Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Brīnumaina
ir Dieva Providence Viņa Svētajā Baznīcā. “Ne jūs Mani esat izredzējuši,”
Kristus saka mācekļiem, “bet Es jūs esmu izredzējis.” No Paša Pestītāja mūsu
augstākā svētkalpotāju kārta saņem svētīgo žēlastības spēku un varu mācīt un
veikt svētkalpojumus, siet un raisīt, ganīt Viņa ganāmpulku – un tā no
Apustuļiem līdz pat mūsu dienām. Dievs svētnieka kalpībai izredzēja
svētkalpotāju – mocekli arhibīskapu Jāni, ko skarbā un traģiskā laikā
aicināja būt par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas
gaismekli.
Viņš stājās pretī mūsdienu
ienaidniekiem, kuri sevī apvienoja visu iepriekšējo viltīgo ļaunprātību un
nešķīstību, negodu. Viņš nostājās uz apliecināšanas un mocekļa upurdarba
ceļa.
Jānis Pommers dzimis 1876. gada
6. (19.) janvārī Praulienas pagasta Ilzessalu mājās dievbijīga pareizticīga
latviešu zemnieka ģimenē. Viņa vecāki bija vienkārši, dievticīgi un
dievbijīgi zemnieki. Svētā pareizticība Pommeru ģimenes dzīvē ienāca vēl
vecvectēva laikā, kaut vācu zemes īpašnieki tam stipri pretojās un nežēlīgi
vajāja jaunos pareizticīgos no latviešu vidus.
Katru dienu un ik darba periodu
šai ģimenē sāka ar lūgšanu. Visa ģimene sapulcējās, tēvs lasīja Jaunās
Derības nodaļu, bērni lasīja un dziedāja lūgšanas. Vispār šai ģimenē ar
prieku dziedāja baznīcas dziedājumus. Gadalaikus uzskaitīja ne pēc mēnešiem,
bet pēc baznīcas svētkiem.
Allaž vecākiem palīdzēdams veikt
smagos zemnieku darbus, dēls Jānis auga stiprs, fiziski izturīgs. Vienlaikus
viņam piemita dziļdomīgums, tieksme izzināt Dieva Vārdus, pēc dabas viņš
bija sapņotājs. Jānis cītīgi mācījās, viņa uzvedība bija priekšzīmīga. Dieva
Providence nabadzīgo lauku zēnu nosūtīja uz desmit gadu mācībām tālajā Rīgā.
1887. gada augustā Jāni Pommeru
ieskaita Rīgas Garīgajā skolā, bet 1891. gadā viņš iestājas Rīgas Garīgajā
seminārā.
Jānis bieži nošķīrās no citiem,
viņu varēja satikt tālāka gaiteņa galā ar grāmatu rokās. Mācību biedri pie
tā pierada un bez nepieciešamības viņu netraucēja. Tikai tad, kad brīvā
laikā audzēkņu grupa, kura aizrāvās ar dziedāšanu un mūziku, sapulcējās kādā
klasē un improvizēja, Jānis atteicās no savas vientulības, apsēdās kaut kur
kaktā un klusi klausījās biedru uzstāšanos. Reizēm sestdienās, pēc vakara
dievkalpojumiem, zālē aicināja labākos dziedoņus no visām klasēm, un koris
dažādās valodās dziedāja baznīcas un laicīgos dziedājumus. Aicināto vidū
vienmēr bija arī Jānis, jo viņam piemita lieliska balss un muzikālā dzirde.
Tieši šais gados jauneklī briest
vēlēšanās pēc mūka vientulīgā upurdarba.
Visu brīvo laiku jauneklis
pavadīja bibliotēkā. Biedri cienīja spoži apdāvināto, vienmēr izpalīdzīgo
semināristu, apveltītu ar spēkavīra stiprumu. Kad pienāca viņa kārta lasīt
dievkalpojumā, Jānis lasīja izjusti un ar lūgšanas spēku.
Jaunajam Jānim jau semināra
mācību gados nācās iepazīties ar Rietumu materiālistiskajām teorijām, arī ar
marksismu. Viņš iedziļinājās šais jautājumos un saprata šī domāšanas veida
netikumību, bīstamību, to, ka tas ved uz pagrimumu.
Jau tad Jānim piemita ticības
stingrība. 1897. gada jūnijā viņš beidza Rīgas Garīgā semināra pilnu kursu
ar 1. pakāpes diplomu. Tai pašā gadā par Rīgas Garīgā semināra pasniedzēju
norīko arhimandrītu Benjamiņu (Kazanski), nākamo svētkalpotāju – mocekli,
Petrogradas un Gdovas metropolītu, ko boļševiki nošāva 1922. gadā. Veidojas
Jāņa Pommera garīgā sakarsme ar vecāko laikabiedru – nākamo cīņu garīgo
līdzgaitnieku. Vēl nebijušo uguns pārbaužu gaismā, kuras vēlāk piemeklēja
Krievu Pareizticīgo Baznīcu, skaidri atklājas tas gara dižums, tā tikumiskā
varenība, kas slēpās ļoti daudzu arhiganu pazemīgajā veidolā. Kad Kungs
viņus aicināja, šie arhiereji atklāja augstāko pakāpi mīlestībā uz Dievu un
cilvēkiem, paliekot uzticīgi Kristum un Baznīcai, savu dzīvību atdodot par
Dieva tautu. “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.”
(Jāņa 10, 11)
Tai pašā 1897. gadā Jāni Pommeru
norīko par tautskolotāju Ļaudonas draudzes skolā, bet 1900. gadā pēc lielas
Dieva žēlastības viņš iestājas Kijevas Garīgajā akadēmijā. Nav šaubu –
Kijevas garīgie svētumi uz dievbijīgo jaunekli atstāja lielu iespaidu.
Akadēmijas mācību gados viņā
nobrieda apņēmība visu mūžu veltīt kalpošanai Kristus Baznīcai. Uz mūka
dzīves ceļu nākamo Latvijas zemes garīgo cīnītāju svētīja dižais Krievu
zemes dievlūdzējs un brīnumdaris – sv. taisnais Kronštates Jānis.
1904. gadā viņš pabeidz Garīgo
akadēmiju ar izcilību un zinātņu kandidāta grādu. Mācoties Garīgajā
akadēmijā, hieromūks Jānis vada akadēmiskā kora dziedāšanu.
Kalpošana Dievam
svētkalpotāja kārtā viņam bija pastāvīgs apliecināšanas upurdarbs un
sekošana labo avju ganu Valdniekam Kristum, Kas par saviem avju ganiem ir
teicis:
“ Tā kā jūs neesat no pasaules,
bet Es esmu jūs izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties
manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi
Mani ir vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi
turēs arī jūsējos… Tie jūs izdzīs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas
jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis… Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet
drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 15, 19-20; 16,
2, 33)
Pēc Garīgās akadēmijas
absolvēšanas Baznīcas vadība hieromūku Jāni nosūta uz Čerņigovas Garīgo
semināru pasniegt Svētos Rakstus. Vadība augsti novērtē viņa pūliņus, un jau
1906. gadā hieromūku Jāni norīko par inspektoru Vologdas Garīgajā seminārā.
Bez pasniedzēja darba viņš
izpilda visdažādākos Baznīcas vadības uzdotos paklausības darbus.
1907. gada 26. septembrī Vologdas
arhibīskaps hieromūku Jāni ieceļ arhimandrīta kārtā, bet jau nākamgad viņu
norīko par Lietuvas Garīgā semināra rektoru un Viļņas Svētās Trijādības
klostera pārzini.
Taču Kungs Savu izredzēto veda uz
aizvien un aizvien augstāku kalpošanu.
Pateicoties arhimandrīta Jāņa
neatslābstošām rūpēm un pašaizliedzīgam darbam, Viļņas Garīgais seminārs
pārvērtās līdz nepazīšanai. Tā kora dziedājums sasniedza ļoti augstu līmeni.
Tēvs rektors lielu vērību pievērš lasīšanai dievkalpojuma laikā, pieradinot
audzēkņus lasīt godbijīgi, ar dvēseles trīsām, apzinoties lielo atbildību.
Būdams lielisks svētrunu teicējs,
arhimandrīts Jānis pieliek daudz pūļu, lai sprediķu mākslu nostādītu
visaugstākajā līmenī: personiski klausās audzēkņu sprediķus, sniedz vērtīgas
norādes un paskaidrojumus. Lielu vērību velta dievnama un klostera
krāšņumam.
Arhimandrīts Jānis vada krusta
gājienus ar Dievmātes brīnumdarošo ikonu uz lauku draudzēm. Krusta gājienos
dodas milzīgs dievlūdzēju skaits. Ticībā dedzīgie dievkalpojumi, īsta
lūgšanu gara piepildīta, skaidra un saprotama lasīšana, lieliskas svētrunas
dziļi iekļūst pareizticīgās tautas dvēselē. Ļaužu sirdīs sāk kvēlot ticības,
cerības un mīlestības spēks.
Attiecībās ar cilvēkiem
arhimandrīts Jānis ir neparasti vienkāršs, un apbrīnas vērta ir viņa
līdzjūtība nabadzīgās tautas vajadzībām: neviens no viņa “neaizgāja tukšā un
neiepriecināts”. Arhimandrīts Jānis, sekodams Kristum, sirdī iekļāva
nospiesto dzīves pabērnu vajadzības. Īpaši viņu iemīlēja krievu un
baltkrievu trūcīgie ļaudis, kuri ar arhimandrīta Jāņa gādību guva darbu,
aizsardzību un atbalstu. Te atklājas kristiešu gana īstenā būtība, kas
nenošķir paverdzināto no brīvā, grieķi no jūda vai jebkuras tautas pārstāvi
citu no cita.
1911. gadā Kungs aicina
arhimandrītu Jāni uz augstāko – bīskapa kalpošanu.
1912. gada 11. martā Ņevas
Aleksandra lavrā bīskapu sapulce ar Maskavas metropolītu Vladimiru un
Kijevas metropolītu Flaviānu priekšgalā arhimandrītu Jāni hirotonizēja par
bīskapu un norīkoja par Sluckas bīskapu, Minskas arhibīskapa Mihaila vikāru.
1912. gadā bīskaps Jānis kalpo
Odesā, bet pēc Hersonas arhibīskapa Dimitrija nāves 1913. gadā viņu nosūta
uz Taganrogu – uz no jauna atklāto Pieazovas katedru (1913. – 1917. g.).
Pienāca Pirmā pasaules kara smago
pārbaudījumu un traģisko satricinājumu, 1917. gada posta laiks.
Valdnieka Jāņa žēlsirdīgā
mīlestība apņēma ne tikai viņa ganāmpulku, bet arī cietējus ārpus
Pareizticīgās Baznīcas sienām. Līdzcietīgā, iedarbīgā palīdzība bēgļiem no
Galīcijas ne tikai atviegloja viņu ciešanas, bet arī paaicināja viņus pāriet
Pareizticīgās Baznīcas klēpī.
Kara laiku nelaimes un grūtības
bija tikai priekšvēstneši tiem briesmīgajiem pārbaudījumiem un vajāšanām,
kas gāzās pār Baznīcu.
Pēc 1917. gada revolucionārā
apvērsuma jaunie vadoņi uzsāka neiedomājami nežēlīgas Baznīcas vajāšanas.
Cilvēku dzimuma ienaidnieks izsenis īpaši vajājis arhiganus un ganus, cerot
pēc to satriekšanas izklīdināt Kristus pulka avis.
Cīņā pret valdnieku Jāni vajātāji
pielietoja sen zināmo melu tēva ieroci – apmelojumus, taču visi viņu
neauglīgie mēģinājumi taisno cīnītāju nomelnot ne vien beidzās bez
panākumiem, bet vēl kalpoja vajātā slavai un vairoja ganāmo mīlestību uz
savu arhiganu. Kad bīskapu ieslodzīja cietumā, ļaužu pūļi ar krusta gājienu
devās uz cietumu un pieprasīja svētnieku atbrīvot.
Nespējot stāties pretī Dieva
tautas balsij, vajātāji valdnieku Jāni izlaida no cietuma, un arhigans,
uzticamā ganāmpulka pavadīts, lūgšanu dziedājumiem skanot, devās uz
katedrāli kalpot pateicības aizlūgumu.
1917. gada 7. (20.) septembrī
Svētīgākais Patriarhs Tihons bīskapu Jāni norīko kalpot Tveras eparhijā, kur
mierīgā baznīcas dzīve bija izjaukta. Ar drīzu Dieva palīdzību gudrais
arhigans baznīcas dzīvi ātri saved kārtībā.
Jaunā boļševiku vara, aktīvas
Dieva apkarošanas dzīta, ar vēl nebijušu Nerona un Diokletiāna laiku spēku
XX gadsimtā metās vajāt Krievu Pareizticīgo Baznīcu.
1917. gada periodu raksturoja
Svētīgākais Patriarhs Tihons:
“Neviens nejūtas drošs par sevi;
visi dzīvo pastāvīgās kratīšanas, laupīšanas, izsūtīšanas, aresta,
nošaušanas bailēs. Sagrābj simtiem neaizsargāto, veseliem mēnešiem pūdē
cietumā, bieži bez kādas izmeklēšanas un tiesas soda ar nāvi – pat bez
vienkāršotas tiesas.
Soda ar nāvi bīskapus,
priesterus, mūkus un mūķenes, kas ne pie kā nav vainīgi, vienkārši pēc
vispārēja apvainojuma… necilvēcisko nāvessodu pareizticīgajiem jo smagāku
dara nespēja baudīt pēdējo pirmsnāves izvadīšanu ar Svētajiem Noslēpumiem,
bet nogalināto miesas neatdod radiniekiem kristīgai apbedīšanai.”
1918. gada 19. janvārī (1.
februārī), vēršoties pie jaunās varas, Patriarhs rakstīja:
“Atjēdzieties, bezprāši,
izbeidziet asiņainās izrēķināšanās. Jo tas, ko jūs darāt, nav tikai
cietsirdība vien, tas patiesi ir īsts sātana darbs, par ko jums pienākas
elles uguns nākamajā aizkapa dzīvē un briesmīgs pēcnācēju lāsts pašreizējā
zemes dzīvē.”
Bezdievīgā vara izaudzināja
dzīvbaznīcniekus un “atjaunotās baznīcas” piekritējus, visādi sekmējot
šķelšanos un baznīcas iznīcināšanu no iekšpuses.
Bīskaps Jānis kļūst Svētīgākā
Patriarha Tihona cīņu biedrs cīņā ar naida spēkiem, kas uzmācas Kristus
Baznīcai.
Cilvēku dzimuma ienaidnieks
ievilka savos tīklos Penzas bīskapu Vladimiru, kuram izdevās līdzi aizraut
daudz ticībā vāju cilvēku. Baznīcas tiesā bīskapam Vadimiram atņēma kārtu un
izslēdza viņu no Baznīcas, taču viņš turpināja izplatīt hairēzi, kļūdams
viltus bīskaps.
Redzot bīskapā Jānī labu un gudru
arhiganu, patriarhs ieceļ viņu arhibīskapa kārtā, norīko par Penzas un
Saranskas arhibīskapu un sūta dziedināt eparhiju no šķelšanās un viltus
mācības.
Eparhija bija ārkārtīgi smagā
stāvoklī. Vietējā garīdzniecība kā ganāmpulks bez gana apjuka, bet kāda daļa
pat aizgāja pie šķeltniekiem. Hairētiskie šķeltnieki sagrāba Penzas
katedrāli un galvenos dievnamus. Eparhijas pārvaldītājs bīskaps Fjodors,
nespēdams paciest hairētiķu nodarītās bēdas, nomira ar sirdstrieku.
Jaunajā kalpošanas vietā Penzā
arhibīskaps Jānis ieradās 1918. gada Ciešanu nedēļas otrdienā. Ticīgie viņu
sagaidīja ar mīlestību un pauda visaizkustinošākos uzmanības pierādījumus.
Lai izvairītos no negaidīta
uzbrukuma, Valdnieks apmetās vīriešu klosterī aiz pilsētas un tūlīt pēc
ierašanās sapulcināja garīdzniecību, lai svētkalpotājus atbalstītu cīņā pret
hairēzi.
Dzīvbaznīcnieki grasījās Lielajā
Ceturtdienā sagrābt Pētera–Pāvila baznīcu. Daudzi priesteri baidījās no
vajātāju neprātīgā naida, taču viņu vidū bija uzticami un bezbailīgi gani –
gatavi savas dzīvības atdot par avīm, gatavi sekot arhibīskapam Jānim pat
nāvē no vajātāju rokas, aizsargājot Kristus ganāmpulku.
Valdniekam Jānim Pētera–Pāvila
baznīcā pienācās lasīt divpadsmit Evaņģēlijus. Trakojošais pūlis sapulcējās
pie Pētera – Pāvila baznīcas vārtiem, degot kārē izrēķināties ar tikko
norīkoto arhiganu. Tomēr Kungs ne tikai izjauca Savu ienaidnieku ļauno
nodomu, bet arī vērsa visu Baznīcai un savam cīnītājam par labu.
Kad Valdnieks saskaņā ar Dieva
gribu netraucēts iegāja dievnamā, pūlis visu niknumu izgāza uz arhibīskapa
cellinieku, neļaudams baznīcā ienest arhiereja tērpu. Bet pazemīgais
Arhibīskaps izgāja uz Evaņģēlija lasīšanu, uzvilcis tikai epitrahili.
Nolasījis pirmo Evaņģēliju,
valdnieks Jānis sāka svētrunu ar tikko nolasītajiem Pestītāja vārdiem:
“Jaunu bausli Es jums dodu, lai jūs cits citu mīlat” (Jāņa 13, 14). Un
iedvesmotās svētnieka svētrunas vārdi ne tikai nonāca līdz dvēseles un gara
pāršķiršanai, šaubu māktos atgriežot uz sekošanu Kristum un viņa
izredzētajam arhibīskapam Jānim, bet arī stiprināja garīdzniecību cerībā
nosargāt baznīcu.
Pēc dievkalpojuma draudzes
locekļi ciešā lokā ieskāva savu arhibīskapu, lai pasargātu viņu no
trakojošiem vajātājiem. Jau pirmie arhiereja dievkalpojumi piesaistīja
Valdniekam Dieva tautas sirdis.
Boļševiku vara pret jauno
arhiganu izturējās galēji naidīgi. Valdnieka mītnē veica rūpīgu kratīšanu,
nopratināja viņu, taču pat ieganstu vajāšanām neatrada.
Šķeltnieku viltusbīskaps un viņa
atbalstītāji čekisti, redzot savu pilnīgo sakāvi, nolēma nogalināt
arhibīskapu Jāni.
Gaišās nedēļas ceturtdienas
vakarā vīriešu klosterī iegāja divi čekisti, pieklauvēja pie Valdnieka
celles, taču viņiem neatvēra, un algotie slepkavas centās uzlauzt durvis. Pa
to laiku sapulcējās mūki un sāka zvanīt trauksmi. Durvis uzlauza, viens no
uzbrucējiem no neliela atstatuma izšāva uz celles vidū stāvošo arhibīskapu
Jāni. Taču Kungs pasargāja Savu izredzēto: brālis, paslēpies blakus durvīm,
iesita šāvējam pa roku. Lode viegli ievainoja Valdnieka kāju.
Šai brīdī cellē sapulcējās uz
trauksmi saskrējušie strādnieki. Neveiksmīgos slepkavas izvilka no celles un
sāka sist. Taču valdnieks Jānis viņus pasargāja.
Boļševiki neatmeta nodomus
izrēķināties ar arhiganu. 1918. gada maijā viņi atklāja artilērijas uguni uz
Apskaidrošanas klosteri, kur mitinājās Arhibīskaps. Daži lādiņi trāpīja
cellēs blakus valdnieka Jāņa miteklim, viņam pašam nekaitējot.
1918. gada septembrī arhibīskapa
Jāņa cellē un kancelejā veica rūpīgu kratīšanu, kas nedeva it nekādus
rezultātus, bet pašu Valdnieku aizveda uz guberņas čeku, uz tiešo
konfrontāciju. Bija vakars. Dievnamos sāka kalpot visnakts dievkalpojumu.
Kad ticīgie uzzināja, ka svētnieks aizvests uz “māju, no kuras neatgriežas”,
ļaudis nolēma, ka Arhibīskaps nošauts. Neizsakāmas Dieva žēlastības dēļ
atgriezies dievnamā, Valdnieks dzirdēja panihīdu “nesen mirušam”
arhibīskapam Jānim.
Pagāja viens pārbaudījums, bet
tūlīt sekoja nākamais. Jāņa Kristītaja galvas nociršanas svētkos norisa
mēģinājums ieņemt Pētera–Pāvila baznīcu.
Bezgoži, lai slēptu savus
nodomus, uz Pētera–Pāvila dievnamu devās krusta gājienā. Līdz tam Krievzemē
tādi krusta gājieni nebija redzēti: trūka tikai ieroču.
Bet svētais Arhibīskaps bija
mierīgs un Dieva iedvesmotiem svētrunas vārdiem ne tikai uzmundrināja tos,
kas bija apjukuši bailēs no hairētiķu iebrukuma, bet arī iedvesmoja lūdzējus
upurdarbam – aizstāvēt dievnamu.
Ar to pārbaudījumi nebeidzās.
Čeka arhibīskapu Jāni arestēja un ieslodzīja cietumā.
Dieva tauta pieprasīja arhiganu
atbrīvot. Nāvessoda izpildīšanas dienā ieslodzītos izsauca vienu pēc otra
pēc saraksta, kurā arhibīskaps Jānis bija pēdējais. Ieslodzītie izgāja no
kameras un vairs neatgriezās. Spriedumus izpildīja nekavējoties. Arhibīskaps
piedzīvoja visu, ko pārdzīvo uz nāvi notiesātie. Tikai vienos naktī
paziņoja, ka viņš ir brīvs. Pēc Dieva gribas notika brīnums: Valdnieku
atbrīvoja.
Kalpošana Penzas katedrā bija
nemitīgs apliecināšanas upurdarbs.
1919. gada 28. jūlijā arhibīskapu
Jāni izsauca uz kara komisariātu, kur viņu izmeklēja kā rekrūti un atzina
par derīgu militārajam dienestam, ieskaitot aizmugures zemessardzē!
Eparhijas draudžu lūgumu dēļ
ierašanos zemessardzē uz laiku atlika.
Bez īpašas atļaujas pat eparhijas
draudzes nedrīkstēja apmeklēt.
Pilsoņu karš bija pašā karstumā.
Penzai tuvojās Baltā armija. Baznīcas vajāšanas kļuva vēl cietsirdīgākas.
Arestēja redzamākos baznīcas kalpotājus.
Tai laikā pēc draudžu
uzaicinājuma Arhibīskaps devās ilgā braucienā pa eparhiju. Tauta priecīgi
sagaidīja savu arhiganu. Dievkalpojumi noritēja lielā garīgā pacēlumā,
milzīgiem ļaužu pulkiem sanākot.
Atgriežoties Penzā, Valdnieku
atkal arestēja, apmelojot darbībā kādā čekistu izdomātā kontrrevolucionārā
organizācijā.
Tolaik arestētos ārkārtīgi
nežēlīgi spīdzināja, daudzi mokas neizturēja un apmeloja ne vien sevi, bet
arī citus nevainīgos. Tā apmeloja un nošāva Valdnieka ipodiakonu. Tas pats
bija paredzēts arī svētajam. Arhibīskaps Jānis pieprasīja pārskatīt lietu
Maskavā.
Maskavas cietumā Valdnieku ievietoja vienā kamerā ar kriminālnoziedzniekiem.
Viens no viņa ieslodzījuma lieciniekiem stāstīja – reiz naktī kamerā
ievietojuši dzērumā apsaldētu noziedznieku. Ieraudzījis Arhibīskapu, viņš
sācis ciniski ņirgāties, taču atturējuši līdzbiedri, pasakot – šis cilvēks
ir Penzas arhibīskaps.
Valdnieks, kristīgas žēlsirdības pilns, sasilda jauno kameras iemītnieku,
baro, kopj viņu. Kristīgā attieksme kritušajā cilvēkā pamodina labestības
jūtas – viņš kļūst svētā palīgs. Kopā viņi uz nestuvēm pārnēsā tīfa
slimniekus, kopj bezsamaņā gulošos – riskējot ar pašu dzīvībām, veic
kristīgās žēlsirdības upurdarbu.
Maskavā ar arhibīskapa lietu nodarbojās pats VČK slepeni-operatīvās daļas
priekšsēdētājs. Netaisnie un nežēlīgie vajātāji savāca visus iespējamos
melus, kuri jelkad tika celti pret Valdnieku, taču neko nepanāca, un 1920.
gada martā arhibīskapu Jāni attaisnoja.
Kungs
sargāja taisno vīru tālākai apliecināšanai un Sava avju ganāmpulka vadībai.
Smagie pārbaudījumi un apliecināšanas upurdarbs tikai nostiprināja Valdnieka
garīgos spēkus. Te mēs redzam Dieva dižo providenci, rūpes par Latvijas
pareizticīgajiem ļaudīm, kuri pārcieta ne mazumu ciešanu un vajāšanu par
Pareizticību.
Tai
juku laikā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis bija bēdīgs. Valsts
neatzīta, Baznīca tika atdota izlaupīšanai. Ganāmpulks bija izklīdināts, bet
Pareizticība tika vajāta. Tai paredzēja drīzu galu.
Pirmā
pasaules kara un revolūcijas gados Latvijā iznīcināja pareizticīgo garīgo
izglītību, atņēma Rīgas Garīgo semināru. Rīgas katedra bija bārene: nebija
arhigana.
Pēc
neatkarības iegūšanas Latvijā asi izvirzījās jautājums par Pareizticīgās
Baznīcas stāvokli. Varasvīri nepiekrita, ka tā varētu būt Krievu
Pareizticīgās Baznīcas eparhija.
Valstī dievnami bija bēdīgā stāvoklī. Okupācijas
laikā
un pilsoņu kara gados
izlaupīti un iztukšoti, tie pārvērtās postažā. Ikonostasi bija sagrauti,
ikonas apgānītas, krucifiksi izmesti mēslainē, Rīgas katedrāle – izpostīta.
No kupoliem skārdu ņēma nost iestāžu remontam… Neviens pareizticīgo dievnams
no šīm nelaimēm neizvairījās. Vienu pēc otra sagrāba labākos pareizticīgos
dievnamus. Tas pats notika ar pareizticīgo mācību iestāžu ēkām. Draudēja
slēgt arī Rīgas sieviešu klosteri. Vieni gribēja Rīgas Kristus Piedzimšanas
katedrālē iekārtot panteonu – nacionālo varoņu atdusas vietu, citi plānoja
to noslaucīt no zemes virsas.
Rīgas
arhibīskapa rezidences atņēma.
Kopumā
no 1919. līdz 1925. gadam Pareizticīgajai Baznīcai Latvijā atņēma īpašumu
ceturto daļu. Kā ganāmpulks bez gana Latvijas garīdzniecība un laicīgie
ļaudis dziļās sērās pārdzīvoja Rīgas katedras sērdienību un Pareizticības
nenokārtoto stāvokli valstī.
Viņi
rīkoja sapulces, centās visiem spēkiem aizstāvēt savu Baznīcu, bet ko gan
var izdarīt avis bez sava arhigana? Dievbijīgie priesteri un laicīgie
cilveki vērsās pie Svētīgākā Patriarha Tihona ar pazemīgu lūgumu – svētīt
Latvijas draudzi vadīt arhibīskapam Jānim (Pommeram), kas iemantojis
mīlestību ar ticības stiprumu un apliecināšanas upurdarbu.
Jūsu Svētība! Jūra bangojas,
viļņi aizvien niknāk triecas virsū mūsu baznīcas kuģim, mūs biedē atbildība
par kuģa likteni, kad nāks briesmīgais devītais vilnis… Ir vajadzīgs
stūrmanis…”
Patriarhu tāpat lūdz svētīt
Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvību.
Valdnieks Jānis izdziedēja
šķelšanos Penzas eparhijā, un Patriarhs norīkoja viņu par Rīgas arhibīskapu
un svētīja braukt uz Latviju. Taču Penzas klēriķi un laicīgie cilvēki
negribēja atlaist karsti mīļoto Valdnieku. Tikai Latvijas draudzes
neatlaidīgo lūgumu dēļ Svētīgākais Patriarhs Tihons deva galīgo piekrišanu
arhibīskapa Jāņa aizbraukšanai uz Latviju, apbalvodams ar pateicības rakstu
par pašaizliedzīgu un auglīgu darbu dažādās kalpošanas vietās Krievijā.
1921. gada 8. (21.) jūnijā
Svētīgākais Patriarhs Tihons dāvā Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai plašas
autonomijas tiesības un ar savu dekrētu norīko Penzas arhibīskapu Jāni (Pommeru)
par Rīgas un Latvijas arhibīskapu.
Saskaņā ar Dieva gribu Valdnieks
atgriežas Latvijā ar bagātu garīgo un administratīvo pieredzi, ko guvis
iepriekšējās katedrās. Visos savas kalpošanas etapos viņu vadīja pirmkārt
baznīcas dzīves garīgās atdzimšanas ideja, kalpojot Dievam un ļaudīm.
Gadi, kurus
svētais pavadīja, kalpojot Svētajai Baznīcai un stāvot par ticību,
bagātināja viņu ar gudrību un apdomību. Viņš garīgā ziņā izauga par tikumiem
bagātu vīru, kas varēja arī citus vest uz pestīšanas ceļa un savā darbībā
rādīt retu piemēru – cik pašaizliedzīgam un Dieva gribai padevīgam jābūt.
Visdižākajā pazemībā minot arhigana kalpības takas, valdnieks Jānis it visā
paļāvās uz Kungu, neko nepierakstot sev personiski, bet gan visā ievērojot
Dieva gribu. Svētnieks pazemīgi pieņēma Latvijas draudzi zem sava omofora.
Rīgā Arhibīskapu
viņa jaunā draudze sagaidīja dzelzceļa stacijā, un viņš krusta gājienā devās
uz sagrauto katedrāli.
Ganāmo mīlestības
apņemts, Valdnieks uzsāka braucienu pa draudzēm, nostiprinot ticību un
mudinot visus būt nelokāmiem ticībā. Viņam nācās paciest varasvīru spaidus,
taču tas bija nieks salīdzinājumā ar to, ko nācās pārciest no boļševikiem
Krievijā.
Daudz spēka un
pūliņu nācās pielikt, lai valsts apstiprinātu Latvijas Pareizticīgās
Baznīcas tiesības. Tikai ar neatslābstošiem un pašaizliedzīgiem arhibīskapa
Jāņa pūliņiem izdevās panākt, ka Baznīcu reģistrē kā pilntiesīgu juridisku
personu. Tikai sirds noslēpumu zinātājs Dievs zina, cik ciešanu Valdniekam
nācās pārdzīvot, veicot šo bezgala svarīgo darbu. Tā augļus mēs plūcam vēl
šobaltdien. Lai to sasniegtu, arhibīskapam Jānim nācās izvirzīt savu
kandidatūru Saeimas vēlēšanās. Tauta atbalstīja savu arhiganu un vairākkārt
ievēlēja viņu par Latvijas parlamenta deputātu. Deputāta darbā Valdniekam
bija jāpacieš daudz pazemojumu, apvainojumu un pat sitienu – par patiesības
apliecināšanu, taču tikai tādā veidā viņš varēja aizstāvēt Svēto Baznīcu. Tā
Pareizticības iznīcināšanai Latvijā tika darīts gals.
Viņš zināja tik
labi kā neviens – Baznīcu nevarēs pasargāt no briesmīgām, asiņainām
vajāšanām, ja pie varas nāks bezdievīgās mācības sekotāji. Svētnieks saprata
– vajātāju niknums ķers ne tikai Kristus Baznīcu, bet arī daudzus jo daudzus
Latvijas iedzīvotājus, kas nav Svētās Pareizticīgas Baznīcas klēpī. Viņš
bezbailīgi atmaskoja bezgožus, atklājot patiesību un lieliski saprotot,
kādas sekas viņš var sagaidīt. Taču cita Baznīcas saglabāšanas ceļa nebija.
Svētais arhibīskaps Jānis tādēļ bezbailīgi stājās uz mocekla ceļa, kā labais
avju gans dzīvību par tām atdodot.
Valdnieks Jānis
svēti godāja Svētās Pareizticīgās Baznīcas kanonus un uzskatīja, ka Latvijas
Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgāk ir atrasties Mātes Baznīcas – Maskavas
Patriarhāta klēpī. Viņš atraidīja visus Konstantinopoles Patriarhāta un
karloviešu šķeltnieku veltīgos mēģinājumus – Latvijas Baznīcu piespiest
saraut saites ar Māti Baznīcu. Vienotība ar to – tas ir svētā arhigana
testaments mums.
Tikpat smagas
izrādījās ikdienas rūpes par dievnamu krāšņumu, garīgās izglītības
atjaunošanu. Šis smagais darbs deva bagātīgus augļus. Dievnamus piepildīja
dievlūdzēji. Baznīcas atdzīvojās. Taču tie bija tikai pirmie soļi.
Visa
arhibīskapa Jāņa dzīve un cīnītāja pūliņi arhiereja un deputāta darbā bija
vērsti uz to, lai kalpotu Baznīcai, savai Dzimtenei Latvijai un vienkāršai
tautai. Viņš vienādi rūpējās kā par krieviem un latviešiem, tā arī par citu
tautību ļaudīm. Viņam nebija savējo un svešo: visi bija brāļi. Būdams dzīves
pabērnu un nabadzīgāko sabiedrības slāņu aizstāvis un gādnieks, pats
Valdnieks dzīvoja sevišķi pieticīgi. Viņš apmetās katedrāles pagrabā - tumšā
un drēgnā istabiņā ar restotu lodziņu zem pašiem griestiem. Pa to varēja
dzirdēt visas centrālā bulvāra skaņas. Istabiņa bija galīgi nolaista.
Apkvēpušās sienas klāja pelējuma un valguma plankumi.
Dzīvodams
pagrabā, arhibīskaps Jānis tur pieņēma augstus ārzemju viesus. Katedrales
pagrabā pabija igauņu, somu un angļu bīskapi. Kāds ārzemju apmeklētājs ar
asarām acīs izsaucās: „Ticiet – manā tēvijā neviens arestants nedzīvo tāda
bedrē kā Jūs, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galva.” Valdnieka celles
iekārtojums bija ļoti vienkāršs: daži krēsli, soli, skapji ar grāmatām,
ikonas. Virs galda – liels Svētīgākā Patriarha Tihona portrets.
Mums nav
zināms, cik asaru še - svēto ikonu priekšā – izlējis svētais apliecinātājs.
Valdnieks savu pagrabu mīļi dēvēja – „mana ala”. Dzirdot līdzjūtības
izpausmes par savu stāvokli, tikai atjokojās. Daudzie apmeklētāji
atcerējušies viņu smaidīgu, vienkāršu un saskarsmē pieejamu.
Valdnieks ļoti
mīlēja bērnus, un bērni mīlēja viņu. Cik bieži viņš ar veselu bērnu virteni
ieradās grāmatu veikalā un visiem sapirka grāmatiņas, reizēm par dažiem
desmitiem latu. Un priecīgais bērnu pūlis, nereti aizmirsdams pateikties,
izklīda pa mājām, bet viņš klusā priekā noskatījās viņiem pakaļ.
Pēc Pashas
svētku dievkalpojuma – pēc sena paraduma – Arhibīskaps kopā ar trūcīgajiem
baudīja svētku mielastu. Šeit viņš jutās gluži kā paša ģimenē. Svētnieks
nekad nešķiroja cilvēkus pēc sociālās izcelsmes. Valdniekam bija vienalga,
kas atradās viņa priekšā: ministrs, ģenerālis, aristokrāts, zemnieks vai
strādnieks. Visos Arhibīskaps redzēja Dieva tēlu. Nereti Valdnieku apmeklēja
tikko no apcietinājuma iznākušie ieslodzītie. Svētnieks palīdzēja viņiem –
grēku nožēlniekiem – sākt jaunu dzīvi. No saskarsmes ar svēto katrs izjuta
prieku.
Labestīgs pret
labestīgiem un grēku nožēlniekiem, Arhibīskaps bija stingrs pret sevi,
stāvot pretī tiem, kas neatkāpās no maldiem, un pret Baznīcas ienaidniekiem.
Aizstāvot Baznīcu, viņš sevi nesaudzēja.
Svētā
nerimstošie pūliņi panāca atļauju atvērt garīgās skolas un seminārus. 1926.
gada decembrī, par spīti visiem šķēršļiem, atklāja Latvijas Pareizticīgās
Baznīcas Garīgo semināru. Tie bija svētki visiem Latvijas pareizticīgiem
kristiešiem.
Latvijas zemes
dievlūdzēja nerimstošās rūpes un pūliņi panāca to, ka no 1921. gada līdz
1930. gadam uzcēla un iesvētīja desmit jaunus pareizticīgos dievnamus, četri
jauni bija celšanas stadijā, vēl dažām draudzēm izsniedza atļaujas celšanai.
Krāšņumā daži
dievnami pārspēja pirmskara stāvokli. Baznīcas iegādājās zvanus, tajās
ieskanējās lieliska dziedāšana.
Tomēr sekmes
Dieva Baznīcas celšanā izsauca cilvēku dzimuma ienaidnieka ienaidu un
uzbrukumus. Melu tēvs uz Baznīcu un uz apliecinātāju izgāza niknu apmelojumu
straumes.
Kam tikai
neuzbruka: gan dievnamu arhitektūrai, gan zvanīšanai, nepatika arī
dievkalpojumu noturēšana baznīcslavu valodā.
Aicinot savu
draudzi uz pacietību, pazemību, mīlestību, būt gataviem bez niknuma paciest
Kunga sūtītās ciešanas, svētais Arhibīskaps ar mīlestību sasilda visas savas
daudznacionālās draudzes sirdis, sekojot Apustuļa Pāvila vārdiem – „Kristū
nav ne jūda, ne grieķa” (Gal. 3,28).
Valdniekam
izdevās novērst starpnacionālas nesaskaņas ne tikai Baznīcā: tās vienotība
sāka saliedēt arī laicīgo sabiedrību. Pateicoties Svētā Valdnieka pūlēm,
pareizticīgie krievi, latvieši, ukraiņi, baltkrievi, igauņi, vācieši un citu
tautību ļaudis dzīvoja pilnīgā vienprātībā un mīlestībā uz savu arhiganu un
savā starpā.
Aizstāvot
vienkāršās latviešu darba tautas un zemniecības intereses, Valdnieks
vienlaikus aizstāvēja Latvijas pareizticīgo krievu minoritāti. Tā tika
pieņemta virkne likumu, kas paredzēja atvērt krievu mācību iestādes; sāka
strādāt tautas bibliotēkas, uzlabojās pirmsskolas izglītība.
Valsts parlamentā
aizstāvēdams Pareizticīgo Baznīcu, arhibīskaps Jānis skaidri saprata, kādas
šaušalīgas briesmas visai sabiedrībai draud no bezdievīgās mācības, ko
atbalstīja tie cilvēki, kas lauzās pie varas. Viņi pār svēto gāza apmelojumu
straumes.
Paļaujoties uz
Kungu, atceroties, ka “baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen
bailes” (1. Jāņa 4,18), svētais nepazina baiļu, veicot sava apliecinātāja,
svētnieka kalpošanu. Svētais Patriarhs Tihons sauca viņu par “cīņas vīru”,
bet vienkāršā tauta par “jauno Zeltamuti”.
Lai klausītos
viņa svētrunas, pulcējās gandrīz vai visa pareizticīgā Rīga .
Valdnieks baudīja
vispārēju dievbijības veicinātāju mīlestību kā Latvijā, tā arī aiz tās
robežām.
Tikumība ir
saule; skaudība līdzinās ēnai: tā seko taisnajam vīram it visur. Sevišķā
cietsirdībā un niknumā naida gars saceļas pret ticīgajiem uz Kristu un tiem,
kas guvuši panākumus tikumos.Tāda ir īsteno Debesu Ķēniņa kalpu daļa. Pa šo
šauro ceļu gājuši svēto apliecinātāju, mocekļu, svētnieku un sirdsskaidro
neskaitāmi pulki. Ienaidnieku intrigas, ļaunprātības viņus ielenca no
visurienes; šausmīgs bezdibenis rēgojās viņu priekšā, bet svētie joprojām
palika nesatricināmi, pazemīgi un pacietīgi, Kristus dēļ panesot zākāšanu,
apmelojumus, pļaukas un citas ciešanas, spaidus un sitienus, ko izgudroja
cilvēku dzimuma ienaidnieks.
Svētais Jānis
Zeltamute saka: “Par mocekli dara ne tikai nāve, bet arī dvēseles stāvoklis;
ne par darba beigām, bet arī par nolūku bieži savijas mocekļu vainagi.”
Pasaule ar visiem
netaisnības un naida ieročiem saceļas pret Kristus uzticamiem kalpiem, ar
visu, ko vien pasaule var izgudrot par cīņas līdzekli pret Kristus
patiesības vēstītāju.
Svētnieks Jānis
teica – pienāks laiks, kad ne tikai vajāšanas, bet arī nauda un šīspasaules
labumi, meli un viltība, nepatiesība, ko izplatīs presē, radio un pa citiem
saziņas līdzekļiem, novērsīs cilvēkus no Kunga. Tad ies bojā vairāk cilvēku
nekā no atklātas cīņas pret Dievu.
Šīspasaules
valdnieka naidu pilnā mērā iepazina arī Rīgas un Latvijas Arhibīskaps Jānis.
Pagāja nedaudz
vairāk par pusgadsimtu, un svēto apmelojusī sieviete, gatavodamies stāties
Taisnā Soģa priekšā, vēlējās šķīstīt dvēseli. Viņa uzrakstīja grēku nožēlas
vēstuli, izsūdzot grēku – ilgus gadus ilgušo apmelojumu.
Ne
tikai svešie vajāja svēto. Vajātāju vidū bija arī Rīgas katedrāles klēriķi,
kurus Arhibīskaps atmaskoja krāpšanā.
Par
spīti uzbrukumiem, kuri aizvien pieņēmās spēkā, Dieva tautas mīlestība uz
svētnieku auga augumā.
Arhibīskaps vīrišķīgi stājās pretī visām nedienām un likstām, kuras gāzās
pār viņu. Tomēr viņa veselību sabeidza pārmērīgi smagie pūliņi un grūtie
dzīves apstākļi. Ciešot miesas kaites, viņam nācās pārcelties uz arhiereja
vasarnīcu pie Ķīšezera - savas mocekļa nāves vietu.
Paļaujoties uz Kungu, Valdnieks bez apsardzes dzīvoja vasarnīcā, kura
atradās neapdzīvotā vietā. Viņam patika vientulība. Šeit viņa dvēsele
atpūtās no pasaulīgās kņadas. Brīvo laiku valdnieks pavadīja lūgšanās,
strādāja dārzā, veica galdnieka darbus uz ēveļsola, uz kura vēlāk mocītāji
viņu briesmīgi spīdzināja.
Augšupceļš uz debesu Jeruzālemi turpinājās, un lielākā daļa jau bija noieta.
Par
svētā mocekļa nāvi 1934. gada 12. oktobrī – naktī no ceturtdienas uz
piektdienu - pavēstīja ugunsgrēks arhiereja vasarnīcā.
Neviens
nezina, kas un kādā veidā spīdzināja Valdnieku. Taču šīs mokas bija
nežēlīgas. Arhibīskapu piesēja pie durvīm, kuras tika izņemtas no eņģēm, tad
uz ēveļsola briesmīgi mocīja. Viss liecināja – svētā kājas dedzināja ar
uguni, uz viņu izšāva no revolvera un dzīvu dedzināja.
Uz
arhibīskapa Jāņa bērēm atnāca ikviens, kas varēja. Katedrālē visi nesatilpa.
Milzum daudz tautas stāvēja gar ielām, pa kurām bija jānes svētkalpotāja –
mocekļa atliekas.
Dievbijīgais Dieva kalps M. Dobrotvorskis redzēja brīnumainu parādību.
“Lūdzot par aizmigušo un noliekot vainagu pie zārka galvgaļa, es un mani
kolēģi ieņēmām vietas katedrāles kreisajā pusē pie arkas. Jau ritēja
dvēseles aizlūguma dievkalpojums, taču delegācijas aizvien nāca un nāca…
Radio skaļrunis katedrāles ārpusē laiku pa laikam ziņoja par to, kā virzās
Arhibīskapa nogalināšanas izmeklēšana, tādēļ tikko pienākušās delegācijas
stāstīja mums pēdējos jaunumus. Es nevilšus ieklausījos viņu čukstos, cerot
uzzināt slepkavības noslēpumu. Tad pēkšņi, ieklausoties kārtējos jaunumos,
pār mani pārskrēja it kā trīsas. Pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju pie
zārka ar Arhibīskapa atliekām, labajā pusē viņu pašu stāvam pilnā ietērpā uz
katedras, ar seju pret altāri lūdzam Dievu. Viņa labajā rokā šūpojās
kvēpināmais, un līdz ar Valdnieka roku kustībām bija dzirdamas it kā sakosa
zvaniņu skaņas. Ievēroju – mitra un tērps bija tādā pašā krāsā kā ietērps
zārkā. Ap katedru stāvēja dievlūdzēji laicīgās drēbēs, taču viņu sejas
nepazinu. Cik ilgi turpinājās šī parādība – nevaru pateikt, taču domāju, ka
tikai dažas sekundes. To laikā jutu, ka man ir kontakts ar Arhibīskapu, un
es zināju – tā nav manu domu projekcija, nedz arī halucinācija, tas ir kaut
kas ārpus manis, nevis es, kas lika pievērst sev uzmanību, atraujot mani no
ārpasaules un paverot man aizpasaules priekškaru… Mani pārņēma miers, īstens
garīgs prieks un apmierinājums par Arhibīskapa likteni. Kad parādība izzuda,
es pasaucu kolēģus Čerņecki un Magnusu un pastāstīju par redzēto parādību.
Taču uz manu jautājumu – vai viņi nav redzējuši Arhibīskapu, abi atbildēja
noliedzoši, tomēr abi apstiprināja, ka ievērojuši manu skatienu, vērstu
sānis, kurš viņiem licies savāds.”
Svētā vīra
piemiņu glabāja pareizticīgo sirdis, un nekas, pat bailes no vajāšanām,
nespēja to izdzēst.
Daudzus gadu
desmitus Dievmātes Patvēruma kapos Rīgā pie svētkalpotāja-mocekļa bija
svaigi ziedi, sveces, dievlūdzēji. Ir zināmi fakti, kad pēc svētā Latvijas
zemes priekšstāvja lūgšanām cilvēki tika izdziedināti un saņēma Dieva
palīdzību.
Kapela Rīgas
Dievmātes Patvēruma kapos, kur zem marmora plāksnes dusēja arhigana-mocekļa
relikvijas, kļuvusi svētceļojuma vieta daudziem pareizticīgiem, kuri ticībā
godā svētā piemiņu. Un mēs sauksim tā: “Svētais svētkalpotāj-mocekli, tēvs Jāni, lūdz Dievu par mums. Āmen.”
|
Svētā apliecinātāja ieslodzījuma
laikā bezdievju vara likvidēja visus eparhiālās pārvaldes orgānus. Nu visus
darbus milzīgās eparhijas pārvaldē nācās uzņemties Valdniekam pašam, bet
Kungs sekmēja Sava izredzētā darbus, un drīz vien izdevās atjaunot eparhiālo
padomi un citus pārvaldes orgānus.
Latvijas draudze rakstīja savam
Patriarham: “Jūsu Svētība! Mūsu Baznīcas kuģis tiek mētāts dzīves bangās un
ir jau izturējis daudz briesmu un nelaimju, bet mēs neesam kļuvuši mazdūšīgi
un paliekam pie savas ticības… Kaut gan esam kā pamesti sērdieņi, mēs
joprojām esam vīrišķīgi un cieti un nedomājam nolaist Pareizticības karogu
arī turpmāk. Bet… Jūsu Svētība! Neuzkraujiet mūsu vājajiem kamiešiem šo
nepanesamo nastu – gaidīt bez cerībām, skaitīt lūgšanas bez atbildes, lūgt,
bet nesaņemt.
Jau
svētā bērēs notika pirmais brīnums.
Cita parādība 50.
gadu beigās atklājās cilvēkam, kurš vēlējās palikt nepazīstams. Viņš redzēja
valdnieku Jāni vecā, nodilušā, apsūnojušā ietērpā, taču citādi tādu pašu,
kāds viņš bija mūža pēdējos gados: ar pirmo sirmumu kuplajos matos un bārdā
un ar pirmajām dziļajām grumbām sejā. Ietērps tik sens, ka nemaz nav
iespējams pateikt, kādā krāsā – tāds brūni zaļgans ar pilnīgi apsūbējušu
zeltu. Taču, lūk, Valdnieks pagriežas ar muguru, un ir redzams – Arhibīskapa
omofors sāk kļūt nedaudz gaišāks. Vispirms tajā sāk zibēt dzirkstelītes, tad
tās saplūst spirālēs, tad izplūst plankumos, kuri palielinās, izplešas
plašumā, tā ka viss apmetnis sāk zaigot tik apžilbinošā, tādā ne šīszemes
gaismā, bet Dievmātes seja tajā izceļas, iezīmējas tik reljefi, tik spilgti
un tik košā mirdzumā, ka nākas aizmiegt acis. Te Valdnieks atkal pagriežas
ar seju, un tagad redzams, ka omofors izgaismojies arī priekšpusē, un tikai
pārējais tērps vēl tumšs, tādēļ kontrastējot liekas gluži melns. Un
Valdnieks bilst: “Tu arvien gribi, lai es tērptos jaunā ietērpā, bet man arī
šis ir labs!” Šī parādība ilga vienu minūti…