa klātbūtnes un ķīmiski skābā vidē.

Grieķu rakstiskās liecības (piemēram, XV gs.) vēsta, ka dažkārt netrūdot tādu cilvēku mirstīgās atliekas, kurus arhibīskapi kādu pārkāpumu dēļ atstādinājuši no baznīcas. Tikai zīmīgi, ka šādu ļaužu ķermeņi zemē kļūstot melni un kā uzpūtušies, savukārt pēc tam, kad baznīcas vadība tomēr atlaiž grēkus un notur aizlūgumu par aizgājēju, tie visbeidzot sairstot pīšļos. Kad turku sultāns pieprasījis šādam brīnumam apstiprinājumu, Konstantinopoles patriarhs Maksims ķēries pie izmeklēšanas darbiem. Atraduši kādas ļoti sagrēkojušās sievietes kapa vietu, un tiešām viņas ķermenis bijis uzblīdis un gandrīz melns. Turku sultāna sūtņi zārku aizzīmogojuši, viņu klātbūtnē patriarhs kalpoja liturģiju un pēc tās noturēja aizlūgumu par nelaimīgās dvēseli. Lūgšanu laikā visi izdzirdējuši no zārka puses dīvainu skaņu, atverot to pēc trīs dienām, ieraudzījuši vienīgi kaulus un pīšļus.

Izpētot svēto mirstīgās atliekas, biologi un mediķi konstatējuši, ka tajās ir sastopami mikroorganismi, kas raksturīgi tikai dzīviem cilvēkiem (līķos šo baktēriju parasti nav). Tādu apliecinājumu deva arī Rīgas arhibīskapa Jāņa Pommera mirstīgo atlieku mikroskopiska apskate – lai arī viņa ķermenis nāves brīdī tika dedzināts un zārkā atradies 69 gadus, zinātnieki atrada dzīvajiem organismiem raksturīgās baktērijas.

Svētais Rīgas Jāni, lūdz Dievu par mums!

Varam doties uz izslavētiem Itālijas, Francijas vai Spānijas dievnamiem, lai izjustu gaisotni, ko rada svēto pīšļu klātbūtne, kas ļauj saņemt lūdzējiem apžēlošanu, dziedināšanu un svētību. Taču arī latvieši var lepoties, ka viņiem ir savs svētais. Arhibīskapu Jāni Pommeru par svēto kanonizēja 2001. gadā. Vadoties pēc Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, Jānim Pommeram veltīta īpaša lūgšana, par kuras spēku un svētīgumu jau pārliecinājušies daudzi.

Svētlaimīgais svētmocekli, svētītāj tēvs Jāni, Dieva patiesības cīnītāj un svētās Kristus Ticības aizstāvi, svētās Baznīcas zaimotāju atmaskotāj, ienaidnieku padzinēj, sāpināto aizstāvi un visu uzticīgo kristiešu kvēlais lūdzēj Dieva priekšā! Kopš jaunības tu ar visu savu sirdi Kristus baušļus esi iemīlējis. Kad nežēlīgi vajāja Pareizticību, kā īstens gans neatstāji savas avis, krusta ceļu iziedams – apsmieklu, ieslodzījumu, apmelojumus pārciezdams, un tad mocekļa vainagu pieņēmi, iemantojot svētību lūgt Kungu par mums. Zinām, ka, tev stāvot pie Visuvaldītāja Troņa un lūdzoties, Kungs uzklausa tavas lūgšanas. Tagad pazemībā krītam ceļos un no sirds lūdzamies: mūsu ātrais aizstāvi, svētītāj, svētmocekli tēvs Jāni, uzklausi mūs, tavus grēcīgos un necienīgos bērnus: izlūdzies Visžēlīgajam Kungam un Viņa Visšķīstajai Mātei, Vissvētītajai Dievdzemdētājai, svēto Pareizticību pasargāt, mūsu svēto Baznīcu stiprināt vienotu mierā un mīlestībā, no svētās Baznīcas atkritušos atgriezt, mūsu Latvijas valsti mierā, kristīgos tikumos un labklājībā saglabāt. Palīdzi arī mūsu prātus apgādāt nevis ar pārejošu cilvēcisko gudrību, bet ar pazemīgu Dieva gribas izzināšanu. Svētais Dieva izredzētais, nenoraidi mūsu lūgšanu: ne tikai no bēdām un nelaimēm mūs atbrīvot lūdzam, bet arī dod spēku un stingrību, cēlsirdību un mīlestību, lai izciestu postu, kas nācis pār mums. Izlūdz mums dāvāt līdz mūža beigām nenogurdināmu pacietību, dzīvot ar Kungu mierā un piedod mūsu grēkus. Svētlaimīgais svētmocekli, lūdz Dievu Kungu un mūsu Glābēju Jēzu Kristu Dieva Dēlu, atpestīt mūs no visa ļaunā un pasargāt šo Dievnamu un pilsētu, un mūsu valsti, un cilvēkus, kas svētbijīgi godina tevi, no jebkāda posta, no slimībām, bada, plūdiem, uguns, zobena, ienaidnieka uzbrukuma un brāļu kara, no apmelojumiem un jebkura ļauna spēka. Ar svētajām lūgšanām sapulcini izklīdinātos, noklīdušos uzved uz patiesības ceļa, vecumā atbalsti, jauno prātus apskaidro, bērnus audzini un visus mūs, kas tevi mīl un godā, stiprini, lai mēs dzīvotu mīlestībā citam pret citu, vienprātīgi apliecinot Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Vienbūdamo un Nedalāmo Trejādību, lai iemantojam Debesu Valstību, kur slavē Visgodīgo un Diženo Vārdu, Vissvēto un Dzīvudarošo un Nedalāmo Trejādību. Āmen.

Pēc D. Protopova grāmatas "Par svēto pīšļu netrūdēšanu".