Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
9./
Līkijas pilsētā Mirrā, kur 4. gs. par arhibīskapu kalpoja visu cienītais Nikolajs Brīnumdarītājs, pēc svētnieka nāves šķirsts ar viņa mirstīgajām atliekām atradās pilsētas katedrālē. Būdams cilvēku labdaris savas dzīves laikā, svētītājs Nikolajs turpināja ticīgajiem palīdzēt arī pēc savas nāves - viņa mirstīgā atliekas sāka un vēl šodien turpina izdalīt smaržīgās mirres, kuras apveltītas ar brīnumdarošām spējām. Pie viņa šķirsta notikuši neskaitāmi brīnumi un dziedināšanas. Par to visizteiksmīgāk liecina svētā Krētas Andreja vārdi: „Ar saviem darbiem un tikumīgo dzīvi svētītājs Nikolajs spīdēja Mirrās, kā rīta zvaigzne starp mākoņiem, kā skaistais mēness savā pilnbriedā. Kristus Baznīcai viņš bija spoži spīdoša saule, kas To rotā, kā lilija pie avota, bija Viņai smaržojošas mirres!” Pagāja vairāk nekā septiņsimt gadu, kad grieķus piemeklēja smagi pārbaudījumi: turki izpostīja pilsētas un ciemus, nonāvēja to iedzīvotājus, zaimoja dievnamus, svētās relikvijas, ikonas un baznīcas grāmatas. Arī Mirras pilsētu un visa Līkijas zeme palika gandrīz kā kails tuksnesis. Par svētumu zaimošanu bija sašutuši gan austrumu, gan rietumu kristieši, īpaši Itālijā, kur dzīvoja daudz grieķu. Tā 1087. gadā svētītājs Nikolajs parādījās sapnī kādam pilsētas Bari (Dienviditālijā pie Adrijas jūras) priesterim un vēlēja viņa pīšļus pārnest uz šo pilsētu. Kad priesteris to pavēstīja savas pilsētas garīdzniecībai, presbiteri un dižciltīgie ļaudis priecīgi nolēma posties ceļā. Viņi aprīkoja šim mērķi trīs kuģus un pa apkārtceļu, caur Ēģipti un Palestīnu, piestājot ostās un tirgojoties, kā parasti tirgoņi, brauca uz Līkijas zemi. Šī piesardzība bija vajadzīga, lai novērstu venēciešu uzmanību, kuri, uzzinot par Bari iedzīvotāju gatavošanos, gribēja viņus apsteigt un atvest svētītāja pīšļus uz savu pilsētu. Barieši ieradās Mirrās un pie baznīcas, kur atradās svētītāja Nikolaja svētās relikvijas, sastapa vien četrus mūkus kā sargus. Atbraucēji ienāca dievnamā, paklanījās svētajam altārim un lūdza parādīt svētnieka kapavietu, atklājot arī viņiem savus mērķus. Lai ātrāk saņemtu tam atļauju, barieši mūkiem piedāvāja izpirkuma maksu - trīssimts zelta monētas. Mūki atteicās pieņemt naudu un mēģināja atrunāt atbraucējus īstenot savu nodomu. Kad mūki mēģināja aizbēgt uz pilsētu, lai iedzīvotājiem pavēstītu par bariešu mērķiem, viņi tika sasieti. Barieši piespieda vienu kapeņu sargu parādīt, kur atdusas lielā svētnieka pīšļi. Sargs brīdināja, ka jau vairākkārtīgi ir mēģināts aizvest sv. Nikolaja Brīnumdarītāja svētās relikvijas, taču tas nevienam nav izdevies, vienīgi nesen svētnieks esot devis ziņu, ka var atstāt Mirras pilsētu. Sv. Nikolajs parādījies sapnī trim cilvēkiem un pavēlējis ziņot Mirras iedzīvotājiem, kuri aiz bailēm no turkiem aizbēguši kalnos, - vai nu viņi atgriezīsies sargāt pilsētu, vai nu svētnieks pametīs šo pilsētu. Acīmredzot viņa vārdi sākuši piepildīties. Baltā marmora kapene, kas bija brīnumaini saglabājusies, tika atvērta. Atklājās, ka šķirsts līdz malām bija piepildīts ar smaržīgām mirrēm, kurās atradās svētītāja Nikolaja mirstīgās atliekas. Svētīgo mirru smarža izplatījās tik spēcīgi, ka bija sajūtama pat 3 jūdžu attālumā. Jūras krastā to sajuta arī uz kuģiem palikušie barieši un uztvēra kā zīmi, ka svētnieks atbalsta viņu nodomu. Pēc tam baznīcā drosmīgākais no bariešiem Matejs ar rokām no šķirsta izcēla sv. Nikolaja mirstīgās atliekas, kas peldēja smaržīgajās mirrēs, padeva tās presbiteram, kurš svētās relikvijas rūpīgi ietina līdzpaņemtās jaunās drēbēs. Barieši gribēja dievnamā paņemt arī senu brīnumdarošo sv. Nikolaja ikonu, taču tas neizdevās, jo svētnieks nevēlējās pavisam atstāt Līkijas zemes. Priecīgie barieši ar svētajām relikvijām atgriezās pie saviem kuģiem, lai dotos atceļā. Pie krasta vēl pieskrēja Mirras iedzīvotāji, kuri bija uzzinājuši par notiekošo, viņi raudāja un lūdzās, lai atdod kaut daļu no svētajām relikvijām. Barieši iedzīvotājus mierināja, ka viņiem taču palicis svētnieka šķirsts, pilns ar smaržīgajām mirrēm, kā arī brīnumdarošā ikona.
Pēc divdesmit
dienu ilga ceļa
Pēc diviem gadiem tika uzcelta un iesvētīta jaunās Svētā Nikolaja baznīcas apakšējā daļa (kripta), kas tika celta īpaši viņa svēto pīšļu glabāšanai. Iesvētīt jauno baznīcu un ar savām svētīgām rokām ievietot svētās relikvijas jaunā šķirstā tika lūgts Romas pāvests Urbāns II, ko viņš ar prieku arī darīja 1089. gada 1. oktobrī. Baznīcas augšstāvs (bazilika) tika uzcelta krietni vēlāk – 1197. gadā. Nedaudz vēlāk svētītājs Nikolajs parādījās sapņos kādam svētbijīgam mūkam, sakot, lai viņa mirstīgās atliekas novieto zem altārgalda. Tur tās atrodas arī tagad. Svētā pīšļus sedz marmora šķirsta vāks ar atveri, pa kuru ielaiž diegā iekarinātu sūklīti. Pēc tam sūklīti izspiež virs īpaša sudraba trauka, no kurienes visi klātesošie var to sev uzziest uz pieres un slimajām ķermeņa daļām. Lai arī cik ticīgo ļaužu nāktu, dziedinošo mirru pilienu pietiek visiem.
Dievkalpojumu
kārtu Nikolajam Brīnumdarītājam, kuru kalpot svētītāja pīšļu pārnešanas
dienā no Mirras Līkijā uz Bari pilsētu, 1097. gadā sastādīja Krievijas
Pečoru klostera mūks Gregors un metropolīts Ēfraims. Svētā pareizticīgā
Baznīca godina svētītāja Nikolaja piemiņu ne vien 9./
Justīne Volkova “Vinogradnaja loza”, 2005, Nr.5
|
Barieši
devās ceļā, pateicoties labam ceļavējam, taču nākamajā dienā viņi izbrīnījās
– vējš bija iegriezies no ziemeļiem un pagriezis kuģi Pataramas pilsētas
(sv. Nikolaja dzimtenes) virzienā. Visi izbijās un sāka spriest, vai viņi
tiešām ved svētnieka mirstīgās atliekas, citi domāja, ka ar savu pārdrošo
rīcību sadusmojuši sv. Nikolaju, bet visbeidzot ceļiniekiem ienāca prātā,
vai tikai kāds no viņiem nav paņēmis sev kādu daļu no svētnieka pīšļiem.
Katram jūrasbraucējam bija jāzvēr pie Evaņģēlija, un tā tiešām pieci cilvēki
atzinās šādā pārkāpumā. Barieši saprata, ka uz savu pilsētu viņiem jāatved
visas svētās relikvijas vienkopus. Tad jūra nomierinājās, un kuģi devās
tālāk.