Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Viņu nevajag jaukt ar svēto Simeonu Stabinieku (+459, 1/15. sept.), kurš arī darbojās Antiohijas Sīrijas apgabalā. Svētais Simeons Stabinieks piedzima 521. gadā Sīrijas Antiohijā, dievbijīgiem vecākiem Jānim un Martai. Svētā Marta (piemiņas diena 4. jūl.) jau jaunībā nolēma sevi veltīt bezlaulības dzīvei un centās kļūt par mūķeni, bet vecāki uzstāja, lai viņa stājas laulībā ar jaunekli Jāni. Pēc sirsnīgām lūgšanām svētā Jāņa Priekšteča vārdā nosauktajā baznīcā, svētajai parādībā tika norādīts paklausīt vecāku gribai un stāties laulībā. Laulības dzīvē svētā Marta visā centās izdabāt Dievam un vīram. Viņa bieži lūdzās, lai viņai tiktu dāvināts bērniņš un apsolīja viņu atdot kalpošanai Dievam. Svētais Jānis Priekštecis, parādoties svētajai Martai, atklāja, ka viņai piedzims dēls, kurš kalpos Dievam. Piedzimušais mazulis tika nosaukts par Simeonu un nokristīts divu gadu vecumā. Jau jaunībā viņš ievēroja stingrus gavēņus. Jau šajā laikā svētajam Simeonam vairākas reizes parādījās Kungs pravietojot priekšā stāvošos varoņdarbus un apbalvojumus par tiem. Kad Simeons bija 6 gadus vecs, Antiohijas pilsētā notika zemestrīce, kuras laikā gāja bojā viņa tēvs. Zemestrīces laikā Simeons bija baznīcā. Izejot no tās, viņš apmaldījās un septiņas pavadīja pie dievbijīgas sievietes. Atkal parādījies Martai, Jānis Priekštecis norādīja, kur atradās pazudušais zēns. Svētā māte, atrodot savu dēlu, pēc tam apmetās Antiohijas priekšpilsētā. Sešu gadu vecumā, Simeons aizgāja tuksnesī, kur kādu laiku atradās pilnīgā vientulībā. Tajā laikā viņu apsargāja un ēdināja gaismasnesējs eņģelis un beidzot aizveda uz vientuļu klosteri, kuru pārvaldīja igumens tēvs Jānis, kas svētcīnījās uz staba, viņš pieņēma bērnu ar mīlestību. Pēc kāda laiks svētais Simeons vērsās pie stareca Jāņa ar lūgumu, lai arī viņam atļauj svētcīnieties uz staba. Ar igumena svētību, klostera brāļi uzcēla jaunu stabu, netālu no igumena staba. Veicis septiņgadīgā zēna ietērpšanu mūka kārtā, tēvs Jānis pats uzveda viņu šajā stabā. Jaunais svētcīnītājs, Dieva stiprināts, ātri pieauga garīgi, pat apsteidzot varoņdarbos savu pieredzējušo skolotāju. Par stingrajiem varoņdarbiem svētais Simeons saņēma no Dieva dziedināšanas dāvanu. Slava par jaunā mūka varoņdarbiem sāka izplatīties ārpus klostera un pie viņa sāka nākt mūki un pasaulnieki no dažādām vietām, lai dzirdētu viņa padomus un saņemtu dziedināšanu no slimībām. Pazemīgais svētcīnītājs joprojām atradās sava garīgā vadītāja tēva Jāņa vadībā. Savā 11-ajā dzīves gadā puisēns izlēma darboties uz augstāka staba, uz kura galu veda 40 pakāpieni. Uz cīniņa vietu atnāca Antiohijas un Selevkijas bīskapi, kuri iesvētīja svētcīnītāju diakona kārtā un pēc tam atļāva viņam uzkāpt jaunajā stabā, uz kura svētais Simeons cīnījās 8 gadus. Svētais Simeons karsti lūdzās, lai viņam nosūta Svēto Garu un svētcīnītāja svētā lūgšana tika uzklausīta. Svētais Gars nonāca uz viņu degošas sveces veidā, piepildot svētcīnītāju ar Dievišķo Gudrību. Pie uzliktajiem mutiskajiem „darbiem”, svētais Simeons pastiprināja rakstiskās pamācības par grēku nožēlu, mūku dzīvi, par Kristus iemiesošanos un par nākamo Tiesu. Pēc stareca Jāņa nāves svētais Simeons, iekārtoja savu dzīvi tā: no saules lēkta līdz 9 pēcpusdienā viņš lūdzās, pēc tam līdz saules rietam viņš lasīja grāmatas un pārrakstīja Svētos Rakstus, pēc kā atkal nostājās lūgties, un lūdzās visu nakti, kad sākās jauna diena, viņš nedaudz atpūtās, un ar saules lēktu sāka parasto lūgšanu kārtību. Svētais Simeons pabeidza varoņdarbu uz otrā staba un pēc Dieva norādes, pārcēlās uz Brīnumkalnu, atstājot savā klosterī pieredzējušu starecu mūku vadīšanai. Uzkāpšana Brīnumkalnā pamatojās uz Kunga redzēšanu, Kurš stāvēja uz kalna virsotnes. Svētais Simeons turpināja varoņdarbus tajā vietā, kur redzēja Kungu, sākumā uz akmens, bet pēc tam uz jaunuzcelta staba. Svētajam Simeonam tika atklāti nākotnes notikumi, viņš pravietoja par Antiohijas arhibīskapa Efrema nāvi un bīskapa Domina slimību, kas viņu piemeklēja kā sods par nežēlsirdību. Svētais Simeons pravietoja Antiohijas pilsētai zemestrīci un pārliecināja visus iedzīvotājus nožēlot grēkus. Viņš izdziedināja dažādas slimības un pat augšāmcēla mirušos, piesaucot viņa vārdu atsvabinājās persiešu sagūstītie antiohieši. Uz Brīnumkalna svētais Simeons uzcēla klosteri, baznīcu, kuru cēla tie cilvēki, kurus viņš bija izārstējis no slimībām, kā pateicību par viņa izrādīto žēlastību. Klostera vajadzībām svētais ar lūgšanu izlūdzās ūdens avotu, un kādu reizi, kad nepietika graudu, pēc viņa lūgšanas Kungam, klostera klētīs pavairojās graudi. 560. gadā pēc Kunga pavēles svētais svētcīnītājs 39 gadu vecumā pieņēma no Selevkijas bīskapa Dīonīsija priestera kārtu. 75 gadu vecumā Kungs viņam pavēstīja par viņa drīzo nāvi. Viņš pasauca klostera brāļus un atvadu sarunā mācīja svētības un ar mieru aizgāja pie Dieva 596. gadā, viņš svētcīnījās uz staba 68 gadus. Gan dzīvs būdams, gan arī pēc nāves, svētais darīja brīnumus, dziedināja aklos, klibos un spitālīgos, daudzus glāba no zvēriem, izdzina ļaunos garus un augšāmcēla mirušos.
|
