
Sākumlapa
Ziņas
Raksti
Intervijas
Kalendārs
Svēto dzīves
Par Pareizticību
Lūgšanas
Bibliotēka
Katahētika
Ikonogrāfija
Dievnami
Svētvietas
Vārdnīca
Norādes
Kontakti un info
|
Kristus
Piedzimšanas Katedrāle |

Brīvības 23.
Nepilnus 150 gadus pēc
Rīgas pirmās Pētera un Pāvila katedrāles iesvētīšanas bija nobriedusi
vajadzība pēc plašākām telpām un XIX g.s. 70. gados ar Rīgas un Jelgavas
bīskapa Benjamina (Kareļina) svētību sākās ziedojumu vākšana jauna dievnama
celtniecībai.
Lūgumu par pienācīgas katedrāles
celšanu Rīgā Krievijas iekšlietu ministram nosūtīja arī ģenerālgubernātors
kņazs Bagrations. Šim lūgumam “pievienojās” arī pati daba, kad
1873. gada 1. septembrī Rīgu skāra neganta
vētra un zibens trāpīja Pētera - Pāvila katedrālē. Nogruva zvanu torņa
karnīze, daudzviet izkusa apzeltījums un uguns iznīcināja gleznojumus. Daļa
logu palika bez stikliem un jau tā šaurā un pieticīgā katedrāle nu prasīja
nopietnu remontu. Tāpēc ar Aleksandra II rīkojumu 1874. gada 17. aprīlī
Rīgas eparhijai tika atvēlēti 900 000 rbļ. Ar šo laiku izcilākie Rīgas
arhitekti Jānis Fridrihs Baumanis, G.Šēls un R.Pflūgs jau beidz darbus pie saviem
nākamās katedrāles projektiem. Pēc kompetentu ekspertu vērtējuma 1875. gada
decembrī uz akadēmiķa Pflūga projekta parādās Aleksandra II rezolūcija:
“sākt celtniecību”. Arī būvuzņēmējiem tika rīkots konkurss, kurā uzvarēja
Viļņas guberņas arhitekts akademiķis Čagins. Celtniecības sākumu 1876. gada
3. julijā svētīja Rīgas un Jelgavas bīskaps Serafims (Protopopovs) pašrocīgi
iemūrēdams pirmo akmeni celtnes pamatos.
XIX g.s. 80. gadu sākumā, kad
celtniecība jau gāja uz beigām, Aleksandrs III dāvināja dievnamam 12 zvanus.
Lielākais Aleksandra Ņevska vārdā nosauktais svēra 800 pudus jeb
12,8 tonnas. Zvanus Maskavas tirgoņa Finlandska
rūpnīcā bija lējis labākais tā laika meistars Ksenofonts Verjovkins un tie
visi bija lieliski mākslas darbi. Tāda zvanu ansambļa izvietošanai bija
vajadzīgs īpašs arhitektonisks risinājums. Akadēmiķis Pflūgs savu projektu
veiksmīgi papildināja ar zvanu torni virs galvenās ieiejas, piešķirdams
katedrālei vēl lielāku telpiskumu. Astoņus gadus pēc celtniecības sākuma
1884. gada 24. aprīlī dievnams tika nodots garīgajam resoram, un sestdienā
1884. gada 27. oktobrī rīdzinieki pirmo reizi dzirdēja visu 12 zvanu
samtainās balsis.
Drīz jaunā katedrāle kļuva par vispāratzītu Rīgas un visas Latvijas garīgo
centru. Citu ievērojamo garīdznieku vidū 1894. gada septembrī te kalpot
Dievišķo Liturģiju ieradās arī svētais Kronštates Jānis. Par pirmo
katedrāles pārzini iecēla virspriesteri V.Kņazevu.
Viņš
bija Bībeles vēstures, kanonisko tiesību un Baznīcas ararheoloģijas
profesors un ar savu erudīciju viecināja rīdzinieku tūvošanos kultūras
vēsturs tradīcijām. XX g.s. sākumā par katedrāles pārzini kalpoja Rīgas
Garīga semināra pasniedzējs virspriesteris V.Pliss un izcilas personas
garantēja katedrāles izcilu prestīžu, arī tāpēc, protams, ka kalpošana
notika 4 valodās: baznīcslāvu, latviešu, igauņu, vācu valodās. Laikabiedri
liecināja, ka ikviens katedrāles apmeklējums nesis dvēseles mierinājumu un
priecīgu garīgu pacēlumu. To veicināja dievnama vispārēja harmonija. Vienots
maksliniecisks risinājums bija ikonostasa un klirosu kokgriezumiem un
zeltītiem cinka lējumiem. Īpaša mākslinieciska vērtība bija centrālā altāra
smalki veidotiem, zeltītiem Ķeniņa vārtiem. Arī dievkalpošanas trauki un
cits baznīcas aprīkojums bija gatavots vienotā stilā no 84. proves sudraba
Maskavas fabrikanta Hļebņikova darbnīcās. Vairākus gadus strādāja
Pēterburgas tirgoņa Ževeržejeva darbnīcu labākie zelta šuvēji gatavodami
svētkalpošanas tērpus. Patiesi nenovērtējams dārgums bija katedrāles ikonu
kolekcija. Tās tika gleznotas uz zeltīta metāla, koka, vai auduma no
labākajiem seno laiku paraugiem pēc celtniecības komisijas īpaša pasūtījuma.
Senākās ikonas kopš eparhijas dibināšanas glabājās Pētera - Pāvila katedrālē
un jaunās katedrāles iesvētīšanas dienā tika atnestas ar krusta gājienu.
Katedrālē bija V.Vereščagina ikonas «Kristus Piedzimšana», «Vissvētās
Dievadzemdētājas Piedzimšana», un «Svētais Aleksandrs Ņevskis».
V.Vereščagina otai piederēja arī visas ikonostasa pirmās rindas ikonas; otro
un trešo rindu gleznoja Vasiļjevs. Ikonas dāvināja gan rīdzinieki, gan
maskavieši, gan pēterburdzieši. Katedrāles vērtību aprakstos minēti 850
prieksmeti ar sakrālu, vēsturisku, kulturālu un materiālu vērtību: gleznas,
grāmatas, tērpi, paklāji - galvenokārt rīdzinieku ziedojumi. Kopsummā
celtniecībai bija iztērēts ½ milj. rbļ., telpu iekārtošana izmaksāja vēl 140
000 rbļ., pie kam sudrabs bija 1000 reizes lētāks nekā tagad, bet 1 kg
maizes maksāja 5 kapeikas. Traģisku pavērsienu Dievnama liktenī atnesa karš.
1918. gadā pašvaldība katedrāli slēdza. Kad arhibīskaps Janis Pommers
ieradās Rigā, viņš katedrāli atrada katastrofālā stāvoklī: logi izsisti,
zvanu nav, svētumi apgānīti, ikonostasi salauzti, pazudis viss, kam bijusi
jebkāda vērtība. Atjaunošanas darbu arhibīskaps Jānis Pommers sāka ar to, ka
apmetās dzīvot katedrāles pagrabā, lai novērstu turpmāku laupīšanu un
postīšanu, apsildīšanai uzmūrēja krāsni un sāka restaurēšanu. Sākumā katram
dievkalpojumam bija vajadzīga valdības atļauja un tikai ar 1922. gada
Ziemassvētkiem sākās regulāra kalpošana baznīcslāvu un latviešu valodā.
Trīsdesmito gadu vidū Dievnams atkal bija kārtībā un kļuva par Rīgas garīgo
centru. Otrais pasaules karš nāca ar jaunām problēmām, tomēr pēc kara
turpinājās ierastā garīgā dzīze un katedrāle balstīja kara šausmas
pārdzīvojušos rīdziniekus. Diemžēl to, ko nespēja kari un revolūcija, to
paveica 60. gadi. Ar 1963. g. 5. oktobra MP
lēmumu katedrāle tika slēgta un šoreiz pāri palika tikai sienas, bet arī tās
tika bojātas ar starpstāvu pārsegumiem un «Zinību biedrība» uz 30 gadiem
dievnamu pārvērta par savu ienākumu avotu.
Tikai 1991. gada jūlijā
sākās jauns atdzimšanas laiks. Piecus gadus turpinājās piesardzīga iebūvēto
konstrukciju demontāža, lai nesabojātu katedrāles sienas. Īpaši grūti nācās
atjaunot centrālo kupolu.
Garīgo atjaunotni iezīmēja
1992. gada 6. janvāris, kad Viņa Visaugstisvētība Visaugstisvētītais
Valdnieks Aleksandrs pirmoreiz kalpoja Kristus Piedzimšanas katedrālē. Ar
šo dienu atsākās regulāri dievkalpojumi, un diendienā turpinājās arī celtnes
atjaunošanas darbi. Ik solis prasīja milzu pūles, tomēr pēc 10 gadiem ir
uzgleznoti krāšņi sienu gleznojumi, uzlikts jauns jumts, apzeltīts krusts,
ieklāta jauna grīda, izgatavotas jaunas durvis un vēl daudz kas cits ir
darāms.
Maskavas labdaru Vladimira
Mališkova un Igora Mališkova ģimenes ziedoja brīnišķu ikonostasu.
Bet galvenais - Kristus
Piedzimšanas katedrāle atkal ir atguvusi pienācīgu vietu Rīgas un visas
Latvijas garīgajā dzīve.
Teksts no www.orthodox.lv
|