Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Mūža miegā midzis vecākais latviešu priesteris tēvs Jānis Ābels, viņš bija no pēdējiem svētkalpotājiem, kurš pieredzēja arī pirmskara gadus. Vēl pirms mēneša viņš nosvinēja savu 89. dzimšanas dienu, ticīgajiem deva svētīgus padomus, kā arī daudz runāja par garīgiem rakstiem, kas ļaudīm nestu pestīšanu.
Tēvs Jānis
Ābels dzimis 1916. gada 25. janvārī / 7. februārī Kokneses pagasta “Mazlejas
Ratnicēnos”. 1930. gadā viņš beidza Kokneses Balbieru sešklasu pamatskolu,
pēc tam izmācījās par drēbnieku.
Kad pienāca kara gadi, Jānis Ābels tika mētāts pa dažādām dzīves vietām: „Vaidelotēs”, „Circeņos”, pēc tam ar velosipēdu aizkļuvis uz Krapi. No turienes ar vācu armijas mašīnu viņu aizveduši līdz Juglas papīrfabrikai Rīgā, bet pēc nedēļas pavēlēja braukt kopā ar bēgļiem uz Stendi, Pastendi, tālāk uz Ventspili, kur bija paredzēts visus iesēdināt kuģī. Tā kā tēvs Jānis Ābels kā psalmotājs bija atbrīvots no karaklausības, viņu nosūtīja uz Ugāles baznīcu, kur brīvajā laikā viņš nodarbojies ar drēbniecību. 1946. gadā tēvs Jānis Ābels tika iesvētīts par diakonu, šajos svētkos viņam uzdāvināta Dievmātes ikona, kuru viņš visu mūžu īpaši godājis. Jau pēc gada tēvs Jānis iesvētīts par priesteri un nosūtīts uz Suntažu Kristus Apskaidrošanās draudzi. Reizē viņš apkalpojis arī Kokneses Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcu, Jaunjelgavas Kristus Apskaidrošanās draudzi, Mālpils Dievmātes Patvēruma draudzi un nedaudz Ikšķiles pareizticīgo draudzi. No 1963. līdz 1971. gadam tēvs Jānis Ābels strādāja sakaru nodaļā, bet svētdienās, kad bija atļauts nodarboties ar garīgām lietām, viņš brauca uz dievkalpojumiem Limbažos un Alojā. 1971. gadā priesteri Jāni nosūtīja uz Viļaku, viņš apkalpoja arī Liepnas Svētā Elija draudzi un pareizticīgo draudzi Veclaicenē, kur dievkalpojumā centies kalpot arī igauņu valodā, lasot Evaņģēliju. Pēc tam tēvs Jānis kalpojis Šķilbēnos, Baltinavā, 1982. gadā Lazdonas baznīcā. Vēlāk palīdzējis atjaunot Ļaudonas Jāņa Kristītāja draudzi. Restaurējot dievnamu, kā atceras vietējie pareizticīgie, virspriesteris Jānis Ābels pats savām rokām no 2 mm bieza nerūsējošā skārda izgriezis krustu. Visus priecējis baznīcas tornī saulē zaigojošais krusts. Drīz vien priesterim pienāca pensijas vecums, taču pēdējos trīs savas dzīves gadus virspriesteris Jānis reizi mēnesī bija lūgts Jēkabpils Svētā Gara klosterī līdzkalpot igumenam Aleksejam dievkalpojumos latviešu valodā. Kopā ar atjaunotās latviešu draudzes locekļiem viņš daudz uzmanības veltīja Pareizticīgajā Baznīcā un garīgajos rakstos lietojamiem vārdiem latviešu valodā, uzskatot, ka daudzus no tiem nedrīkst laicīgot. Ar lielu centību viņš pārrakstīja Pareizticīgās Baznīcas senāk izdotos rakstus un pat grāmatas, kas kā lieli retumi saglabājušies viņa bibliotēkā. Viņš zināja, ko nozīmē dziļi patiesu un garīgi pestījošu grāmatu bads, tāpēc arī tulkoja daudz no krievu valodas un ļoti ilgojās latviešu pareizticīgajiem sarūpēt pārbaudītu garīgu barību. Līdz pēdējam brīdim viņš saglabāja zinošu un gaišu prātu, ticīgos allaž mudināja palīdzēt saviem tuvajiem, īpaši gādāt par tiem, kuri nonākuši nelaimē vai paklupuši. Tēvam Jānim piemita apbrīnojami liela ticība par pazudušo atgriešanu pie Dieva, viņu nepameta cerība, ka jebkurš var tikt pestīts, tāpēc viņš sniedza palīdzību visiem, arī nebrīvē nonākušajiem, rakstot vēstules, nosūtot pestījošus garīgus rakstus. Kad ticīgie nāca pie virspriestera Jāņa lūgt svētību, viņš nekad neaizmirsa dot līdzi arī garīgu padomu, viņš apbrīnojami skaidri redzēja un izjuta, ko katram pateikt garīgajam mierinājumam. Tēva Jāņa Ābela sirds nerimtīgi dega dziļā ticībā Dievam. Piemini, Kungs, Savu aizmigušo kalpu virspriesteri Jāni, piedod viņam visus tīšus un netīšus grēkus un dāvini tam Debesu Valstību.
Izvadīšana no
Jēkabpils klostera uz Kokneses kapiem notika
Justīne Volkova "Vnogradnaja Loza" Nr. 3, 2005. gada marts
|
