Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Antiohijā[1] Dēkija[2] valdīšanas laikā dzīvoja kāds filozofs[3] un slavens mags[4] Kiprians no Kartāgas[5]. Cēlies no nešķīstiem vecākiem, viņš jau bērnībā bija novēlēts kalpošanai pagānu dievam Apollonam[6]. Septiņu gadu vecumā viņš tika atdots burvjiem maģijas un sātana gudrības apgūšanai. Sasniedzot desmit gadu vecumu, vecāki viņu aizsūtīja uz Olimpa kalnu[7], kuru pagāni sauca par dievu mājokli, lai tur sagatavotos priestera kalpībai; tur bija neskaitāms elku daudzums, un tajos mita ļaunie gari. Kiprians uz šī kalna apguva visas velnu viltības: ieguva dažādas pārvēršanās spējas, iemācījās izmainīt gaisa īpašības, uzsūtīt vējus, radīt pērkonu un lietu, sabangot jūras ūdeņus, nodarīt ļaunu dārziem, vīnogulājiem un laukiem, cilvēkiem uzsūtīt slimības un vātis, un – vispār postošo gudrību un velna ļaunuma pilnu darbību. Tur viņš redzēja neskaitāmus ļauno garu  pulkus tumsas valdnieka vadībā, kuru vieni pavadīja, citi tam kalpoja, vēl citi saucot slavēja savu valdnieku, bet vēl citi bija uz pasauli cilvēku pavedināšanai sūtāmi. Tur šķietamos veidolos viņš redzēja arī pagānu dievus un dievietes, kā arī dažādus rēgus un spokus, kuru izsaukšanu viņš mācījās stingrā 40 dienu gavēnī; viņš ēda tikai pēc saules rieta un arī tad ne maizi vai kādu citu barību, bet gan ozola zīles. Kad viņam palika piecpadsmit gadu, tas sāka mācīties pie septiņiem varenākajiem priesteriem, no kuriem uzzināja daudzus velnišķīgus noslēpumus. Tad viņš devās uz Argosas pilsētu[8], kur kādu laiku nokalpojis dievietei Hērai[9], no tās priestera iemācījās daudzas pavedināšanas. Kādu laiku viņš dzīvoja Tavropolē[10], kalpojot Artemīdai; no turienes gāja uz Lakedaimonu[11], kur arī apguva dažādas zintis, spēju izsaukt miroņus no kapiem un likt tiem runāt. Divdesmit gadu vecumā Kiprians devās uz Ēģipti, kur Memfisas[12] pilsētā apguva vēl lielākas burvestības. Trīsdesmit gadu vecumā viņš gāja pie haldejiem[13] un tur, apguvis zvaigžņu skaitīšanu, pēc mācību beigšanas atgriezās Antiohijā, jau būdams pilnīgs visādās ļaundarībās. Tā viņš kļuva par magu, burvi un dvēseļu bendi; kļuva par lielu draugu un uzticamu kalpu elles valdniekam, ar kuru sarunājās aci pret aci, un izpelnījās no tā lielu cieņu, kā pats to atklāti apliecināja.

„Ticiet man,” viņš teica, „ka esmu redzējis pašu elles valdnieku, jo esmu ar upuriem to iežēlinājis; esmu sveicinājis to un runājis ar viņu un viņa virsniekiem; viņš iemīļoja mani, slavēja manu prātu un visu priekšā teica: „Lūk, jaunais Amirijs[14], kas vienmēr ir gatavs mums paklausīt un ir cienīgs saieties ar mums!” Un apsolīja pēc manas aiziešanas no ķermeņa iecelt mani par kņazu, bet zemes dzīves laikā – it visā man palīdzēt, dodot ļauno garu pulku. Man projām ejot, viņš vērsās pie manis ar šādiem vārdiem: „Stiprinies, centīgais Kiprian!” un piecēlies pavadīja mani, kas izbrīnīja visus velna vecākos. Šī iemesla dēļ viņa kņazi man izrādīja padevību. Viņa seja bija kā pļavas puķe; galva bija apvīta ar vainagu no (ne īstenībā, bet šķietami) zelta un dārgakmeņiem, kā iespaidā apgaismojās visa apkārtne, bet viņa apģērbs bija brīnišķīgs. Savukārt, kad viņš vērsās uz vienu vai otru pusi visa apkārtne nodrebēja, un milzums dažādu pakāpju ļaunu garu stāvēja pie viņa troņa. Viņam tad arī es sevi atdevu kalpošanai, pakļaujoties jebkurai viņa vēlmei.” Tā pēc savas pārvērtības stāstīja Kiprians.

Tāpēc ir skaidrs, kas bija Kiprians: viņš, kā ļauno garu draugs veica visus viņu darbus, nodarot ļaunumu cilvēkiem un pavedinot tos. Dzīvojot Antiohijā viņš daudzus cilvēkus pavedināja uz visādām nelikumībām, daudzus ar indēm un burvestībām nobendēja, bet jaunekļus un jaunavas nodūra par upuriem ļaunajam garam. Daudziem iemācīja savu postošo zintniecību: vienus – lidot pa gaisu, otrus – peldēt laivās pa mākoņiem, bet citus pa ūdeņiem staigāt. Kā galvenais priesteris un nekrietno dievu visgudrais kalps viņš bija visu pagānu cienīts un slavēts. Daudzi savās vajadzībās vērsās pie viņa, un viņš ar velna spēku, ar kuru bija piepildīts, tiem palīdzēja: vieniem palīdzēja miesaskārības, citiem dusmās, ļaunumā, atriebībā un skaudībā. Viņš viss atradās pekles dziļumos un velna rīklē, bija velna mantojuma un viņa mūžīgās bojāejas dalībnieks. Bet Dievs negribēja grēcinieka nāvi, un pēc Savas neizsakāmās svētības un neuzvaramās žēlastības pret cilvēku grēkiem Viņam labpatika atgriezt šo bojāgājušo cilvēku, izvilkt viņu no bezdibeņa, kurā tas bija iegrimis elles dziļumos, un glābt to, lai visiem cilvēkiem parādītu Savu žēlastību, jo nav tādā grēka, kas spētu uzveikt Viņa cilvēkmīlestību. Un glāba Viņš Kiprianu no bojāejas šādā veidā.

Antiohijā tajā laikā dzīvoja kāda jaunava Justīne. Viņa bija cēlusies no pagānu vecākiem: viņas tēvs bija elku priesteris, Edesijs vārdā, bet viņas māti sauca Kledonija. Reiz šī jaunava, jau sasniegusi pilngadību, sēžot savā mājā pie loga, nejauši no garāmejošā diakona Prailija izdzirdēja glābšanas vārdus. Dieva kalps runāja par mūsu Kunga Jēzus Kristus tapšanu par cilvēku – ka Pestītājs dzimis no Vissvētās Jaunavas un veicis daudzus brīnumus, ka Viņam labpaticis ciest mūsu pestīšanas dēļ, ka ar slavu Viņš uzcēlies no mirušajiem, pacēlies debesīs un apsēdies pie Tēva labās rokas un valda mūžīgi. Šis diakona sprediķis krita labā augsnē – Justīnes sirdī un sāka drīz nest augļus, izravējot viņā neticības ērkšķus. Justīne vēlējās visu labāk un pilnīgāk saprast un tādēļ mācīties pie diakona, taču neuzdrošinājās viņu meklēt, jo to atturēja jaunavīga kautrība. Tomēr viņa slepeni gāja uz Kristus baznīcu un, klausoties Dieva Vārdos un Sv. Garam iedarbojoties uz viņas sirdi, sāka ticēt Kristum. Drīzā laikā viņa tajā pārliecināja arī savu māti un vēlāk pie ticības noveda savu sirmo tēvu. Edesijs, redzot savas meitas saprātu un dzirdot viņas gudros vārdus, pats sevī sprieda: „Elki ir cilvēku roku veidoti, tiem nav ne dvēseles, ne elpas, un tātad – kā gan viņi var būt dievi?” Par to domājot, viņš pēc Dievišķās labprovidences reiz naktī skatīja brīnišķīgu redzējumu: viņš redzēja milzīgu gaismu nesošu eņģeļu pulku, un viņu vidū bija pasaules Glābējs Kristus, kurš teica:

„Nāciet pie manis un Es jums došu Debesu valstību.” Edesijs, no rīta piecēlies, ar sievu un meitu gāja pie kristiešu bīskapa Optata, lūdzot paskaidrot tuvāk kristietību un veikt pār tiem svēto Kristīšanu. Turklāt pastāstīja arī meitas vārdus un paša skatīto redzējumu. To dzirdējis, bīskaps priecājās par viņu atgriešanos un mācīja tiem Kristus ticību, kristīja Edesiju, viņa sievu Kledoniju un meitu Justīni, pēc tam devis tiem Svēto Vakarēdienu, mierā atlaida. Kad Edesijs bija nostiprinājies Kristus ticībā, bīskaps, redzot viņa dievbijību, iecēla to par priesteri. Pēc tā tikumīgi un Dieva bailēs gadu un sešus mēnešus nodzīvojis, Edesijs beidza savu dzīvi svētā ticībā. Justīne pieķērās Dieva baušļiem un, iemīlējusi Kristu, savu Līgavaini, kalpoja Viņam ar cītīgām lūgšanām, jaunavību un šķīstību, ar gavēni un lielu atturēšanos. Bet ienaidnieks, cilvēku dzimuma skauģis, redzot viņas tikumīgo dzīvi, nevarēja ar to samierināties un sāka tai kaitēt, nodarot dažādas likstas un bēdas.

Antiohijā tajā laikā dzīvoja kāds bagātu un ievērojamu vecāku dēls – Aglaīds. Viņš dzīvoja grezni, pilnībā atdodamies pasaulīgai kņadai. Reiz viņš ieraudzīja Justīni, kad tā gāja uz baznīcu, un bija izbrīnīts par tās skaistumu, un velns viņa sirdī iedvesa sliktus nodomus. Aglaīds, iekāres iekvēlināts, ar visiem līdzekļiem centās panākt Justīnes mīlestību un labvēlību, ievest tīro Kristus avi apgrēcībā. Viņš novēroja visus ceļus, pa kuriem jaunavai bija jāiet, un tiekoties ar viņu, teica glaimīgas runas, slavēja tās skaistumu un to cildināja; parādot savu mīlestību, viņš ar viltīgi noaustiem pavedināšanas tīkliem centās to ievest kārdināšanā. Bet jaunava izvairījās un bēga no viņa, izjuta riebumu pret to un negribēja klausīties viņa glaimīgās un šķelmīgās runas. Nespēdams apslāpēt savu iekāri pēc tās skaistuma, jauneklis lūdz tai kļūt par viņa sievu.

Bet viņa tam atbildēja: „Kristus ir mans Līgavainis; Viņam es kalpoju un glabāju savu šķīstību. Viņš sargā no apgrēcības gan manu dvēseli, gan miesu.”

Tādu šķīstās jaunavas atbildi dzirdot, Aglaīds, velna mudināts iekarsa vēl vairāk. Nespēdams to pavedināt, viņš sadomāja to nolaupīt ar varu. Savācis palīgā sev līdzīgus jaunekļus, viņš sagaidīja jaunavu ceļā, pa kuru tā parasti gāja uz baznīcu, un, saķēris to, ar varu vilka uz savu māju. Bet viņa sāka skaļi kliegt, sita tam sejā un spļāva uz to. Kaimiņi, viņas vaimanas izdzirdot, izskrēja no mājām un izņēma nevainīgo avi no nešķīstā jaunekļa rokām kā no vilka rīkles. Bezgoži aizbēga, un Aglaīds ar kaunu atgriezās savās mājās. Nezinādams, ko darīt tālāk, viņš, nešķīstas iekāres mudināts, nolēma sākt jaunu ļaunu darbu: viņš aizgāja pie varenā maga un burvja Kipriana, elku priestera, un, izteicis savas bēdas, lūdza palīdzību, apsolot daudz zelta un sudraba. Kiprians, uzklausījis Aglaīdu, to mierināja, solot izpildīt viņa vēlēšanos.

„Es izdarīšu tā, ka jaunava pati meklēs tavu mīlu un sajutīs vēl lielāku kaisli pret tevi nekā tu pret viņu.”

Tā jaunekli nomierinājis, Kiprians cerību pilnu to atlaida. Pēc tam, paņēmis savu slepeno mākslu grāmatas, viņš izsauca vienu no nešķīstajiem gariem, par kuru bija pārliecināts, ka tas drīz Justīnes sirdī spēs iekvēlināt kaisli pret šo jaunekli. Ļaunais tam labprāt apsolīja to izpildīt un lepni teica:

„Šis darbs man nav grūts, jo daudzas reizes esmu tricinājis pilsētas, ārdījis sienas, grāvis mājas, izkaisījis asinsizliešanu un tēvu slepkavošanu, sējis naidu un lielas dusmas starp brāļiem un dzīvesbiedriem, un daudzus šķīstības solījumu devušos novedis pie grēka; mūkiem, kas apmetušies kalnos un pieraduši pie stingra gavēņa, kuri nekad pat neiedomājās par miesu, esmu spējis iedvest netiklu miesaskāri un iemācījis kalpot miesīgām kaisliem; grēkus nožēlojušos un no grēkiem novērsušos cilvēkus esmu atpakaļ pie ļaunajiem darbiem atgriezis; daudzus tikumīgos esmu iegrūdis iekārēs. Vai tiešām nespēšu šo jaunavu pievērst Aglaīda mīlai? Ko gan es runāju? Es tūlīt pat parādīšu savu spēku. Lūk, paņem šīs zāles (viņš sniedza ar kaut ko piepildītu trauku) un dod tam jauneklim: lai viņš apslaka ar tām Justīnes māju, un pats redzēsi, ka manis teiktais piepildīsies.”

To teicis, nešķīstais gars pazuda. Kiprians, pasaucis Aglaīdu, aizsūtīja to slepeni no velna trauka apslacīt Justīnes māju. Tikko tas bija izdarīts, tur iegāja netikls velns ar miesaskāres bultām, lai ar tām ievainotu jaunavas sirdi un radītu tajā iekāri, bet tās miesā iedegtu nešķīstu vēlmi.

Justīnei bija paradums katru nakti lūgt Dievu. Un, lūk, kad viņa kā parasti, trijos naktī piecēlusies, lūdza Dievu, pēkšņi savā augumā sajuta satraukumu, miesaskāres vētru un svelošas ugunis. Tādā satraukumā un iekšējā cīņā viņa palika krietnu laiku: atcerējās jaunekli Aglaīdu, un viņā radās nelabas domas. Jaunava brīnījās un kaunējās, jūtot, ka viņas asinis sāk vārīties kā katlā; tagad viņa sapņoja par to, pret ko agrāk kā pret apgrēcību bija jutusi riebumu. Bet, būdama prātīga, Justīne nojauta, ka šī cīņa viņā radusies no sātana; to sapratusi, viņa par ieroci ņēma krusta zīmi, ar dedzīgu lūgšanu vērsās pie Dieva un no visas sirds dziļumiem sauca Kristum, savam Līgavainim:

„Dievs, mans Kungs Jēzu Kristu! Lūk, mani ienaidnieki ir sacēlušies pret mani , ir sagatavojuši tīklu manai notveršanai un novājinājuši manu dvēseli. Taču naktī es atcerējos Tavu Vārdu un tapu priecīga, un tagad, kad viņi mani vajā, es vēršos pie Tevis un ceru, ka ienaidnieks negūs uzvaru pār mani. Jo Tu, Dievs, mans Kungs, zini, ka es Tava kalpone, Tev esmu saglabājusi savas miesas šķīstību un atdevusi Tev savu dvēseli. Labais Gans, saglabā Savu avi, nedod to zvēram aprīšanai, kurš meklē to izdarīt, bet dāvā man uzvaru pār miesas ļauno iekāri!”

Svētā jaunava, ilgi un centīgi lūgusies, apkaunoja savu pretinieku. Tas, lūgšanas uzvarēts, ar kaunu bēga projām, un Justīnes sirdī un miesā iestājās miers; apdzisa iekāres liesma, cīņa beidzās, un svelošās asinis norima. Justīne slavēja Dievu un dziedāja uzvaras dziesmas. Pie Kipriana ļaunais gars atgriezās ar bēdīgu vēsti, jo neko nebija panācis.

Kiprians vaicāja, kāpēc tas nav spējis jaunavu uzveikt. Lai arī nelabprāt, velns atklāja patiesību:

„Es nespēju to uzveikt tāpēc, ka redzēju tai kādu zīmi, kuras izbijos.”

Tad Kiprians atsauca daudz ļaunāku velnu un sūtīja to Justīni pavedināt. Tas aizgāja un darīja daudz vairāk par pirmo, uzklūpot jaunavai ar daudz lielāku niknumu. Bet viņa aizsargājās ar karstu lūgšanu un uzlika sev smagu varoņdarbu: ietērpās maisa drēbē un mērdēja savu miesu ar atturību un gavēni, ēdot tikai maizi ar ūdeni. Tā, savaldījusi savu miesaskāri, Justīne ļauno garu uzveica un ar kaunu padzina. Viņš, neko nepanācis, līdzīgi pirmajam, atgriezās pie Kipriana. Tad Kiprians atsauca vienu no ļauno garu virsniekiem, pastāstīja tam par sūtīto velnu vājumu, kuri nevarēja uzveikt jaunavu, un lūdza tam palīdzību. Tas iepriekšējiem velniem pārmeta nemākulību šajā lietā un nespēju jaunavas sirdī iedegt kaisli. Kiprianam devis cerības un apsolījis ar citiem paņēmieniem jaunavu pavest, ļauno garu virsnieks pieņēma sievietes veidolu. Sieviete – nelabais uzsāka ar Justīni dievbijīgu sarunu, it kā vēlēdamās sekot tās šķīstībai un tikumīgajai dzīvei. Tā sarunājoties, viņš jaunavai vaicāja, kāda būs atmaksa par tik stingru dzīvi un šķīstības saglabāšanu.

Justīne atbildēja, ka atmaksa tikumīgi dzīvojošiem ir milzīga un neizsakāma un, ka jābrīnās par to, ka cilvēki nemaz nerūpējas par tik lielu dārgumu kā eņģeļa šķīstība. Tad, parādot savu bezkaunību, velns ar viltīgām runām sāka to pavedināt: „Kādā gan veidā varētu eksistēt pasaule? Kā gan rastos cilvēki? Jo, ja Ieva būtu saglabājusi šķīstību, tad kā gan vairotos cilvēka dzimums? No tiesas – laulība ir laba lieta, kuru iedibinājis Pats Dievs; to arī Sv. Raksti uzteic, sakot: „Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neapgānīta” (Ebr. 13:4). Un arī daudzi Dieva svētie ir stājušies laulībā, kuru Dievs ir ļaudīm devis par mierinājumu, lai tie priecātos par saviem bērniem un slavētu Dievu.”

Justīne, šos vārdus klausoties, pazina viltīgo pavedinātāju – velnu un uzveica to prasmīgāk nekā Ieva. Neturpinājusi sarunu, viņa tūlīt tvērās pie Kunga Krusta un, apzīmējusi sevi ar pestījošo zīmi, pievērsa sirdi savam Līgavainim – Kristum. Un nelabais ar vēl lielāku kaunu nekā abi iepriekšējie pazuda.

Lepnais ļauno garu virsnieks lielā samulsumā, atgriezās pie Kipriana. Uzzinājis, ka arī tas nav neko panācis, Kiprians velnam teica: „Vai tiešām arī tu, virsniek, stiprākais un tādās lietās izveicīgākais par citiem, nespēji jaunavu uzvarēt? Kurš gan no jums spēj kaut ko izdarīt šai neuzvaramās jaunavas sirdij? Saki man, ar kādu ieroci tā cīnās pret jums un kā viņa jūsu stipro spēku dara vāju?”

Nelabais, Dieva varas uzvarēts, nelabprāt atzinās: „Mēs nespējam skatīties uz krusta zīmi, bēgam no tās, jo tā mūs apsvilina kā uguns un aizdzen tālu projām.”

Kiprians sadusmojās uz ļauno garu par to, ka tas ir viņu apkaunojis, un, to nievājot, teica: „Tad tāds ir jūsu spēks, ka pat vāja jaunava jūs uzveic!”

Tad ļaunais gribēdams Kiprianu nomierināt, veica vēl vienu mēģinājumu: viņš pieņēma Justīnes veidolu un gāja pie Aglaīda, cerot, ka jauneklis, noturējis viņu par īsto Justīni, apmierinās savu vēlmi un tādejādi neatklāsies viņa vājība, ne arī Kiprians būs apkaunots. Un, lūk, kad velns Justīnes izskatā iegāja pie Aglaīda, tas neizsakāmā priekā pietrūkās, pieskrēja pie šķietamās jaunavas, apskāva to un sāka skūpstīt, sacīdams: „Labi, ka tu atnāci pie manis, brīnišķā Justīne.”

Bet, tiklīdz jauneklis izteica „Justīnes” vārdu, velns tūlīt pat izgaisa, nespēdams izturēt pat viņas vārdu. Jauneklis stipri izbijās un, aizskrējis pie Kipriana, pastāstīja par notikušo. Tad Kiprians ar savu zintniecības māku deva tam putna veidolu, padarot to spējīgu lidot pa gaisu, un sūtīja uz Justīnes māju, iesakot ielidot tās istabā pa logu. Aglaīds, velna nests pa gaisu, putna izskatā atlidoja pie Justīnes mājas un gribēja nosēsties uz jumta. Šai laikā Justīnei gadījās paskatīties pa istabas logu. Viņu ieraudzījis, velns atstāja Aglaīdu un metās bēgt. Līdz ar to izzuda Aglaīda šķietamais putna veidols, un, krītot lejā, jauneklis gandrīz nositās. Tā, neko nepanācis, jauneklis atgriezās pie Kipriana un izstāstīja tam savas bēdas. Redzot sevi Kiprians ļoti nobēdājās un nodomāja pats iet pie Justīnes, paļaujoties uz savas burvestības varu. Viņš pārvērtās par sievieti, gan putnu, taču, tuvojoties Justīnes mājas slieksnim, izzuda gan šķietamais skaistas sievietes, gan arī putna veidols, un viņš noskumis atgriezās atpakaļ. Kiprians pēc notikušā sāka atriebties par savu negodu un uzsūtīja Justīnes mājai un visu tās radu, kaimiņu un pazīstamo mājām visādas nelaimes, līdzīgi kā kādreiz nelabais tikumīgajam Ījabam (Īj. 1:15-19, 2:1). Viņš nogalēja to lopus, viņu vergus pārklāja vātīm un tādā veidā iegrūda tos neizmērojamās skumjās. Beidzot viņš ar slimību pieveica arī Justīni tā, ka viņa gulēja gultā, bet tās māte raudāja par viņu. Bet Justīne mierināja savu māti pravieša Dāvida vārdiem: „Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Kunga darbus” (Ps 118:17). Savā neremdināmajā niknumā un lielajā apkaunojumā Kiprians uzsūtīja nelaimes ne tikai Justīnei un viņas radiem, bet arī visai pilsētai. Parādījās vātis uz dzīvniekiem un dažādas slimības cilvēku vidū; un pēc sātana iegribas paklīda runas, ka lielais priesteris Kiprians pilsētu soda par Justīnes pretošanos. Tad godājamākie pilsoņi aizgāja pie Justīnes un dusmīgi mudināja to, lai tā vairs neapbēdina Kiprianu un lai kļūst Aglaīda sieva, lai pilsētu paglābtu no vēl lielākām nelaimēm. Bet viņa visus mierināja, teikdama, ka drīz visas Kipriana ar ļaunā gara palīdzību radītās nelaimes beigšoties. Tā arī notika. Tiklīdz svētā Justīne sāka vēl dedzīgāk lūgties, beidzās velna apsēstība, un visi izārstējās no vātīm un slimībām. Pēc notikušās pārmaiņas ļaudis slavināja Kristu, bet par Kiprianu un viņa burvju viltību ņirgājās tā, ka viņš aiz kauna nevarēja vairs cilvēkos rādīties un vairījās satikties pat ar paziņām. Kiprians, pārliecinājies, ka nespēj uzvarēt krusta zīmes spēku un Kristus Vārdu, nelabajam teica: „O, visa postītāj un pavedinātāj, visu nešķīstību un ļaunuma avots! Esmu iepazinis tavu nespēku. Jo, ja tu baidies pat krusta ēnas un drebi no Kristus vārda, tad ko gan tu darīsi, kad pats Kristus nāks pār tevi? Ja tu nevari uzvarēt tos, kas sevi sargā ar krustu, tad ko gan tu izvilināsi no Kristus rokām? Tagad esmu sapratis to, kāda tu esi niecība; tu neesi spējīgs pat atriebties! Es, nelaimīgais, tevi paklausījis, ļāvos savaldzināties un noticēju tavai viltībai. Atkāpies no manis, nolādētais, atkāpies, citādi man nāksies lūgties kristiešus, lai tie apžēlotos par mani. Man nāksies vērsties pie dievbijīgiem ļaudīm, lai viņi izglābtu mani no bojāejas un parūpētos par manu glābšanu. Atstājies, atstājies no manis, patiesības ienaidniek, visa labuma pretiniek un nicinātāj!”

To izdzirdējis, velns metās virsū Kiprianam, lai nogalētu to, un uzklupis sāka to sist un žņaugt. Nekur nerodot patvērumu un nezinot, kā glābties no sātana negantajām rokām, Kiprians knapi dzīvs atcerējās svētā krusta zīmi, ar kuras spēku Justīne pretojās visai velnu varai, un iesaucās: Justīnes Dievs, palīdzi man!”

Tad pacēlis roku, pārkrustījās, un ļaunais tūlīt atlēca nost no viņa kā bulta no loka. Garā stiprinājies, Kiprians kļuva drošāks un, piesaucot Kristus vārdu, krustīja sevi, neatlaidīgi pretojoties nešķīstajam, to lādot un nosodot. Bet nelabais, stāvot tālu no tā un neuzdrošinoties tuvoties, aiz bailēm no krusta zīmes un Kristus vārda Kiprianam visādi draudēja, sakot: „Kristus tevi no manām rokām neglābs!”

Pēc tam pēc ilgiem un nikniem uzbrukumiem sātans ierēcās kā lauva un projām bija.

Tad Kiprians paņēma visas savas burvju grāmatas un gāja pie kristiešu bīskapa Anfīma. Nokritis pie bīskapa kājām, viņš lūdz parādīt žēlastību un veikt pār viņu svēto Kristīšanu. Bīskaps, zinot, ka Kiprians ir liels un briesmīgs mags, domāja, ka tas pie viņa atnācis ar kādu viltību, tāpēc atteica viņam, sacīdams: „Tu dari daudz ļaunuma starp pagāniem; bet liec mierā kristiešus, lai tev drīzā laikā nebūtu jāiet bojā.”

Tad Kiprians raudot bīskapam visu izstāstīja un atdeva savas grāmatas sadedzināšanai. Bīskaps, viņa pazemību redzot, pamācīja to svētai ticībai un lika gatavoties kristībām, bet viņa grāmatas visu ticīgo priekšā sadedzināja.

Kiprians no bīskapa atgriezās ar satriektu sirdi, raudāja par saviem grēkiem, kaisīja pelnus uz galvas un, piesaucot īsteno Dievu, patiesi nožēloja savus grēkus. Nākamajā dienā aizgājis uz baznīcu, viņš, atrazdamies starp ticīgajiem, ar priecīgu aizkustinājumu klausījās Dieva vārdus. Kad diakons pavēlēja pasludinātajiem[15] iziet ārā, saucot: „Ticībā mācāmie ļaudis, izejiet!” – un daži jau gāja ārā, Kiprians nevēlējās paklausīt, diakonam sakot: „Es esmu Kristus kalps, nedzen mani laukā no šejienes.”

Bet diakons viņam teica: „Pār tevi vēl nav veikta svētā Kristīšana, tāpēc tev ir jāatstāj dievnams.”

Uz ko Kiprians atbildēja: „Kristus, mans Dievs, Viņš atpestīja mani no velna, viņš saglabāja jaunavu Justīni šķīstu un apžēloja mani; neizdzen mani no baznīcas, pirms neesmu kļuvis par īstu kristieti.”

Diakons to pateica bīskapam, kurš, redzot Kipriana centību un uzticību Kristus ticībai, piesauca viņu klāt un nekavējoties kristīja Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

Svētā Justīne, par to uzzinājusi, pateicās Dievam, izdalīja nabagiem daudz žēlastības dāvanu un deva baznīcai ziedojumu. Astotajā dienā bīskaps Kiprianu iecēla par lasītāju, divdesmitajā – par ipodiakonu, trīsdesmitajā – par diakonu, bet pēc gada iesvētīja par priesteri. Kiprins pilnīgi nomainīja savu dzīvi, dienu no dienas viņš palielināja savus varoņdarbus un pastāvīgi apraudāja iepriekšējos ļaunos darbus, pilnveidoja sevi un guva tikumu pēc tikuma. Drīz viņu iecēla par bīskapu, un sājā amatā viņš  vadīja tik svētu dzīvi, ka līdzinājās daudziem lieliem svētajiem; bez tā visa viņš cītīgi rūpējās par uzticēto Kristus ganāmpulku. Svēto jaunavu Justīni iecēla par diakonisi, bet vēlāk uzticēja tai jaunavu klosteri, ieceldams par abati. Viņš ar savu piemēru un pamācīšanām pievērsa ticībai daudzus pagānus un pievienoja Kristus Baznīcai. Tādējādi kalpošana elkiem tajā zemē mazinājās un sāka plaukt Kristus slava.

Redzot Kipriana stingro, svēto dzīvi, viņa rūpes par Kristus ticību un par cilvēku dvēseļu glābšanu, sātans grieza zobus un mudināja pagānus to apmelot austrumu zemes valdniekam, ka viņš esot apkaunojis dievus un daudzus cilvēkus no tiem novērsis, bet slavina viņu dieviem naidīgo Jēzu Kristu. Un, lūk, daudzi nešķīsti cilvēki aizgāja pie tās zemes valdnieka Eutolomija, un liecināja pret Kiprianu un Justīni, apmelojot to naidīgumā gan pret dieviem, gan valdnieku, gan jebkuru varu vispār, - ka viņi musina tautu, pavedina to un ved savās pēdās, mācot pielūgt Krustā Sisto Kristu. Tāpēc lūdza valdniekam tos sodīt ar nāvi. Eutolomijs, uzklausījis lūgumu, pavēlēja Kiprianu un Justīni satvert un iemest cietumā. Pēc tam, dodamies uz Damasku, viņš tos paņēma līdzi, lai sodītu. Kad pie viņa uz tiesu atveda Kristus cietumniekus – Kiprianu un Justīni, viņš Kiprianam vaicāja: „Kāpēc tu pameti savu iepriekšējo slaveno darbību, kad biji slavens dievu kalps un pie tiem vedi daudzus cilvēkus?”

Svētais Kiprians izstāstīja valdniekam to, kā iepazinis sātana nespēku un kā patvēris Kristus spēku, no kura ļaunie gari bīstas un dreb, izgaistot no Krusta zīmes vien, un izskaidroja arī to, kādēļ pievērsies Kristum, kura dēļ ir gatavs mirt. Mocītājs neuzņēma Kipriana vārdus savā sirdī, bet, nespēdams arī uz tiem atbildēt, lika pakārt svēto un šaustīt tā augumu, bet svētajai Justīnei sist pa lūpām un acīm. Ilgo mocību laikā viņi nepārtraukti slavēja Kristu un ar pateicību visu pacieta. Tad mocītājs viņus ieslēdza cietumā un ar laipnu ierunāšanu mēģināja atgriezt pie elkdievības. Kad viņš nespēja tos pārliecināt, pavēlēja iemest katlā, taču verdošais ūdens nenodarīja tiem neko ļaunu un viņi nepārstājuši turpināja slavēt Dievu. Kāds elku priesteris Atanāsijs, to redzot, teica: „Dieva Asklēpija[16] vārdā, es arī metīšos šajā ugunī un šos burvjus apkaunošu.”

Taču, tiklīdz to skāra uguns, viņš tūlīt pat nomira. To redzot, mocītājs izbijās un, nevēlēdamies tos vēl tālāk sodīt, aizsūtīja pie valdnieka Klaudija[17] uz Nikomēdiju[18], aprakstot visu ar tiem notikušo. Šis valdnieks piesprieda viņiem nocirst galvu. Kad viņi tika atvesti uz soda vietu, Kiprians sev lūdza kādu laiku lūgšanai tādēļ, lai pirmo sodītu Justīni. Viņš baidījās no tā, ka Justīne, redzot viņa nāvi, varētu izbīties. Bet viņa zem zobena priecīgi nolieca galvu un aizgāja pie sava Līgavaiņa – Kristus. Redzot šo nevainīgo mocekļu nāvi, kāds Teokrists, kas tur bija, ļoti pārdzīvoja par viņiem un, aizdedzēs ticībā uz Dievu, piekļāvās pie svētā Kipriana, un, to skūpstot, pasludināja sevi par kristieti. Kopā ar Kiprianu viņš tūlīt tika sodīts ar nāvi. Tā viņi nodeva savu dvēseli Dieva rokās; bet viņu miesas palika neapglabātas sešas dienas. Daži svētceļnieki, kas tur bija, viņu mirstīgās atliekas slepus paņēma un aizveda uz Romu, kur atdeva kādai tikumīgai un svētai sievietei Rufīnai, kas bija Klaudija Cēzera radiniece. Viņa ar godu apglabāja svētos Kristus mocekļus: Kiprianu, Justīni un Teokristu. Pie viņu kapiem notika daudzas ticīgo dziedināšanas. Lai Dievs ar viņu lūgšanām izdziedina mūsu miesas un dvēseles vainas! Āmen.