Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Tādu dāvanu kā šogad nebiju gaidījusi - ceļojumu uz Grieķiju. Jo tā taču ir zeme, kur tik ļoti allaž ilgojos nokļūt, kur ir tik daudz svētvietu, kuras gribas redzēt un izjust… Dzirdēts taču, raug, ka pie Dievmātes brīnumdarītājas ikonas Tinas salā plūst vairāk svētceļnieku nekā pie slavenās Lurdas Jaunavas Marijas svētbildes Francijā.

Lai nokļūtu iecerētajā zemē, nācās pavadīt autobusā ne vienu vien dienu un nakti (nakšņojām arī Čehijas un Itālijas mazpilsētu viesnīcās). Laiku īsināju, studējot enciklopēdiju par Grieķiju – tā uzzināju par neskaitāmiem grieķu pareizticīgo dievnamiem un klosteriem, rēķināju, kuri no tiem būs grupas plānotajā maršrutā, kuru es, atzīšos godīgi, labprātāk novirzītu prom no sengrieķu tempļiem un stadioniem uz vēl joprojām dzīvajām grieķu svētvietām. Ķēros arī pie smalkas kartes izpētes – tajā atzīmēti mazi ciematiņi un pilsētiņas, kas nes daudzu svēto vārdus, kā arī klosteri. Centos tos saskaitīt, tiku pāri par 200, tad jau skaits sāka jukt... Kā vēlāk uzzināju no grieķiem, klosteru dzīve šai zemē atdzimst – kā protests materiālisma pārņemtai dzīvei, visatļautībai, merkantīlajām un savtīguma pārņemtajām cilvēku attiecībām.

No Itālijas uz Peloponēsu

No Itālijas zābaka augšdaļas uz Balkānu pussalas dienvidiem mūsu ceļš diennakti veda ar prāmi pa Adrijas jūru. Domās paraudzījos uz krastā palikušo bizantiešu kultūras centru Itālijā – Ravennu, uz Svētā Marka baznīcu (Rietumeiropā skaistāko bizantiešu baziliku), uz Itālijas pilsētas Bari dievnamu, kurā atrodas svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pīšļi, peldot smaržīgās mirrēs. (Varbūt cerēt, ka kādreiz būs iespēja apbrīnot arī ltālijas baznīcas?) Visbeidzot klāt ostas pilsēta Patras Peloponēsas pussalā. Te var vērot neaprakstāmi skaistas dabas ainavas, piekrastes nocietinājumus un Bizantijas laika dievnamus. Par pilsētas Patras patronu uzskata apustuli Andreju, viņš šeit esot sludinājis kristietību un te arī nomocīts. Viņu godinot, uzcelta iespaidīga Sv. Andreja (Agios Andreas) bazilika, kur aizvien vēl glabājas viņa šķirsts un relikvijas (galvaskauss un krusta fragments).

Tālāk ceļš veda uz Olimpiju, kur mums tika ierādīta viesnīca netālu no pilsētas dievnama. Kādam grieķim pilsētā pajautājām, vai viņš ir ortodoksālis, uz ko viņš atbildēja: jā, es esmu grieķis. Gluži vienkārši viņš nespēj pareizticību nodalīt no savas nacionalitātes (vairāk nekā 97% Grieķijas iedzīvotāju ir pareizticīgie). Grieķijā par Baznīcu gādā arī valsts, maksā garīdzniekiem algu un pensiju (mūsu svētkalpotājiem nav šāda atbalsta). Lai arī baznīca ticību neuzspiež, grieķi valsts svētkos un ģimenes godos neaizmirst kristīgās tradīcijas, visnozīmīgākie svētki ir Lieldienas, pirms tām visa ģimene sanāk kopā, lai kopīgi dotos uz dievnamu.

Lielās Piektdienas novakarē pa ielām svinīgi tiek nests ar ziediem rotāts Kristus katafalks. Pusnaktī pēc Lieldienu sestdienas liturģijas priesteri nodzied “Kristus ir augšāmcēlies”, visi iededz lāpas un svētdienu ievada krāšņa uguņošana. Tad arī galdā tiek celti saldas mīklas olu klaipi, kuros ieceptas olas ar visām čaumalām (krāsotas sarkanā krāsā), Lieldienu biskvīti, mageritsa (zupa no jēra iekšām) un jēra cepetis, ko cep brīvā dabā uz milzīgiem iesmiem virs karstām oglēm, un klāt visi piedzer retsinu – vīnu, kam pievienoti priedes sveķi.

Stāsta, ka, ja grieķi piemeklējusi kāda liksta, viņš steidz sniegt pateicības ziedojumus, piemēram, uzceļ kādu kapellu, kā arī iegādā tamu – plānu sudraba plāksnīti, kurā iekalts dziedināmās ķermeņa daļas (sirds, plaušu, acis u. tml.) vai sargājamā priekšmeta (automašīnas, laivas) attēls. Tamu piekar mājās pie Dievmātes, Kristus vai kāda svētā (Grieķijā īpaši iecienīts ir Svētais Atanāsijs, Sv. Dimitrijs, Sv. Georgijs) ikonas rāmja un jo bieži skaita lūgšanas.

Vakarā, izstaigājot Olimpiju, nonācām pie kapiem. Sniegbaltajai kapličai visapkārt balta marmora klātas kapu kopiņas, pie katras krusts un degoša eļļas lampiņa vai svecītes. Lai kapi nepārpildītos, trīs gadus pēc apbedīšanas nelaiķa kaulus izrokot un pārvietojot uz privāto ģimenes kapellu, tur piederīgie, pieminot aizgājēju, allaž noliek ziedus un dedzina eļļas lampiņu smalkā stikla ietvarā.

Gar Lusijas aizas olīvbirzīm

Pāri Peloponēsai uz Egejas jūras piekrasti ceļš vijās līču ločiem starp kalnu grēdām gar vienu no Grieķijas varenākajiem kanjoniem. Caur autobusa logu pavērās galvu reibinoši skati… Braucot gar Lusijas aizu un raugoties lejup, dažbrīd šķita, ka vismaz puse mūsu autobusa karājas virs bezdibeņa (šoferu meistarība izbraukt pa šaurajiem kalnu ceļiem tiešām ir apbrīnojama!). Vietējie ļaudis, kā nākas konstatēt, izmanto lēnākus un ar lētāku degvielu darbināmus transportlīdzekļus – ēzeļus. Izskatās gan amizanti, kad tantiņa, sāniski uzsēdusies uz lopiņa, skubina savu stūrgalvīgo dadžu ēdāju kustēties uz priekšu.

Visapkārt platānu, mandeļkoku, apelsīnkoku, lauru un olīvu birzis, starp tām šur tur ieskautas sniegbaltas baznīciņas. Savukārt klintīm it kā pieaugušos klosterus pamanīt nav viegli – to akmeņu mūri ir kā saauguši ar kalniem. Tāpēc jau arī visos karos un vajāšanu laikos šie klosteri bija ideāla patvēruma vieta, tur no nāves izglābušies neskaitāmi grieķu mūki, garīdznieki, valdnieki un revolucionāri. Mierīgos laikos nomaskējušos klosteru iemītniekus netraucēja ziņkārīgi svešinieki, te aizvien, pat par spīti tūristu bariem, joprojām valda brīnumains miers, turklāt augstie kalni rada īpašu lūgšanās noskaņu un Dieva svētības izjūtu.

Izlasīju, ka Demetsanā dzimuši divi svētkalpotāji, kuri piedalījās 1821. gada revolūcijā pret turkiem. Pilsētā izliktas goda plāksnes, kas veltītas viņiem un Patriarham Gregorijam V, kurš tika pakārts Stambulā, kad turku sultāns uzzināja par sacelšanos. Savukārt mazā ciematiņa Agia Triada  kapsētā atrodas savdabīga 13. gs.  bizantiešu baznīca Panagia. Tās sienas līdz plecu augstumam celtas no veciem akmeņiem, virs tiem dienvidaustrumu stūrī uzbūvēta vesela klasiska kapa stēla – akmens plāksnē iekalti sakrāli uzraksti.

Grieķijas pilsētas pamanāmas iztālēm – žilbinoši baltās mājas to saimnieki, šķiet, uzpoš katru gadu. Arī kūrortpilsētā Korfosā Egejas jūras krastā visi nami ir balti, tostarp dievnams. Krustu veidojošo spuldžu zilganā gaisma virs mājām rādīja, kur meklēt baznīcu, kad svētdienas rītā septiņos devāmies uz dievkalpojumu. Tūlīt pie durvīm – ar smiltīm piepildītas paplātes, kur iespraust svecītes. Baznīcai pa vidu celiņš, abpus tā novietoti krēsli ar augstām atzveltnēm. Nodomāju, ka ir nu gan slinki tie grieķi – praktiski visu dievkalpojuma laiku sēž (pierasts, ka mūsu pareizticīgie aktīvi piedalās dievkalpojumos un apsēžas tikai dažos lūgšanu starplaikos). Arī diakons, ģērbies džinsa biksēs un kreklā, laiku pa laikam apsēžas, tiesa, pieceļas lasīdams stundas (rīta lūgšanas un lasījumi katrai diennakts stundai) – to viņš dara izteiksmīgi un ļoti skaļi, varētu teikt – gandrīz kliegdams mikrofonā (baznīcas ārpusē izlikti skaļruņi – varu iedomāties, cik saldi var čučēt tuvējo māju iemītnieki, kuri nav atnākuši uz dievkalpojumu…). Veseli divi mikrofoni novietoti nelielā koka altāra priekšā – pie tiem vēlāk nostājas priesteris, tērpies ļoti raibā, sīkām puķēm rotātā mantijā. Sākumā jūtos gandrīz vai neērti, nesaprazdama grieķu valodu, ar grūtībām sekoju dievkalpojumam, turklāt labu laiku esmu gluži viena, jo Korfosas sievas sāk ierasties ar stundas novēlošanos. Dažas no viņām ziedojumiem atnesušas bazilika zariņus, noliek tos pie ikonām un tūdaļ ietupstas krēslos. Viena dūšīga sieva pagrūž mani malā (tiesa, vietas pietiek, arī lai mierīgi paietu garām), viņas mērķis ir aizkļūt līdz, acīmredzot, savam krēslam pie baznīcas sānu sienas. Brīnos, kāpēc neviena no atnākušajām neiet uz grēksūdzi, vēlāk uzzinu, ka grieķi no grēksūdzes atteikušies. Priesteris iznes no altāra grezni apzeltītu Evaņģēliju un apstaigā visus, sniegdams to noskūpstīt. Dievgaldu tā arī neizdevās sagaidīt, jo bija jāsteidzas uz autobusu (braucot grupā, režīms jāievēro).

Nākamajā dienā grupai bija brīvais laiks – katrs varēja atpūsties, kā grib. Kartē atradusi, ka tuvējā kalnā jābūt klosterim, ar mugursomu plecos devos to meklēt. Pilsētas lielveikalā vēl mēģināju ar zīmju valodas palīdzību noskaidrot, kurš ceļš uz turieni ved. Izlīdzējos ar dažiem grieķu vārdiem - kalns, ceļš, klosteris (moni) - un ar pirkstu gaisā uzvilku krustu. Pārdevēja tūdaļ priecīgi rādīja virzienu, kurp doties, un uz neliela papīrīša uzzīmēja, kā sazarojas ceļi un kādas zīmīgas norādes krustojumos man jāievēro.

Ceļš līkumodams pamazām attālinājās no pilsētas un vijās augšup kalnā, atklādams arvien skaistākas un brīnišķīgākas ainavas. Pāri ceļam pārgāja diezgan paliels bruņurupucis. Ceļmalas grants, akmeņi un klintis, kas sākumā bija smilškrāsas, augstāk kāpjot, kļuva arvien rūsganākas un sarkanākas, kā nokaitētas saulē. Pēc 6 – 7 kilometriem šķita, ka jau esmu gandrīz kalna virsotnē, taču klostera kā nav, tā nav, tikai jauni ceļa līkumi… Kad jau sāku domāt, ka esmu nomaldījusies, pēkšņi cauri vecai olīvbirzij ieraudzīju mazu, baltu baznīcu, aiz tās pletās krietni jaunāka olīvbirzs. Uzmanīgāk ieskatoties, pamanīju arī mūru vaļņus, kas liecināja par kādreiz lielu nocietinājumu. Dziļi aizkustināta raudzījos uz dievnama sniegbalto mirdzumu, uz pagalmā piekārto zvanu. Vērt vārtus un iet iekšā neuzdrošinājos, lai nevienu netraucētu. Ar lielu bijību apgāju apkārt un apbrīnoju šo teiksmaino svētvietu, visbeidzot nolēmu atpūsties no smagā ceļa (apsēdusies uz kāda ciedra koka zara, pēkšņi atskārtu, ka manas drēbes ir tik slapjas, ka var izgriezt). Vakarā pilsētiņā iepazinos ar kādas viesnīcas īpašniekiem - vāciešiem, kas zināja šo to pastāstīt par Stiri klosteri, kura mūrus tagad cenšoties atjaunot (šim darbam gan pastāvīgi pietrūkstot naudas). Katru gadu 23. augustā, kad ir klostera svētki, šurp sabraucot svētkalpotāji no visas Grieķijas. Šo svētceļojuma vietu pēdējā laikā iecienījuši jauni cilvēki - piemēram, laulājoties viņi dodas tur izlūgties svētību kopdzīvei.

Atēnās, kur tik daudz dievnamu

Lai gan uzskata, ka neesi bijis Grieķijā, ja neuzkāp slavenajā Akropolē, man gribas piebilst, ka Atēnās jāiegriežas vismaz desmit, ja ne divdesmit baznīcās. Tās te ir cita pie citas un viena par otru skaistāka. Īpaši mani sajūsmināja Jāņa Kristītāja dievnama krāšņie sienu gleznojumi. Protams, neaprakstāmi iespaidīga ir arī milzīgā Mitropoli katedrāle, no Pantelika marmora celtā mazā katedrālīte  jeb Panagia Gorgoepikoos (12 m gara un 7,5 m plata, kas 12. gs. bija pietiekami toreizējam Atēnu ciemam), Dievmātes Aizmigšanas, Svētā Panteleimona, Svētā Dimitrija, Svētās Sofijas un vēl neskaitāmas baznīcas. Svētā Nikolaja 11. gs. bizantiskā baznīca, kuras ārsienās iebūvētas marmora kolonnas, ir iecienīta laulību noslēgšanas vieta, te var vērot ārkārtīgi greznās grieķu kāzu ceremonijas, kad dievnamu pārpludina baltu ziedu pušķi un tiek ienestas puķēm rotātas kolonnas.

Man palaimējās atrast arī Krievu kopienas Grieķijā Svētās Trejādības Pareizticīgo baznīcu, kurā joprojām reizi nedēļā notiek dievkalpojumi krievu valodā. Kādreiz tas bijis lielākais dievnams pilsētā, tad to sagrāva zemestrīce, pēc tam arī artilērijas šāviņi, līdz tā tika restaurēta par Krievijas valdības līdzekļiem, lai emigrējušajiem krieviem būtu, kur lūgties. 19. gs. tika piebūvēts arī zvanu tornis, kuru dāvājis cars Aleksandrs II. Te savulaik uz dievkalpojumiem nākusi arī kņaziene Olga, viņa parasti lūgusies baznīcas labajā pusē. Tagad tur arī atrodas viņai veltīta ikona, tās priekšā eļļas lampiņa, uz kuras iegravētais ieraksts vēsta, ka kņaziene veiksmīgi vētras laikā ar kuģi aizkļuvusi no Kronštates līdz mājām.

Ja kādreiz aizbraucat uz Atēnām, noteikti iesaku apmeklēt Bizantijas muzeju, kurš mums stāsta par ortodoksālās kristietības mākslu un arhitektūru visā tās krāšņumā: liturģiskie piederumi, freskas, mozaīkas, izcila ikonu kolekcija (starp tām Atona kalna mūka Galatistas Makārija 14. gs. gleznotā Dievmāte ar bērnu un ikona – mozaīka Episkepsis no Bītijas). Trīs zāles iekārtotas ar dažādu gadsimtu bizantisko baznīcu fragmentiem. Bagāts ar brīnumainiem grieķu mākslas un amatniecības izstrādājumiem, gleznām un dārglietām ir arī Benaka muzejs - eksponāti aptver vairāk nekā 5000 gadu ilgu laika periodu. Te ir arī Krētas skolas ikonas un slavenā Sv. Annas ikona ar Jaunavu Mariju rokās.

Atēnu nomalē atrodas unikāli simetriskas konstrukcijas Dafnes klosteris (nosaukums radies pateicoties apkārt augošajiem lauru kokiem, kurus grieķiski sauc dafnes), diemžēl 2000. gada zemestrīcē baznīca ir cietusi, tāpēc tagad tiek restaurētas ievērojamās Kristus Visuvaldītāja un Svētā Vakarēdiena mozaīkas.

Augstu kalnos kā ērgļu ligzdas

Visbeidzot pēc daudzu sengrieķu tempļu, kapeņu, dziednīcu, cietokšņu palieku apskates, kuru lielie apdrupušie akmeņi un kolonnu aprises iedvesa nedaudz baisu sastinguma noskaņu, devāmies uz Balkānu pussalas vidieni, kur atrodas slavenie Meteoras klosteri. Vakarā iebraucām Kalambakas pilsētiņā, kas atrodas kalnu piekājē un iekārtojāmies viesnīcā. Sazvanījām Rusana sieviešu klosteri (Moni Rousanou). Jau paceļam uz Kalambaku mūsu gide Inese centās sazvanīt klostermāsas, lai lūgtu atļauju ierasties uz agro rīta dievkalpojumu.

Ap četriem naktī mēs, septiņas sievietes, iespiedāmies viesnīcas saimniekdēla Tarasa sagrabējušajā divdurvju žigulītī, kuru viņš kā jau vietējais, labi pārzinādams kalnainos līkločus, meistarīgi vadīja augšup pa ceļu. Pēc kādām desmit minūtēm viņš apturēja mašīnu un teica: “Tālāk es jūs vairs nedrīkstu vest. Te kaut kur ir trepes, kas ved uz klosteri.” Labi, ka debesīs spoži spīdēja zvaigznes – starp kokiem vismaz izdevās samanīt pakāpienus. Taustīdamās kāpām augšup, pārgājām pāri tiltiņam (kad vēlāk skatu kartēs ieraudzīju, kādam bezdibenim esam gājušas pāri, šermuļi pārskrēja pār kauliem – gaismā te būtu bail iet), tad nonācām pie klostera durvīm izbūvētā apaļā laukumiņā. Tur spuldžu apspīdēti plīvoja divi karogi: zilibalts Grieķijas un dzeltens ar divgalvainu ērgli (tāds vienmēr redzams pie Grieķijas baznīcām, apliecinot piederību Konstantinopoles patriarhātam). Laiku pa laikam atskanēja simandro klaudzieni noteiktā ritmā (mūki ar āmuriņu sit pa koka dēlīti, modinot uz rīta lūgšanām). Gaidot vēl paraudzījāmies lejup – tieši zem mums atradās nelielas klostera ēkas jumts, bet mazajā pagalmiņa malā akurātā krusta formā sastādīta puķu dobe. Saņēmušas drosmi, pieklauvējām. Teicām, ka esam tās, kuras vakar zvanīja, tad tikām ieaicinātas. Aiz smagajām koka durvīm pa kreisi atradās torņa telpa, no kurienes tikko bija atskanējuši simandro klaudzieni. Laipna mūķene mūs aizveda pa tādu kā gaiteni garām Svētās Barbaras ikonai (viņai par godu iesvētīts klosteris) līdz lielai baznīcas priekštelpai, kur lielā smilšu traukā dega svecītes. Mūķenes nāca viena pēc otras, jaunākās aizdedzināja mazākās, vecākās - vidēji lielās svecītes, bet igumene (klostera priešniece) smiltīs ievietoja vislielāko sveci. Visas mūķenes, apzīmējušas sevi ar krusta zīmi, noskūpstījušas uz analoja novietotās ikonas un paklanījušās, iegāja dievnamā. Galvenā baznīciņas telpa, kā nelielajā svecīšu gaismā varēja manīt, bija maza, mēs palikām mazā priekštelpā, kur sānos bija novietoti smalka kokgriezuma krēsli, un klausījāmies dievkalpojuma norisi (priesteris šeit kalpojot tikai svētdienās un svētkos). Mūķenes cita pēc citas kā sasaukdamās vairākkārtīgi atkārtoja Kirie eleison (Dievs, apžēlojies), viena no viņām iznāca arī pie mums ar kvēpināmo trauku. Lai gan tikai divas bijām pareizticīgās, arī uz pārējām sievietēm dievkalpojuma noskaņa atstāja brīnišķīgu iespaidu, kuru jo spilgtāku darīja Krētas skolas ikonogrāfu fantastiskās freskas (ar tām Rusana klostera Metomorfosis baznīca ir slavena). Svētīgāku dienas iesākumu Meteoros taču grūti iedomāties!

Aizkļuvušas līdz viesnīcai, nedaudz atpūtāmies un nu jau devāmies skatīt Meteoru kalnus dienas gaismā. Raugoties uz kailajām, neiedomājami stāvajām klintīm, kas sniedzas augstu debesīs, izjūti bijību dabas varenības priekšā. Kalnu aprises ir tik unikālas, ka, šķiet, tos veidojusi ģeniāla skulptora roka. Izcirzdami klintīs alas, senākos laikos te slēpušies vajātie kristieši. Klusumu, mieru, savrupību Meteoru klinšu virsotnēs atraduši eremīti. No Atona kalna pirms vairākiem simtiem gadu šeit ieradās arī mūks Atanāsijs, drīz vien, brīnumainās dabas iedvesmots, viņš uzsāka klostera celtniecību. Neticami, kā tajos laikos mūki spēja te, augšā, dabūt celtniecības materiālus un izbūvēt tik sarežģītu ēku kompleksu.

Laikā, kad valdīja Johans Uresis (viņš bija arī labs draugs Sv. Atanāsijam un vēlāk atteicās no valdnieka mantijas, kļuva par mūku un pieņēma vārdu Jāzeps), uzlabojās klosteru labklājība, te tika uzcelta slimnīca, ūdens krātuve un citas saimniecības būves. Tagad Svētā Atanāsija dibinātajā klosterī Lielais Meteors (Megalo Meteoro) iekārtots muzejs – te redzam ēdamtelpu ar mazu altāri galā, pagrabu ar vīna spiestuvi un mucām, nelielā telpā uz plauktiem salikti šeit kādreiz dzīvojošo mūku galvaskausi un kauli. Augstākajā vietā atrodas centrālā baznīca, tur satiku serbu priesteri Efraimu, kurš mani pieveda pie Svētā Atanāsija un Jāzepa relikvijām. Viņš arī pastāstīja, ka šī baznīca celta pēc Atona kalna dievnamu parauga, tādas citur vairs neesot. Pēdējos gadu desmitos klostera dzīve dokumentēta bagātā fotogrāfiju klāstā, tās stāsta par mūku ikdienas soli, kā arī lūgšanu noskaņu augstās klints virsotnē. Skatoties fotouzņēmumos pārņem tāda kā nerealitātes izjūta, tās ir tik izteiksmīgas, ka dzīvi var iztēloties, kā šejienes iemītnieki palīdzējuši viens otram un centušies izdzīvot gan saules svelmē, gan sniegputenī. Raugoties šajās fotogrāfijās un klausoties par Pareizticību Serbijā, pēkšņi attapos, ka steidzami jādodas projām, citādi autobuss aizbrauks bez manis. Meklēju izeju, bet nevaru atrast – te nonāku baznīcā, te – pie galvaskausiem, atkal baznīcā… Sajūta tāda, ka klostera sienas nelaiž projām un vēlas vēl ko pastāstīt. Kādas desmit reizes noskrējusies pa trepēm  augšup un lejup, mēģinu vēlreiz atcerēties, kur ir  izeja. Beigu beigās to atrodu un skrienu, lai paspētu norunātajā laikā uz autobusu.

Pēc tam dodamies uz Varlāma klosteri, kas atrodas iepretim uz zemākas klints. Tajā 14. gs. uzkāpa askēts Varlāms un izcirta akmenī vairākas celles. Pēc tam viņš uztaisīja mazu baznīciņu, kur lūgties. Kad Varlāms nomira, ilgus gadus viņa mītne bija pamesta, taču pēc pusotra gadsimta divi brāļi Nektārijs un Teofans nolēma atjaunot dievnamu un uzcelt klosteri par godu vientuļniekam Varlāmam. Drīz šis klosteris uzplauka un turpina dzīvot vēl tagad. Centrālajā klostera baznīcā redzama ikona, kurā simboliski attēlots, ka abi brāļi Nektārijs un Teofans tur rokās klosteri. Tāpat kā visā Meteorā arī šeit pārņem brīnumainas izjūtas, svētbijība. Kādā brīdī pamanīju, ka jau labu laiku nepārtraukti skaitu Jēzus lūgšanu (Kungs, Jēzu Kristu, apžēlojies par mani). Taču varbūt tā vienkārši skan visapkārt?

Šeit, augstajās klintīs, laiks bija kā apstājies, ar grūtībām piespiedu sevi fiksēt, cik nepielūdzami pulkstenis rāda – diemžēl laiks doties projām. Tas bija ļoti sāpīgi, apzinoties, cik daudz vēl te ir ko redzēt un izjust, bet nākas pakļauties pārējā grupā valdošajām vēlmēm braukt lejā un iepirkties suvenīru veikaliņos. Iztēlē vēl vairākas stundas klaiņoju pa stāvajām klosteru trepēm, acu priekšā aizvien vēl slīdēja kalnu ainavas…

Atcerējos vēl serbu priestera stāstīto par Atona kalnu, kuru dēvē arī par Dievmātes dārzu. Gara acīm skatīju brīnumaino dabu un jūras krastu, neskaitāmo klosteru dievnamu torņus. Reiz lasīju, kā turp pa jūru atpeldējusi Ibērijas Dievmātes ikona… Cik labi, ka Atēnu Bizantijas muzejā izdevās iegādāt grāmatu par Atona kalnu (vācu valodā), kuras ilustrācijas rada pat savdabīgu klātbūtnes izjūtu.

Tā nu sākās ceļš uz māju pusi. Pēc Meteoras izbaudījām vēl fantastisku braucienu cauri Pindu kalnu grēdām ar neskaitāmiem kalnu ciematiņiem, starp kuriem bija arī Svētā Georgija ciems. Visbeidzot nonācām ostas pilsētā Igumenicā, no turienes tad arī prāmis aizveda mūs prom no Grieķijas.

Ardievu, Grieķija!

P.S. Atceroties klosterus augstu kalnu virsotnēs, saprotu, kāpēc saka, ka tur mūki ir tuvāk Dieva patvērumam un svētlaimei. Tāpēc arī prātā nāk 120.psalms:

"Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan nāks man palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā kunga., kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž! Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Tas Kungs ir Tavs sargs, Tas Kungs ir tava paēna pa tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, Viņš lai pasargā tavu dvēseli tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos."