Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
1940. gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Latvijas okupācija nozīmēja to, ka arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dienas ir skaitītas. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte un Pareizticīgās teoloģijas nodaļa tika slēgtas, ticības mācība skolās aizliegta un visi Baznīcas preses izdevumi likvidēti, Baznīcas īpašumi rekvizēti. 1941. gada 24. februārī Maskavas patriarhāts no Latvijas un Igaunijas baznīcām bija izveidojis speciālu eksarhātu, par tā eksarhu ieceļot arhibīskapu Sergeju, līdzšinējo Viļņas metropolītu. Līdz ar to visu triju Baltijas valstu Baznīcu vadītāji bija pakļauti jaunajam eksarham Sergejam, kas pārņēma arī agrākās Latvijas Baznīcas administrāciju. Kad 1942. gada 30. jūlijā pēc smagas slimības uzliesmojuma mira bīskaps Aleksandrs Vītols, eksarham Sergejam vajadzēja domāt par jauna bīskapa iesvētīšanu Latvijas eparhijai. Viņš izsauca priesteri Jāni Garklāvu uz Rīgu un piedāvāja viņam kļūt par bīskapu. Šim priekšlikumam priesteris Jānis piekrita nelabprāt, jo, pēc viņa domām, šādam amatam bija daudz atbilstošāki un cienījamāki pretendenti, piemēram, virspriesteris Jānis Jansons, kurš reiz jau bija kandidējis par bīskapu pēc arhibīskapa Jāņa Pommera traģiskās nāves, un daudzi citi. Arī pēc kalpošanas stāža viņš bija jaunākais starp iespējamajiem pretendentiem. Taču metropolītam bija savi apsvērumi. Pats būdams rīcības cilvēks, misionārs, viņš meklēja jaunu, enerģisku cilvēku, pēc savas būtības un gara arī misionāru, kas spēj īsā laikā izdarīt Baznīcas labā to, ko citi nespētu. Tieši tādu viņš vēlējās Latvijai. Arī pašam metropolītam bija vajadzīgs uzticams palīgs. Tādu viņš saskatīja Jānī Garklāvā. Paļaudamies Dieva providencei, priesteris Jānis paklausīja aicinājumam. Viņš tika nosūtīts uz Viļņas Svētā Gara klosteri, lai tur gatavotos pieņemt mūka kārtu, kā tas pieņemts Pareizticīgo Baznīcā, kur par bīskapu var kļūt tikai mūks – cilvēks, pilnībā svētījies Dievam, bez piesaistēm pasaulē. Pavisam drīz viņu arī iesvētīja mūka kārtā. 1943. gada 28. februārī Rīgas katedrālē kopā ar Jelgavas bīskapu Jēkabu Karpu un Lietuvas bīskapu Daniēlu eksarhs Sergejs iesvētīja Jāni Garklāvu par Rīgas bīskapu. No šī brīža Latvijas bīskapijai atkal bija savs Virsgans. 1944. gada 29. aprīlī eksarhs un metropolīts Sergejs tika nogalināts. Tas notika brīdī, kad eksarhs Sergejs brauca no Viļņas uz Rīgu, lai apglabātu savu draugu – krievu emigrantu Smirnovu. Netālu no Kauņas viņa automašīnai uzbruka “vācu uniformās tērpti padomju partizāni”, tā par notikušo ziņoja vācieši. Kopā ar bīskapu nogalināja arī viņa šoferi, agrāko Maskavas Lielā teātra basu Redikuļcevu un viņa sievu. Slepkavība bija organizēta profesionāli, nebija neviena liecinieka, nošāva pat kādu jaunu meiteni, kas varēja būt kaut ko redzējusi. Paša Sergeja ķermenī tika atrastas 18 lodes, kas vienam cilvēkam ir tā kā stipri par daudz. Skaidrs ir viens – eksarhs nekādā gadījumā nedrīkstēja izdzīvot. Viņam bija tikai 47 gadu. Pēdējā dievkalpojumā metropolītam Sergejam līdzkalpoja arī bīskaps Jānis Garklāvs. Nākamajā dienā bīskapam Jānim bija paredzēts braukt kopā ar eksarhu, bet Dieva providence visu izkārtoja savādāk. Žurnāls “Dzīvības vārds” ievietoja savās slejās eksarha Sergeja pēdējā dievkalpojuma aprakstu, kurā jaušams tas, ka Virsgans nojauta savas stundas tuvošanos: “Šā gada aprīļa beigās Augstisvētītais Rīgas bīskaps Jānis izbrauca uz Viļņu, lai tur piedalītos Viļņas mocekļu Antonija, Jāņa un Jevstafija godināšanas svinībās 26. un 27. aprīlī. Svinībās ņēma dalību arī Augstisvētītais Eksarhs metropolīts Sergejs un Kauņas bīskaps Daniēls. No Rīgas garīdzniekiem piedalījās protopresbiters J. Jansona tēvs. Svinības sākās ar visas nakts dievkalpojumu 26. aprīlī Viļņas Sv. Gara klostera baznīcā, piedaloties lielam garīdznieku skaitam, kuru vidū bija redzami arī Viļņas garīgā semināra abiturienti. Skaisti dziedāja Metropolīta koris, bet labu iespaidu atstāja arī klostera brāļu koris, atskaņojot vairākas senlaiku klostera melodijas. Baznīca bija dievlūdzēju pārpildīta. Visi vienojās svinīgās lūgšanās. Eksarhs svētsvinīgi vadīja dievkalpojumu. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka šeit, dievnamā, Dieva vaiga priekšā viņš izjūt mieru un klusumu, ka ikdienas rūpes par Baznīcas vienības saglabāšanu un Baznīcas dzīves vadīšanu šeit atrod savu atrisinājumu paļāvībā uz Dieva gādību. “Dievs, noskaties no debesīm un uzlūko un žēlsirdīgi piemeklē šo vīna dārzu un stiprini to, ko Tava labā roka ir iestādījusi." Ar šiem lūgšanas vārdiem lūdzās Eksarhs grieķu, latviešu un baznīcslāvu valodās liturģijas laikā. “Dievs, Tavā rokā es nododu šo vīna dārzu. Uzturi to vienībā. Manas stundas ir skaitītas. Nodevēji ir klāt.” Tā klusībā lūdzās Eksarhs, jo manīja, ka viņam seko. Viņš zināja, ka cilvēku ļaunums necieš pašaizliedzīgu darbošanos Baznīcas labā. Pēdējos pāris desmit gados ir galināts liels skaits garīdznieku, sevišķi bīskapu. Pirms 10 gadiem nogalināts visas Latvijas Arhibīskaps Jānis Pommers, pirms neilga laika Baznīcas ienaidnieki nogalināja Ukrainas Eksarhu Alekseju. Metropolīts Sergejs zināja, ka arī viņa kārta pienākusi. Bet viņš no nāves nebijās. Viņa sirsnīgākā vēlēšanās bija vēl pirms nāves būt kopā ar saviem darba biedriem – bīskapiem un citiem garīdzniekiem. Un pēc Dieva prāta tas arī notika. Svētā Gara klostera baznīcā Eksarhs baudīja pēdējo svēto Vakarēdienu ar savējiem un pēc tam sākās viņa Golgātas ceļš, kas noslēdzās jau pēc divām dienām viņa dienesta braucienā, netālu no Kauņas. Baznīcas ienaidnieku ložu trāpīts, Augstisvētītais Eksarhs kā moceklis šķīrās no šīs pasaules, lai tur Debesu Valstībā, saņemtu līdz ar citiem mocekļiem mūžīgu, nevīstošu Debesu Valstības kroni...” Arhimandrīts Kirills Načis, kas personīgi pazina eksarhu Sergeju, apliecināja, ka Valdnieks nojauta iespējamos draudus savai dzīvībai un slepkavības priekšvakarā savā istabā gultu atvilka tālāk no loga. Eksarha izvadīšana līdzinājās arhibīskapa Jāņa Pommera bērēm. Bija liels ticīgās tautas pieplūdums. Mirušā eksarha apbedīšana notika 4. maijā. Tā sākās ar sēru liturģiju krāšņi uzpostajā Rīgas katedrālē. Smagā ozola zārka vāks bija noņemts, bet pēc Baznīcas tradīcijas eksarha seja palika apsegta. Pēc liturģijas sākās izvadīšanas dievkalpojums, kuru vadīja Kauņas arhibīskaps Daniēls un Rīgas bīskaps Jānis Garklāvs. Lielais dievnams bija stāvgrūdām pilns. Atvadījās visa Rīgas garīdzniecība, Lietuvas un Igaunijas baznīcu garīdzniecības pārstāvji, kā arī priesteri no lauku draudzēm. Arī apglabāts viņš tika līdzīgi Svētajam Jānim – blakus Dievmātes Patvēruma baznīcai, tikai ne labajā, bet kreisajā pusē. Bija sagatavots arī tāds pats mūrēts kaps kā Svētajam Jānim. Tas, ielaižot zārku, tika aizmūrēts un apbērts ar smiltīm, pēc tam īsā laikā pārklājās ar milzīgu ziedu kalnu. Bīskaps Jānis Garklāvs ierosināja jautājumu par kapa pieminekļa – kapličas celšanu eksarha Sergeja atdusas vietā. Šo ierosinājumu atbalstīja visi eksarhāta bīskapi. Tika paredzēts drīzumā uzsākt būvdarbus un ziedojumu vākšanu.
|
