Cik liela spēj būt ticība

2004. gada gadskārtējie Jāņi it kā palika ēnā. Daudziem līgošana jau šķita mazsvarīga, ja reiz gadījies tik liels notikums kā slavenās Tihvinas ikonas atvešana pie mums. Līdz pat Līgo dienas pusdienlaikam ap katedrāli bija redzami cilvēku pūļi. Jāteic, ka arī paši šī pasākuma organizētāji nebija gaidījuši tik lielu ļaužu pieplūdumu. Gaidīja simtus, varbūt tūkstošus, bet ne simtus tūkstošus.

Cilvēki pie katedrāles rindā stāvēja ne vien desmit, bet līdz pat divdesmit stundām. Visapkārt gaisā virmoja īpaša noskaņa, te valdīja agrāk nemanīta un nepieredzēta pacietība, pieticība, vienotība, samiernieciskums un pāri visam ticība. Noraugoties uz nebeidzami garajām rindām, pārņēma savādas izjūtas un aizkustinājums. Acīm redzami notiekošais parādīja, cik stipra vēl mūsu cilvēkos ir ticība un cik liela tā spēj būt. Tas liek aizdomāties, ko tauta gaida, pēc kā izslāpusi. Noguruši no politiskajām intrigām, ambīciju teātriem, birokrātijas bezjēdzībām, krāpšanas, juzdamies bezpalīdzīgi, izmisuši, slimību un naudas trūkuma nomocīti…, šķiet, daudzi meklē mierinājumu pie kaut kā augstāka, meklē stiprinājumu, lai morāli nesalūztu. Nebeidzamajā rindā tik daudz cilvēku ar kustību traucējumiem un slimo, arī viņos cerība pēc atvieglojuma viņu ciešanās.

Nav jau runa tikai par šo unikālo svētbildi, kurai piedēvē brīnumdarošas  un dziedinošas spējas (katram taču tiek dots pēc viņa ticības stipruma). Nebeidzamās cilvēku straumes, tiecoties paskatīties uz ikonu, liecina par mūsu sirdī apslēptām un varbūt ar prātu īsti neapzinātām ilgām, vēlmi noticēt kaut kam gaišam, labam, paliekošam, par cerību izjust svētības pieskārienu. Katrā ziņā ikona neskaitāmās sirdīs iededza kādu gaišu dzirkstīti, šajās dienās it kā nez kur pazuda viss sliktais, strīdi un nesaprašanās. Atklājās, cik apkārtējie cilvēki spēj būt nesavtīgi, pacietīgi un  labestīgi, cik daudz viņu sirdīs mīlestības. Dzirdēju, kā puisis zvana savai meitenei, priecīgi saukdams: “Te atvesta laimes ikona, brauc šurp, mums noteikti jātiek pie tās!”

Daudzi pārsteigti – kā gan tas var būt, ka mūsu Latvijā ir tik daudz ticīgo. Bet ne jau ticīgie vien stundām stāvēja rindās. Turklāt mums, latviešiem, ticība ir ļoti intīma lieta, mēs to īpaši nedemonstrējam un neizrādām, kā to mēdz darīt krievu tautības ļaudis, kuriem pareizticība un ikonu godināšana ir pašsaprotama jau no mazotnes. Mēs pie Dieva vai vismaz ticības iedīgļa savā sirdī parasti nonākam caur grūtībām, ciešanām, lepnības radītām sekām, brīžos, kad nākas atzīt, ka ne jau viss ir cilvēka, viņa talantu, spēju, centienu, varas vai naudas maka spēkos. Lai arī katram ir savs liktenis, savs ceļš ejams, visiem kaut kur dziļi sirdī jau laikam dzirksteļo vēlme paļauties uz augstāku spēku, sajust iekšēju balstu un dzīvot, sekojot savai sirdsbalsij.