====Kyrie eleison====

Svētais Simeons Stabinieks piedzima Kapadoķijas ciemā Sisānā, kristiešu Susotiona un Martas ģimenē. No 13 gadu vecuma viņš sāka ganīt tēva aitas. Pret šo pirmo savu paklausības dienestu viņš izturējās ar godīgumu un mīlestību. Kādu reizi Simeons baznīcā dzirdēja Evaņģēlija baušļu svētlaimību un bija satriekts par to dziļumu. Neuzticoties saviem nepieredzējušajiem spriedumiem, viņš uzreiz griezās pēc padoma pie pieredzējuša stareca. Starecs labprāt puisēnam izskaidroja dzirdētā saturu un pavisam nostiprināja viņā pārliecību sekot Evaņģēlija ceļam. Simeons sāka sirsnīgi lūgt Dievu, lai parāda kā viņš var sasniegt īstu svētumu (taisnīgumu). Drīz vien viņš nosapņoja, ka viņš rok zemi it kā mājas pamatiem. Balss viņam teica: „Roc dziļāk!” Simeons sāka cītīgi rakt. Viņš pārtrauca rakt, kad viņam likās, ka izraktā bedre ir pietiekošā dziļumā, tā pati pavēle atkārtojās vairākas reizes. Tad Simeons sāka rakt bez apstājas, līdz noslēpumainā balss viņu apstādināja ar vārdiem: „Pietiekoši! Un tagad ja vēlies celt, cel, pūloties uzcītīgi, jo bez pūlēm neko nesasniegsi”. Izlēmis kļūt par mūku, svētais Simeons pameta vecāku mājas un devās uz kaimiņos esošo klosteri. Kad Simeons palika 18 gadus vecs viņš pieņēma mūka kārtu un nodevās visstingrākās atturības un nepārtrauktas lūgšanas varoņdarbam. Viņa rosība, kas nebija pa spēkam pārējiem brāļiem, uztrauca igumenu un viņš piedāvāja svētajam vai nu mīkstināt savus askētiskos varoņdarbus, vai arī pamest klosteri. Tad svētais Simeons atstāja klosteri un apmetās izžuvušas akas dibenā, kur varēja netraucēti izpildīt savus skarbos solījumus. Pēc kāda laika igumenam sapnī parādījās eņģeļi, kuri pavēlēja atgriezt Simeonu atpakaļ klosterī. Bet svētais ilgi neuzturējās klosterī. Drīz vien viņš aizgāja uz akmeņaino alu, kas atradās netālu no Galinisas ciema un tur nodzīvoja trīs gadus, arvien vairāk pilnveidojoties mūka varoņdarbā. Kādu reizi viņš izlēma pavadīt visu Četrdesmitdienu gavēni bez ēšanas un dzeršanas. Ar Dieva palīdzību svētais izturēja šo stingro gavēni. Kopš tā laika, viņš pilnībā atteicās visā Četrdesmitdienu gavēņa laikā pat no maizes un ūdens, divdesmit dienas lūdzoties kājās stāvot, bet divdesmit dienas – sēdus, lai neļautu atslābt ķermeņa spēkiem. Ļaužu pūļi sāka nākt uz viņa pūliņu vietu, vēloties saņemt izveseļošanos no slimībām un dzirdēt kristīgas pamācības. Bēgot no pasaulīgās slavas un cenšoties no jauna atgūt zaudēto vientulību, svētais izvēlējās tajā laikā vēl nepazīstamu askētisma veidu. Viņš uzcēla 4 metrus augstu stabu un apmetās uz tā mazā cellē, atņemot sev iespēju apgulties un atpūsties. Stāvot dienām un naktīm taisni kā svece, viņš gandrīz nepārtraukti lūdzās un pārdomāja par Dievu. Bez stingrās atturības ēdienā, viņš labprātīgi pacieta lietu, karstumu un aukstumu. Viņš pārtika no mērcētiem graudiem un ūdens, ko atnesa labi cilvēki. Runas par svēto Simeonu aizgāja līdz pat augstākajai baznīcas hierarhijai un imperatora galmam. Antiohijas patriarhs Domnins II (441-448) apmeklēja svēto un uz staba noturēja Dievišķo Liturģiju un pasniedza svētajam Svēto Vakarēdienu.

Tēvi, kas cīnījās tuksnesī, arī uzzināja par svēto Simeonu, kas izraudzījies tādu grūtu askētisma veidu. Vēloties pārbaudīt jauno askētu un uzzināt, vai Dievam ir patīkami viņa pārmērīgie varoņdarbi, viņi aizsūtīja pie svētā savus sūtņus, kuriem vajadzēja pavēlēt tēvu vārdā, svētajam Simeonam nokāpt no staba. Nepaklausības gadījumā, viņiem vajadzēja ar varu viņu novilkt zemē, bet ja viņš parādītu paklausību, tad viņiem uzticēja tēvu vārdā svētīt viņu uz varoņdarba turpināšanu. Svētais izrādīja pilnīgu paklausību un dziļu, kristīgu pazemību.

Svētajam Simeonam izdevās pārdzīvot daudzus kārdinājumus un viņš nepārprotami uzvarēja tos paļaujoties ne uz saviem vājajiem spēkiem, bet gan Pašu Kungu, kurš vienmēr nāca viņam palīgā. Svētais ieguva dāvanu dziedināt garīgas un miesīgas kaites un paredzēt nākotni.

Svētais Simeons pakāpeniski paaugstināja staba augstumu uz kura stāvēja. Viņa pēdējais stabs bija 40 olektis. Tam apkārt bija uzcelts dubults žogs, kas neļāva nekārtīgajiem ļaužu pūļiem pienākt pārāk tuvu svētajam un iztraucēt viņa koncentrēšanos lūgšanai. Šajā lietā svētais nepielaida nekādus izņēmumus, pat savai mātei, kurai pēc daudziem neveiksmīgiem meklējumiem, bija izdevies atrast savu pazudušo dēlu. Nesatiekoties ar dēlu, viņa tā arī nomira, piekļāvusies pie žoga, kas bija apkārt stabam. Tad svētais pieprasīja atnest zārku un dievbijīgi atvadījās no aizmigušās mātes un tad viņas mirusī seja iemirdzējās laimīgā smaidā.

Svētais Simeons pavadīja 80 gadus pastiprinātos mūka varoņdarbos, no kuriem 47 gadus viņš nostāvēja uz staba. Dievs dāvāja viņam tik neparastos apstākļos izpildīt īstenu apustulisku kalpošanu – daudzi pagāni pieņēma kristietību, būdami satriekti par tikumisko izturību un ķermeņa stiprumu, kuru Dievs dāvājis savam svētcīnītājam.

Jaunais imperators Markians (450-457) vienkārša cilvēka apģērbā, slepeni apmeklēja svēto un runāja ar viņu. Pēc svētā Simeona padoma, Markins sasauca Halhedonā IV Vispasaules Koncilu 451. gadā, kurš nosodīja monofizītisko[1] maldumācību.

Par svētā nāvi pirmais uzzināja viņa vistuvākais māceklis Antonijs. Uztraucies par to, ka viņa skolotājs 3 dienu laikā nav parādījies tautai, uzkāpa stabā un atrada skolotāja mirušo ķermeni, saliekušos lūgšanai (459. gadā). Svētā apbedīšanu veica Antiohijas patriarhs Martīrijs (456-468), pie lielas garīdzniecības un tautas pieplūduma. Viņu apglabāja netālu no staba. Uz viņa cīniņa vietas Antonijs uzcēla klosteri, kurā dziedāja īpašu slavinājumu svētajam Simeonam. Svētais dzīvoja vairāk nekā 100 gadus. Pareizticīgā Baznīca dievkalpojumā, kas veltīts svētajam Simeonam, viņu sauc par „debesu cilvēku, zemes eņģeli”.

[1] Monofizīti neatzina Kristus divas dabas –Dievišķo un Cilvēcisko. Viņi atzina tikai vienu – Dievišķo.