Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Dzimis 1869. gada 13. jūlijā Rīgas guberņā, Pootsi-Kipu ciemā igauņu psalmista un draudzes skolas skolotāja Pētera Kulbuša ģimenē.  1880. gadā Pāvils Kulbušs iestājās Rīgas garīgajā skolā, pēc četriem gadiem - seminārā. 1890. gadā pabeidza Rīgas garīgo semināru kā labākais students un tika nosūtīts mācīties uz Sankt-Pēterburgas garīgo akadēmiju kā kroņa stipendiāts. Pēc četriem gadiem pabeidza akadēmiju un 1894. gada 5. decembrī tika iesvētīts par priesteri un nozīmēts par Pēterburgas Sv. Izidora igauņu draudzes prāvestu, kalpojot tur 13. gadus. Viņam vairākas reizes piedāvāja pieņemt bīskapa amatu dažādās eparhijās, bet viņš vienmēr atteica vēloties kalpot igauņiem. 1917. gada 8. augustā Jurjevā (Tartu) notika Rīgas eparhijas sapulce, kas izvēlējās priekštāvjus Viskrievijas vietējajam koncilam. Šajā sapulcē tika tika izvirzīts priekšlikums par Rēveles vikariāta izveidošanu Rīgas eparhijā, kurā ietilptu visas igauņu draudzes un par kandidātu vikāra amatam tika nosaukts Pāvils Kulbušs. Šo piedāvājumu atbalstīja koncils un jaunievēlētais patriarhs Tihons, kurš personīgi pazina virspriesteri Pāvilu.

1917. gada 24. decembrī virspriesteris Pāvils Kuļbušs tika iesvētīts par mūku un pieņēma vārdu Platons un iecelts arhimandrīta kārtā, bet 1917. gada 31. decembrī par Rēveles (Tallinas) virsganu. Jauniesvētītais bīskaps bija cilvēks ar lielām gara dāvanām, milzīgu gribasspēku un pievilcīgu raksturu.

Tā kā latviešiem politisko apstākļu dēļ noorganizēt savu bīskapiju bija neiespējami, jo Latvija atradās zem vācu okupācijas varas, tad patriarhs Tihons uzdeva igauņu bīskapam pagaidām pārvaldīt arī Rīgas eparhiju.

1915. gadā Latvija tika ierauta Pirmajā Pasaules karā. 1917. gadā sākās revolūcija Krievijā. 1917. gada 3. septembrī vācu armija ieņēma Rīgu. Vācu okupācijas vara bija nelabvēlīga Pareizticībai, daudzas draudzes tika pamestas likteņa varā, Kristus Piedzimšanas katedrāle pārvērsta par garnizona luterāņu baznīcu, izpostot tās interjeru. Mazdūšīgākie jau sāka gausties, ka Svētajai Pareizticībai Latvijā pienācis gals. Kad 1918. gada maijā bīskaps Platons ieradās Rīgā, katedrāle bija nepieejama, okupācijas vara ļāva viņam uzturēties Latvijā tikai 11 dienas. Taču šajā īsajā laika sprīdī bīskaps paspēja apmeklēt pārējos Rīgas dievnamus, ar svētrunām uzmundrinot un stiprinot ganāmpulka nomākto garu. Viņš gribēja apmeklēt arī latviešu lauku draudzes, bet šo nodomu stipri kavēja okupācijas vara. Par spīti visam, bīskaps apmeklēja 40 draudzes.

Pēc piespiedu aizbraukšanas no Rīgas viņš nepārstāja rūpēties par sava ganāmpulka dzīvi. 1918. gada oktobrī viņš vērsās pie profesora starptautiskajās tiesībās A.J.Pijpa, kurš darbojās pie sabiedrotajiem Londonā un Parīzē, ar garu memorandu. Tajā bīskaps nesaudzīgā valodā izsmeļoši raksturoja tā laika Pareizticīgās Baznīcas dzīvi Latvijā un Igaunijā. Virsgans lūdza profesoru kā Pareizticīgās Baznīcas dēlu un patriotu rūpēties, lai sabiedrotie izmantotu savu ietekmi uz vācu okupācijas varu Baltijā visu šo nebūšanu novēršanai. Drīz vien Baltijā notika lielas pozitīvas pārmaiņas, jo profesora Pijpa ziņojums bija liels pārsteigums kā sabiedrotajiem, tā arī toreizējai vācu valdībai.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvija. Bet notika kārtējā nelaime. 1919. gada 3. janvārī Rīgu ieņēma sarkanarmieši. Lielinieki ieņēma Vidzemi un Kurzemi.

1918. gadā valdnieku arestēja apbruņoti sarkanarmieši, tieši baznīcas altārī visnakts dievkalpojuma laikā. Pie tam viens no viņiem apsēdās uz Altārgalda un aizsmēķēja.  Svētītāju un ar viņu kopā arestētos 17 cilvēkus ieslēdza bijušās kredītbankas pagrabā, kuru boļševiki bija pārvērtuši par cietumu. Valdnieku piespieda konvoja pavadībā nēsāt visai pilsētai cauri piecpudu maisus, zem kuru smaguma viņš krita. Tā viņu mocīja 12 dienas. Drīz pienāca ziņas par to, ka tuvojas balto armija. 14. janvāra naktī Valdnieku izsauca un nakts nopratināšanu. Komisārs uzstāja, lai viņš pārstātu sludināt Evaņģēliju, uz ko Svētītājs atbildēja: "Tiklīdz mani izlaidīs brīvībā, es atkal visur slavēšu Dievu". 1919. gadā Tērbatā  naktī no 14. uz 15. janvāri bīskaps Platons tika nežēlīgi noslepkavots (nošauts). Kopā ar viņu par kārtējiem boļševiku upuriem kļuva arī bīskapa tuvākie līdzstrādnieki virspriesteri Bleive un Bežanickis un citi mocekļi. Tajā dienā balto karaspēks ieņēma pilsētu. Ticīgie steidzās uz pagrabu. Viņu skatam pavērās vēl silto līķu kaudze ar sašķaidītajām galvām.

Uz bīskapa Platona ķermeņa tika atrastas septiņu šautu brūču pēdas, Svētītāja labā acs bija bija sašķaidīta ar sprāgstošo lodi. Labās rokas pirksti bija salikti krusta zīmei. Priesterim Mihailam sprāgstošā lode tika iešauta pakausī, tādēļ no viņa sejas nekas nebija palicis pāri.

No šī laika  Latvijas pareizticīgie palika bez Virsgana. Līdz 1921. gadam, kad patriarhs iecēla par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu Jāni (Pommeru), baznīca Latvijā palika bez vadības.

2000. gadā augustā Krievijas Pareizticīgās Baznīcas koncils pieskaitīja Rēveles bīskapu Platonu (Kuļbušu), virspriesterus Nikolaju (Bežanicki) un Mihailu (Bleivi) svēto kārtai, kā jaunmocekļus.