Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

... Attālināmies no kūrortpilsētiņas Uranopolisas krastiem. Acu priekšā lēnām izaug Svētais Kalns. Tā virsotne ietinusies mākoņos, kuri šķiet slēpjam pasaules skatieniem kādu noslēpumu...

Kuģis peld gar Panteleimona klosterim piederošajiem krastiem. Te arī krievu skita «Jaunā Tēbaīda» iespaidīgās celtnes. Tagad tas pamests.

«Melno pulkvežu» diktatūras laikā grieķu valdība gribēja uz Atonu būvēt šose­ju, taču patriarhs Pimens izteica oficiālu protestu, un rīkojumu par celtniecību atsauca. Krievijai piederošie īpašumi sākas tieši no šauruma, kas savieno Atona pussalu ar kontinentu; tie aizsargāja šo svētības bastionu no antikrista kalpu tīkojumiem.

Nu spēcīgais Eiropas Savienības buldozers min «melno pulkvežu» pēdās. Pie Salonikiem jau redzējām ceļam šoseju, taisnu kā bulta. Tā mērķēta uz Atonu. Ja šo celtniecību pieļaus, ceļš sev līdzi atnesīs arī visus mūsdienu pasaules jaukumus...

Mūki jau ta­gad var skaidri iztēloties, kā raibais, šortos ietērpies abu un reizē bezdzimuma civilizēto  mežoņu pūlis dosies uz Atonu jaunu iespaidu meklējumos. Svēto Kalnu aprīs kaislību bezdibenis. Tiks pārkāpts arī pašas Dievmātes pirms pusotra gadu tūkstoša noteiktais aizliegums.

422. g. Bizantijas imperatora Teodosija Lielā meita princese Plakīdija apmeklēja te esošo Vatopēda klosteri. Tomēr tajā ieiet nespēja. Apstāties uz sliekšņa lika stingra, no Dievmātes ikonas nākoša balss. Pēc tam Atona tēvi izde­va likumu, kas aizliedza sievietēm atrasties Svētajā Kalnā...

Par jaunbūvējamā ceļa gala­punktu uzskata Atanasija Lielā lavru. Tomēr metafiziskā nozīmē tas ir ceļš uz Pasaules Galu. Kāpēc - par to arī šis stāstījums.

*  *  *

Saules ripas kvēlojošā augšmala vairs tik tikko saredzama. Raug, arī tā jau pazūd aiz Egejas jūras zilā apvāršņa. Atonā, kur dzīve rit pēc Bizantijas laika, - pusnakts. Mūs, četrus Krievijas svētceļniekus, kas ar Dieva žēlastību nonākuši Svētajā Kalnā, tā pārsteidz grieķu klosterī Ksiropotamā.

Svētceļnieku viesnīcā arhondarikā viss klusu. Daudzi guļ. Naktī notiks Visnakts dievkalpojums, kurš šoreiz būs īpaši svinīgs. Rīt te gaidāmi altāra svētki - Dzīvudarošā Kunga Krusta pacelšana.

Nakts vidū visus modina koka sitienu skaņas. Laiks doties uz dievkalpojumu. Atons naktī lūdz par pasaules mieru, līdzsvaru un labklājību. Atons ir nomodā laikā, kad pasaule, kura pati neapzinās savas noturības noslēpumainos iemeslus, guļ vai izklaidējas.

Ieejam dievnamā. Vakar no tā altāra iznesa Kunga Krusta gabaliņu. Tas ir lielākais, kurš saglabājies, un pastāvīgi atrodas šeit. Krusta gabaliņš ir ap 30 cm garš. To skūpstot, var paspēt ievērot vietu, kur kokā bijusi nagla...

Viss pustumsā. Tikai eļļas lampiņu liesmas atspul­go­jas ikonās un to apkalumu zeltā. Zemās balsīs, it kā sasaucoties dzied divi grieķu mūki. Dzi, balss skan no altāra labās puses. Dzi, jau  kreisajā pusē dzied: «Kirie eleison!» — «Kungs, apžēlojies!» Gar sienām — stasīdiji, augsti kokā griezti krēsli. Tajos var gan sēdēt, gan, atspiežoties pret noapaļotajiem elkoņu balstiem, arī stāvēt. Svētku dievkalpojumi dažkārt ilgst pat 15-17 stundas.

Te, jādomā, viss ir tāpat kā pirms tūkstoš gadiem Bizantijā.

*  *  *

Ksiropotama klosterim, kurš pirmo reizi minēts 5. gadsimtā, ir simbolisks liktenis. 1280. g. klosteris pieņēma ūniju ar katoļiem. Kopā ar tiem mūki imperatora Mihaila Paleologa klātbūtnē nokalpoja katoļu mesu. Tad akmens sienas sāka drebēt, un klosteris sagruva līdz pat pamatiem. Šausmu pārņemtais imperators metās bēgt prom no Atona.

Vēlāk viņa dēls gan atjaunoja Ksiropotama mūrus, tomēr Svētajā Kalnā gūtā mācība nepalīdzēja cara pēcnācējiem. Kad ūniju ar Romu pieņēma visa Bizantijas impērija, tā krita.

Bet senās svētības nesatricināmais cietoksnis Atons palika. Tam lemts «būt» līdz pat Laiku Beigām. Vai tas nav brīnums? Un vai brīnums nav arī tas, ka šī sīkā saliņa papildinās ar aizvien jauniem brīnišķīgiem iemītniekiem?

Ksiropotama katedrālē iededz sveces. Vismaz metru garās vaska sveces mūks aizdedz ar kārts palīdzību. Iedegas kroņlukturis. Tad - hoross, kroņlukturi aptverošs milzīgs  gredzens vismaz 6 m diametrā. Uz tā - krusti, divgalvaini ērgļi, neparasti, sarežģīti raksti. Tiek iedegtas arī trīs pusēs horosam esošās lielās  lampadas.

Šeit, Atonā, gaismekļu simbolikai ir īpaša nozīme. Mūki mums pastāstīja par nekad nedziestošo eļļas lampiņu jeb lampadu, kura karājas virs Ibērijas Dievmātes klostera katedrāles Ķēniņa vārtiem. Svētku laikā eļļas lampiņa brīnumainā veidā sāk šūpoties: tā ir Dievmātes klātbūtnes zīme. Dažkārt lampiņa kustas arī ikdienā. Tad tās kustības ir satrauktas. Dievmāte brīdina Atona mūkus un līdz ar viņiem - arī visus kristiešus. Brīdina par pārbaudījumiem, kurus Dievs pieļauj mūsu grēku dēļ. Nemierīga lampada - tātad gaidāmi pasaules satricinājumi.

Raug, kāda mūslaiku liecī­ba. «Svētkalnieši stāsta: pirms turku karavīru iebrukuma Kiprā eļļas lampiņa šūpojusies tā, ka eļļa šļakstījusies pāri malām. Tas pats noticis arī pirms Amerikas - Irākas kara. Lampada šūpojusies arī pirms Armēnijas zemestrīcēm. Ibērijas mūki cītīgi uzrauga lampiņu. Ja tā svētku starplaikā sāk šūpoties sevišķi spēcīgi, šo vēsti izziņo visiem Svētā Kalna klosteriem. Tad sākas kopīgas lūgšanas Visšķīstajai Jaunavai, lūdzot viņas žēlastību un aizstāvību. Par notiekošo reizē ar lūgumu pastiprināt lūgšanas un gavēni tiek paziņots arī Atona vientuļniekiem...»

Svētās Dievmātes dzimšanas dienā Atona akmens takas mūs izveda uz augsta krasta. Priekšā - neliels līcis, blakus - Ibērijas Dievmātes klostera sienas.

Tieši šeit, vienā no piekrastes pakalniem, pagānu laikos slējusies milzīga Apolona statuja. Kad Dievmāte bijusi ceļā uz Kipru pie Lācara, jūrā sacēlusies šausmīga vētra. Kuģis piestājis pie akmeņainajiem Atona krastiem (toreiz šo vietu saukuši par Apoloniādi). Līdzko Svētā Dievmāte uzkāpusi uz šīs zemes, elks pārvērties pīšļos. Tā Atons kļuvis par Viņas daļu. Pēc vairākiem gadu simtiem tieši šurp atpeldējusi Dievmātes ikona, kura tagad pazīstama kā Ibērijas Dievmātes ikona.

Bizantijā ikonu apkarošanas laikā dievbijīgo ļaužu mājā ielauzies kareivis un ietriecis ikonā šķēpu. Viņam par lielām šausmām tai pašā mirklī pār Dievmātes seju sākušas tecēt asinis. Kareivis nokritis ceļos. Sekojot viņa padomam, ikonas īpašniece atraitne, lai glābtu svēto tēlu no apgānīšanas, ar lūgšanām ielikusi to viļņos. Un, raugi, pēc vairākiem gadu simtiem tas kā gaismas stabs, kas sniedzies līdz pašām debesīm, piepeldējis pie Atona krastiem. Ikona novietota Ibērijas klostera dievnama altārī, bet no rīta jau atradusies virs klostera vārtiem. Tā turpinājies vairākas dienas, kamēr starecam sapnī parādījusies Dievmāte un sacījusi: «Es nevēlos, lai jūs mani sargātu; Es pati gribu būt jūsu Sargātāja... Kamēr Mana ikona būs redzama šajā klosterī, tikmēr arī Mana Dēla svētība un žēlastība pār jums neizsīks.»

Atonā mūka kārtā iesvētītais Parfēnijs apliecina ka pat 822. g. grieķu sacelšanās laikā Ibērijas klosterī saimniekojošie turku zaldāti nespējuši traucēt dārgā apkalumā tērpto un brīnišķīgām veltēm izrotāto vārtu Sargātāju. Pagājuši daži gadi, un pie ikonas kalpojošais mūks pārsteigts ieraudzījis melnā tērptu sievieti centīgi slaukām klosteri. «Pienācis laiks visu klosteri kārtīgi izmēzt. Jau kuro gadu stāv neslaucīts,» sieviete pateikusi un izgaisusi. Nebijis ilgi jāgaida, kad sultāns izdevis pavēli visiem kareivjiem Svēto Kalnu atstāt, kaut gan pirms tam ne reizi vien tika draudējis līdz pamatiem sagraut visus tā klosterus.

Dievmāte staigā pa šo zemi.

1903. g. 21. augustā mūki pie Panteleimona klostera Lielajiem vārtiem dalījuši Svētās dāvanas. Ieraugot attīstītās fotogrāfijas, jaunais mūks Gabriels bijis ļoti pārsteigts: uz sudraba plātnes parādījusies figūra, kuru viņš fotografējot netika redzējis. Pati Dievmāte pazemīgi saņēma svētīto maizes riecienu!

Neilgi pirms tam arī daži mūki, nomodā būdami, tika skatījuši Brīnumaino Sievieti.

Svētā tradīcija vēstī, ka pirms Pasaules Gala arī Atons iegrims kaislību slīkšņā. Ibērijas ikona atstās Svēto Kalnu tikpat brīnumaini kā parādījusies. Tā būs viena no zīmēm, kas vēstīs par Otrās Atnākšanas tuvumu.

Tagad senie Ibērijas vārti aizbūvēti. Ibērijas Dievmātes ikona atrodas tiem blakus uzceltajā nelielajā baznīcā. Kad tur iegājām, dievnams bija tukšs, un varējām netraucēti ielūkoties brīnumainajā tēlā. Tas tiešām atšķiras no lielākās daļas mums pazīstamo ikonas reprodukciju. Brūce zodā šķiet esam pavisam svaiga. Uz kakla sastingusi tumšu, sarecējušu asiņu tērcīte.

Svētā Dievmāte, glāb mūs!

Tukšs arī blakus esošais dievnams. Tur atrodas jau pieminētā «Vārtu Sargātājas eļļas lampiņa». Mierīga. Paldies Dievam!

Kad jau dodamies ārā no klostera, mūs pieaicina tēvs Jāzeps. Viņš atgādina senlaiku pravieti. «Žurnālisti?» (Kā viņš to varēja zināt?!) Dāvina Ibērijas fotogrāfijas. Mūsu ceļš ved tālāk uz vēl citiem klosteriem.  Lūdzam viņa svētību ceļam. Tēvs tikai nošūpo galvu: «I am zero» (Es esmu nulle).

* * *

Svētā Kalna piekājē mūs pārsteidz krēsla. Klauvējam pie kādas celles durvīm. Klusums, neviens neatver. Pie nākamās - tas pats. Piepeši kaut kur no augšas, no brikšņiem atskan krievu valodā izteikts jautājums: «Kas jūs esat?»

— Svētceļnieki no Maskavas.

Pēc brīža atbil­de: «Nāciet šurp!»

Nokļūstam krievu vientuļnieka — igumena Benedikta cellē. To veido vienkārši sakrauti, ar saistvielu nesastiprināti plakani akmeņi. Paša stareca nav mājās. Mūs uzņem viņa piekalpotājs tēvs Kukša.

— Jau gatavojāmies nakšņot turpat klajumiņā...

Sarunu biedrs nogroza galvu: «Te, it īpaši Karulā, ārpus celles labāk nenakšņot.»

— Čūskas?

Tēvs Kukša nopietni un vērīgi ielūkojas mūsu sejās. Šķiet, cenšas novērtēt, kā reaģēsim uz viņa sacīto.

«Ļaunie gari... Šeit ir tā: nostājies, sagatavojies lūgšanai, un piepeši sadzirdi pakavu dipoņu. It kā mūlis auļotu pa apli. Bet kāds gan tur mūlis, ja vienā pusē ir aiza, bet otrā — klints.

Biedē... Gadās, pie pašas auss ierēcas tā, ka mati saceļas stāvus. Reiz bez jebkāda izskaidrojama iemesla  sirdi pārņēma neaprakstāmas šausmas[1]. Tai pašā brīdī pa grīdu sāka šaudīties milzīgs žurku bars. Bet es stāvu un nespēju atcerēties Jēzus lūgšanu. Pa burtam vien izgaismoju to savā sirdī. Kad ar milzīgām pūlēm tiku līdz lūgšanas beigām, šausmu sajūta atkāpās [2].»

Kāds Atona starecs ir stāstījis: “Sātans ir kļuvis par sirds pavēlnieku (tomēr tam nav varas pār sirds centru, jo vienīgi Svētais Gars, kas pats ir neradīts, var savienoties ar dvēseli un visu kontrolēt). Dažkārt redzu, ka mana sirds līdzinās zooloģiskajam dārzam. Visas dzīvniekiem līdzīgās kaislības atrodas tajā un gaudo. Šādu stāvokli  lieliski apraksta svētais Palamas Grigorijs: «Cilvēks, kas radīts kā Dieva Dēls, ir kļuvis par cilvēkslepkavu un līdzinās ne tikai nesaprātīgam lopam, bet pat indīgajam rāpulim skorpionam, čūskai, ehidniskam izdzimtenim...» Lūgšanā mēs cenšamies panākt tādu stāvokli, lai pēc tam, kad ar prātu esam apguvuši Jēzus vissaldāko vārdu, mūsu  sirdī ienāktu Kristus un ar Savu godību un spožumu izdzītu no tās sātanu....»

Nesen blakus cellē nakšņoja priesteris, arī svētceļnieks. Viņš laikam bija iedomājies, ka es aiz vientulības esmu sācis no peļu pīkstieniem baidīties. No rīta atnāk galīgi zils. Stāsta naktī kāds esot viņu sagrābis aiz rokām un kājām un centies izvilkt no celles. Bet saprotiet, ko te nozīmē — izvilkt ārā, ja divus soļus aiz durvīm — bezdibenis... Redzēt nevar pilnīgi neko, tumšs, ka vai acī dur. Turējuši priesteri tik stipri, ka pat pārkrustīties nespējis. Beigu beigās tomēr izdevies pārmest krustu. Iededzis lukturīti — neviena...[3]

Bet stareci ļaunos garus izdzenā.  Un kā lai ienaidnieks nebītos no tāda kā mūsu kaimiņš tēvs Stefans! Viņam pat Dievmāte ir parādījusies. Savulaik varas iestādes gribēja tēvu Stefanu izraidīt, jo viņš it kā aizņemot Karulas zemi un neesot par to samaksājis. Toreiz pati Dievmāte stājusies ceļā pārsteigtajiem policistiem.»

«Esam aizrunājušies,»  turpina tēvs Kukša, — «Te ir pašauri. Diviem būs jāiet uz to celli.» Un vēršas pie manis: «Jūs guliet te, pie ieejas. Redzat, durvis es aizslēdzu. Ja naktī kāds ienāk, atcerieties: durvis ir aizslēgtas. Jums jāpaspēj pārkrustīties. Te naktīs nāk…»

Nodziest gaisma. Kaut kur skribinās peles. Skaitu Jēzus lūgšanu...

Caur nemierpilnu saraustītu miegu dzirdu soļus. Aiz durvīm skan cilvēka soļi. Varbūt kāds no mūsējiem? Pa šauro, gar bezdi­beņa malu vedošo taciņu tādā tumsā bez lukturīša noiet nav iespējams. Paceļu galvu: gaismu neredz... Tomēr soļi dzirdami. Roka nemitējas mest krusta zīmes, kamēr savā varā pārņem miegs. Tas atkārtojas vēl divas reizes. Rītam austot, jūtu lielu atvieglojumu.

 Pēc dažām dienām viens no maniem ceļabiedriem, kas nakšņoja blakus cellē, nopietns cilvēks jau gados, atzinās: «Vai zini, kas man tajā naktī gadījās? Atmostos, man blakus — sieva. Viņa nomira pirms pusotra gada. Jūtu viņas miesu, viņas ķermeņa siltumu...  Manī mostas tādas pat jūtas kā toreiz, kad viņa vēl bija dzīva. Aicina, vilina mani. Es noliecos, skūpstu viņu... Tai pašā mirklī parādība izgaist.»[4]

*  *  *

«Karulā es sākumā baidījos no ļaunajiem gariem. Gribēju doties prom. Bet tad nodomāju: šīs taču ir manas mājas, lai prom iet viņi.

Viņi nevar paciest krustu. Reiz naktī redzu: nāk kādi četrdesmit lejup pa ceļu. Nekas, nekas, domāju, pienāciet vien tuvāk. Un tad — ar krusta zīmi... Tie skrien, bēg, niknojas, draud. Kliedz: jūs, mūki, gribat ieņemt mūsu vietu...»[5].

Esam pie serbu vientuļnieka shiarhimandrīta Stefana. Atonā viņš ir jau pusgadsimtu. Karulā, savas celles vientulībā  —  četrdesmit gadus.

Par starecu runā dažādi. Vieni uzskata, ka viņš ticis pievilts, pārāk daudz runā, pastāvīgi kustas. Citi viņu uzskata par vientiesi. Un vai gan no vientieša var kādu mieru gaidīt... Bet ne jau mums par to spriest.

Sagaidīja mūs starecs Stefans neparasti: pasaulīgā apģērbā tērpies, skrēja pretī pa taciņu — dziedādams, svilpodams... No tālienes izskatījās pēc stalta jaunekļa. Šo iespaidu traucēja vienīgi bārda un garie, turpat vai voilokā savēlušies mati.

Iepazīstamies. «Georgs?» pārvaicā starecs. «Tas labi, svētie mocekļi ir pirmie, kas atsaucas uz lūgšanu un atsteidzas palīgā.»

Starecs aicina mūs pie sevis. Atliecot galvu, viņa celle no piestātnes gan saredzama, tomēr pašiem to atrast nebūtu iespējams. Saimnieks pašķir biezos krūmus. Atklājas tikko samanāma akmeņaina taciņa. Stāva. Vietām nākas pievilkties, turoties pie virves. Beidzot esam viņa saimniecībā.

Celles pamatu veido ala, kurā lāso divi mazi ezeriņi. Pie ieejas alā — stareca gadu desmitu darbs. Te ir dievnams, viesnīciņa svētceļniekiem, saimniecības ēkas. Vientuļnieks runā ātri, savdabīgā krievu un serbu valodu sajaukumā, bet saprotam praktiski visu.

«Zemi dārziņam nesu no tālienes. Piectūkstoš reižu nācās iet. Bet akmeņus nesu no lejas, no piestātnes. Stiepu naktīs. Tad vēsi, mēness spīd — labi. Es biju stiprs. Un nekad neārstējos.»

Viņš stāv blakus krustam, uz kura rakstīts: «Shiarhimandrīts Stefānijs.1922.» Te viņš sagatavojis sev kapu.

Saimnieks mūs uz mirkli atstāj un atgriežas dievkalpojuma tērpā. Ievēroju kādu neparastu detaļu: uz adītās cepurītes — otrā pasaules kara serbu partizānu monarhistu nozīmīte. Tēvs Stefans ir komandējis šādu vienību.

«Mani arī nošaut gribēja. Nostādīja pie sienas, un tad no dažu metru attāluma divi ar automātiem. Bet nekādi nevarēja trāpīt. Metos bēgt. Lodes apkārt svilpa, apģērbu svilināja. Tā arī  aizgāju — bez nevienas skrambiņas.»

Atrodamies istabiņā ar skatu uz jūru. Sienas vienās ikonās. Daudz arī fotogrāfiju. Tās šim neparastajam mūkam atstāj vai atsūta par garīgo palīdzību pateicīgie svētceļnieki. Kādā no tām redzams arī starecs Stefans. Viņš raksta, bet blakus — baloži.

«Putniem patīk, ka es rakstu,» piebilst vientuļnieks.

Daudz grāmatu. Karulas starecs pazīstams ar saviem teoloģiskajiem darbiem, kurus raksta grieķu, angļu un vācu valodā.

«Pašlaik gatavoju grāmatu par Pasaules Galu,» stāsta starecs Stefans. «Cilvēki baidās no diviem ļaunumiem — slimībām un kara. Bet arī tos jāizmanto labajam. Nesen es pēc vētras vilku nogāztos kokus, un man piepeši iesāpējās sirds. Galva karsta. Pateicu: «Slava Dievam,» — un viss pārgāja. Tā  jāpateicas par  visu — gan par slimībām, gan nāvi.

Izsūdzi grēkus, saņem Svēto Vakarēdienu un ne no kā nebaidies. Grēksūdze ir Debesu Valstības atslēgas. Atcerēsieties to vai ne — nezinu, bet pateicis esmu. Būs karš vai ne — zināsiet, ko darīt.»

Saimnieks dodas gatavot pieticīgas pusdienas: «Pie manis labprāt uzkavējas. Esmu bagāts.»

Atšķirībā no daudziem citiem mūkiem, starecs ļāva sevi fotografēt, bet ar vienu noteiku­mu: tā, lai būtu redzamas viņa stādītās puķes.

Cik paklausīgi viņš izpildīja mūsu lūgumus un atbildēja uz jautājumiem! Atmiņa glabā arī stareca aso skatienu. Šķita — viņš zina par ikvienu no mums. Runāja kā ar bērniem. Iedziedājās neticami augstā diskontā un sacīja: «Agrāk man bija laba vīrieša balss, to zaudēju. Tagad dziedu kā bērns.»

Atvadoties shimas mūks mums uzdāvina pa Trīsroku Dievmātes ikoniņai.

*  *  *

Karulas piestātnē sākam kāpienu Svētajā Kalnā. Visapkārt milzīgi kaktusi. To neskaitāmām sīkām adatiņām klātie bumbuļi ar sēklām ir ēdami, pēc garšas nedaudz atgādina hurmu. Karula vienmēr uzskatīta par skarbu un trūcīgu, tādēļ kaktusi ir krietns papildinājums mūku ēdienkartei, kuras pamatā gadu simtiem bijušas olīvas un  sausiņi. Agrāk mūki no savām «bezdelīgu ligzdām» laiduši lejup garās virvēs iesietus grozus, kurus ar pārtikas krājumiem pildījuši garāmbraucošie zvejnieki. Šādu pārtikas nogādāšanu augšup sākuši saukt par karulu.

Stāvā, akmeņainā taka vienos mūļu mēslos. Dzinēji — albāņi ar tiem ved augšup akmeņus un pārtiku. Kristītie albāņi te uzradušies tikai nesen. Agrāk akmeņus un zemi mūki šurp nesuši paši. Nereti ir tā: skaties uz kādu smailu virsotni, kurā, šķiet, vispār nav iespējams uzrāpties, bet, raug, arī tur novietojusies kaļiva — no pasau­es nošķirta viena vai divu vientuļnieku mītne.

Mūsu Atona ceļojumu pastāvīgi pavadīja neskaitāmu celtņu drupas un akmeņiem izliktas terases. Un kur tad vēl pamestās piecstāvīgās, no milzīgiem monolītiem bluķiem veidotās Panteleimona klostera celtnes! Tā senajā darbnīcā, kur glabājas pagājušā gadsimta sākuma iekārtas, ir arī milzum daudz ādas siksnu, kas palīdzējušas izvairīties no trūcēm. Mūku dzīve ir smaga. Viss Atons bruģēts ar mūku darba augļiem. Bet tā ir tikai redzamā viņu lūgšanu daļa.

Akmeņi ir palikuši uz zemes. Lūgšanas — pacēlušās debesīs.

Kāpjam augstāk. Aiz Karulas sākas Katunakija. Apstājamies. Saules svelmē līst sviedri. No celles pretī iznāk jauns mūks. Parastais Atona sveiciens: «Evlogite» — «Svētījiet». Sarunu biedrs atbild: «O Kirios» — «Dievs svētīs».

Rādām augšup, izrunājot vienu no nedaudzajiem mums zināmajiem grieķu vārdiem: «Atos» — «Atons». Bet, izrādās, mūks mazliet runā krieviski. Tūdaļ tiek piedāvāts arī parastais svētceļnieku cienasts:  brīnumgarda liķiera mēriņš, rahatlukums un auksta ūdens glāze — tieši to šobrīd spējam vislabāk novērtēt.

Mūsu jaunais sarunu biedrs ir neparasti kluss un saudzīgs. Kaukāzietis. Tēvs Vasilijs. Sešu gadu vecumā aizvests no Kazahstānas. Pēdējos gadus pavadījis Atonā. Nonākam ikonu gleznotāju cellē. Visvairāk ar to nodarbojas jauni mūki. Viņus te sauc klosteri dibinājušā stareca vārdā — par klimeosiem. Mums blakus pie galda sēž arī pašreizējais klostera priekšnieks tēvs Hrizostoms.

Tēvs Vasilijs izrāda darbnīcas. Uzzinām, ka tieši te gleznota slavenā Monreālas baznīcas Ibērijas Dievmātes ikona. No šejienes tā kopā ar Jāzepu Muņosu Kortesu sākusi savu ceļu pa pasauli. Nupat, piecas dienas pirms mūsu ierašanās, brīnumdarošās ikonas precīza kopija (oriģināls pēc brāļa Jāzepa noslepkavošanas pazudis) no šejienes nosūtīta uz Ameriku. To pasūtījis  nelaiķa Muņosa Kortesa draugu un līdzgaitnieku dibinātais Ikonu nams. Tāpat kā pirmo, arī šo ikonu gleznojis tēvs Hrizostoms.

Katunakijā dzīvojošie brāļi ir ziloti,  kas pazīstami ar īpašu cenšanos pēc godbijības. Nokļūt zilota cellē — «bezdelīgu ligzdā» nereti iespējams tikai ar ķēžu palīdzību. Grūtā mītnes aizsniedzamība ir viņu gara cīņas un sasniegumu simbols. Ziloti savā dzīvē vadās pēc seniem, īpaši stingriem noteikumiem.

*  *  *

Augšupceļā vakars mūs pārsteidz Kirasijā. Pirms ierādīt naktsmītni uz askētiski cietas lāvas, mūks vairākkārt pārvaicā: «Ortodoks? Ortodoks?» — «Vai pareizticīgie?»

Atbildam ar krusta zīmi.

Lai arī Atons tradicionāli ir Vispasaules patriarhāta kanoniskā teritorija, ziloti savās lūgšanās nepiemin patriarhu Bartolomeju. Stāsta, ka reiz viņi Konstantinopoles augstāko hierarhu nav pat ielaiduši savā klosterī Esfigmenā. Virs tā ieejas ar baltiem burtiem uz melna fona rakstīts: «Pareizticība vai nāve!»

Zilotu cellēs Bartolomeju  uzskata par masonu.

Daži zilotus uzskata par šķeltniekiem. Citi, visbiežāk — pieredzējušie Ato­na mūki — ir atturīgāki: mēs nevaram tiesāt cilvēku, pirms to darījis Dievs. Starecs Paisijs saka, ka par patriarhu Bartolomeju ir jālūdz.

Citi uzskata: «Nedrīkst rīkoties tā kā ziloti: atteikties no liturģiskās saskarsmes ar Baznīcu un līdz ar to apšaubīt pašu hierarhijas principu.

Atona klosteros mūki mēdz satikties un dalīties savā garīgajā pieredzē, ļaujot visiem to apspriest. Tas palīdz izvairīties no pārmērībām. Bet Bartolomejs, vienalga, vai viņš būtu masons vai ekumenists, Dieva Tiesā pats atbildēs par sevi. Mums, vienkāršajiem mūkiem, ir jālūdz par savu pestīšanu.»

Sastopams arī pilnīgi pretējs viedoklis: «Vispasaules koncilu pieredze rāda, ka ne reizi vien taisnība izrādījusies tiem, kuri bijuši absolūtā mazākumā un pat apvainoti šķeltniecībā. Zilotus apvaino tie, kuriem viņu dievbijība ir kā pārmetums un kuri paši, līdzīgi Bartolomejam, jau ir ceļā uz novirzīšanos no kanoniem, tātad — tie, kuri stāv uz reālas, nevis iedomātas šķeltniecības sliekšņa.»

*  *  *

No Kirasijas augšupceļš Svētajā Kalnā ved caur mežu. Ik pa brīdim biezoknis pašķiras, un mēs iznirstam saules apmirdzētos klajumos, kurus dedzinošie stari šķiet gluži vai iekausējuši vēsajā meža zaļumā. Tajos tūdaļ sajūtam saldu smaržu. Varbūt tas nav vienkārši ziedu aromāts, varbūt šī smarža ceļas no lūgšanām, kuras te augšup raida kāds neredzamais? Varbūt...

Atonu apvij Svētās Tradīcijas stāstījumi par neredzamajiem stareciem. Stāsta, ka viņu esot 40 vai 12 [6]. Grieķi, krievi, serbi... Viņi darbojoties tieši Svētā Kalna nogāzēs.

Viens no izplatītākajiem sižetiem ir šāds. Reiz jauns mūks kalnos saticis bēru procesiju.

— Nāc līdzi, — sacījuši aiz zārka ejošie.

— Tūdaļ, es tikai palūgšu sava stareca svētību, — atbildējis novics.

— Nesapraša!  — iesaucies skolotājs. — Vai gan tu esi tuvumā redzējis kaut vienu celli? Tie taču bija stareci! Stareci! Es visu dzīvi lūdzu Dievu, lai viņus ieraudzītu, bet tu negāji viņiem līdzi! Skrien, skrien ātri pakaļ!

Bet bēru gājiens uz takas bija izzudis.

Stāsta, ka tad, kad nomirst kāds no šiem askētiem (dažkārt viņus dēvē par vaskiem — tādiem, kas pastāvīgi gavē, jo pārtiek tikai no dabas veltēm), neredzamā brālība atnāk un paņem pie sevis vēl vienu Atona mūku.

Starecu lūgšanas par pasauli ir īpaši spēcīgas. Bet viņu misija slēpj sevī vēl kādu noslēpumu...

«Svētās tradīcijas vēstījumus par stareciem mēs uztveram ļoti nopietni,» saka Panteleimona klostera garīgais tēvs hieromūks Makārijs. “Kad jaunā krievu mūku paaudze 80. gados un 90. gadu sākumā ieradās Atonā, viņi šeit vēl sastapa dažus dižos lūdzējus, kuri pat visgrūtākajos laikos bija saglabājuši svētkalniešu tradīcijas. Viņi pret visu, kas attiecās uz stareciem, izturējās kā pret absolūtu īstenību. Svētās tradīcijas aizsākumi meklējami Dievmātes atklāsmēs, kuras viņa paudusi Atona mūkiem, arī starecam Paisijam...»[7]

*  *  *

Turpmāko stāstījumu papildināsim ar stare­ca Paisija brīdinājumu par sava veida «garīgo tūrismu». Ar šiem vārdiem viņš apzīmē parādību, ka daži Kalna apmeklētāji vēlāk savus iespaidus, situācijas un pārdzīvojumus atstāsta krietni vien pārspīlēti un izpušķoti. Tādēļ, atceroties stareca sacīto, autors centies aprakstīt tikai to, ko patiešām redzējis un dzirdējis.

Atona mūki vērīgi seko zīmēm, kas vēstī par laiku beigu tuvošanos. Ar dziļām skumjām viņi stāstīja par veco olīvkoku, kurš izaudzis no tā koka kauliņa, zem kura tikusi nocirsta svētā Panteleimona galva. Vēl pavisam nesen tas zaļojis blakus dievnamam, kurā glabājas dižmocekļa godājamā galva, bet nu nokaltis. Šo faktu parasti min saistībā ar Mamres ozolu Palestīnā.

«Cellēs valda miers,»  stāsta mūks Lācars, «tomēr garā mēs jūtam kā valstī, tā arī pasaulē notiekošo. Aizvien garāki kļūst no Krievijas pieminēšanai atsūtītie aizgājēju saraksti, kuros lasām: «nogalināts» vai «pazudis bez vēsts»...»

Gan pienāks laiks, kad Panteleimona klostera piestātnē, tāpat kā pirms revolūcijas, pastāvīgi pienāks kuģi, un svētceļojums uz Atonu daudziem kļūs par pēdējo grēku nožēlas iespēju.

Agrāk klosterī kalpots pat līdz 40 liturģijām dienā. Tagad, paldies Dievam, atjaunoti jau 30 altāri.”

*  *  *

Pasauli notur mūku lūgšanas. Dzīvo un aizgājušo lūgšanas.

Panteleimona klostera pīšļu kambari pārrauga tēvs Pāvels  — padzīvojis mūks, vienmēr ar Psalmu grāmatu rokās.

«Bizantijas tradīcija prasa mirušo mūku pīšļus trīs gadus pēc apbedīšanas atrakt un apmazgāt ar vīnu,» stāsta tēvs Pāvels.  «Atona zemei dāvāta brīnišķīga īpašība: spēja liecināt par aizgājēju dievbijību. Ja galvaskauss ir balts — mūks bijis cienījams un godājams. Viegli iedzeltējis galvaskauss norāda, ka par aizgājēju vēl jālūdz, savukārt  smaržīgam vaskam līdzīga galva noteikti piederējusi patiesam gara cīnītājam.»

«Viņi ir tie, kas lūdz par mums,» aizkustinājumā dreb tēva Pāvela balss.

Atonā, kur sievietēm atrasties aizliegts, cilvēki nedzimst jau pusotru gadu tūkstoti. Te tikai mirst. Bet, neaizgājis nāvē, cilvēks nevar arī augšāmcelties.

«Atons nav dzīvošanai,» saka mūks Zenons. «Te tu dzīvo, stundu pa stundai gaidīdams Pasaules Galu. Dažkārt naktī aizdārdina zemu lidojošs reaktīvais iznīcinātājs, bet tev galvā iešaujas doma: ja nu tas ir Nāves Eņģelis?!»

Pīšļu kambara plauktos guļ galvaskausi — viena mūku paaudze aiz otras... Uz pieres parasti uzrakstīts vārds un nāves diena. Raug, tik tiešām it kā būtu no vaska, gluži vai gaismu izstaro kāda pagājušā gadu simteņa beigās miruša mūka galva. Lasām: «Shimas mūks Izidors.» Tēvs Izidor, lūdz Dievu par mums!

Marijas Patvēruma dievnamā, brāļu korpusa augšstāvā, glabājas evaņģēlista Lūkasa galva, Jāņa Kristītāja, Nikolaja Brīnumdarītāja, Kozmas un Damiana, starca Silua­a un daudzu citu Dieva svētajiem piede­rošo pīšļu daļas.

 «Paceļot šos stiklus, izplūst brīnišķīgs aromāts,» stāsta tēvs Lācars.  «Visspēcīgāk smaržo mocekļu pīšļi.»

*  *  *

Arī Ksiropotamā, tāpat kā citos Atona dievnamos, kroņlukturis karājas zemu. Ķēdes pazūd kaut kur kupola puskrēslā. Tur, no kurienes ikviens sajūt tieši uz sevi vērstu Pantokratora — Visuvaldītāja stingro skatienu. Polieleja laikā mūks iziet dievnama centrā un lēni iegriež liesmojošo milzeni. Otrs ar kārti iešūpo horosu un blakus esošās lampadas. Visas svētsvinīgās liesmas sāk kustēties. Iesaistās koris. Zemā dūcošā unisona skaņa šķiet ceļamies no kustībā esošajiem gaismekļiem.

Tavā priekšā atklājas Visuma kustība. Tā Radītāju daudzina eņģeļu kori. Skan neizskaidrojamā, vārdos neizsakāmā praviešu dziesma – terirēma [8]. Šai dziedājumā nav cilvēka prātam saprotamu vārdu. Tā ir eņģeļu koru atbalss. Tas, ko apgaismības brīžos spējuši uztvert Dieva apgaismotie lūdzēji.

Prieks! Brīnums! Kur īsti atrodamies — uz zemes vai Debesīs?

*  *  *

Pēdējā celtne pirms Atona virsotnes ir Panagija. Akmens būvē ievietojies mazs dievnams un telpa, kur pārlaist nakti. Tur arī matrači un segas. Nakšņo gan šeit reti. Auksts. Pat tagad,  dienas vidū, mūs apņem mākoņi, kuru mitrie apkampieni liek sarauties čokurā. Virsotnē temperatūra esot zem nulles. Aizvien biežāk raugāmies augšup. Vai vēl tālu? Visi esam noguruši.

Pie Panagijas ir kluss, tikai dzirdams, kā augstāk šalc gandrīz nekad nerimstošais, neapklusināmais vējš. Tā ir tāla un mīksta skaņa — it kā mitra vate švīkstētu gar klintīm.

Beidzot mākoņi paliek apakšā. Pēdējās varenās, vēja izlocītās priedes. Tālāk — vienīgi akmeņi. Gaiši, šķiet, saules izbalināti. Ceļu vietām iezīmē sīkas metāliskas bultiņas, bet biežāk — sarkanas krāsas plankumi, kas iezīmē citādi no apkārtnes tikpat kā neatšķiramo taku.

Apejam kārtējo klinti... Priekšā — virsotne. Ilgi gaidīta un reizē negaidīta. Parādījusies kā  Omega. Punkts. Centrs.

Virsotni vainago metālā veidots pareizticīgo krusts. Tuvojamies tā pakājei. Visa ap 80 km garā pussala caur mākoņu spraugām redzama kā uz delnas. Kā gaiši punkti izdalās kloste­ri.

Esam brīdināti: lai paskatītos lejup, pie kraujas malas nāksies burtiski pielīst, jo ledainā vēja brāzmas cilvēku var iesviest bezdibenī. Pašā smailē nostāvēt iespējams, tikai cieši turoties pie krusta.

Mums gan šie pārbaudījumi izpalika. Vējiņš pavisam viegls, arī līdzpaņemtie vateņi izrādījās lieki — silti jutāmies tāpat kreklos.

 Virsotnes laukumiņā vienlaikus var atrasties tikai daži desmiti cilvēku. Raug, arī nelielais pagājušā gadsimta beigās celtais Kristus Apskaidrošanās dievnams. Atstājam atvestās ikoniņas un  vīraku. Lūdzam Dievu... Neviļus iedomājamies par jau minētajiem noslēpumainajiem Atona stareciem. Kāda gan ir šo neredzamo lūdzēju galvenā misija? Kādēļ noslēpumā tītie stareci Dievmātei lūdz viņus neatklāt cilvēkiem? Enigma!

Laiku beigās viņi iznāks no savām Svētā Kalna nomaļākajās nogāzēs apslēptajām mītnēm. Sapulcēsies un sāks savu noslēpumaino kāpienu augšup...

*  *  *

Bet kādu gan viņi redzēs pasauli  «laiku beigās»? Kā zinās, ka pienācis šis laiks? Varbūt tā būs atklāsme no augšas? Pazīmes varam tikai nojaust.

Pasaule būs atvērta visiem televīzijas melu,  «kosmiskās apziņas» un psiho — dēmonisko iedarbību vējiem. Pagaidām notiek tikai mēģinājumi, lokāli uzbrukumi. Bet to mērogi pieaug.

...  «Maskavas 850 gadu» svinības... Virs Puškina laukuma pacēlās jaunpagānisma elks — milzīga piepūsta alus pudele. Paganizēto maskaviešu un  «galvaspilsētas viesu» bezformīgais pūlis (turpat vai katram uz galvas — porolona radziņi) dzīvīgi plūda uz pagānu templi.

Lāzeršovs uz universitātes sienas attēloja trīs sešiniekus. Drūzma izveidojās Zooloģiskā dārza (simboliska vieta, vai ne?) teritorijā. Izrādās, pa radio paziņots, ka tur kāda banka bez maksas dalot saldējumus... Ar to pietika, lai pilsētnieku pūļi brāztos nosauktā mērķa virzienā.

 Te visi  «viltus brīnumi» — uguns no skaidrām debesīm un kalnu bīdīšana — kļuvuši lieki. Piedāvā saldējumu — un pūlis ir tavā varā. Tad ko lai vēl saka par tādiem brīnumiem, ja cilvēcei tiktu uzdāvināta, piemēram, neierobežota bezmaksas enerģija no vakuuma? Vai arī kāda satriecoša izrāde... Tikai jautājums — kas tajā tēlos galveno lomu?

Visai baismīgu nojausmu pēdējā laikā apstiprinājis kāds zinātnieku atklājums par Turīnas līķautu (to veikuši Teksasas universitātes jaunāko tehnoloģiju centra darbinieki). Viens no šiem zinātniekiem — mikrobiologs Leonisio Garsija Valdess ir paziņojis:  «Pilnīgi pārliecināti varu sacīt, ka uz līķauta atrastas cilvēka asiņu pēdas. Tās ir vīrieša asinis.» Aitiņas Dollijas apsveicēju sakarsušajos prātos tūdaļ radās fantastiska ideja: klonēt Kristu! Taču, pat ja tamlīdzīga manipulācija tiktu pieļauta, kas gan būtu šī Cilvēka Dēla precīzā fiziskā kopija? Kas būtu šī bioloģiskā kopija bez Viņam kā hipostāzei piemītošās Dievišķības? Varbūt tas, par kuru ir pareģots, ka tas veiksmīgāk par citiem spēs atdarināt Pestītāju?[9]

* * *

Starp citu, viņa karaspēks jau pulcējas. Tas sastāvēs no valkanas, viegli veidojamas masas, kurā būs saķepināti tie, kuriem tiks atklāts gadu simtiem slēptais kabalas noslēpums: dievs, kuram jāklanās un kuru jāpielūdz, esot sātans. Jau  mūsdienās kāds kabalists raksta: «Ir teikts, ka kopš 1995. g. daudziem ticīgajiem atvērsies acis un viņi ieraudzīs baušļu patieso piepildījumu un jēgu; miljoniem ļaužu nodarbosies ar kabalas studēšanu; tas veicinās pasaules pārveidošanu, ko iezīmēs  Mašiaha atnākšana».

Tūkstošiem klonu jeb likumīgo Kainu, kabalas melnās maģijas apsēsto upuru pūļi, ļauno garu pārņemtie okultie revolucionāri un no pagrabiem izlīdušo sātanistu kolonijas... Tādas nu ir Pareizticības vajātāju triecienvienības.

Tik ilgi auklētās minoritātes (pirmās no Debesīm izdzītās minoritātes projekcijas) saplūdīs un sāks mudžēt īsti sodomiskā  vairākumā...

Ibērijas ikona atstās Atonu.

Uz trešā Jeruzalemes dievnama upuraltāra sadedzinās sarkanu teļu; tā pelnus sajauks ar ūdeni un ar to apslacīs pie vārtiem sapulcējušos jūdus.

Visas Dieva liktās robežas pārkāpušais grēks ne vairs slepus, bet nu jau ar lepni paceltu galvu pārkāps Atona robežas un uzvaras priekā noslīcinās visu pussalu.

Vairāk vai mazāk humāni notiks atbrīvošanās no «liekajiem» planētas iedzīvotājiem. «Zelta miljards»  sasniegs tādu labklājību, ka tikpat kā neviens vairs nesapņos par paradīzi.

Te būtu īsti vietā atcerēties apustuļa Pāvila vārdus: «Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts» (1.Tes. 5:3).

Taču kurš gan atminēsies šo pravietojumu? Jo tikai retais spēs saprast, kas notiek.

«No zemes» un «no zinātniskā materiālisma»  izkāps  racionālām zināšanām bruņots viltus pravietis un veiks daudzus viltus brīnumus.

Tad «no jūras», no kaislībās bangojošās pasaules celsies elles uguns iezīmēts cilvēks no Dana cilts. Vispirms viņu pasludinās par valdnieku, tad — par ķēniņu un visbeidzot — par dievu. Tikai retais būs par to pārsteigts, jo pagānismam ir bagāta pieredze, kā mirstīgos pielīdzināt dieviem [10].

Viņš tiks iesvaidīts valstībai. Taču, ja Pareizticībā mirru iesvaidīšana simbolizē svētības izliešanos pār ķēniņu («Un tā Kunga Gars arī tevi pārņems, un tu nokļūsi kopā ar tiem pravietiskā aizrautībā, un tad tu pilnīgi pārvērtīsies par citu cilvēku» «Dievs pašos pamatos pārvērta viņa sirdi» (1. Sam. 10: 6, 9)), tad antikrista iesvaidīšanā vajadzētu notikt kaut kam pilnīgi pretējam. Varbūt tad tajā iemiesojies sātans beidzot izlauzīsies no ieslodzījuma?

Taču itin drīz uzvaras prieku nomainīs neizpratne. Vēl pēc brīža šausmas pārņems pat cilvēkveidīgos ciparu jeb datorcilvēkus.

Kaut kur biržu trakuma brēcienos izputēs dolārs. Gluži kā svētajā tradīcijā vēstīts, izrādīsies, ka nelabā viltus zelts nav nekas vairāk par atkritumu čupiņu...

Izsīks antikrista veltes, arī «vakuuma enerģija». Bezgalīga radīšana nav sātana vaļā, tas spēj tikai pārdalīt nozagto.

Izdzisīs TV ekrāni, kuru mirgošana tik daudziem aizstājusi Dieva pasauli apgaismojošo Patiesības Sauli. Izrādīsies, ka patiesības ilūziju uzturējusi tikai naudas ilūzija.

Ļaudis, kas pārvērtušies ar viltvārdi runājošos mobilajos telefonos, jutīsies kā salauzti.

Tikpat kā izzudīs pēdējā apokaliptiskā valoda saziņai ar Dievu. Un tikai no Divejevas sieviešu lavras, kur antikrists nespēj ieiet, augšup tiks raidītas Dievam sadzirdamas lūgšanas [11]. Jā,  arī no Atona.

Varbūt tieši tad sapulcēsies noslēpumainie stareci? Sapulcēsies un sāks savu kāpienu Svētajā Kalnā. Tas būs tas pats kāpiens augšup, kuru, ik gadus Kunga Apskaidrošanās svētkos kāpjot svētajā virsotnē, ataino Atona mūki.

Laiku beigās visi, izņemot noslēpumainos askētus, aizmirsīs ar sarkano krāsu iezīmēto taciņu. Varbūt šie pēdējie divpadsmit  kristieši, sekojot divpadsmit pirmajiem, aizpildīs pēdējās atkritušo eņģeļu atstātās tukšās vietas debesīs? Tad pusceļā līdz debesīm pacēlies Svētais Kalns kļūs par septītās Radīšanas dienas rieta noslēpuma liecinieku.

*  *  *

Ksiropotamā, šķiet, aizritējusi stunda. Kroņluktura, horosa un lampadu griešanās pamazām norimst. Gaismekļiem vairs tikko manāmi šūpojoties, koris klusi izelpo pēdējo skaņu. Viss? Pasaules gals? Dažas sekundes ilgst klusums. Varbūt  minūtes? Laika vairs nav. Neviens nekustas.

Bet noslēpumainie stareci, kā vēstī Atona svētā tradīcija, kāps aizvien augstāk. Raug, viņu acīm tūdaļ atklāsies virsotne, uz tās — nelielā Kunga Apskaidrošanās baznīca. Viņi iedegs sveces. Aizkvēpinās smaržīgo vīraku.

No visas Pareizticīgās pasaules atvesto ikonu priekšā stareci nokalpos liturģiju.

Tā būs pēdējā liturģija. Tas būs viss. Pasaules gals. Pēdējais zemes vēstures punkts.

PUNKTS. OMEGA. OMEGAS PUNKTS. Tas arī savienos pēdējo liturģiju Apskaidrošanās dievnamā (varbūt Apskaidrošanās svētkos?) ar visa esošā Apskaidrošanos — astotās dienas rītu.

Beigas. Lai slavēts Dievs.

Jurijs Vorobjevskis