====Kyrie eleison====

Moceklis Teodots un mocekles septiņas jaunavas – Tekusa, Faina, Klaudija, Matrona, Jūlija, Aleksandra un Eufrasija dzīvoja III. Gadsimta otrajā pusē Ankiras pilsētā, Galatijas apgabalā un mira mocekļu nāvē par Kristu IV. Gadsimta sākumā. Svētais Teodots bija „krodzinieks”, viņam bija sava viesnīca, bija precējies. Jau tad viņš bija sasniedzis augstu garīgo pilnību: ievēroja šķīstību un tiklību, audzināja sevī atturību, apkļāva miesu garam, trenējās gavēnī un lūgšanā. Ar savām sarunām veda jūdus un pagānus pie kristīgās ticības, bet grēciniekus – pie grēknožēlas un labošanās. Sētais Teodots saņēma no Kunga dziedināšanas dāvanu un ārstēja slimos uzliekot viņiem rokas.

Imperatora Diokletiāna (284-305) kristiešu vajāšanu laikā uz Ankiru tika nozīmēts ar savu cietsirdību slavenais valdītājs Teotekns. Daudzi kristieši bēga no pilsētas, atstājot savas mājas un īpašumus. Teotekns apziņoja visus kristiešus, ka viņiem jāpienes upuris elkiem, bet atteikuma gadījumā viņi tiks nodoti mocībām un nāvei. Pagāni veda kristiešus uz mocībām, bet viņu īpašumus izlaupīja.

Valstī sākās bads. Šajās skarbajās dienās svētais Teodots savā viesnīcā deva pajumti kristiešiem, kas bija palikuši bez patvēruma, baroja viņus, slēpa tos, kas tika vajāti, no saviem krājumiem deva izputinātajām baznīcām visu nepieciešamo Dievišķajai Liturģijai. Viņš bezbailīgi iekļuva cietumos, palīdzot nevainīgi notiesātajiem un pārliecinot viņus būt līdz galam uzticīgiem Kristum – Glābējam. Teodots nebaidījās apglabāt svēto mocekļu atliekas, slepeni aiznesot vai par naudu izpērkot kareivjiem. Kad Ankirā kristiešu baznīcas bija izpostītas un slēgtas, Dievišķo Liturģiju sāka kalpot viesnīcā. Apzinoties, ka arī viņu sagaida mocekļa varoņdarbs, svētais Teodots sarunā ar priesteri Trontonu pravietoja, ka drīzā laikā piegādās mocekļa miesu uz vietu, kuru viņi abi izvēlējās. Apstiprinot šos vārdus svētais Teodots atdeva priesterim savu gredzenu.

Tajā laikā par Kristu nāvē devās septiņas svētās jaunavas, no kurām vecākā, svētā Tekusa, bija svētā Teodota tēva (vai mātes) māsa. Svētās jaunavas - Tekusa, Faina, Klaudija, Matrona, Jūlija, Aleksandra un Eufrasija, no jaunības gadiem veltīja sevi Dievam, dzīvoja pastāvīgās lūgšanās, gavēnī, atturībā, labos darbos un visas sasniedza vecumu. Atvestas uz tiesu kā kristietes, svētās jaunavas vīrišķīgi apliecināja Teotekna priekšā savu ticību Kristum un tika nodotas mocībām, bet palika neievainotas. Tad valdītājs nodeva viņas bezkaunīgie jaunekļiem apgānīšanai. Svētās jaunavas karsti lūdza Dievam palīdzību. Svētā Tekusa nokrita ceļos pie jaunekļu kājām, noņēma galvas apsegu un parādīja viņiem savu sirmo galvu. Jaunekļi atjēdzās, paši sāka raudāt un aizgāja. Tad valdītājs pavēlēja, lai svētās ņemtu dalību „elku nomazgāšanas” svētkos, kā to veica pagānu priesteri, bet svētās jaunavas atkal atteicās. Par to viņām tika piespriests nāvessods. Katrai no viņām kaklā tika pakārts smags akmens un viņas tika noslīcinātas ezerā. Nākamajā naktī svētā Tekusa parādījās sapnī svētajam Teodotam, lūdzot paņemt viņu miesas apglabāšanai kristīgi. Svētais Teodots, paņēmis līdz savu draugu Polihroniju un citus kristiešus, devās uz ezeru. Bija tumšs un ceļu rādīja degoša lampada. Tajā laikā sardzes priekšā, ko pagāni nolika ezera krastā, parādījās svētais moceklis Sosandrs. Pārbiedētā sardze aizbēga. Vējš aizdzina ūdeni uz otru ezera pusi. Kristieši piegāja pie svēto mocekļu miesām un aizveda tās uz baznīcu, kur apglabāja. Uzzinājis par svēto mocekļu miesu nolaupīšanu, valdītājs kļuva nikns un pavēlēja noķert visus kristiešu bez izņēmumiem un nodot viņus mocībām. Tika notverts arī Polihronijs. Neizturējis mocības, viņš norādīja uz svēto Teodotu, kā vaininieku mocekļu miesu nolaupīšanā. Svētais Teodots sāka gatavoties nāvei par Kristu; pienesot Dievam lūgšanas kopā ar citiem kristiešiem, viņš novēlēja savu miesu atdot priesterim Trontonam, kuram iepriekš atdeva savu gredzenu. Svētais stājās tiesas priekšā. Viņam parādīja dažādus moku rīkus un to vietā piedāvāja lielu cieņu un bagātību, ja viņš atteiksies no Kristus. Svētais Teodots slavēja Kungu Jēzu Kristu, apliecināja savu ticību Viņam. Niknumā pagāni nodeva svēto ilgstošām mocībām, bet Dieva spēks uzturēja svēto mocekli. Viņš palika dzīvs un aizvests uz cietumu. Nākamajā rītā valdītājs atkal pavēlēja mocīt svēto, bet drīz saprata, ka iedragāt viņa vīrišķību ir neiespējami. Tad viņš pavēlēja nocirst moceklim galvu. Sodu veica, bet vētra traucēja kareivjiem sadedzināt mocekļa miesu. Kareivji, sēžot teltī, palika sardzē. Tajā laikā priesteris Trontons gāja garām pa ceļu, vedot ēzeli ar vīnogu nastu no sava vīnadārza. Apmēram tajā vietā, kur gulēja svētā Teodota miesa, ēzelis pēkšņi nokrita. Kareivji palīdzēja viņu pacelt un izstāstīja Trontonam, ka sargā sodītā kristieša Teodota ķermeni. Priesteris saprata, ka Kungs ar nodomu viņu šeit atveda. Viņš uzcēla svētā mirstīgās atliekas uz ēzeļa un atveda uz vietu, ko svētais Teodots norādīja savai apglabāšanai, un ar godu atdeva zemei. Vēlāk viņš šajā vietā uzcēla baznīcu. Svētais Teodots pieņema nāvi par Kristu 303. vai 304. gada 7. jūnijā, bet viņa piemiņas diena ir 18. maijā, septiņu jaunavu nāves dienā.

Svētā Teodota dzīves aprakstu un mocekļa varoņdarbu un svēto jaunavu ciešanas sastādīja svētā Teodora laikabiedrs, cīņu biedrs un viņa nāves aculiecinieks Nils, kurš atradās Ankirā imperatora Diokletiāna kristiešu vajāšanu periodā.