====Kyrie eleison==== Svētvietas

Igaunijas ziemeļaustrumos, starp Peipusa ezeru un Somu jūras līci, slejas. Pēc brāļu tautas nostāstiem tā tuvumā ticis apglabāts igauņu leģendārais varonis Kalevipoegs. Tagad šeit jau 105 gadus atrodas Puhticas klosteris – iecienīta svētceļojumu un tūrisma vieta, kura izslavēta arī ar dziedinošo svētavota ūdeni. Atbraucēji ūdeni pilda traukos līdzņemšanai, daudzi svētavotā arī izpeldas – īpaši lielu svētību saņemot, ja ledainajos ūdeņos trīsreiz iegremdējas laikā, kad ticis kristīts pats mūsu Pestītājs.

Kronštates Jānis savulaik aicinājis kristiešus doties uz Puhticu – šeit esot trīs pakāpieni līdz debesu valstībai, tātad īpaši svēta vieta. Ne velti Kuremajes kalns (tulkojumā no igauņu valodas tas nozīmē Dzērvju kalns) pēdējos gadu simtos tiek dēvēts par svētu kalnu un apvidus par Puhticu (svēto vietu), ko apvij neskaitāmas leģendas.

Iebraucot Puhticas ciematā redzams milzīgs, vairāk kā 600 gadus vecs ozols, kuru tagad apjož žogs. Stāsta, ka pirms 400 gadiem kāds igauņu ganu zēns pie šī koka atpūties un ieraudzījis kalnā Dievmātes tēlu. Viņš pasaucis to rādīt arī citiem ciema ļaudīm, savukārt pēc tam viņi pie ozola atraduši svētbildi (tā glabāta un sargāta līdz šai dienai un nu, ietverta zeltā un sudrabā, rotāta dārgakmeņiem, ikona grezno Puhticas klostera dievnamu). Par godu šim notikumam pie ozola uzcelts lūgšanu namiņš, kas vairākkārt atjaunots un pārbūvēts.

Turpat netālu no zemes dzīlēm iztek dzidrs avots, kas neaizsalst pat lielā salā. Gan vietējie, gan ceļinieki stāsta, ka avota ūdens pieredzējuši dziedināšanu, tāpēc ļaužu te nekad netrūkst. Avota ūdens, tekot tālāk, izveido strautu. Uz tā tagad uzcelta koka būdiņa, kurā var noģērbties un pa koka trepēm nokāpt, lai iegremdētos svētītajā ūdenī. Ziemassvētkos te nākuši arī bērni – pēc stindzinošās peldes neviens neesot saslimis, bet gan piedzīvojis lielu svētību. Arī no mūsu ceļotāju grupas daudzi nešaubīdamies devāmies ledainajā ūdenī, neskatoties uz to, ka ārā bija krietni mīnusi (ap – 15 grādiem). Roņu pieredzes man nav, tāpēc īpaši nācās sadūšoties, lai iegremdētos ūdenī trešo reizi. Tomēr jau ģērbjoties siltums neticami ātri atgriezās, steidzāmies uz klosteri, kur mūs gaidīja mūķeņu sarūpēta karsta tēja.

Puhticā naktsmītnes tiek ierādītas vai nu divstāvu viesnīcā aiz klostera mūriem, vai viesu istabās klostera teritorijā. Īpaši daudz svētceļnieku ir Ziemassvētkos, Lieldienās un Dievmātes aizmigšanas svētkos, citkārt te ir mierīgāk, tikai laikus jāpiesaka vizīte. Lai ļaudis izguldinātu un paēdinātu, mūķenēm darba pilnas rokas. Taču, kā jau uzskata, ar lūgšanām un Dieva svētību darbi sokas jo īpaši – apkārt valda priekšzīmīga kārtība, ir silti un mājīgi, arī mūķeņu gatavotais ēdiens ir tik gards, ka mēli var norīt (tik aromātisku un garšīgu zivju zupu, šķiet, nekad nebiju baudījusi). Lai atdarītu par klostera iemītnieču rūpēm, viesi tiek lūgti piepalīdzēt kādos saimnieciskos darbos vai sakopt baznīcu pēc dievkalpojuma.

Lai gādātu par sevi un viesiem, Puhticā izveidota nopietna naturālā saimniecība. Te, nomājot no valsts 75 ha zemes, audzē kviešus, rudzus, auzas pļauj zāli, grābj sienu, kopj zirgus, govis, aitas un vistas, aprūpē bišu saimes (interesanti, ka viens bišu strops uzgatavots kā miniatūra baznīciņa). Mūķenes pašas cep maizi, kas izslavēta kā īpaši garšīga. Šīs sievietes ir arī talantīgas daiļamatnieces: klostera muzejā var aplūkot filigrānus kokgriezumus, izšuvumus, gleznas. Starp klostera iemītniecēm liela daļa ir gados jaunas sievietes, daudzas ar vidējo profesionālo, kā arī augstāko izglītību ekonomikā, inženierzinātnēs, mūzikā u. tml. Klostera ēkās, kuras apsilda moderna katlumāja ar elektronisku vadību, iekārtota konferenču zāle, bibliotēka, videotēka, darbnīcas grāmatu un svētbilžu restaurācijai, šūšanai.

Kopš tiem laikiem, kad uz Puhticu atnāca dzīvot pirmās mūķenes, klosteris paplašinājies un attīstījies. Lielus ziedojumus savulaik sniedza imperators Aleksandrs III, par klostera dzīvi rūpējās Kronštates Jānis, kura viesošanās laikā Puhticā sabrauca sevišķi daudz ļaužu. Mūķenes gādāja par bāreņiem, kara gados ārstēja un aprūpēja ievainotos un pastāvīgi pildīja savu žēlsirdības misiju. Kad sešdesmito gadu sākumā daudzus klosterus slēdza, par Puhticas svētvietas pastāvēšanu cīnījās toreizējais Tallinas un Igaunijas bīskaps, tagad Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksejs II (Ridigers). Viņš, kā zināms, ir nācis no Igaunijas, jau sešu gadu vecumā palīdzējis piekalpot Puhticas baznīcas altārī, vēlāk bijis garīdznieks tuvējā Ihvi pilsētā, arī tagad patriarhs ir biežs viesis klosterī. Pēc viņa iniciatīvas te notiek starptautiskas reliģiskas konferences un semināri, šurp brauc delegācijas no ASV, Lielbritānijas, Austrijas, Itālijas, Francijas, Somijas, Grieķijas un citām pasaules valstīm un, protams, neskaitāmi svētceļnieki un tūristi.

Vēl par šo tēmu:

"Visas Krievijas igumene" Intervija ar Puhticas klostera priekšnieci igumeni Barbaru (Varvaru).