====Kyrie eleison====

Sirdsskaidrais Martiniāns no 18 gadu vecuma apmetās tuksnesī netālu no Palestīnas Cēzarejas, kur svētcīņā un klusēšanā pavadīja 25. gadus, tapa cienīgs iemantot slimību dziedināšanas dāvanu. Bet ienaidnieks nepameta vientuļnieku, vēršot pret viņu dažādas kārdināšanas. Kādu dienu sieviete-netikle saderēja ar izvirtušiem ļaudīm, ka pavedinās svēto Martiniānu, par kura tikumīgo dzīvi slava izplatījās visā pilsētā. Viņa atnāca pie Martiniāna nakts stundā svētceļnieces izskatā, lūdzot naktsmājas. Tā kā laiks bija lietains, svētais viņu ielaida. Viltīgā viese pārģērbās dārgās drēbēs un sāka kārdināt svētcīnītāju. Tad svētais izgāja no celles, aizdedza ugunskuru un ar kailām kājām nostājās uz kvēlojošajām oglēm. Viņš sev teica: „Grūti tev, Martinian, ciest šo laicīgo uguni, kā tad tu cietīsi mūžīgo uguni, ko sātans tev ir sagatavojis?” Sieviete, šī skata satriekta, nožēloja grēkus un lūdza svēto vadīt viņu uz glābšanās ceļa. Pēc Martiniana norādījumiem viņa devās uz Betlēmi, uz svētās Paulas klosteri, kur stingrā svētcīņā nodzīvoja 12 gadus līdz savai svētlaimīgajai nāvei. Šīs sievietes vārds bija Zoja.

Mocekle Zoja Izārstējies no apdegumiem, svētais Martinians nošķīrās no pasaules neapdzīvotā klinšainā salā un zem atklātas debess nodzīvoja vairākus gadus, ēdot ēdienu, kuru viņam laiku pa laikam atveda kāds jūrnieks, bet sirdsskaidrais viņam pina grozus.

Kādu reizi stipras vētras laikā pret salas klintīm tika satriekts kuģis, uz kuģa atlūzām viļņi krastā izskaloja jaunavu vārdā Fotīnija. Svētais Martinians palīdzēja viņai tikt krastā. „Paliec šeit, - viņš teica, - lūk maize un ūdens, bet pēc diviem mēnešiem atbrauks jūrnieks”, bet pats metās jūrā un sāka peldēt. Divi delfīni viņu iznesa krastā. No tā laika svētais Martiniāns sāka dzīvot svētceļnieka (klejotāja) dzīvi. Tā turpinājās divus gadus. Kādu dienu aizejot uz Atēnām, svētais saslima, un jūtot tuvu nāves stundu, iegāja baznīcā, nogūlās uz grīdas, atsauca bīskapu un lūdza atdot viņa miesu apbedīšanai. Tas notika 422. gadā.

Svētlaimīgā jaunava Fotina palika dzīvot uz salas, kur pavadīja 6. gadus, bet pēc tam atdeva Dievam savu dvēseli. Viņas nāvi atklāja tas pats jūrnieks, kurš viņai, tāpat kā sirdsskaidrajam Martiniānam, veda pārtiku. Viņš aizveda svētlaimīgās Fotīnijas miesu un Palestīnas Cēzareju, kur viņa bīskapa un klēra pavadībā tika ar godu apglabāta.