Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

-- Māt, jūs jau vairāk kā trīsdesmit gadus esat Puhticas klostera priekšniece...

-- Trīsdesmit piecus, trīsdesmit sestais

-- Ir zināms, ka Patriarham Aleksijam ļoti patīk jūsu klosteris...

-- Jā, klosterim daudz palīdzēja Patriarhs Aleksijs. Viņu šurp veda, kad viņš vēl bija zīdainis. Bet 1952. gadā, kad es atnācu uz klosteri, viņš jau bija Ihvas baznīcas pārzinis. Viņš ir tikai par gadu vecāks par mani: es 1930., viņš 1929. gadā. Tātad man tad bija divdesmit divi gadi, bet viņam divdesmit trīs. Un viņš vienmēr ar vecākiem katru gadu brauca uz Pjuhticu. Tāds jauns, stalts, kalsns. Tāds stingrs – kā paskatīsies... Bija baznīcas pārzinis, viņu ļoti mīlēja. No Ihvas baznīcas pie mums daudzi brauca. Un viņš vienmēr atrada laiku kaut kur ar viņiem aiziet. Draudze bija ļoti saskaņota. Jauno baznīcas pārzini ļoti mīlēja. Viņa tēvs bija priesteris Kazaņas baznīcā Tallinā. Māte, protams, labi audzināja savu vienīgo dēlu. Atceros, kad viņi atbrauca, visi teica: „O, tēvs Aleksejs ar mammu un tēti atbraucis!”. Tēvu ļoti mīlēja – viņš bija labsirdīgs priesteris. Viņam kaut ko dod labajā rokā – viņš ar kreiso jau atdod. Lūk, tāds tēvs viņam bija. Viņš nomira 1961. gadā Tallinā, tur viņu arī apglabāja. Es pati neredzēju, bet mūsu shimmūķenes stāstīja (mirusī māte Fotina, māte Ļubova, māte Elēna) – viņas visas viņu atceras vēl kā puiku – lūk viņš, gadījās, atbrauc ar vecākiem: palīdz pļaut, siena zārdus sanes, rok kartupeļus. Kad sataisās iet no lauka atpakaļ, iet pa celiņu visas māsas un viņš priekšā. Pēkšņi – nav Aļoša! Bet pa mežu var iet jebkurš, tur mums koku puduri. Nav Aļoša! Kur Aļoša? Un pēkšņi pēc pāris minūtēm parādās.

- Aļoša, kur tu biji?

- Bet es iegāju mežā un, lūk, nesu sēnes kopīgai maltītei – svinīgi dod grozu, - lūk es kopīgajai maltītei sēnes salasīju.

Visi viņu mīlēja, par to, ka viņš visur palīdzēja un visur paspēja.

-- Runā, ka tieši valdnieks Aleksijs, tagadējais Patriarhs svētīja jūs par igumeni. Vai jūs varētu pastāstīt kā tas notika?

-- Es iestājos klosterī, kad viņš kalpoja Ihvā. Strādājām mēs šeit uz laukiem, viss notika ar rokām. Mums nebija ne mašīnas, ne traktori, bet bija labi zirgi. Es atnācu un māte-igumene Rafaila man jautā:

- Vaļa, vai pļaut māki?

- Nē.

- Bet ar sirpi pļaut māki?

- Nē.

- Bet govis slaukt māki?

- Nē.

- Bet ko tu māki?

Bet es, personīgi, laukos nekad nebiju strādājusi, ne redzējusi kā strādā, bet es saku:

- Ja mani iemācīs, es visu, māt, darīšu, visu iemācīšos.

Māte bija ļoti labsirdīga un saka:

- Labi, mēs tevi iemācīsim.

Divdesmit divi gadi man tad bija, es biju stipra, un sāka mani mācīt pļaut. Mums bija pārzine māte Josifa. Uz siena pļaušanu bija jāiet vairāki kilometri un zirgi veda mūsu saiņus. Mēs arī nakšņojām uz lauka – uz nedēļu gājām. Pļaujas bija Sirencā, Jamā. Lūk es arī saku mātei Josifai:

- Māciet mani, citādi man kauns. Es neko nemāku, bet vienalga iemācīšos.

Tā mani māte Josifa kā apkampa, kā pļāva – ar izkapti, protams, kopā ar mani. Es domāju: „Kungs, tikai dvēseli manu atstāj lai varu grēkus nožēlot”, bet tad domāju, tūliņ aizlidošu. Iemācīja mani pļaut, iemācīja pļaut ar sirpi un kartupeļus rakt. Un lielus kokus mēs zāģējām. Iemācīja arī zarus atcirst. Ar zirgiem veda, saka man:

- Vaļa, lūk tev Gipurs (vai Maika), - bet es nekad nebiju grožus rokā turējusi, - mācēsi?

- Mācēšu.

Ķeros klāt. Trīs reizes lidoju no zirga kūleņiem tieši zem zirga. Un ne vienu vien reizi zirdziņš man uzmina. Kaut kā visu par svēto paklausību mani Kungs glāba. Lūk, tā strādājām. Sākām strādāt – bija plašums, tukši lauki, neviena nav. Bija maz iedzīvotāju. Siena pļaujā sastājamies rindā, paiet vairāki vāli, mums saka: „meitenes, var atpūsties 15 minūtes, sēdieties”. Kur kurš pļauj, tur arī sēžās. Un sākam: kurš dziedāt, kurš lūgšanu krelles pīt, kurš krustiņus izgriezt, bet kāds lasīt balsī. Man arvien vairāk lika lasīt: „Vaļa, lasi!”. Sēž un klausās. Tā, lūk, pagāja laiks darbos un rūpēs. Vasarā īpaši tāds laiks, jūs paši zināt, no sējas līdz ražas novākšanai: katru dienu pavadi uz lauka. Bet kad sākas pļauja, mēs agrāk par divpadsmitiem no lauka neaizgājām. Tas ir grūts darbs, un tēvs Kronštates Jānis vienmēr teica: „Māsas no Puhticas, tikai nekurniet, tikai nekurniet. Jums trīs soļi līdz Debesu Valstībai – tikai nekurniet”. Un tiešām tā bija, tādēļ ka darbs bija, patiešām, ļoti smags. Bet izturējām.

Es šeit nodzīvoju četrus gadus un mēs ar māti Georgiju pārgājām uz Viļņas klosteri. Mana precētā māsa dzīvoja Viļņā, un, kad es vēl nezināju par Puhticu, Viļņas klostera igumene Ņina gribēja mani ņemt pie sevis. Bet piecdesmitajos gados bija ļoti grūti dabūt pierakstu pilsētā. Māte man apsolīja: „Vaļa, kad būs pieraksts, es tevi pieņemšu”. Bet es domāju: „Vai tad es pierakstu gaidīšu?”. Tā es 1952. gadā nolēmu iestāties Puhticas klosterī. Caur pie mums atbraukušajiem dievlūdzējiem māte Ņina uzzināja, ka esmu pieņemta Puhticā. Caur viņiem mēs arī ar viņu sarakstījāmies. Kādu reizi viņa atrakstīja: „Brauc, es tevi ņemšu pie sevis”. Tajā laikā Puhticā dzīvoja svētlaimīgā māte Katrīna. Un lūk, kad mēs ar māti Georgiju sataisījāmies braukt uz Viļņu, māte Katrīna mūs svētīja: „Brauciet. Tas ir jūsu ilgstošais komandējums”. Tā arī sanāca: Viļņas klosterī mēs nodzīvojām divpadsmit gadus. Viļņā bija ļoti labi garīgajā ziņā. Bet, protams, mēs skumām pēc Puhticas un rakstījām vēstules pazīstamajām māsām. Igumene Ņina bija dzimusi 1873. gadā. Viņa nomira 96. gadu vecumā, līdz dzīves beigām vadot savu klosteri. Šeit es arī iepazinos ar tēvu Nikolaju Gurjanovu.

Sešdesmitajos gados valdnieks Aleksijs (Ridigers) bija pārvaldnieks Maskavas Patriarhāta lietās pie patriarha Aleksija (Simanska). Puhticā tajā laikā bija sirmā igumene Angelīna. Viņai vija grūti vadīt klosteri slimības dēļ. Valdnieks Aleksijs gribēja atvieglot dzīvi Puhticas māsām un iecelt jaunu igumeni. Bet, kā jūs zināt, par igumeni, tomēr, ir jābūt savai māsai. Pašā klosterī viņš tā arī neatrada kandidatūru. Un lūk, pievērsa uzmanību, ka divas Puhticas māsas dzīvo Viļņas klosterī. Augstisvētītais Patriarhs kopā ar valdnieku Aleksiju izsauca mani uz Maskavu, lai nosūtītu uz Puhticas klosteri par klostera priekšnieci. Bet man tad bija tikai 37 gadi.

- Valdniek, kāda es igumene?

- Par svēto paklausību būsiet. Bet Viļņā arī bez jums tiks galā.

Tā, pēc divpadsmit gadiem kopš manas pārbraukšanas uz Viļņu, patriarhs izdeva pavēli un mani pārcēla uz Puhticu. Es jau biju iesvētīta mantijā. Agrāk biju Vaļa (Valērija), pēc tam kļuvu Barbara. Bija grūti atstāt Viļņas klosteri. Pa divpadsmit gadiem jau saradām ar māti Ņinu. Bet Valdniekam es biju Puhticas mūķene – un viss. Mani paņēma un ielika amatā, nejautājot: „gribi tu vai negribi?”. Valdnieks Aleksijs nebija daudzvārdīgs un tikai teica man: „Par svēto paklausību tiksiet galā, bet Viļņā mātei Ņinai mēs atradīsim palīdzību”. Kļuvu es par igumeni par svēto paklausību.

-- Vai taisnību saka, ka jūs atteicāties, bet tagadējais Patriarhs Aleksijs jums uzlika igumenes krustu?

-- Taisnība, bet nevaru jums visu stāstīt. Ne tā, ka atteicos... Nē, vairāk nevaru jums stāstīt. Deva pavēli un nosūtīja... Es teicu: „Nē, nebūšu igumene!” Bet man: „Nē, būsi!” - „Nē, nebūšu!” – „Bet kur svētā paklausība? Bet kur pazemība (samierināšanās)?” Cik es lūdzos, cik raudāju, lūdzu Dievmāti, lai tas nepiepildītos. Nu kāda no manis igumene? .. Sākumā bija grūti. Puhticā bija ap simts cilvēku. Pusi klostera māsu es atcerējos, bet pusi es vēl nezināju. Saimniecība bija liela, lopu mītne. Es uz klosteri it kā uz varoņdarbu nācu. Tajos gados, kā jūs zināt, visas mūķenes gāja uz varoņdarbu. Dievlūdzēji tajos gados mums nebija...

Es atbraucu šurp, mani māsas sagaida, es eju, ne dzīva ne mirusi. Ko es darīšu? Kā? Ar ko es sākšu?

-- Kā māsas jūs pieņēma? Jūs jau bijāt it kā no cita klostera?

-- Ziniet, māsas mani pieņēma labi. Lielākā daļa māsas mani zināja: viņas atcerējās, kā es šurp atnācu, kā ar viņām kopā strādāju. Bet otra puse māsu, kas mani nepazina, kaut kā arī attiecās pret mani labi. Valdnieks Aleksijs uzreiz sāka palīdzēt un mēs varējām organizēt celtniecības brigādes. Valdnieks un mūsu inženieris - praktiķis Ivans Ignatevičš sanāca kopā un uzskicēja, ko vajag izdarīt. Pirmkārt ierīkoja elektrības apakšstaciju, pēc tam izurba 156m dziļu aku un ierīkoja sūkni. Pirmajā gadā uzreiz noorganizēja apkuri ar oglēm. Pieslēdza apkuri baznīcā, pēc tam maltīšu telpā, pēc tam sāka pieslēgt visas mājiņas. Bet sākumā mēs pašas zāģējām un nesām malku. Bija grūti, bet nekas. Un lūk, Augstisvētītais, Dod Dievs viņam veselību, visu līdz sīkumam izdomāja. Klostera teritorijā bija divas akas, kuras gandrīz izžuva vasarā. Bet te uzreiz izurba urbumu. Cilvēki mums ļoti palīdzēja. Tā palīdzēja, ka es vēl citām baznīcām varēju palīdzēt. Kādam nebija par ko jumtu nosegt, kādam – apdrošināšanu samaksāt. Eparhija mums nebija bagāta. Brauca pie mums nabadzīgi priesteri, cik gan viņu pie mums brauca! Palīdzējām kam ar grāmatām, kam ar ikonām. Un kaut kā ar Dieva palīdzību viss izdevās. Bet valdnieks Aleksijs ne tikai saimniecībā mums palīdzēja, bet bija mums arī garīgais vadītājs. Viņš ļoti iekļāvās Puhticā. Tas viņam bija dzimtais klosteris. Var teikt, ka viņš pats klosteri pacēla. Mēs tikai paklausībā skraidījām šurpu turpu, šurpu turpu. Nezinu, kā esmu nodzīvojusi, ka drīz man astoņdesmit gadi būs...

-- Runā, ka Valdnieks pats ogles izkrauj...

-- Cik reizes. Bet vienreiz viņš atbrauc pie mums pirmajā Lielā Gavēņa nedēļā. Tad kā reiz ogles atveda. Es jautāju:

- Valdniek, jūs kurp?

- Izkraut ogles. Bet jūs neuzdrošināties nākt, man saka.

Es saku:

- Es tūliņ arī iešu.

- Nē, nē, nē, - un iet pats izkraut ogles ar māsām.

Pēc tam, malka kur vēl neskaldīta:

- Tūlīt pat man dodiet cirvi, – iet un jau skalda malku.

Tagad, kad atbrauc Augstisvētītais, mēs uzreiz ejam uz avotiņu. Pēc tam ejam uz lopu mītni, tur viņš visus dzīvniekus baro. Īpaši telēni patīk. Bet ja pieiet pie zirgu staļļa, māte Josafa sagatavo lielus maizes gabalus, cukuru, - un to visi grozos nes, bet viņš baro.  Zirdziņi stiepj savas galvas – caur sētu viņš visus viņus baro ar maizi, bet pēc tam ar cukuru. Vēl tikai pieejam, bet viņi: „go-go-go-go”, - sāk zviegt, sist ar pakaviem. Visus, arī suņus pabaros un arī telēnus pabaros. Bet gotiņas kādas smieklīgas, izlutinātas, viltīgas. Ja dosi karameli, viņa: „tfu”, un izspļāva. Ja dosi mīkstu, līdzīgu šokolādei – apēdīs, un vēl kabatā lien. Valdnieks veda pie mums daudzus arhiganus un dažādas delegācijas. Govis tieši pie kabatām.

- Šīs mūķenes, - saka valdnieks, - jebkuru: gan sivēnus, gan telēnus iemācīs baroties ar šokolādes konfektēm.

Visi smejas.

-- Runā, ka arhigani varēja pie jums labi atpūsties...

-- Jā, valdnieks atveda arhiganus, bija vienkāršs saskarsmē ar viņiem, un mēs to visu redzējām. Viņam patika braukt uz Jamu – tā ir viņa mīļākā draudze, jo kad viņš bija Ihvā, viņš kalpoja arī Jamas draudzē. Un draudzes locekļi viņu ļoti mīlēja: „Mūsu tēvs Aleksijs drīz atbrauks!”, un gaida. Viņš tur nokalpo liturģiju, vai aizlūgumu, vai panihīdu, saka sprediķi. Oi, kā viņu gaidīja! Pēc tam uz Sirencu pie tēva Basīlija aizbrauc, tur parādās. Pēc tam uz Čuda (Peipusa) ezera pasēž minūtes 15-20 ar viesiem, uzcienā viņus ar arbūzu. Ļoti patika pie mums atbraukt Ņižņegorodas metropolītam Nikolajam. Viendien ziemā izeju, domāju: „Kas tas?”. Pie arhiganu mājas valdnieks Nikolajs tīra sniegu.

- Valdniek, ko jūs darāt?

- Māt, brokastīm maizes riecienu pelnu.

Iznāk valdnieks Aleksijs, un es cenšos pasūdzēties viņam par valdnieku Nikolaju. Bet viņš man atbild:

- Es, - saka, - redzu. Bet kā gan, tas ir kauns, vajag taču maizes gabaliņu nopelnīt, - un pats sāk tīrīt celiņus kopā ar māsām.

Bija tā, vienkārši jautri. Un vispār saskarsmē viņš vija ļoti vienkāršs, Augstisvētītais. Viņš tikai izskatās tāds stingrs, bet nekā stingra viņa nav. Varbūt tikai skatiens... Viņš kā paskatās, gadījās:

- Oi, valdniek, jūs acīmredzot stingrs?

-  Ja? Ha-ha-ha..., - lūk arī visa stingrība, uz vienu sekundi.

Valdnieks Aleksijs ļoti mīlēja garīdzniecību, nekur priesterus bez īpašas vajadzības nepārcēla. Īpaši igauņus žēloja. Kad uz eparhijas pārvaldi atbrauca priesteri, nebija gadījums, kad kāds no viņiem bez pusdienām vai bez tējas aizbrauktu no eparhijas.

Un lūk tur mums „valdnieka” priežu kalniņi. Viņš uz turieni pēc baltajām sēnēm gāja. Paņem sev līdz protodiakonus, diakonus un priesterus, savāc mūsu māsas un mani sauc:

- Māt!

- Valdniek, man nav kad, daudz darba.

- Nekādā gadījumā, visus darbus norīkojiet, tūlīt pat uz mežu!

Bet man nebija kad, es turpu šurpu: tad uz kalnu pie strādniekiem, tad uz sētu, tad uz būvi, tad uz lopu māju.

- Nekādus! Atstājiet visus darbus! Pēc sēnēm!

- Bet bez valdnieka tā arī nenācās iet pēc sēnēm – nebija kad. Parasti savāc pilnus traukus un grozus ar sēnēm! Mums vēl fotogrāfijas albūmos ir.

Iesvētīja (постригал) visas pats: gan rjasoforā, gan mantijā, gan shimā. Es tikai ieģērbju, apklāju ar rjasoforu pati, bet viņš iesvētīja (постригал). Kopumā, tā viņš ienāca klostera dzīvē. Un tā viss bija vienkārši, ka vienmēr varēja viņam prasīt padomu un parunāt ar viņu.

-- Māt, jums ir vienīgais pareizticīgais klosteris Igaunijas zemē. Laikam tajā arī ir kāds Dieva nodoms...

-- Agrāk mums bija divi klosteri. Pečori agrāk ietilpa Igaunijas sastāvā un tikai pēc kara pārgāja Krievijai. Un tagad mēs esam vieni. Bet igauņi mīl mūsu klosteri. Daudzi kristās, gadās pat visas ģimenes. Mums ir divi priesteri – igauņi: tēvs Samuēls un tēvs Antonijs, un arī divi brāļi: Filarets (pie Augstisvētītā Sergija Pasāžā) un viņa brālis Daniels kalpo Igaunijā. Tie ir divi brāļi, abi kristījās, bet māte un tēvs negādīgi nevar samierināties, ka viņi neapprecējās: viens no viņiem ir mūks, otrs – celibātā. Puiši tādi labi, es viņus pazinu vēl kā puikas, kristīties tikai Puhticā gribēja. Igauņi pie mums brauc daudz. Kā mēs ar viņiem dzīvojām, tā arī dzīvojam.

Kad viņiem kā nav, viņi:

- Māt, izpalīdziet.

- Izpalīdzēsim, kur vajadzīgs.

Kad mums kā nav:

- Izpalīdzēsiet?

- Izpalīdzēsim ar prieku.

Tā bija padomju laikos, tā ir arī tagad.

-- Igauņi tiecas pēc pareizticības?

-- Tiecas. Kaut gan tie, kuri ir vecāki, baidās „nodot savus vecākus”, kā viņi saka. Man tas kaut kā nav saprotams. Bet daudzi kristījās. Izstāstīšu jums vienu gadījumu, kas notika astoņdesmitajos gados. Atnāk pie mums mūsu pilnvarniece un saka:

- Māt, kristiet mani un manu Andrjūsu.

- Ko? – skatos uz viņu ar izbrīnu. Es taču viņu slikti pazinu, viņa tādā cīnītāja (боевая).

- Kristiet, māt, mani un manu puisēnu.

Kristījām. Augstisvētītais viņu ļoti cienīja. Kad viņa bija pilnvarotā, bija tāda darbīga un vienmēr mums palīdzēja. Kad uz Krievijas Kristību tūkstošgadi mums vajadzēja asfaltu – viņa arī palīdzēja: mums visu noasfaltēja.

-- Māte Barbara, jums ir viens no lielākajiem sieviešu klosteriem Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā, savā ziņā „kadru kalve” – gandrīz divdesmit tagadējās igumenes ir no Puhticas. Kā jums izdevās panākt tādu brīnumainu labiekārtotību jūsu klosterī, kā izdodas visu uzturēt kārtībā, audzināt māsas – svētcīnītājas.

-- Jūs ziniet, klosteris mums ir ne īpaši sens, tam ir tikai 120 gadi. Lūk, šajās mājiņās vienmēr dzīvoja klostera priekšnieces. No klostera dibināšanas ir nomainījušās tikai sešas igumenes. Pirmā apbrīnojamā klostera priekšniece, kura bija klostera cēlāja un veidotāja, - tā ir igumene Barbara no Kostromas. Kā desmitgadīga meitene viņa atnāca uz klosteri Kostromā ar lellīti, noslēpjot viņu bēniņos. Igumene tiekoties ar nākamo Puhticas klostera dibinātāju jautā viņai: „Ko gan es ar tevi, meitenīt, darīšu?”. Valdnieks Pallādijs uzrakstīja igumenei zīmīti: „Māt, pieņem šo meitenīti, viņa ir izmeklēts Dieva Svētības trauks”. Igumene izlasīja zīmīti un teica meitenei: „Nu ej, dzīvosi pie mums”. Meiteni pieņēma klosterī. Brīvajā laikā viņa klusītēm spēlējās ar savu lellīti un šuva viņai mūķenes apģērbu, t.i. viņai tur bija mūķenīte bēniņos.

Kādu reizi igumenei bija saruna ar meiteni:

- Pirms svētkiem visi iesim uz grēksūdzi.

- Oi, māt, man ir ļoti liels grēks, ka nevaru pat jums to teikt.

- Kā, Ļizočka, kāpēc tu nevari par to teikt?

- Nē, māt, es baidos jums teikt. Man ir liels grēks, ziniet kāds?

- Nē, nezinu.

- Man bēniņos ir noslēpta lellīte, kurai es šuju mūķenes apģērbu.

- Atnes man, meitiņ, to lellīti.

Meitene paklausīja un atnesa lelli, kurai jau bija uzšūta gan mantija, gan rjasofora, gan galvassega un pat lūgšanu krellītes. Pati tāds mazs kriksītis, bet jau mācēja šūt. Māte apraudājās, apskāva viņu un saka: „Lūk kāds tev liels grēks, nu gan! Ņem šo lellīti un spēlējies ar viņu tik cik tev vajag. Es tev atļaušu un pat došu tam laiku”.

Tas notika 1888. gadā. Tādā bija mūsu pirmā klostera priekšniece, kuru mums deva mūsu nelielā, varētu teikt, klostera dibināšanai.

Sākumā mūsu klostera atrašanās vietā nekā nebija, tikai no Ihvas (pie dzelzceļa stacijas „Ihvi”) bija nodibināta Baltijas brālība. Un, lūk, tur māte - igumene Barbara bija vecākā mūķene. Viņu nosūtīja no Kostromas lai dibinātu klosteri. Tur, ar savām medmāsām, mūķene Barbara iekārtoja mājas baznīcu. Pēc kāda laika māsas pārbrauca šurp un nodibināja klosteri. Šajā vietā nekā nebija, bija tikai tukšs kalns.

Tajā laikā Estlandes, kā sauca mūsu novadu, gubernators bija kņazs Sergejs Vladimira dēls Šahovskis. Kopā ar savu sievu viņi dzīvoja Tallinā. Viņi brauca šurp uz kalniņu, kur ir Sergija baznīca. Mēs tā arī saucām šo vietu: Kalns. Tur bija vasarnīciņa pašā terasē, kur tagad stāv baznīca. Viņi ieraudzīja šo vietu, kur apmēram 400 gadus atpakaļ notika Dievmātes ikonas parādīšanās un tika uzcelta baznīciņa (kapela) un tā viņiem iepatikās. Pēc tam šurp atbrauca māte Barbara un sāka maz pamazām būvēt baznīcu ar Dieva palīdzību un ar tēva Kronštates Jāņa svētību. Viņš visu laiku palīdzēja, brauca šurp pie mātes – igumenes Barbaras. Un lūk, pārveda no Ihvas uz Kalnu visas iestādes: nelielo medicīnas klīniku un rokdarbu darbnīcu.

Iesākumā dievkalpojumi notika Nikolaja baznīcā, šeit bija neliela draudze. Bet pēc tam tika nodibināts klosteris, kurā māti Barbaru iecēla par igumeni. Zemes klosterim bija maz: kaut kur klosteris piepērk klāt, kaut kur valdība uzdāvina, kaut kur kņazs ar kņazieni iedod daļu zemes. Klostera nolikums (statūti) bija sastādīts līdzīgi Kostromskas Anastasinam. Lūdza un dziedāja divās valodās: igauņu un krievu. Tika izveidota patversme un skola (tā arī tagad stāv). Lūk tādā veidā māte Barbara izveidoja Puhticas klosteri. Mācīja māsas dziedāt un lasīt, mācīja rokdarbus un šūšanu, uzreiz organizēja apavu darbnīcu, dažādas citas darbnīcas. Uz klosteri sāka nākt gan meitenes, gan atraitnes. Gāja uz patversmi un uz klosteri, vēlāk no patversmes pārgāja uz klosteri. Meitenes izauga: vienas aizgāja par medmāsām, citas dažkārt apprecējās ar priesteriem (māte gatavoja viņām pūru), bet dažas iestājās klosterī. Iegādātajā zemē audzēja rudzus un kviešus. Cēla mājiņas, kurās mēs tagad dzīvojam: piecas koka mājiņas – tie ir pirmās mātes Barbaras namiņi. Viņa teica: „Bērniņi, es jums ceļu pagaidu mājiņas, bet pienāks laiks, mēs jums uzcelsim no akmens”. Viņas sen jau vairs nav, viņa nomira 1915. gadā, bet mēs viņas  tajās tā saucamajās pagaidu mājiņās dzīvojam jau 120 gadus. Tā, lūk, izauga mūsu klosteris.

Vienu reizi, kad tēvs Jānis no Kronštates ar māti Barbaru gāja uz avotiņu, viņš teica viņai:

- Māte Barbara, skatieties, jums kalnā brīnišķīga katedrāle stāv.

- Būtu jau labi, bet nav no kā.

Bet viņš neklausās, bet turpina:

- Māt, jums kalnā brīnišķīga katedrāle stāv, jūs paskatieties!

Māte neko neredz, saka:

- Tēvs, viss saprotams, bet...

Tēvs trešo reizi saka:

- Māt, jums kalnā tāda katedrāle stāv, ka antikrists līdz tai neaizies! Un jūsu klosteri Dievmāte tā sargās, ka jums nekad nebūs trūkuma. Bagāti nebūsiet, bet paēduši būsiet vienmēr. Strādāsiet – būsiet paēduši.

Bet es māsām papildinu: „Māsas, jūs tikai nesadomājaties, par to ko tēvs Jānis teica. Daudz ir atkarīgs no tā, kā mēs dzīvosim un uzvedīsimies. Ja mīlēsim cilvēkus, uzņemsim, barosim – mūs Dievmāte nekad neatstās. Tā, lūk. Neiedomājieties, ka pie mums pati par sevi tāda katedrāle, ka antikrists šeit neienāks. Viss atkarīgs no tā, kā mēs dzīvosim”.

Pašlaik mūsu klosterī ir 172 cilvēki. Kara laikā šeit gāja fronte. Kad nāca mūsu karaspēks, vācieši viņus bombardēja. Par bombardēšanas orientieri bija mūsu katedrāle, ko uzbūvēja 1910 gadā. Pielido, bombardē mūs, bet mīnas visu laiku krīt aiz sētas, kur mums dārzi – un neviena netrāpīja katedrālei. Kad krievi bombardēja vāciešus – tas pats. Pielido, mākoņains, neko neredz, bombardē uz minēšanu. Un atkal visas mīnas garām. Un nesagrāva nevienu namiņu. Tikai kalnā veco koka zvanu torni ar sitiena vilni „nopļāva”. Tā vietā tajā pašā lielumā ir uzcelts jauns zvanu tornis. Pēc vairākiem gadiem pie mātes Rafaelas ieradās mūs bombardējušais lidotājs un saka: „Māt, sakiet, kas gan jūs pasargāja no mūsu bombardēšanas?”. Māte viņam atbild: „Dievmāte aizsargāja. Ejam, parādīšu jums brīnumdarošo ikonu, kura 400 gadus atpakaļ šeit parādījās. Lūk, Viņa, mūsu Aizbildne, mūsu Aizstāve”. Viņš saka: „Tā tiešām ir Viņa. Kad es lidoju bombardēt klosteri, pēkšņi redzu gaisā: manā priekšā mākoņos parādās kaut kāda Sieviete zilā apģērbā un saka: „Dēliņ, nenojauc Manu māju”. – un pazuda”. Māte Rafaila sāka raudāt, rāda uz brīnumdarošo tēlu un saka: „Lūk mūsu Aizstāve”.

Ar igumeni Barbaru sarunājās Sretenskas klostera iemītnieki

Teksts un foto: www.paravoslavie.ru

• Pie igauņu svētā avota