Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

• Abba, avva – (sīr., aram. - tēvs). Vadošais starecs, mūku vecākais.

• Abats – klostera priekšnieks, mūku vecākais, šis vārds vairāk izplatījās Rietumu baznīcā, Austrumos – igumens, hegumens.

• Anahorets - gr. cilvēks, kurš devies vientuļā vietā nododoties gavēšanai un nepārtrauktām lūgšanām.

• Arhibīskaps (Архиепископ) – (gr. archiepiskopos). Galvenais bīskaps. Kaut gan bīskapi pēc varas ir vienādi, tomēr, lai saglabātu vienību grūtos apstākļos starp baznīcām, jau Svēto Apustuļu noteikumos  apustuļu nolikumā (34. noteikums) savstarpējai palīdzībai paredzēti arhibīskapi. Bīskaps, kura vadībai parasti ir pakļauti vairāki bīskapi.

• Arhidiakons – 1) vecākā, pirmā diakona goda tituls Lavrā (lielā klosterī), 2) patriarham kalpojošais hierodiakons. Attēls

• Arhierejs, arhigans – (gr. archiereus – virspriesteris). Kopīgs nosaukums bīskapu kārtas svētkalpotājiem (bīskapiem, arhibīskapiem, metropolītiem, ekzarhiem, patriarhiem)

• Arhimandrīts (Архимандрит) - (grieķu val. arco – priekšnieks; mandra - aitu kūts, klosteris vai arī vara, vadība, aizgalds lopiem). Agrāk ar arhimandrītu grieķu baznīcā apzīmēja igumenus, vairāku klosteru uzraugus, vēlāk, svarīgāko klosteru priekšniekus. Šodien — piešķir mūkiem, kas ieņem augstu administratīvu posteni, vai kā augstāko apbalvojumu melnajai garīdzniecībai. Arhimandrīta nosaukumu piešķir bīskaps Liturģijas laikā.

• Bīskaps (Епископ) – (gr. episkopo – uzraugs). Bīskaps ir augstākā garīgā persona, kas var veikt visus sakramentus, noturēt dievkalpojumus visos viņas veidos, iesvētīt citus garīgos amatos, iesvētīt dievnamus, mirres un antiminsu. Visi bīskapi ir savā starpā līdzīgi. Bet atkarībā no personīgiem nopelniem, pilsētas vai apgabala nozīmes, kur bīskapi kalpo, viņiem  piešķir dažādus goda nosaukumus: arhibīskapa, metropolīta, patriarha titulus. “Viena mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa, viens biķeris, viens upuraltāris, viens bīskaps”, Ignātijs Dievnesējs vēstulē “Filadelfiešiem”. “Bez bīskapa nedariet neko, kas attiecas uz baznīcas lietām. Tikai tā euharistija ir patiesa, kura tiek veikta ar bīskapa rokām jeb ar to starpniecību, kuriem tās veikšanu viņš pats ir deliģējis”; “Tur, kur ir bīskaps, tur jābūt arī tautai, gluži tāpat kā tur, kur ir Jēzus Kristus, tur arī ir katoliskā (no grieķu vārda ”katholon” (saskaņā ar veselumu) baznīca”; “bez bīskapa nav atļauts nedz kristīt, nedz veikt mīlestības mielastu; un otrādi – to, ko viņš akceptē, tas arī Dievam ir tīkams, lai katra lieta būtu stingra un nešaubīga” (vēstulē “Smirniešiem”). (par to kādam jābūt bīskapam, rakstīts apustuļu noteikumos). Attēls

• Diakons (Диакон) – (gr. diakono – kalpotājs). Diakons palīdz bīskapam un priesterim dievkalpošanā, patstāvīgi svētkalpošanu veikt nevar. Pieder svētkalpotāju kārtai. Attēls

• Dziedātājs – baznīcas kora dziedātājs. Agrāk amats klērā, tagad šo pienākumu veic pasaulnieki.

• Ekzarhs, eksarhs (экзарх) - (grieķ. valdnieks, valdītājs) bīskaps, kurš pārvalda lielu baznīcas apgabalu - ekzarhātu, kas atrodas ārpus tās valsts robežām, kurā ir patriarhāts. Ekzarhāta sastāvā var ietilpt bīskapijas un arhibīskapijas, kas pakļautas ekzarhātam. Ekzarhāts ir pakļauts patriarham vai sinodei, bet tam ir pastāvīgas pārvaldīšanas tiesības. Piem. Krievijas Pareizticīgajai Baznīcai ir ekzarhāti Baltkrievijā, Ziemeļ un Vidus Eiropā, Centrālajā un Dienvid Amerikā.

• Eremīts (gr. eremos, erēmos – vientuļš) – mūki, kas devās tuksnesī, dzīvoja vientuļās vietās, reti vai nekad nesatikās ar citiem mūkiem un pasaulniekiem.

• Garīdzniecība – svētkalpotāji, iedalās melnajā un baltajā garīdzniecībā.

• Garīdzniecība, baltā – svētkalpotāji, kas ir laulībā.

• Garīdzniecība, melnā – svētkalpotāji, kas pieņēmuši mūka kārtu.

• Garīdznieks – svētkalpotājs, ticīgā garīgās dzīves vadītājs un pastāvīgs grēksūdžu pieņēmējs, garīgais tēvs.

• Garīgais tēvs (Духовный отец) - terminu vispirms sāk lietot rakstos, kas domāti mūkiem - askētiem, ne agrāk kā 4. gs. Ar garīgo tēvu tika apzīmētas ievērojamas personības mūku vidū. Terminu lieto dažādā nozīmē. Tas ir apzīmējums gan mūku dzīves dibinātājiem, pieredzējušākiem svētcīnītājiem, ticības censoņiem (подвижникам). Mūkiem iesaka uzticēt savu dvēseles vadību.

• Hierodiakons – diakons, kas pieņēmis mūka kārtu.

• Hieromūks - priesteris mūks; mūks, kas iesvētīts par priesteri. Attēls

•  Igumene - klostera priekšniece, atbildīga par māsu garīgo un materiālo dzīvi.

• Igumens, hegumens - klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls.

• Inoks - (no slāvu "иной" - citāds, viens, cits, vientuļš) - jauns iesācējs mūks (pirmā, zemākā mūku kārta), mūks tiek iesvētīts, ietērpts mūka drēbēs, bet vēl nav devis visus mūka solījumus un viņam ir iespēja atgriezties pasaulē. Krievu valodas nosaukums mūkam, burtisks tulkojums no grieķu valodas.

• Ipodiakons, hipodiakons – baznīcas kalpotājs starp lasītāju un diakonu, kas izpilda dažādas piekalpošnas dievkalpojuma laikā; parasti piekalpo arhierejam.

• Kalpotājs, baznīcas – zemākās garīdzniecības pārstāvis, kas izpilda palīdzošas darbības dievkalpojuma laikā (ķesteris, psalmists, zvaniķis u.c.)

• Karognesējs – baznīcas kalpotājs (retāk pasaulnieks), kas nes karogu krusta gājiena laikā.

• Klērs – (gr. klēros – loze (sākumā garīdzniekus izraudzījās ar lozēšanu)). 1) visu svētkalpotāju un baznīcas kalpotāju kopums, garīdzniecība; 2) vienas baznīcas svētkalpotāju un baznīcas kalpotāju kopums.

• Lajs – (gr. laikos, laos – tauta). Pasaulnieks, parasts draudzes loceklis, kas nav svētkalpotājs.

• Lasītājs (чтец) - Kristīgajā baznīcā parādās jau 1. gs., amats klērā, lasa psalmus u.c.

• Metropolīts - (gr. mētropolitēs). Bīskaps, kurš vada provinces vai valsts baznīcu.

• Mūks (Монах) - (gr. mono -vientuļš, vientuļnieks). Cilvēks, kas veltījis sevi kalpošanai Dievam pieņemot iesvētīšanu un solījumus (paklausība, nemantkārība un bezlaulība) un parasti dzīvojošs klosterī. Ir tīs pakāpes: inoks jeb novics, mazās shimas mūks, lielās shimas mūks. Kristus baušļu izpildīšana ir ceļš, lai iegūtu mūžīgo dzīvošanu (Mt.19:17). Šai ceļā cilvēki sastop šķēršļus. Šķēršļi rodās no miesas kārībām un lepnības (1.Jņ. 2:16). Tie, kuri dodās uz augstāko morālo pilnību, kas obligāta visiem cilvēkiem,bet jūtās nespējīgi pārvarēt šos šķēršļus, tiem pareizticīgā baznīca piedāvā īpašus līdzekļus kā tos pārvarēt. Šie līdzekļi ir solījumu došana un izpildīšana, kurus gan Evaņģēlijs nepasniedz kā baušļus, bet kā padomus kā iegūt garīgu pilnību. Šie solījumi ir: atteikšanās no laulības (Mt. 19: 11 - 12), nabadzība (Mt.19:16-21), paklausība (Mt.16:24) - pilnīga atteikšanās no savas gribas.

• Mūks-diakons, hierodiakons (Иеродиакон) - mūks, kam ir diakona kārta.

• Mūks-priesteris, hieromūks. – priesteris, kam ir mūka kārta. Attēls

• Neofīti (Неофиты) – (no gr. val. - jaunatgrieztais, jaundzimušais). Senajā kristīgajā baznīcā tā apzīmēja jaunkristītos un tos kas gatavojās (gāja mācībā), lai kristītos.

• Pasaulnieks – lajs, parasts draudzes loceklis, kas nav svētkalpotājs.

• Patriarhs (Патриарх) – (grieķu val. patriarch - dzimtas aizsācējs). Agrāk šis tituls tika attiecināts uz sinedriona priekšsēdētāju, bet kristīgā baznīcā iesākumā piederēja visiem bīskapiem. Tagad - dažās pareizticīgo baznīcās - vietējās, patstāvīgās (autokefālās) baznīcas galvas tituls. To izvēl vietējā koncilā. Šo titulu noteica IV Vispasaules koncils 451.g. Attēls Attēls

• Presbiters – (gr. presbyteros – sirmgalvis, vecajs, vecākais). Priesteris, draudzes vecākais, pirmajos gadsimtos bīskapi uzticēja draudžu vadību. Attēls Attēls

• Priesteris (Священник, Иерей) – (iereu - grieķu apzīmējums presbiteriem, termins cēlies no antīkiem grieķu kultiem, kur apzīmēja tempļos priesteri). Priesteris var izdarīt visus sakramentus, izņemot iesvētīšanu par priesteri, noturēt visus dievkalpojumus, izņemot mirru un antiminsa iesvētīšanu. Atkarībā no nopelniem un baznīcas nozīmes, kurā viņš kalpo, tiem piešķir gan priestera, gan protoereja (protopresbitera, virspriestera) nosaukumu. Attēls Attēls

• Protodiakons – (gr. prōtos – pirmais). Galvenais diakons eparhijā, kalpo pie valdošā bīskapa vai patriarha (un nav mūks). Attēls

• Protopresbiters (Протопресвитер) - Virspriesteris. Precētās (baltās) garīdzniecības augstākā pakāpe.

• Psalmists – baznīcas lasītājs, kas lasa psalmus un citas lūgšanas.

• Rjasofors (Рясофор) – (grieķu val. - radoforo - rjasu nēsājošais). Mūks iesācējs, kam atļauts nēsāt melnu garīdznieka virstērpu (rjasu) un kamilavku. Ir zemākā mūku hierarhijas pakāpe.

• Reģents – (lat. regens – valdošais). Baznīcas kora vadītājs un diriģents.

• Shimas mūks, lielās (Схимонах, Монах великой схимы) - mūks (trešās, augstākās kārtas), kas pieņēmis lielo shimu, ko citādi dēvē par lielo eņģeļa tēlu (līdzību eņģelim). Mūks, kurš papildus parastajiem mūku solījumiem uzņemas sevišķi askētisku dzīvesveidu. Kad iesvēta lielajā shimā, mūks dod solījumus, kuros atsakās no pasaules un visa pasaulīgā. Mūkam, kas pieņēmis lielās shimas kārtu, apģērbā nāk klāt kukls un analāvs. Attēls

• Shimas mūks, mazās (Схимонах, Монах малой схимы) - otrās mūka pakāpes mūks, kas nēsā ādas jostu (līdzinoties Jānim Priekštecim, ko uzskata par mūka dzīves aizsācēju kristietībā un paraugu), klobuku virs kamilavkas un mantiju virs rjasas.

• Shiigumens. Klostera priekšnieks, kam ir shimas kārta.

• Starecs - latviešu valodā nav tik identiska vārda, kurš ietvertu sevī šī termina pilnību. Varētu vecajais, vecais mūks, skolotājs, taču tie neatspoguļo visu jēgu. Ar šo vārdu raksturo kristīgu cilvēku, kurš Dieva atziņā ir sasniedzis tādu stāvokli, ka spēj pareizi mācīt citus, pie kura griežas pēc padoma, kurš garīgajā dzīvē ir pieredzes bagāts. Parasti mūks, kurš ieguvis lielu garīgo pieredzi.

• Ticībā mācāmie ļaudis (Оглашенные) – cilvēki, kas vēl nav pieņēmuši kristību, bet tam gatavojas. Senajā baznīcā pirms trešās dievkalpojuma daļas (Vakarēdiena) viņiem tika pavēlēts iziet no baznīcas, šis uzsaukums (Ticībā mācāmie ļaudis izejiet, lai neviens no ticībā mācāmajiem.) vēl arvien tiek lietots liturģijā, kaut vairs tam nav praktiskas nozīmes.

• Ticības censoņi, svētcīnītāji (Подвижники) - Cilvēki, kuri veikuši īpašus garīgus varoņdarbus, kuri saistīti ar atsacīšanos no sevis un kuru mērķis ir sasniegt pilnību Kristū (piem., atsacīšanās no laulības, atsacīšanās no ikdienas labklājības utt.).

• Ticīgie ļaudis (Верные) - ir kristītie, kuri piedalās ticīgo ļaužu liturģijā, sv. Dievmielastā.

• Valdnieks – viena no metropolīta uzrunām.

• Vientuļnieks, ieslēdzies (Затворник) - ticības censoņi, svētcīnītāji (подвижники), kuri labprātīgi sevi ieslodzīja uz visu dzīvi alā vai cellē, lai tur pastāvīgi nodotos lūgšanai. No turienes izgāja ļoti reti un to noteica kādi īpaši sabiedriski vai personīga rakstura iemesli.

• Vientuļnieks, tuksneša (пустинник) - ticības censoņi, svētcīnītāji (подвижники), kuri labprātīgi devās tuksnesī (arī mežā, vientuļā, no pasaules nošķirtā vietā), lai tur nodotos lūgšanai, darbam un gavēnim.

• Virsgans - sk. Metropolīts.

• Virspriesteris - laulāta vai nelaulāta priestera augstākais tituls.

• Virspriesteris, protoerejs (Протоиерей) - ja baznīcā ir vairāki priesteri, tad — ir galvenais no tiem, baznīcas pārzinis.

Baznīcas hierarhija:

Mūku kārtas: