Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais moceklis Mamants piedzima Patlagonijā dievbijīgu un dižciltīgu kristiešu Teodota un Rufinas ģimenē. Par atklātu savas ticības sludināšanu svētā vecāki tika notverti un ieslēgti cietumā Kapedoķijas Cēzarejā. Zinot savu miesīgo nespēku, Teodots lūdza, lai Dievs viņu pie Sevis pirms mocībām. Dievs uzklausīja viņa lūgšanu un viņš nomira cietumā. Neilgi pēc viņa mira arī svētā Rufina, priekšlaicīgi šķīrusies no dēla, kuru viņa lūgšanā uzticēja Dievam, lūdzot Viņu būt bāreņos palikušā bērna Sargu un Aizstāvi. Dievs uzklausīja svētās Rufinas pirmsnāves lūgšanu: bagāta atraitne kristiete Ammija ar godu apglabāja svēto Teodota un Rufinas miesas, bet puisēnu paņēma pie sevis un rūpējās par viņu kā māte. Svētais Mamants izauga par pārliecinātu kristieti. Audžumāte rūpējās par viņa dabas doto spēju attīstīšanu un agri atdeva mācīties. Puisēnam mācības padevās viegli un ar patiku. Viņš bija saprātīgs ne gadu (vecuma) dēļ un izcēlās ar agru sirds un prāta briedumu. Ar saprātīgām runām un personīgo piemēru jaunais Mamants pievērsa kristietībai daudzus savus vienaudžus. Par to tika paziņots valdniekam Demokritam un jauneklis tika notverts un atvests uz tiesu. Aiz cieņas pret viņa augstdzimušo izcelsmi Demokrits neuzdrošinājās pakļaut viņu mocībām un aizsūtīja pie imperatora Aureliāna (270-275). Imperators sākumā ar laipnību, bet pēc tam ar draudiem mēģināja Mamantu pievērst pagānismam (elku kalpošanai), bet visas šīs pūles bija veltīgas: svētais bezbailīgi apliecināja sevi par kristieti un atmaskoja pagānu neprātu, kuri pielūdz nedzīvos elkus. Satracinātais imperators pakļāva jaunekli nežēlīgām mocībām. Pēc tam gribēja svēto noslīcināt, bet Kunga Eņģelis izglāba Mamantu un pavēlēja dzīvot augstā kalnā tuksnesī, kurš atradās netālu no Cēzarejas. Paklausot Dieva gribai, svētais iekārtoja tur nelielu baznīcu un sāka vadīt dzīvi stingrā atturībā, gavēņa un lūgšanas varoņdarbā.

Drīz viņš saņēma pārsteidzošu varu pār dabas spēkiem: pie viņa mājvietas sapulcējās apkārtējo tuksnesi apdzīvojošie zvēri un klausījās Svētā Evaņģēlija lasījumus. Svētais Mamants pārtika no kazu piena.

Svētais neaizmirsa arī par savu tuvāko vajadzībām: no šī piena viņš gatavoja sieru un bez maksas dalīja nabagiem. Drīz slava par Dieva kalpu Mamantu izplatījās pa visu Cēzareju. Uztrauktais valdnieks nosūtīja pēc viņa kareivju vienību. Satikuši kalnā svēto Mamantu, kareivji viņu nepazina, uzskatot par vienkāršu ganu. Tad svētais ielūdza viņus būdā, padzirdīja ar pienu un pats atklāja viņiem savu vārdu, jo zināja, ka viņu gaida mocekļa nāve par Kristu. Nodevis sevi mocītāju rokās, svētais Mamants tika aizvests uz tiesu vietvalža Aleksandra, kurš pakļāva viņu izsmalcinātām un ilgstošām mocībām. Bet viņiem neizdevās salauzt svētā kristīgo ticību. Moceklis tika stiprināts ar no augšas uz viņu vēstiem vārdiem: „Stiprinies un nezaudē dūšu, Mamant”. Tad svēto Mamantu atdeva saplosīšanai zvēriem, bet tie svēto neaizskāra. Viens no pagānu priesteriem (magiem) sadūra viņu ar trijžuburi. Nāvīgi ievainots, svētais Mamants izgāja aiz pilsētas robežām. Tur, nelielā akmens alā, viņš atdeva savu dvēseli Dievam, Kurš visiem dzirdot sauca svēto mocekli Mamantu debesu mājokļos († 275). Ticīgie viņu apglabāja vietā, kur viņš nomira.

Drīz kristieši sāka saņemt no viņa svētīgu palīdzību savās nelaimēs un bēdas. Svētītājs Bazīlijs Lielais par mocekli Mamantu savā runā (sprediķi) tautai saka tā: „Pieminiet svēto mocekli: tie, kuri redzēja viņu redzējumā, kuriem no šeit dzīvojošajiem viņš ir palīgs, kuriem no viņa vārdu piesaucošajiem viņš palīdzējis darbos, kuriem dzīvē nomaldījušamies parādījis ceļu, kurus no slimībām izārstējis, kuru bērnus jau nomirušus atkal atgrieza pie dzīvības, kuru dzīvi turpinājis – visi, sapulcējušies kā viens, pienesiet slavinājumus moceklim”.