Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais imperators Konstantīns (306-337), kurš Baznīcā tiek saukts par apustuļiemlīdzīgo, bet vispasaules vēsturē saukts par Lielo, bija cēzera Konstancija Hlora (305-306), kurš valdīja Gallijā un Britānijā, dēls. Milzīgā Romas impērija tajā laikā bija sadalīta Rietumu un Austrumu daļās, kuru galvgalī atradās divi patstāvīgi imperatori, saukti par līdzvaldniekiem, viens no tiem – Rietumu daļā – bija imperatora Konstantīna tēvs. Svētā ķēniņiene Helēna, imperatora Konstantīna māte, bija kristiete. Nākamais visas Romas impērijas valdnieks – Konstantīns – tika audzināts ar cieņu pret kristīgo ticību. Viņa tēvs nevajāja kristiešus viņa pārvaldāmajās zemēs, tai laikā kad visā pārējā impērijā kristiešus nežēlīgi vajāja imperatori Diokletiāns (284-305), viņa līdzvaldnieks Maksimiāns Galerijs (305-311) Austrumos un Maksimiāns Gerkuls (284-305) Rietumos. Pēc Konstancija Hlora nāves viņa dēls Konstantīns 306. gadā tika iecelts par Gallijas un Britānijas imperatoru. Pirmais jaunā imperatora darbs bija pasludināt kristīgās ticības brīvību viņam pakļautajās zemēs. Elku kalpošanas fanātiķis Maksimiāns Galerijs Austrumos un nežēlīgais tirāns Maksentijs Rietumos ienīda imperatoru Konstantīnu un plānoja gāzt viņu no troņa un nogalināt, bet Konstantīns aizsteidzās priekšā viņiem ar rindu karu, un ar Dieva palīgu, sakāva visus savus pretiniekus. Viņš lūdza Dievu dot viņam zīmi, kura iedvesmotu viņa karaspēku drosmīgi cīnīties, un Kungs parādīja viņam debesīs mirdzošu Krustu ar uzrakstu „Ar šo uzvari”. Kļuvis par pilntiesīgu Romas impērijas Austrumu daļas valdnieku, Konstantīns 313. gadā izdeva Milānas ediktu par iecietību ticības lietās, bet 323. gadā, kad kļuva par vienīgo imperatoru visā Romas impērijā, izplatīja Milānas edikta darbību visā impērijas austrumu daļā. Pēc trīssimt vajāšanas gadiem kristieši saņēma iespēju atklāti apliecināt un sludināt savu ticību Kristum.

Atteicies no elku kalpības (pagānisma), imperators neatstāja par impērijas galvaspilsētu seno Romu, kas bija pagāniskās valsts galvaspilsēta, un pārnesa savu galvaspilsētu uz austrumiem, uz Bizances pilsētu, kura tika pārdēvēta par Konstantinopoli[1]. Konstantīns bija dziļi pārliecināts, ka tikai kristīgā ticība var apvienot milzīgo daudznacionālo Romas impēriju. Viņš visādi atbalstīja Baznīcu, atgrieza no izsūtījuma apliecinātājus-kristiešus, cēla baznīcas, rūpējās par garīdzniecību. Ļoti godājot Kristus Krustu, imperators vēlējās atrast pašu Dzīvudarošo Krustu, kurā tika sists mūsu Kungs Jēzus Kristus. Ar šo mērķi viņš sūtīja uz Jeruzalemi savu māti – svēto ķēniņieni Helēnu, dodot viņai lielas pilnvaras un materiālos līdzekļus. Kopā ar Jeruzalemes Patriarhu Makāriju svētā Helēna ķērās pie meklēšanas un ar Dieva Nodomu Dzīvudarošais Krusts tika atrasts 326. gadā. Atrodoties Palestīnā, svētā ķēniņiene daudz laba izdarīja Baznīcas labā. Viņa pavēlēja atbrīvot visas vietas, kas ir saistītas ar Kunga un Viņa Mātes zemes dzīvi, no visām elku kalpošanas pēdām, pavēlēja šajās neaizmirstamajās vietās uzcelt kristiešu baznīcas. Virs Kunga Kapa alas pats imperators Konstantīns pavēlēja uzcelt lielisku baznīcu par godu Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Svētā Helēna atdeva Dzīvudarošo Krustu glabāšanā Patriarham, daļu Krusta paņēma sev līdz, lai pasniegtu imperatoram. Izdalījusi Jeruzalemē bagātīgus ziedojumus un sarīkojusi maltītes nabadzīgajiem, kuru laikā pati kalpoja, svētā Helēna atgriezās Konstantinopolē, kur drīz mira 327. gadā.

Par saviem lielajiem nopelniem Baznīcas labā un pūliņiem meklējot Dzīvudarošo Krustu ķēniņiene Helēna tiek saukta par apustuļiemlīdzīgo.

Kristīgās Baznīcas mierīgā pastāvēšana tika izjaukta ar iekšējiem nesaskaņām parādījušās herēzes dēļ. Vēl imperatora Konstantīna darbības sākumā Rietumos parādījās donātistu un novaciāņu herēzes, kuri pieprasīja atkārtoti kristīt kristiešu vajāšanu laikā no Baznīcas atkritušos. Šī herēze, kuru noliedza divi vietējie koncili, tika pavisam nosodīta Milānas koncilā 316. gadā. Bet īpaši postoša Baznīcai bija Austrumos dzimusī Ārija herēze, kura iedrošinājās noliegt Dieva Dēla Dievišķo dabu un mācīt par Jēzus Kristus radīšanu. Pēc imperatora pavēles, tika sasaukts Pirmais Vispasaules Koncils 325. gadā Nīkajā. Šajā Koncilā sapulcējās 318 bīskapi, tā dalībnieki bija vajāšanu perioda bīskapi-apliecinātāji un citi Baznīcas spīdekļi, starp kuriem arī svētītājs Mirras Likijas Nikolajs. Arī imperators piedalījās Koncila sēdēs. Ārija herēze tika nosodīta un sastādīts Ticības simbols, kurā tika ieviests termins „ar Tēvu vienādas būtības (vienbūtīgs)”, uz visiem laikiem nostiprinot pareizticīgo kristiešu apziņā patiesību par Jēzus Kristus Dievišķību, Kurš pieņēma cilvēka dabu, lai izpirktu visu cilvēku dzimtu.

Pēc Nīkajas Koncila apustuļiemlīdzīgais Konstantīns turpināja aktīvu darbību Baznīcas labā. Savas dzīves beigās viņš pieņēma svēto Kristību, kurai gatavojās visu savu dzīvi. Svētais Konstantīns mira Vasarsvētku dienā 337. gadā un tika apglabāts svēto Apustuļu baznīcā, iepriekš viņam sagatavotājā kapavietā.