Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētītājs Nikolajs piedzima III gs. otrajā pusē Pataras pilsētā, Likijas apgabalā Mazāzijā. Viņa vecāki Teofans un Nonna bija augstdzimuši un visai turīgi ļaudis, kas viņiem neatraucēja būt dievbijīgiem kristiešiem, žēlsirdīgiem pret nabagiem un dedzīgiem uz Dievu.

Līdz dziļam vecumam viņiem nebija bērnu; nepārtrauktā dedzīgā lūgšanā viņi lūdz Visuaugsto dot viņiem dēlu, apsolot veltīt viņu kalpošanai Dievam. Viņu lūgšana tika uzklausīta: Kungs viņiem dāvināja dēlu, kuru svētajā Kristībā nosauca par Nikolaju, kas grieķu valodā nozīmē „tautu uzvarošs”.

Jau pirmajās savas bērnības dienās svētītājs Nikolajs parādīja, ka ir novēlēts īpašai kalpošanai Dievam. Saglabājies mantojums, ka kristību laikā, kad kristību kārta bija ļoti ilgstoša, viņš, neviena nepieturēts nostāvēja kristību traukā trīs stundu garumā. Jau no pirmajām dienām svētītājs Nikolajs sāka stingru svētcīnītājas dzīvi, kurai palika uzticīgs līdz kapam.

Visa bērna neparastā uzvedība parādīja vecākiem, ka viņš kļūs par lielu Dieva kalpu, tādēļ viņi pievērsa īpašu uzmanību viņa audzināšanai un centās, vispirms iemācīt dēlam kristietības patiesības un virzīt viņu uz taisnu dzīvi. Pusaudzis drīz aptvēra grāmatu gudrību, pateicoties bagātajām dāvanām, ko deva Svētais Gars.

Gūstot sekmes mācībās, pusaudzis Nikolajs tāpat guva sekmes arī dievbijīgā dzīvē. Viņu neaizrāva tukšas vienaudžu pļāpas: lipīgais biedriskuma piemērs, kas ved slikto, viņam bija svešs.

Bēgot no pasaulīgām, grēcīgām izklaidēm, jauneklis Nikolajs atšķītās ar priekšzīmīgu tiklību un bēga no visādiem grēcīgiem nodomiem. Gandrīz visu laiku viņš pavadīja lasot Svētos Rakstus, gavēņa varoņdarbā un lūgšanā. Pret Dieva namu izjuta tādu mīlestību, ka pavadīja tur dažreiz pat veselas dienas un naktis dievaiedvesmotā lūgšanā un lasot dievišķas grāmatas.

Jaunā Nikolaja dievbijīgā dzīve drīz kļuva zināma visiem pilsētas Patarās iedzīvotājiem. Par bīskapu šajā pilsētā bija viņa tēvocis, kuru arī sauca Nikolajs. Pamanījis, ka jauneklis izdalās citu jaunu cilvēku vidū ar žēlsirdību un stingru svētcīnītājas dzīvi, sāka pierunāt vecākus atdot viņu kalpošanai Dievam. Viņi labprāt piekrita, jo jau pirms dēla dzimšanas deva tādu solījumu. Tēvocis bīskaps iesvētīja viņu par presbiteri (priesteri).

Svētītāja Nikolaja iesvētīšanas par priesteri dienā, bīskaps, Svētā Gara piepildīts, pravietiski teica tautai Dieva kalpa lielo nākotni: „Lūk, brāļi, es redzu jaunu sauli, lecošu pār zemes galiem, kura parādīsies par mierinājumu visiem skumstošajiem. Svētlaimīgs tas ganāmpulks, kurš būs tāda gana cienīgs! Viņš labi ganīs noklīdušo dvēseles, ēdinot tās dievbijības ganībās; un visiem, kas bēdās, esot silts palīgs!”

Pieņēmis priestera kārtu, svētītājs Nikolajs sāka vadīt vēl daudz stingrāku svētcīnītāja dzīvi. Ar dziļu pazemību viņš veica savus gara varoņdarbus vienatnē. Bet Dievam bija nodoms, ka svētītāja tikumīgā dzīve virzītu arī citus uz patiesības ceļa.

Tēvocis bīskaps devās uz Palestīnu, bet savas eparhijas pārvaldīšanu uzticēja jaunajam priesterim. Viņš ar visu dvēseli nodevās grūto bīskapa pienākumu pildīšanai. Daudz laba viņš darīja savam ganāmpulkam, izrādot plašu labdarību. Uz to laiku nomira viņa vecāki, atstājot viņam bagātu mantojumu, kuru visu viņš izmantoja lai dotu palīdzību nabagiem. Nākamais gadījums liecina arī par viņa dziļo pazemību. Patarās dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bija trīs skaistas meitas. Viņš bija tik nabadzīgs, ka viņam nebija par ko izdot savas meitas pie vīriem. Līdz kam var aizvest cilvēka vajadzība, nepietiekami iesakņotam kristīgā atziņā!

Nelaimīgo tēvu vajadzība noveda pie briesmīgas domas – upurēt savu meitu godu un no viņu skaistuma dabūt līdzekļus, nepieciešamos viņu pūram.

Bet par laimi, pilsētā bija labais gans, svētītājs Nikolajs, modri sekojošs sava ganāmpulka vajadzībām. Saņēmis no Kunga atklāsmi par tēva noziedzīgajiem nodomiem, viņš nolēma atbrīvot viņu no miesīgās nabadzības, un tādējādi glābt viņa saimi no garīgās bojāejas. Viņš nolēma izrādīt labdarību tā, lai neviens par to nezinātu, kā par labdari, pat tas, kam viņš dara labu.

Paņēmis lielu saini ar zeltu, pusnaktī, kad visi gulēja un neko nevarēja redzēt, viņš piegāja pie nelaimīgā tēva būdas un caur logu iemeta zeltu, bet pats steidzīgi atgriezās mājās. No rīta tēvs atrada zeltu, un nevarēja uzminēt, kurš bija viņa noslēpumainais labdaris. Nolēmis, ka Pats Dievs sūtījis viņam palīdzību, pateicās Kungam un drīz varēja izdot vecāko meitu pie vīra.

Svētītājs Nikolajs, kad redzēja, ka viņa labdarība ir nesusi vajadzīgos augļus, nolēma to novest līdz galam. Kādā no nākošajām naktīm viņš tāpat slepeni caur logu būdā iemeta citu maisu ar zeltu.

Tēvs drīz apprecināja otru meitu, stiprā cerībā, ka Kungs tādā pat veidā izrādīs žēlastību arī trešajai meitai. Bet viņš, lai ko tas arī maksātu, gribēja uzzināt savu slepeno labdari un pienācīgi viņam pateikties. Tādēļ viņš naktīs negulēja, gaidot viņa atnākšanu.

Viņam nenācās ilgi gaidīt: drīz arī trešo reizi atnāca labais Kristus gans. Izdzirdējis nokritušā zelta šķindoņu, tēvs steidzīgi izgāja no mājas un panāca savu slepeno labdari. Atpazinis viņš svētītāju Nikolaju, viņš krita pie viņa kājām, skūpstīja tās un pateicās viņam par glābšanu no garīgās bojāejas.

Pēc tēvoča atgriešanās no Palestīnas, svētītājs Nikolajs, pats posās uz turieni. Ceļā ar kuģi viņš parādīja dziļu apgaismības un brīnumdarīšanas dāvanu: iepriekš pavēstīja par briesmīgu tuvojošos vētru un ar savas lūgšanas spēku to nomierināja. Drīz tepat uz kuģa veica lielu brīnumu, augšāmceļot jaunu matrozi, kurš nokrita no masta uz klāja un sasitās līdz nāvei. Ceļā kuģis bieži piestāja krastā. Svētītājs Nikolajs visur pielika pūles ārstējot vietējo iedzīvotāju kaites: vienus izdziedināja no nedziedināmām slimībām, no citiem izdzina viņus mokošos ļaunos garus, citiem deva mierinājumu bēdās.

Pēc ierašanās Palestīnā, svētītājs Nikolajs apmetās netālu no Jeruzalemes Beit-Žala ciemā (Bībelē Eifrata), kurš atradās pa ceļam uz Betlēmi. Visi šī svētītā ciema iedzīvotāji – pareizticīgie; tur atradās divas pareizticīgo baznīcas, no kurām viena, svētītāja Nikolaja vārdā, uzcelta tajā vietā, kur alā dzīvoja svētītājs.

Ir Baznīcas mantojums, ka Palestīnas svēto vietu apciemošanas laikā, svētītājs Nikolajs kādu nakti vēlējās lūgties baznīcā; piegāja pie durvīm, aizslēgtām ar slēdzeni, un durvis ar brīnumainu spēku pašas atvērās, lai Dieva izredzētais varētu ieiet dievnamā un izpildīt savas dievbijīgās dvēseles vēlēšanos.

Liesmojot mīlestībā uz Dievišķo Cilvēkmīļotāju, svētītājs Nikolajs bija vēlēšanās palikt Palestīnā, aiziet no ļaužu pūļiem un slepenībā darboties Debesu Tēva priekšā.

Bet Dievam bija tīkams, ka tāds ticības gaismeklis nepaliktu tuksnesī, bet apspīdētu Likijas apgabalu. Un lūk, pēc Visaugstākā gribas, dievbijīgais presbiters atgriezās dzimtenē.

Vēloties nošķirties no pasaulīgās kņadas, svētītājs Nikolajs devās nevis uz Pataru, bet uz Sionas klosteri, ko dibināja viņa tēvocis bīskaps, kur brāļi viņu pieņēma ar lielu prieku. Klusajā mūka celles nošķirtībā viņš domāja palikt uz visu mūžu. Bet pienāca laiks, kad lielajam Dieva kalpam vajadzēja kļūt par Likijas Baznīcas vadītāju, lai apgaismotu ļaudis ar evaņģēliskās mācības un savas tikumīgās dzīves gaismu.

Kādu dienu, stāvot lūgšanā, viņš izdzirdēja balsi: „Nikolaj! Tev jāiet kalpošanā tautai, ja gribi saņemt vainagu no Manis!”

Svētas šausmas pārņēma priesteri Nikolaju: ko tieši viņam pavēl darīt brīnumainā balss? „Nikolaj! Šis klosteris nav tā druva, kurā tu vari nest augļus, kurus Es no tevis gaidu. Aizej no šejienes un ej pasaulē, pie cilvēkiem, lai tevī tiek izslavēts Mans vārds!”

Paklausot šai pavēlei, svētītājs Nikolajs devās prom no klostera un par dzīves vietu izvēlējās nevis savu pilsētu Pataru, kur visi viņu pazina un izrādīja viņam godu, bet lielo pilsētu Mirru, Likijas zemes galvaspilsētu un metrapoliju, kur, neviena nepazīts, viņš varēja izbēgt no pasaulīgas slavas. Viņš dzīvoja kā nabags, bez vietas kur galvu nolikt, bet neizbēgami apmeklēja visus baznīcas dievkalpojumus. Par cik Dieva kalps pazemojās, par tik Dievs, kurš pazemo lepnos un paaugstina pazemīgos, paaugstināja viņu. Nomira visas Likijas zemes arhibīskaps Jānis. Lai izvēlētu jaunu arhibīskapu sanāca kopā Mirrā visi vietējie arhiereji. Daudzi gudri un taisni vīri tika piedāvāti izvēlei, bet kopīga vienotība nebija. Kungs solīja šī amata ieņemšanai daudz cienīgāku vīru, kā tie, kas atradās viņu vidū. Bīskapi sirsnīgi lūdza Dievu, lūdzot parādīt daudz cienīgāku personu.

Vienam no vecākajiem bīskapiem redzējumā parādījās vīrs, ko ieskāva nezemēs gaisma, un pavēlēja šajā naktī nostāties baznīcas priekštelpā un skatīties, kas pirmais atnāks uz baznīcu uz rīta dievkalpojumu: tas arī ir Kungam tīkamais vīrs, kuru bīskapiem jāieceļ par savu arhibīskapu; tika atklāts viņa vārds – Nikolajs.

Saņēmis šo dievišķo atklāsmi, starecs paziņoja par to citiem, kuri cerībā uz Dieva žēlastību, vēl vairāk pastiprināja savas lūgšanas.

Ar nakts iestāšanos starecs bīskaps nostājās baznīcas priekštelpā, gaidot Kunga izredzētā ierašanos. Svētītājs Nikolajs, piecēlies pusnaktī, atnāca uz baznīcu. Viņu apstādināja starecs un jautāja viņa vārdu. Viņš klusi un kautrīgi atbildēja: „Mani sauc Nikolajs, tavas svētības kalps, valdniek!”

Pēc vārda un dziļās pazemības, starecs pārliecinājās, ka tas ir Dieva izredzētais. Viņš paņēma viņu aiz rokas un aizveda uz bīskapu koncilu. Visi ar prieku viņu pieņēma un nolika dievnama centrā. Neskatoties uz nakts laiku, vēsts par brīnumaino izredzēšanu izplatījās pa pilsētu; savācās liels daudzums ļaužu. Starecs bīskaps, kas bija cienīgs redzēt atklāsmi, vēršas pie visiem ar vārdiem: „Pieņemiet, brāļi, savu ganu, kuru jums svētījis Svētais Gars un kuram viņš uzdevis jūsu dvēseļu vadīšanu. Ne cilvēku koncils, bet Dieva Tiesa viņu ir nolikusi. Lūk, tagad mums ir tas, kuru gaidījām, pieņēmām un iemantojām to, kuru meklējām. Zem viņa gudrās vadības mēs droši varēsim cerēt stāties Kunga priekšā Viņa slavas un soda dienā!”

Stājoties Mirras Likijas eparhijas pārvaldīšanas amatā, svētītājs Nikolajs, pats sev teica: „Tagad, Nikolaj, tava kārta un tavs amats uzliek, lai tu dzīvo ne sev, bet citiem!”

Tagad viņš vairs neslēpa savus labos darbus ganāmpulka un Dieva vārda slavas labā; bet bija, kā vienmēr, ar lēnprātīgu un pazemīgu garu, labsirdīgs, svešs visādai augstprātībai un savtīgumam, ievēroja stingru atturību un vienkāršību: nēsāja vienkāršu apģērbu, ēda vienkāršu barību reizi dienā – vakarā. Visu dienu lielais arhigans veica dievbijības un gana kalpošanas darbus. Viņa mājas durvis bija atvērtas visiem: katru viņš pieņēma ar mīlestību un viesmīlību (sirsnību), bija bāreņiem tēvs, nabagiem – barotājs, raudošiem – mierinātājs, apspiestajiem – aizstāvis. Viņa ganāmpulks zēla.

Bet tuvojās pārbaudījumu dienas. Kristus Baznīca tika pakļauta imperatora Diokletiāna (258-230) vajāšanām. Tika grauti dievnami, dievkalpošanas un dievišķās grāmatas tika dedzinātas; bīskapi un svētkalpotāji tika mesti cietumos un nodoti mocībām. Visi kristieši tika pakļauti visāda veida apvainojumiem un mocībām. Vajāšanas nonāca arī līdz Likijas Baznīcai.

Svētītājs Nikolajs šajās grūtajās dienās uzturēja ticību savā ganāmpulkā, skaļi un atklāti sludināja Dieva vārdu, par ko viņš tika ieslēgts cietumā, kur nepārstāja stiprināt ticību starp ieslodzītajiem un stiprināja viņus stingrā Dieva apliecināšanā, lai viņi būtu gatavi ciest par Kristu.

Diokletiāna pēctecis Galerijs pārtrauca vajāšanas. Svētītājs Nikolajs, pēc iziešanas no cietuma, atkal ieņēma Mirras Likijas katedru un ar vēl lielāku dedzību nodevās savu augsto pienākumu pildīšanas. Viņš tika izslavēts par īpašu centību Pareizticības stiprināšanā un pagānisma un herēžu izskaušanā.

Īpaši stipri Kristus Baznīca cieta IV gadsimta sākumā no Ārija herēzes (viņš noliedza Dieva Dēla dievišķību un neatzina Viņu, kas ar Tēvu vienādas būtības).

Vēloties Ārija herēzes maldumācības satricinātajā Kristus ganāmpulkā ieviest mieru, apustuļiemlīdzīgais imperators Konstantīns sasauca Pirmo Vispasaules Koncilu 325. gadā Nīkajā, kur imperatora vadībā sanāca kopā 380 arhigani; šeit tika nosodīta Ārija un viņa sekotāju mācība.

Īpaši aktīvi šajā Koncilā darbojās svētītājs Aleksandrijas Atanāzijs un svētītājs Nikolajs. Citi svētītāji aizstāvēja Pareizticību ar savas izglītības palīdzību. Svētītājs Nikolajs aizstāvēja ticību ar pašu ticību – to, ka visi kristieši, sākot no Apustuļiem, ticēja Jēzus Kristus dievišķībai.

Ir mantojums, ka vienas koncila sēdes laikā neizturējis Ārija Dieva zaimošanu, svētītājs Nikolajs iesita šim herētiķim pliķi. Koncila tēvi uzskatīja šādu rīcību par pārmērīgu greizsirdību, atņēma svētītājam Nikolajam arhigana kārtas privilēģiju – amoforu un ieslēdza viņu cietuma tornī. Bet drīz viņi pārliecinājās svētītāja Nikolaja taisnīgumā, pie tam, daudzi no viņiem redzēja redzējumu, kas viņu acu priekšā Kungs Jēzus Kristus deva svētītājam Evaņģēliju, bet Vissvētā Dievmāte uzlika viņam amoforu. Viņi atbrīvoja viņu no ieslodzījuma, atgrieza viņam iepriekšējo kārtu un izslavēja viņu kā lielu Dieva kalpu.

Vietējais Nīkajas Baznīcas mantojums ne tikai uzticīgi glabā piemiņu par svētītāju Nikolaju, bet arī krasi izceļ viņu no 380 tēvu skaita, kurus visus uzskata par saviem aizstāvjiem. Pat turkiem-musulmaņiem ir dziļa cieņa pret svētītāju: tornī viņi līdz šim laikam saudzīgi glabā to cietuma telpu, kur bija ieslodzīts šis lielais vīrs.

Pēc atgriešanās no Koncila svētītājs Nikolajs turpināja savu svētīgo gana darbu Kristus Baznīcā: stiprināja ticībā kristiešus, vērsa pie patiesās ticības elku kalpus un veda pie prāta herētiķus, glābjot viņus no bojāejas.

Rūpējoties par sava ganāmpulka garīgajām vajadzībām, svētītājs Nikolajs nenicināja arī viņu miesīgās vajadzības. Kad Likijā bija liels bads, labais gans, lai glābtu izsalkušos, veica jaunu brīnumu: kāds tirgotājs piekrāva kuģi pilnu ar maizi un iepriekšējā vakarā pirms došanās kaut kur uz rietumiem ieraudzīja sapnī svētītāju Nikolaju, kurš lika viņam nogādāt maizi Likijā, jo viņš nopirks visu kravu un dod viņam ķīlā trīs zelta monētas. Pamodies, tirgotājs ļoti izbrīnījās, atrodot savā rokā trīs zelta monētas. Viņš saprata, ka tā bija pavēle no augšienes un aizveda maizi un Likiju, un salkstošie bija glābti. Šeit viņš izstāstīja par redzējumu, un pilsētnieki pēc viņa apraksta pazina savu arhibīskapu.

Vēl savas dzīves laikā svētītājs Nikolajs tika izslavēts kā naidnieku samierinātājs, nevainīgi notiesāto aizstāvis un pasargātājs no veltīgas nāves.

Konstantīna Lielā valdīšanas laikā Frigijas zemē uzliesmoja nemieri. To savaldīšanai ķēniņš nosūtīja turp karaspēku trīs karavadoņu Nepotiāna, Ursa un Epriliona vadībā. Viņu kuģi ar vētru tika atdzīti uz Likijas piekrasti, kur viņiem nācās ilgi stāvēt. Krājumi beidzās, - viņi sāka aplaupīt iedzīvotājus, kuri pretojās, notika nikna cīņa pie Plakomatas pilsētas. Par to uzzinājis, svētītājs Nikolajs pats ieradās tur, pārtrauca naidu, pēc tam kopā ar trim virsniekiem ieradās Frigijā, kur ar labu vārdu un pamācīšanu, bez karaspēka pielietošanas nomierināja dumpi. Šeit viņam paziņoja, ka viņa prombūtnes laikā no Mirras pilsētas, turienes pilsētas pārvaldnieks Eustātijs nevainīgi notiesājis uz nāvessodu trīs pilsētniekus, kurus apmeloja ienaidnieki. Svētītājs Nikolajs steidzās uz Mirrām un ar viņu – trīs ķēniņa karavadoņi, kuriem ļoti iepatikās šis labais arhierejs, kurš viņiem izrādīja lielu pakalpojumu.

Mirrās viņi ieradās nāves soda izpildīšanas momentā. Bende jau nesa zobenu, lai nelaimīgajiem nocirstu galvas, bet svētītājs Nikolajs ar valdonīgu roku izrāva viņam zobenu un pavēlēja atbrīvot netaisnīgi notiesātos. Neviens no klātesošajiem neiedrošinājās viņam pretoties: visi saprata, ka notiek Dieva griba. Trīs ķēniņa karavadoņi brīnījās par to, nenojaušot, ka drīz arī viņiem pašiem būs nepieciešama svētītāja brīnumainā aizstāvība.

Atgriezušies galmā, viņi nopelnīja ķēniņa cieņu un labvēlību, ar to izsaucot skaudību un naidu no citiem ķēniņa galminiekiem, kuri ķēniņa priekšā apmeloja šos trīs karavadoņus, it kā viņi vēlās sagrābt varu. Skaudīgie apmelotāji spēja pārliecināt ķēniņu: trīs karavadoņi tika ieslēgti cietumā un notiesāti uz nāvi. Cietuma sargs brīdināja viņus, ka soda izpildei ir jānotiek nākamajā dienā. Nevainīgi notiesātie sāka karsti lūgt Dievu, lūdzot aizstāvību caur svēto Nikolaju. Tajā pat naktī Dieva kalps parādījās ķēniņam sapnī un valdonīgi pavēlēja atbrīvot trīs karavadoņus, draudot sacelt nemierus un atņemt ķēniņam varu.

„Kas tu esi, ka iedrošinies pieprasīt un draudēt ķēniņam?”

„Es esmu Nikolajs, Mirras Likijas arhibīskaps!”

Pamodies, ķēniņš sāka pārdomāt par šo sapni. Tajā pat naktī svētītājs Nikolajs parādījās arī pilsētas priekšniekam Eulāvijam un pieprasīja atbrīvot nevainīgi notiesātos.

Ķēniņš pasauca pie sevis Eulāviju, un uzzinājis, ka arī viņam bijā šāds pat redzējums, pavēlēja atvest trīs karavadoņus.

„Kādu burvestību jūs darījāt, lai man u un Eulāvijam būtu redzējumi sapnī?” – jautāja ķēniņš un izstāstīja viņiem par svētītāja Nikolaja parādīšanos.

„Mēs nekādas burvestības nedarījām, - teica karavadoņi, - bet paši agrāk bijām liecinieki, kā šis arhierejs Mirrās izglāba nevainīgus ļaudis no nāvessoda!”

Ķēniņš lika izmeklēt viņu lietu un, pārliecinājies par viņu nevainību, atlaida.

Svētītājs savas dzīves laikā palīdzēja ļaudīm, pat tādiem, kas par viņu neko nezināja. Kādu dienu kuģi, kurš peldēja no Ēģiptes uz Likiju, pārsteidza stipra vētra. Tam tika saplēstas buras, nolauzti masti, viļņi bija gatavi aprīt kuģi, kas bija nolemts nešaubīgai bojāejai. Nekādi cilvēcīgi spēki to nevarēja novērst. Viena cerība – lūgt palīdzību svētītājam Nikolajam, kuru neviens no šiem jūrniekiem nekad nebija redzējis, bet visi zināja par viņa brīnumaino aizstāvību. Slīkstošie jūrnieki sāka karsti lūgt, - un, lūk, kuģa pakaļgalā pie stūres parādījās svētītājs Nikolajs, sāka vadīt kuģi un veiksmīgi to nogādāja ostā.

Pie viņa vērsās ne tikai ticīgie, bet arī pagāni un svētītājs atsaucās ar savu uzticamo palīdzību visiem, kas to meklēja. No miesīgām bēdām glābjamos viņš noskaņoja grēknožēlai un vēlmei mainīt savu dzīvi.

Pēc svētā Krētas Andreja vārdiem, svētītājs Nikolajs parādījās cilvēkiem, kurus apgrūtināja dažādas nelaimes, deva tiem palīdzību un glāba no nāves: „Ar saviem darbiem un tikumīgo dzīvi svētītājs Nikolajs spīdēja Mirrās, kā rīta zvaigzne starp mākoņiem, kā skaistais mēness savā pilnbriedā. Kristus Baznīcai viņš bija spoži spīdoša saule, kas To rotā, kā lilija pie avota, bija Viņai smaržojošas mirres!”

Līdz dziļam vecumam Kungs darīja cienīgu nodzīvot Savu lielo kalpu. Bet pienāca laiks, kad arī viņam bija jāatdod kopīgais cilvēka esamības parāds. Pēc neilgas slimības viņš mierā nomira 324. gada 6. decembrī, un tika apglabāts Mirras katedrālē.

Savas dzīves laikā svētītājs Nikolajs bija cilvēku labdaris; nepārstāja par to būt arī pēc nāves. Kungs darīja cienīgu viņa svēto miesu ar netrūdēšanu un īpašu brīnumdarīšanas spēku. Viņa pīšļi sāka – un vēl šodien turpina – izdalīt smaržīgās mirres, kurām ir brīnumdarīšanas dāvana.

Pagāja vairāk kā septiņsimt gadi pēc Dieva kalpa nāves. Mirru pilsētu un visu Likijas zemi izpostīja saracēņi. Sagrautās baznīcas drupas un svētītāja kapenes bija nolaistas un tās apsargāja daži dievbijīgi mūki.

1087. gadā svētītājs Nikolajs parādījās sapnī kādam pilsētas Bari (Dienviditālijā) priesterim un pavēlēja viņa pīšļus pārnest uz šo pilsētu.

Presbiteri un dižciltīgie ļaudis aprīkoja šim mērķi trīs kuģus un tirgoņu izskatā devās ceļā. Šī piesardzība bija vajadzīga, lai aizmidzinātu venēciešu modrību, kuriem uzzinot par Bari iedzīvotāju gatavošanos, bija mērķis viņus apsteigt un atvest svētītāja pīšļus uz savu pilsētu.

Pa apkārtceļu, caur Ēģipti un Palestīnu, piestājot ostās un tirgojoties, kā parasti tirgoņi, viņi beidzot ieradās Likijas zemē. Aizsūtītie izlūki paziņoja, ka nekādas sardzes pie kapenes neesot un to apsargā tikai četri veci mūki. Barieši atnāca uz Mirrām, kur nezinot precīzu kapenes atrašanās vietu, centās uzpirkt mūkus, piedāvājot tiem trīssimts zelta monētas, bet viņu atteikuma dēļ, pielietoja spēku: sasēja mūkus un draudot mocīt, piespieda vienu mazdūšīgāko parādīt viņiem kapenes atrašanās vietu.

Baltā marmora brīnumaini saglabājusies kapene tika atvērta. Tā izrādījās līdz malām piepildīta ar mirrēm, kurās tad arī bija iegremdēti svētītāja pīšļi. Bez iespējas paņemt lielo un smago kapeni, barieši pārlika pīšļus sagatavotajā šķirstā un devās atpakaļceļā.

Ceļojums ilga divdesmit dienas un 1087. gada 9. maijā viņi ieradās Bari. Lielajam svētumam tika sarīkota svinīga satikšanās, kur piedalījās daudz garīdzniecības un tautas. Sākumā svētītāja pīšļi tika novietoti svētā Eustātija baznīcā.

Pie tiem notika daudz brīnumu. Pēc diviem gadiem tika pabeigta un iesvētīta jaunās Svētā Nikolaja baznīcas apakšējā daļa (kripta), kas tika celta īpaši viņa svēto pīšļu glabāšanai, kur tos 1089. gada 1. oktobrī svinīgi pārnesa pāvests Urbāns II.

Baznīcas augšstāvs (bazilika) tika uzcelta krietni vēlāk – 1197. gada 22. jūnijā.

Svētītāja dievkalpojumu, kas tika kalpots svētītāja pīšļu pārnešanas dienā no Mirras Likijas uz Bari pilsētu (9/22 maijā), 1097. gadā sastādīja krievu pareizticīgais mūks (inoks) Gregors no Pečoru klostera un krievu metropolīts Efrēms.

Svētā Pareizticīgā Baznīca godina svētītāja piemiņu ne tikai 6. decembrī un 9. maijā, bet arī katru nedēļu, katru ceturtdienu, ar īpašiem dziedājumiem.