Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Brīvības 23.

Nepilnus 150 gadus pēc Rīgas pirmās Pētera un Pāvila katedrāles iesvētīšanas bija nobriedusi vajadzība pēc plašākām telpām un XIX g.s. 70. gados ar Rīgas un Jelgavas bīskapa Benjamina (Kareļina) svētību sākās ziedojumu vākšana jauna dievnama celtniecībai.

Lūgumu par pienācīgas katedrāles celšanu Rīgā Krievijas iekšlietu ministram nosūtīja arī ģenerālgubernātors kņazs Bagrations. Šim lūgumam “pievienojās” arī pati daba, kad 1873. gada 1. septembrī Rīgu skāra neganta vētra un zibens trāpīja Pētera - Pāvila katedrālē. Nogruva zvanu torņa karnīze, daudzviet izkusa apzeltījums un uguns iznīcināja gleznojumus. Daļa logu palika bez stikliem un jau tā šaurā un pieticīgā katedrāle nu prasīja nopietnu remontu. Tāpēc ar Aleksandra II rīkojumu 1874. gada 17. aprīlī Rīgas eparhijai tika atvēlēti 900 000 rbļ. Ar šo laiku izcilākie Rīgas arhitekti Jānis Fridrihs Baumanis, G.Šēls un R.Pflūgs jau beidz darbus pie saviem nākamās katedrāles projektiem. Pēc kompetentu ekspertu vērtējuma 1875. gada decembrī uz akadēmiķa Pflūga projekta parādās Aleksandra II rezolūcija: “sākt celtniecību”. Arī būvuzņēmējiem tika rīkots konkurss, kurā uzvarēja Viļņas guberņas arhitekts akademiķis Čagins. Celtniecības sākumu 1876. gada 3. julijā svētīja Rīgas un Jelgavas bīskaps Serafims (Protopopovs) pašrocīgi iemūrēdams pirmo akmeni celtnes pamatos.

XIX g.s. 80. gadu sākumā, kad celtniecība jau gāja uz beigām, Aleksandrs III dāvināja dievnamam 12 zvanus. Lielākais Aleksandra Ņevska vārdā nosauktais svēra 800 pudus jeb 12,8 tonnas. Zvanus Maskavas tirgoņa Finlandska rūpnīcā bija lējis labākais tā laika meistars Ksenofonts Verjovkins un tie visi bija lieliski mākslas darbi. Tāda zvanu ansambļa izvietošanai bija vajadzīgs īpašs arhitektonisks risinājums. Akadēmiķis Pflūgs savu projektu veiksmīgi papildināja ar zvanu torni virs galvenās ieiejas, piešķirdams katedrālei vēl lielāku telpiskumu. Astoņus gadus pēc celtniecības sākuma 1884. gada 24. aprīlī dievnams tika nodots garīgajam resoram, un sestdienā 1884. gada 27. oktobrī rīdzinieki pirmo reizi dzirdēja visu 12 zvanu samtainās balsis.

Drīz jaunā katedrāle kļuva par vispāratzītu Rīgas un visas Latvijas garīgo centru. Citu ievērojamo garīdznieku vidū 1894. gada septembrī te kalpot Dievišķo Liturģiju ieradās arī svētais Kronštates Jānis. Par pirmo katedrāles pārzini iecēla virspriesteri V.Kņazevu. Viņš bija Bībeles vēstures, kanonisko tiesību un Baznīcas ararheoloģijas profesors un ar savu erudīciju viecināja rīdzinieku tūvošanos kultūras vēsturs tradīcijām. XX g.s. sākumā par katedrāles pārzini kalpoja Rīgas Garīga semināra pasniedzējs virspriesteris V.Pliss un izcilas personas garantēja katedrāles izcilu prestīžu, arī tāpēc, protams, ka kalpošana notika 4 valodās: baznīcslāvu, latviešu, igauņu, vācu valodās. Laikabiedri liecināja, ka ikviens katedrāles apmeklējums nesis dvēseles mierinājumu un priecīgu garīgu pacēlumu. To veicināja dievnama vispārēja harmonija. Vienots maksliniecisks risinājums bija ikonostasa un klirosu kokgriezumiem un zeltītiem cinka lējumiem. Īpaša mākslinieciska vērtība bija centrālā altāra smalki veidotiem, zeltītiem Ķeniņa vārtiem. Arī dievkalpošanas trauki un cits baznīcas aprīkojums bija gatavots vienotā stilā no 84. proves sudraba Maskavas fabrikanta Hļebņikova darbnīcās. Vairākus gadus strādāja Pēterburgas tirgoņa Ževeržejeva darbnīcu labākie zelta šuvēji gatavodami svētkalpošanas tērpus. Patiesi nenovērtējams dārgums bija katedrāles ikonu kolekcija. Tās tika gleznotas uz zeltīta metāla, koka, vai auduma no labākajiem seno laiku paraugiem pēc celtniecības komisijas īpaša pasūtījuma. Senākās ikonas kopš eparhijas dibināšanas glabājās Pētera - Pāvila katedrālē un jaunās katedrāles iesvētīšanas dienā tika atnestas ar krusta gājienu. Katedrālē bija V.Vereščagina ikonas «Kristus Piedzimšana», «Vissvētās Dievadzemdētājas Piedzimšana», un «Svētais Aleksandrs Ņevskis». V.Vereščagina otai piederēja arī visas ikonostasa pirmās rindas ikonas; otro un trešo rindu gleznoja Vasiļjevs. Ikonas dāvināja gan rīdzinieki, gan maskavieši, gan pēterburdzieši. Katedrāles vērtību aprakstos minēti 850 prieksmeti ar sakrālu, vēsturisku, kulturālu un materiālu vērtību: gleznas, grāmatas, tērpi, paklāji - galvenokārt rīdzinieku ziedojumi. Kopsummā celtniecībai bija iztērēts ½ milj. rbļ., telpu iekārtošana izmaksāja vēl 140 000 rbļ., pie kam sudrabs bija 1000 reizes lētāks nekā tagad, bet 1 kg maizes maksāja 5 kapeikas. Traģisku pavērsienu Dievnama liktenī atnesa karš. 1918. gadā pašvaldība katedrāli slēdza. Kad arhibīskaps Janis Pommers ieradās Rigā, viņš katedrāli atrada katastrofālā stāvoklī: logi izsisti, zvanu nav, svētumi apgānīti, ikonostasi salauzti, pazudis viss, kam bijusi jebkāda vērtība. Atjaunošanas darbu arhibīskaps Jānis Pommers sāka ar to, ka apmetās dzīvot katedrāles pagrabā, lai novērstu turpmāku laupīšanu un postīšanu, apsildīšanai uzmūrēja krāsni un sāka restaurēšanu. Sākumā katram dievkalpojumam bija vajadzīga valdības atļauja un tikai ar 1922. gada Ziemassvētkiem sākās regulāra kalpošana baznīcslāvu un latviešu valodā. Trīsdesmito gadu vidū Dievnams atkal bija kārtībā un kļuva par Rīgas garīgo centru. Otrais pasaules karš nāca ar jaunām problēmām, tomēr pēc kara turpinājās ierastā garīgā dzīze un katedrāle balstīja kara šausmas pārdzīvojušos rīdziniekus. Diemžēl to, ko nespēja kari un revolūcija, to paveica 60. gadi. Ar 1963. g. 5. oktobra MP lēmumu katedrāle tika slēgta un šoreiz pāri palika tikai sienas, bet arī tās tika bojātas ar starpstāvu pārsegumiem un «Zinību biedrība» uz 30 gadiem dievnamu pārvērta par savu ienākumu avotu.

Tikai 1991. gada jūlijā sākās jauns atdzimšanas laiks. Piecus gadus turpinājās piesardzīga iebūvēto konstrukciju demontāža, lai nesabojātu katedrāles sienas. Īpaši grūti nācās atjaunot centrālo kupolu.

Garīgo atjaunotni iezīmēja 1992. gada 6. janvāris, kad Viņa Visaugstisvētība Visaugstisvētītais Valdnieks Aleksandrs pirmoreiz  kalpoja Kristus Piedzimšanas katedrālē. Ar šo dienu atsākās regulāri dievkalpojumi, un diendienā turpinājās arī celtnes atjaunošanas darbi. Ik solis prasīja milzu pūles, tomēr pēc 10 gadiem ir uzgleznoti krāšņi sienu gleznojumi, uzlikts jauns jumts, apzeltīts krusts, ieklāta jauna grīda, izgatavotas jaunas durvis un vēl daudz kas cits ir darāms.

Maskavas labdaru Vladimira Mališkova un Igora Mališkova ģimenes ziedoja brīnišķu ikonostasu.

Bet galvenais - Kristus Piedzimšanas katedrāle atkal ir atguvusi pienācīgu vietu Rīgas un visas Latvijas garīgajā dzīve.

Teksts no www.orthodox.lv