Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Apustulis Andrejs bija cēlies no Galilejas. Šī Svētās Zemes ziemeļu daļa izcēlās ar auglību un gleznainumu, bet iedzīvotāji – labestību un viesmīlību. Galilejieši labi sadzīvoja ar grieķiem, daudzajās zemēs, kur viņi apmetās, daudzi runāja grieķiski un viņiem pat bija grieķu vārdi. Vārds Andrejs ir grieķu vārds un tulkojumā nozīmē „vīrišķīgais, drosmīgais”.

Kad Jānis Kristītājs sāka sludināt Jordānas krastos, Andrejs kopā ar Jāni Cebadeja dēlu (kurš arī bija no viņa dzimtās pilsētas – Betsaidas) sāka sekot pravietim, cerot viņa mācībā atrast atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem. Daudzi sāka domāt, ka iespējams, ka Jānis Kristītājs ir gaidāmais Mesija, bet viņš paskaidroja ļaudīm, ka viņš nav Mesija, bet ir sūtīts tikai sagatavot viņam ceļu. Tajā laikā Jēzus Kristus atnāca pie Jāņa Kristītāja uz Jordānu kristīties, un tas pazinis Kungu, sacīja saviem mācekļiem: „Lūk Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus”. To izdzirdējis Andrejs ar Jāni sāka sekot Jēzum. Kungs, ieraudzījis viņus jautāja: „Ko jūs meklējat?” Viņi teica: „Rabi (Mācītājs), kur tu mājo?” – „Nāciet un redziet”, atbildēja Jēzus, un no tā laika viņi kļuva par Viņa mācekļiem. Tajā dienā apustulis Andrejs aizgāja pie sava brāļa Sīmaņa Pētera un viņam teica: „Mēs esam atraduši Mesiju (Svaidīto)”. Tā Pēteris pievienojās Kristus mācekļiem (Jņ. 1:39-42).

Bet apustuļi ne uzriez pilnīgi veltīja sevi apustuļu aicinājumam. No Evaņģēlijiem mēs zinām, ka brāļiem Andrejam un Sīmanim Pēterim un brāļiem Jānim un Jēkabam vajadzēja uz kādu laiku atgriezties pie savām ģimenēm un nodarboties ar pierasto darbu – zveju. Vairākus mēnešus vālāk Kungs gāja garām Galilejas ezeram un ieraudzījis viņu zvejojam, teica: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un laivas un no tās dienas kļuva par nešķiramiem Kristus sekotājiem (Mt. 4:19-20, Mk. 1:17).

Andrejs, kurš agrāk par citiem apustuļiem sāka sekot Kristum, saņēma pievārdu Pirmaicinātais. Viņš bija kopā ar Kristu visā Viņa kalpošanas periodā. Pēc Kunga Augšāmcelšanās apustulis Andrejs kopā ar citiem mācekļiem kļuva cienīgs satikties ar Viņu un bija klāt Eļļas kalnā, kad Kungs, visus svētījis, pacēlās Debesīs.

Pēc Svētā Gara nonākšanas apustuļi lozēja, uz kuru zemi kuram jāiet, lai sludinātu Evaņģēliju. Svētajam Andrejam krita tās zemes, kas atradās gar Melnās jūras piekrasti, Balkānu pussalas ziemeļu daļa un Skufija, t.i. zeme, uz kuras vēlāk izveidojās Krievija. Viņš devās uz Mazāziju, Trāķiju, Maķedoniju, aizgāja līdz Dunajai, izstaigāja Melnās jūras piekrasti, Krimu. Saskaņā ar mantojumu, apustulis Andrejs sludināja Tavričesas pussalā, tad pa Dņepru devās uz ziemeļiem un aizgāja līdz vietai, kur vēlāk izveidojās Kijeva. „Ticiet man, - teica apustulis saviem mācekļiem, - šajos kalnos atspīdēs Dieva svētība: liela pilsēta šeit būs, Kungs apgaismos šo zemi ar svēto kristību izveidos šeit daudz baznīcu”. Tad apustulis Andrejs svētīja Kijevas kalnus un pacēla uz viena no tiem krustu, priekšsludinot ticības pieņemšanu nākamajiem Krievijas iedzīvotājiem. Tālāk pa Dņepru viņš devās līdz slāvu apdzīvotajām zemēm, kur vēlāk tika dibināta Novgoroda. No šejienes apustulis caur barbaru zemēm devās sludināt uz Romu, un atkal atgriezās Trāķijā, kur nelielajā ciematā Bizancē (vēlākajā Konstantinopolē), dibināja baznīcu.

Savā ceļā apustulis pārcieta daudzas bēdas un mocības no pagāniem: viņu padzina no pilsētām, piekāva. Sinopā viņu nomētāja ar akmeņiem, bet viņš palika neskarts. Pēc apustuļa Andreja lūgšanām Dievs darīja daudzus brīnumus. Pateicoties apustuļa pūlēm radās daudzas baznīcas, kurām viņš iesvētīja bīskapus un svētkalpotājus. Pēc atgriešanās Grieķijā pēdējā pilsētā, kurā apustulis Andrejs apmetās bija Patros (Patras) pilsētā, kas atradās pie Korintas līča. Šeit uzliekot rokas viņš daudzus ļaudis dziedināja no slimībām, tajā skaitā arī smagi slimo augstdzimušo pilsētnieku Sisiju, augstdzimušo Maksimillu (Patras valdnieka sievu), kura ar visu sirdi sāka ticēt Kristum un kļuva apustuļa mācekle, un viņas brāli Stratokliju. Tā kā gandrīz visi Patras iedzīvotāji sāka ticēt Kristum pilsētā palika pavisam maz pagānu, starp tiem arī vietējais valdnieks Egeats, kas iedegās naidā pret apustuli Andreju un piesprieda viņam piesišanu krustā. Apustulis, nebaidoties no sprieduma, iedvesmas pilnā runā atklāja sanākušajiem Kunga krusta ciešanu garīgo spēku un nozīmi.

Valdnieks Egeats nenoticēja apustuļa runai, nosaucot viņa mācību par neprātu. Tad viņš pavēlēja piesist apustuli krustā tā, lai viņš cietu pēc iespējas ilgāk. Svēto Andreju piesēja pie krusta, kas līdzīgs X burtam, nesitot naglas viņa rokās un kājās, lai neizraisītu ātru nāvi. Eagata netaisnīgais spriedums izraisīja tautā sašutumu, bet tomēr spriedums palika spēkā.

Divas dienas viņš karājās pie krusta un mācīja apkārt krustam sapulcējušos pilsētniekus. Ļaudis, kas viņu klausījās, ar visu dvēseli juta viņam līdzi ciešanās un pieprasīja noņemt viņu no krusta. Nobijies no dumpja Egeats pavēlēja pārtraukt soda izpildi. Bet svētais apustulis sāka lūgt Kungu, lai Kungs dara viņu cienīgu krusta nāvei. Lai kā arī centās kareivji noņemt apustuli Andreju no krusta, rokas viņiem neklausīja. Pirms viņa dvēsele šķīrās no miesas, debesu gaisma apspīdēja Andreja krustu, un tai mirdzot apustulis aizgāja Dieva mūžīgajā Valstībā. Apustulis Andrejs Pirmaicinātais mocekļa nāvē mira 62. gadā pēc Kristus Dzimšanas. Maksimilla, valdnieka sieva, noņēma no krusta apustuļa Andreja miesu un ar godu to apglabāja.

Vairākus gadsimtus vēlāk, imperatora Konstantīna Lielā valdīšanas laikā, svētā Andreja mirstīgās atliekas tika svinīgi pārnestas uz Konstantinopoli un novietotas Svēto Apustuļu baznīcā blakus svētā evaņģēlista Lūkas un Pāvila mācekļa apustuļa Timoteja mirstīgajām atliekām.

Krievijas Baznīca, pārņēmusi ticību no Bizantijas, kuras bīskapi amatu manto no apustuļa Andreja, arī uzskata sevi par viņa mantinieci/darba turpinātāju. Tādēļ svētā Apustuļa Andreja Pirmaicinātā piemiņa tiek ļoti cienīta Krievijā. Imperators Pēteris I apustuļa Andreja vārdā dibināja/ieviesa pirmo un augstāko ordeni, kuru piešķīra kā goda zīmi valsts augstmaņiem. No Pētera I laikiem Krievijas flote lieto Andreja karogu, kur uz balta fona ir zils krusts X formā.