Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētie mocekļi Juliāns un Vasilisa un tie, kas ar viņiem (8.janv.)

 

Svētie mocekļi Juliāns, Celzijs, Antonijs, Anastasijs un mocekles Vasilisa un Marionilla, septiņi pusaudži un 20 kareivji (313).

Svētais Juliāns dzimis Ēģiptes pilsētā Antinojā[1], dižciltīgā un bagātā ģimenē. No jaunības iemīļojis nevainības šķīstumu, viņš gribēja to saglabāt līdz pat mūža beigām. Likdams šķīstību visu pārējo tikumu pamatā, viņš, bijādams Dievu, cītīgi lasīja un studēja Dievišķās grāmatas. Juliāns mācījās gan grieķu gudrību, gan kristietības mācību, izņēma arī pasaulīgo filozofiju, un tajā pašā laikā pamatīgi iepazinās ar visiem svētajiem rakstiem. Kad viņam palika astoņpadsmit gadi, vecāki spieda Juliānu stāties laulībā, jo viņš tiem bija vienīgais dēls, un viņi gribēja, lai dzimta turpinātos. Taču Juliāns visādi izvairījās no laulības. Kad vecāki un radinieki viņam vairs pavisam nelika miera ar saviem padomiem un lūgumiem, spiežot viņu precēties, šķīstais jauneklis izlūdzās sev vienu nedēļu pārdomām. Visu šo nedēļu viņš pavadīja gavēdams, lūgšanās un asarās, dienu un nakti lūgdams Dievu, lai Viņš palīdzētu saglabāt ...[2] neskartu nevainību, kuru viņš, Juliāns, Viņam solījis. Septītajā dienā, naktij iestājoties, Juliāns, miesīgi izvārdzis no gavēņa un lūgšanām, apgūlās un aizmiga; un, rau, sapnī viņam parādījās tas Kungs, Kas viņu mierināja, uzmundrināja un teica:

- Nebaidies pildīt savu vecāku gribu un nodomu, jo tu apņemsi tādu sievu, kas nepārkāps tavu nevainību un neatšķirs tevi no Manis. Vēl vairāk, ­ tevis dēļ viņa arī savu nevainību saglabās, un vēlāk jūs abus, kā šķīstos, Es uzņemšu Savos debesu mājokļos, jo, sekojot jūsu abu piemēram ne mazums jaunekļu un jaunavu saglabās savu nevainību un iemantos debesu Valstību. Es vienmēr būšu kopā ar tevi un tevī, uzveicot visas miesīgās kāres un cīņu ar miesu. Jaunavu, kura tiks tev pielaulāta, Es padarīšu tādu, kādu Es gribēšu. Es izdarīšu tā, lai arī viņai rodas vēlēšanās sekot tavam labajam piemēram, un jūs abi ieraudzīsiet Mani jums sagatavotajā istabā kopā ar eņģeļu pulkiem un neskaitāmiem abu dzimumu nevainīgajiem, kurus daba sadalījusi, bet ticība Man ­ apvienojusi, un kuriem tu sekosi.

To teicis, Kungs pieskārās Juliānam un sacīja:

- Esi vīrs un, lai tava sirds ir stipra!

Šī dievišķā sapņa stiprināts un mierināts, cēlais jauneklis pamodās un sacīja:

- Pateicos Tev, Dievs Kungs, kas pārbauda mūsu sirdis, par to, ka tu aizdzen no manis šīs pasaules baudas un mierinājumus un apsoli sargāt manu nevainību un palīdzēt man. Es stingri paļaujos, ka Tu dosi man to, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis[3], ko Tu esi sagatavojis tiem, kas Tevi mīl. Bet tā, kā Tu mani mudini iet pat Tavu ceļu, tad es Tev lūdzu, lai Tu Pats būtu mans labais ceļš, un tāpat arī visiem, kam mīļa bezgrēcība. Tu zini, Kungs, ka kopš pašas manas dzimšanas līdz pat šai stundai, kurā Tev labpatikās mani aicināt, es neesmu mīlējis nevienu citu un neesmu gribējis nekā cita, kā tikai un vienīgi Tevi. Tāpēc pieņem solījumus, kas nākuši pār manām lūpām, un dari tā, lai tie īstenotos.

Iznācis no savas guļamistabas, jauneklis paziņoja vecākiem, ka esot ar mieru izpildīt viņu vēlēšanos un neatsakoties no laulības. Savukārt, vecāki, prieka pārņemti, tūdaļ pat sāka skatīties pēc jaunavas, kas atbilstu viņu dēlam pēc dižciltības un mantas ziņā. Visbeidzot viņi atrada šādu jaunavu, Vasilisu vārdā, kura bija vienīgā meita saviem vecākiem un izcēlās ar savu skaistumu un tikumiem. Un viņa tika salaulāta ar Juliānu. Kad līgavaini un līgavu pēc kāzu dzīrēm ieveda guļamistabā, un aiz viņiem aizvērās durvis, līgava sajuta brīnumskaistu smaržu, kāda parasti dārzā nāk no lilijām, rozēm un citām smaržīgām puķēm. Pārsteigta viņa sacīja līgavainim:

- Ko tas nozīmē, mans kungs? Tagad ir ziema, bet, neraugoties uz to, es sajūtu smaržīgu ziedu aromātu kā pavasarī, un šī smarža ir tik patīkama, ka ne par ko citu man pat negribas domāt.

Tad viņas līgavainis, svētītais Juliāns, sacīja:

- Smarža, kuru tu jūti, ­ nav parasta smarža, tā nāk no Kristus, Kurš mīl šķīstību un tiem, kas saglabā neskartu savu nevainību, dāvā mūžīgo dzīvi. Tātad, ja gribi kopā ar mani ievērot Kristus baušļus un Viņam izpatikt, tad iemīlēsim Viņu no visas sirds un saglabāsim Viņam neskartu savu nevainību. Mēs kļūsim par Viņa izraudzītajiem traukiem šajā dzīvē, lai kopā ar Viņu ieietu nākamajā, un nekad nešķirsimies viens no otra.

Uz šiem vārdiem svētītā līgava Vasilisa atbildēja:

- Bet kas gan vēl vairāk vajadzīgs par pestīšanu, kuru mēs līdz ar mūžīgo dzīvi iegūsim, saglabādami nevainību? Es ticu taviem vārdiem, un kopā ar tevi vēlos saglabāt šķīstību līdz pašai nāvei, lai saņemtu atlīdzinājumu no mana Kunga Kristus.

Kad viņa bija izteikusi šos vārdus, svētītais Juliāns krita pie zemes un, pateikdamies Dievam palika tā guļam, saukdams uz Viņu:

- Apliecini, Kungs to, ko Tu esi sācis ar mums darīt!

Jaunava Vasilisa, redzēdama, ka līgavainis lūdz Dievu, arī sāka lūgties. Un te, negaidīti satricinājās guāmistabas pamati, un tajā atspīdēja tik neparasta gaisma, ka pat guļamistabā iedegtās sveces nobālēja debesu gaismas priekšā. Un atklājās dižens un dievišķs skats: vienā pusē bija redzams Slavas Ķēniņš, Kristus neskaitāmu šķīsto jaunekļu vidū, bet otrā pusē Visušķīstā mūsu Pavēlniece Dievmāte starp jaunavām, un abās pusēs bija dzirdamas neizsakāmi daiļas debesu dziesmas, kādas cilvēka ausij vēl nebija gadījies dzirdēt.

Tobrīd pie Juliāna un Vasilisas piegāja divi spoži vīri, apjozušies zelta jostām, piecēla viņus kājās un parādīja uz viņu gultas noliktu lielu un pēc izskata brīnišķīgu grāmatu. Blakus gultai stāvēja četri cienījami un skaisti sirmgalvji ar zelta smaržvielu krūkām rokās, un no šīm krūkām pacēlās brīnumainā smarža, kas pildīja istabu. Un viens no sirmgalvjiem sacīja:

- Šīs krūkas rāda jūsu pilnību, jo esat svētīti ar to, ka uzveikdami īslaicīgos šīszemes priekus, jūs tiecaties pēc mūžīgās dzīves, kuru ar cilvēka prātu vēl nav iespējams aptvert. Izlasi, Juliān, kas rakstīts šai dzīves grāmatā!

Tad Juliāns paskatījās uz grāmatu un ieraudzīja, ka tajā ierakstīti viņa un viņa laulātās draudzenes vārdi. Grāmatā ar zelta burtiem bija uzrakstīts sekojošais:

- Juliāns, kurš atteicies no pasaules dēļ mīlestības pret Mani, tiks pieskaitīts tiem, kas nav apgānījušies ar sievietēm[4]; bet Vasilisa par savu šķīstību un neskarto jaunavību tiks pieskaitīta jaunavu pulkam, kas pavada patieso Jaunavu Mariju, Manu Visušķīsto Māti!

Kad Juliāns to bija izlasījis, grāmata aizvērās un abās pusēs stāvošie, starojošie vīri un jaunavas vienbalsīgi iesaucās:

- Āmen!

Tad sirmgalvis atkal uzrunāja Juliānu un Vasilisu, sacīdams:

- Šajā grāmatā, kuru jūs redzat, uzskaitīti šķīstie ļaudis, atturībnieki, vārdos taisnie, žēlsirdīgie, pazemīgie, biklie, patiesi mīlošie, kas pārcietuši visas iespējamās ciešanas, bēdas un nelaimes, ­ ļaudis, kas tā iemīļojuši Kristu, ka dēļ mīlestības pret Viņu atstājuši ir tēvu un māti, ir sievu, ir bērnus, muižas un bagātību, turklāt nav žēlojuši arī savu dzīvību atdot dēļ Kristus; viņiem arī jūs tagad tiekat piepulcināti.

Pēc šiem godājamā sirmgalvja vārdiem, dievišķā aina izgaisa un svētītais laulātais pāris, neparasta prieka pārņemts, atlikušo nakts daļu pavadīja, dziedot psalmus. Dienai uzaustot, viņu vecāki un radi, kā arī pārējie kāzu viesi turpināja dzīrot, svinēdami līgavaiņa un līgavas miesīgo savienošanos un nemaz nenojauzdami par viņu brīnumaino garīgo savienošanos. Un tā Juliāns un Vasilisa dzīvoja viens ar otru pilnīgā šķīstībā un tiklībā, saglabādami neskartu savas nevainības ziedu. To darot, viņi šo noslēpumu glabāja no cilvēkiem, tā, ka par viņu tiklo dzīvi neviens cilvēks neko nezināja, pat ne vecāki un radinieki, līdz pat tam laikam, kad to atklāja Pats Kungs daudziem par pamācību.

Neilgu laiku pēc Juliāna un Vasilisas laulībām, viņu vecāki nomira, atstādami abiem bagātu mantojumu, bet viņi, ieguvuši garīgās dzīves brīvību, nolēma kalpot arī citu cilvēku pestīšanai, nevis rūpēties tikai par savējo. Šajā nolūkā viņi uzcēla divus klosterus, vīriešu un sieviešu, un šķīrušies kļuva ­ viņš par mūku vīriešu klosterī, viņa ­ par mūķeni sieviešu klosterī. Sapulcinājuši ap sevi mūkus un mūķenes, viņi sāka tos vadīt.

Svētā Juliāna klosterī mita ap desmittūkstoš brāļu, kas uzcītīgi kalpoja Dievam, jo Kungs viņu bija apveltījis ar tādu svētību, ka pie viņa no visām pusēm plūda tie, kas vēlējās glābt savas dvēseles. Atstājuši savas mājas, sievas, vecākus, radiniekus, īpašumu un visus pasaulīgos priekus, tie uzticēja viņam savas dvēseles, lai viņš tos aizvadītu uz Debesu Valstību. Tāpat arī svētā Vasilisa savā klosterī savāca un par Kristus līgavām padarīja ap tūkstoti šķīstu jaunavu un bez tam vēl daudzas sievas. Un abos klosteros kā divos paradīzes dārzos plauka eņģeliska šķīstība un triumfēja jaunavība pār saldkaisles nešķīsto dēmonu.

Bet pienācis jau laiks runāt par svēto nāves stundu, par to, kā viņi un viņu bērni, kas Dievā pulcināti, pārgāja debesu mājokļos, saukdami Dievam Kristum: Redzi, še esmu es un tie bērni, ko Tu man devis[5].

Tajā laikā valdīja divi bezdievīgi ķēniņi ­ Diokleciāns un Maksimiāns[6], un pret kristiešiem tika izsludināta spēcīga vajāšana[7], kura pārejot no vienas zemes uz nākamo un izraisot Kristus Baznīcas satraukumu, tuvojās arī tās zemes robežām, kurā dzīvoja sv. Juliāns un Vasilisa. Daudzus ticīgos pārņēma apjukums un šausmas, bet svētlaimīgie Juliāns un Vasilisa, gavējot un skaitot lūgšanas, ar asarām lūdzās Dievu, lai Viņš stiprinātu tos, kas Viņam tic, un paglābtu no kritiena viņu sapulcinātos mūku un mūķeņu pulkus, lai tie visi kā viens varētu ieiet Debesu Tēvzemē. Kungs izdzirdēja šo lūgšanu un, parādījies svētajai Vasilisai, sacīja, ka viņai paredzams drīz vien no šīs dzīves aiziet mūžīgā mierā, bet, ka vēl ātrāk no šīs dzīves šķirsies visas viņas aprūpē esošās svētās jaunavas, lai neviena no šīm jaunavām, palikusi dzīva pēc viņas, bailēs no mocībām neatkristu no ticības un netiktu izslēgta no svēto pulka. Tādēļ Vasilisa nodzīvošot uz zemes vēl pusgadu, kamēr visas svētās jaunavas, kas atrodas viņas aizgādībā, būs aizgājušas pie Dieva. Pēc Vasilisas nāves viņas garīgais brālis Juliāns kopā ar daudziem brāļiem veiks mocekļa varoņdarbu un, ar savu vīrišķību uzvarējis ienaidnieku, šķirsies no šīs dzīves, lai iegūtu divkāršu šķīstības un mocekļa vainagu sava Kunga priekā[8]. Tā arī notika. Pusgada laikā viss jaunavu pulks, kuru bija pulcinājusi svētā Vasilisa, dabīgā nāvē pārgāja sava nemirstīgā Līgavaiņa debesu mājoklī, un no viņām dzīva palika vienīgi Vasilisa. Pēc neilga laika visas svētās jaunavas ieradās pie viņas sapnī, ģērbušās ķēnišķās gaišās drānās un viņai sacīja:

- Mēs tevi gaidām, mūsu māte, lai kopā ar tevi paklanītos mūsu Kungam un Ķēniņam. Nāc un atdod mūs Kristum, par kura līgavām tu mūs esi darījusi!

Pamodusies no miega, svētā Vasilisa ļoti nopriecājās, daļēji tāpēc, ka viss viņas savāktais jaunavu pulks bija iegājis sava Kunga priekā, daļēji tāpēc, ka viņai tur, kā izrādījās, bija sagatavots debesu mājoklis. To visu viņa pastāstīja savam garīgajam brālim, svētajam Juliānam, bet pēc nedaudzām dienām, cītīgas lūgšanas laikā nodeva savu garu nemirstīgā Līgavaiņa ­ Dieva rokās, un viņas svētās miesas svētais Juliāns apglabāja ar pienācīgu godu.

Drīz vien tajās vietās ieradās pārvaldnieks Marciāns ar savu sievu un dēlu un sāka nikni vajāt kristiešus, pakļaujot tos spīdzināšanai un nāvei. Uzzinājis par Juliānu, ka viņam ir dižciltīga izcelsme un ka viņš tic Kristum, turklāt izdzirdis par brāļiem, kas dzīvo kopā ar viņu un pieder pie tās pašas ticības, pārvaldnieks nosūtīja pie Juliāna ievērojamus pilsoņus, lai tie viņu pārliecinātu upurēt elkiem, kā to prasa imperators. Tajā laikā svētā Juliāna klosterī no apkārtējām pilsētām bija sapulcējies liels skaits priesteru, diakonu un citu garīdznieku kopā ar bīskapiem, un viņi visi, degdami mīlestībā pret savu Kungu, bija gatavi Viņa dēļ iet mocekļa nāvē. Kad pie viņiem ieradās pārvaldnieka sūtņi, visi atbildēja, ka viņiem esot tikai viens Ķēniņš ­ debesīs mītošais Kungs Jēzus Kristus, un Viņš tiem esot aizliedzis pielūgt elkus un tajos mītošos ļaunos garus, bet pavēlējis pielūgt tikai Vienīgo Patieso Dievu; un viņi, lūk, paklausot Kristum un esot gatavi tūdaļ pat Viņa dēļ iet nāvē. Sūtņi atgriezās pie pārvaldnieka un ziņoja viņam par dzirdēto, bet pārvaldnieks, liela niknuma pārņemts, nosūtīja karaspēka nodaļu, lai tā saņemtu ciet vienu pašu Juliānu, bet klosteri ar visiem, kas tajā atrodas ­ sadedzinātu. Tādējādi svētīto Juliānu saņēma ciet, sasēja un iemeta cietumā, bet klosterī esošos viņa brāļus, skaitā ap 10 tūkstošiem, kopā ar atnākušajiem bīskapiem un garīdzniekiem, sadedzināja ar visu klosteri kā smaržīgu upuri Dievam. Un vēl ilgu laiku tajā vietā, kur bija atradies klosteris, varēja dzirdēt varena kora daiļskanīgu dziedāšanu, tieši tajās stundās, kad parasti notika dievkalpojumi ­ pirmajā, trešajā, sestajā un desmitajā. Šajā vietā arī daudzi izdziedējās no dažādām slimībām ­ un tieši tie slimnieki, kuriem bija ļauts dzirdēt minēto dziedāšanu.

No rīta svēto Juliānu sauca pārvaldnieka tiesas priekšā. Svēto ilgi pārliecināja gan ar viltīgiem un mīlīgiem vārdiem, gan draudēja ar sodiem, bet viņš neklausījās ne draudos, ne pārliecināšanā. Tad viņu bez žēlastības sāka sist ar zarainām nūjām. Šīs spīdzināšanas laikā viena nūja no sitiena pārlūza, un tās gabals trāpīja vienam pārvaldnieka radiniekam acīs, un tās savainoja, kas pārvaldnieku saniknoja vēl vairāk. Svētais cietējs sacīja pārvaldniekam:

- Paklausies, Marciān! Liec sapulcēties visiem saviem prasmīgajiem priesteriem, un, lai viņi piesauc savu dievu un dieviešu vārdus, lūdzot izdziedēt tavu radinieku. Ja viņi to nespēs izdarīt, tad es, piesaucot sava Kunga Jēzus kristus vārdu, ne tikai atgriezīšu viņam zudušo miesīgo aci, bet arī viņa prāta acis darīšu spējīgas redzēt patiesību.

Pārvaldnieks priekšlikumu pieņēma un, sapulcinājis visus priesterus, lika viņiem iet uz tuvāko elku svētnīcu, aiznest uz turieni upurus un lūgt dievus un dievietes, lai tie izdziedētu ievainotā radinieka aci. Priesteri gāja un darīja to, kas viņiem bija likts, bet, lai cik daudz upurus viņi nenestu, dzirdēja no saviem dieviem tikai šādus vārdus:

- Ejiet no mums projām, jo mums lemts degt mūžīgajās ugunīs un dzīvot mūžīgajā tumsā. Kā mēs varam atdot aklajam redzi, ja paši neko neredzam? Bet Juliāna lūgšana Augstākajam Dievam ir tik spēcīga, ka no tā brīža, kad viņu sāka mocīt, mūsu elles ciešanas kļuvušas simtkārt smagākas.

Kad svētnīcā kļuva dzirdami šie dēmonu vārdi, visi elki, kas tur atradās, skaitā ap piecdesmit, acumirklī apgāzās un sabruka pīšļos.

Bet pārvaldnieks sāka kliegt uz svēto Juliānu:

- Burvi! tavas burvestības ir tik stipras, ka tu esi satriecis pat mūsu dievus! Bet mēs vēl paskatīsimies, vai spēsi atdot aklajam redzi, kā esi solījis.

Un pārvaldnieks lika apliet kailo mocekli ar samazgām, lai no viņa atkāptos, kā viņš sacīja, burvju brīnumdara spēks. Bet smirdošās samazgas pēkšņi sāka tik brīnumaini smaržot, ar savu smaržu pildot visu apkārtni, ka klātesošos pārņēma neaprakstāms izbrīns. Tad svētais Juliāns pārmeta krusta zīmi ievainotajam pār aci, piesauca tā Kunga vārdu, un slimais acumirklī tapa vesels, un viņa acs kā agrāk kļuva redzīga. Naida apstulbotais pārvaldnieks šo izdziedēšanu piedēvēja nevis Kristus spēkam, bet burvestībai, taču izdziedētais skaļi paziņoja:

- Patiesi Jēzus Kristus ir Īstenais Dievs un Viņš vienīgais godā turams un pielūdzams!

Tad pārvaldnieks pavēlēja nocirst izdziedētajam galvu un miesīgo un garīgo redzi atguvušais tādējādi, saņēmis kristīšanu pats savās asinīs, aizgāja garīgi vērot neredzamo Dievu.

Bet svētajam Juliānam bezdievis Marciāns pavēlēja iekalt rokas un kājas smagās važās un tādā izskatā vadāt apkārt pa pilsētu, lai sagādātu viņam vispārēju negodu, bet apstājoties uz ielām, visvisādi viņu mocīt. Šīs spīdzināšanas un pazemošanas laikā izsaucējs sauca:

- Lūk, kas notiek ar tiem, kas neklanās dieviem un noniecina ķēniņa pavēles!

Kad mocītāji kopā ar svēto nonāca līdz namam, kurā zinības apguva pārvaldnieka vienīgais dēls Celsijs, tad pusaudzis, kurš arī skatījās uz svēto, sacīja saviem biedriem, ka redzot kaut ko brīnumainu. Biedri sāka iztaujāt, ko viņš redzot, un Celsijs sacīja:

- Es redzu, ka to nosodīto kristieti, kuru važās iekaltu ved kareivji, ieskauj mirdzošu jaunekļu pulks; no tiem viens viņam pakalpo un sniedz palīdzību, bet pārējie liek galvā tik starojošu vainagu, ka tā spožums pārspēj saules mirdzumu. Man liekas, ka labi ticēt tādam Dievam un Viņam kalpot, Kurš tā sargā savus kalpus un grezno tos ar tādu slavu. Ticiet man, mani draugi, ka es arī gribu kļūt par tādu kalpu, ja vien šī kristieša Dievs gribēs kļūt par manu Dievu!

To teicis, Celsijs pameta grāmatas un skaistās drānas, atstādams pasaulei to, kas tai piederas, un aizsteidzās pakaļ svētajam. Nokritis moceklim pie kājām, viņš iesaucās:

- Es gribu, lai tu kļūsti par manu otro tēvu. No nešķīstā Marciāna, sava miesīgā radītāja, taisno ienaidnieka un mocītāja, es pilnībā atsakos. Es pievienojos tev un gribu tāpat kā tu ciest par Kristu manu Kungu un Pestītāju, Kuru es līdz šim nepazinu!

Kareivji, kas mocīja Juliānu, bija pārsteigti. Neparasto skatu pavērot saskrēja visa pilsēta un brīnījās, redzot, kā pārvaldnieka dēls apskauj mocekli un skūpsta tā brūces.

Tad pusaudzis sacīja tautai:

- Ziniet, ka es esmu pārvaldnieka dēls; kopā ar savu nešķīsto tēvu es līdz šim vajāju nevainīgos svētos. Taču es to darīju nezināšanas vadīts. Tagad es iepazinu Dievu, un Viņš mani pazina. Tāpēc es atsakos no viltus dieviem, atsakos no tēva un mātes un nicinu savu bagātību. Es pielūdzu Kristu, ticu Viņam un paziņoju, ka esmu svētītā Juliāna sekotājs. Kādēļ jūs kavējaties, kalpi un kareivji? Ejiet un pavēstiet maniem vecākiem, ka es esmu uzzinājis patieso Dievu un gribu būt kopā ar viņa uzticamo kalpu.

Kad par to uzzināja Celsija tēvs un māte, viņus šī negaidītā vēsts dziļi apbēdināja. Viņi tūdaļ pat aizsūtīja jauneklim pakaļ, lai šķirtu viņu no Juliāna aun atvestu mājās. Bet Dievs, kas sargā bērnus, izdarīja tā, ka neviens nevarēja viņam pieskarties, jo katrs, kas viņam pieskārās, acumirklī sajuta stipras sāpes rokā un plecā, tādēļ neviens neuzdrošinājās šķirt viņu no mocekļa. Par to uzzinājis, pārvaldnieks lika atvest pie sevis abus kopā un sacīja svētītajam Juliānam:

- Tu ar savu viltību centies atņemt man visu cerību un ar nelāga runām pavedini jauno sirdi, izspiežot no tās mīlestību pret vecākiem!

Pārvaldniekam runājot, atskrēja Celsija māte ar abējāda dzimuma radinieku pūli. Viņa plēsa sev matus un apģērbu sev uz krūtīm, un viņas kliedzieni bija tik šausmīgi, ka arī pats pārvaldnieks saplēsa savas drēbes un sacīja moceklim:

- Cietsirdīgais, Juliān! paskaties uz tēva un mātes ciešanām un visu radinieku vaimanām un atbrīvo nevainīgo jaunekli no tavas burvestības varas! Atdod mums mūsu vienīgo dēlu un atgriez mūsu namam mantinieku un saimnieku. Tad arī es palūgšu ķēniņiem, lai piedod tev tavu vainu un tu neskarts atgriezīsies brīvībā.

Uz to svētais Juliāns atteica:

- Man nav vajadzīga tava palīdzība un es nemeklēju tavu ķēniņu piedošanu, bet izlūdzos manam Kungam Jēzum Kristum tikai vienu, lai mani kopā ar jēru, kas dzimis no vilku klēpja[9], un visiem ticīgajiem pieskaitītu sadedzināto pulkam, kad būšu beidzis savu mocekļa varoņdarbu. Bet tavā priekšā atrodas tas, kurš dzimis no tavas miesas, bet tagad atdzimis garā, kopā ar mani ticēdams Kristum. Viņš pats jau ir pietiekami liels, ­ lai viņš pats arī tev atbild, lai pats apžēlojas par mātes asarām un pažēlo krūtis, kas viņu barojušas.

Uz to augstdzimušais un cildenais jauneklis atbildēja:

- No ērkšķa izaug zieds, bet arī viņš nezaudē savu smaržu tāpēc, ka radies no ērkšķa, kā ērkšķis caur to nezaudē savus asumus. Tādējādi jūs, mani vecāki, turpiniet pēc sava paraduma kā ērkšķi plosīt nevainīgos, bet man kā ziedam ļaujat smaržot ticīgajiem. Lai jums paklausa tie, kas stāv uz iznīcības sliekšņa, bet man lai seko tie, kas tiecas no tumsas valstības pāriet gaismas valstībā. Mana Kunga Jēzus Kristus vārdā es atsakos no jums, vecāki, bet jūs, cienīdami savus dievus, turpiniet mocīt savu dēlu, jo es caur laicīgo nāvi gribu sasniegt mūžīgo dzīvi. Es nevaru jums būt labs, bet sev ļauns, un mīlestību pret jums nestādīšu augstāk par mūžīgajiem priekiem. Kāpēc vilcinies, tēvs? Apejies ar mani tāpat, kā ar savu dēlu apgājās Ābrams! Paņem zobenu un upurē mani, savu dēlu, Kristum. Ja tevi kavē dabiskā vecāku mīlestība, tad nodod mani pašiem cietsirdīgākajiem mocītājiem, lai es varētu ciest par savu Kungu Jēzu Kristu. Jūsu asaras un vaimanas ir veltīgas, jo tās nespēj mani piespiest mainīt ticību.

To izdzirdis, pārvaldnieks pavēlēja aizvest Juliānu un Celsiju uz smacīgu un drūmu cietuma celli, bet viņiem ieejot, cietuma tumsa pārvērtās gaismā, bet smirdoņa ­ brīnišķā smaržā. Divdesmit kareivji, to redzot, sāka ticēt Kristum, bet tā kā svētītais Juliāns nebija presbiters un viņam nebija tiesību tos nokristīt, viņu pārņēma skumjas. Tomēr Dievs, kas izpilda bijīgo vēlēšanās, atsūtīja viņiem presbiteri.

Tajā pilsētā bija kāds cilvēks, krietni augstas kārtas, kuru ķēniņi Diokleciāns un Maksimiāns ļoti cienīja, kā bijušā imperatora Karīna[10] radinieku. Šis cilvēks ar visu savu saimi piederēja kristīgajai ticībai. Viņš un viņa laulātā draudzene dzīves gaitas beidza ticībā un dievbijībā, aiz sevis atstādami septiņus dēlus, kuri, lai gan bija vēl jauni gados, bet prātā jau nobrieduši. Aiz cieņas pret viņu vecākiem ķēniņi atļāva dēliem palikt pie tēvu ticības un bez bailēm slavināt savu Kristu. Tādēļ viņiem bija pašiem savs presbiters, vārdā Antonijs, no kura rokām viņi saņēma sv. vakarēdienu. Tieši viņiem Dievs īpašā atklāsmē vēlēja kopā ar savu presbiteri iet uz cietumu un apmeklēt tajā Juliānu un Celsiju. Kad viņi naktī turp aizgāja, tiem pa priekšu gāja eņģelis, no kura pieskāriena vien cietuma durvis atdarījās, un, iegājuši cietumā un apskāvuši svētos gūstekņus, visi sāka kopīgi lūgt Dievu. Presbiters nokristīja svētīto jaunekli Celsiju, pārvaldnieka dēlu, un divdesmit kareivjus, bet septiņos brāļos iedegās vēlēšanās kopīgi ciest par Kristu, un viņi negribēja vairs aiziet no cietuma. Par to uzzinājis, pārvaldnieks brīnījās, ka tie, kuriem ķēniņš bija atļāvis brīvi piekopt kristīgo ticību, paši dodas cietumā un mocībās, un, atsaucis brāļus pie sevis, viņš ilgi centās tos pierunāt atgriezties mājās un slavināt savu Kristu, kā vien tiem patīk, ja jau viņiem ķēniņš tā atļāvis. Taču brāļi tiecās uz cietumu nebrīvē un nevēlējās brīvības.

- Ķēniņa kronim neder tas zelts, ­ viņi sacīja, ­ kurš pirms tam nav pārkausēts un attīrīts ugunī. Tā arī mēs nebūsim mūsu Kristus cienīgi, ja mūsu ticība Viņam netiks pārbaudīta kā zelts. Maza vērtība tam kokam, kuru klāj tikai lapas, bet kurš nenes augļus. Tā arī mēs nebūsim Kristum tīkami, ja nenesīsim Viņam mūsu ticības brīnišķos augļus.

Tad pārvaldnieks pavēlēja izpildīt viņu vēlēšanos, bet pats apsolīja par viņiem ziņot ķēniņam.

Un tā svētītie jaunekļi no pārvaldnieka atgriezās nevis mājās, bet cietumā pie svētā Juliāna un Celsija un divdesmit kareivjiem, un viņiem līdzi devās arī presbiters Antonijs. Bet pārvaldnieks nosūtīja ķēniņiem ziņojumu par Juliānu, par savu dēlu Celsiju, par kareivjiem un visiem septiņiem brāļiem. Pēc neilga laika no ķēniņiem atnāca pavēle sadedzināt visus, kas izrādīs nelokāmu stūrgalvību, bet, ja viņi ar savu burvestību palīdzību, pasargās sevi no uguns iedarbības, lai tad pārvaldnieks pats viņus nonāvē kā viņam tas liekas ērtāk. Saņēmis no ķēniņiem šādu pavēli, pārvaldnieks lika pilsētas vidū sagatavot tiesas laukumu un, apsēdies tautas priekšā, lika atvest svēto Juliānu ar visu viņa draudzi, ar Celsiju, septiņiem brāļiem, presbiteri Antoniju un divdesmit kareivjiem. Viņš sāka tos pierunāt pievērsties elku pielūgšanai, norādīdams uz ķēniņu pavēli, kas pieprasīja visus sodīt vainas neatzīšanas gadījumā. Taču viņi nelokāmi palika pie taisnās ticības, apgalvojot, ka elku pielūdzējiem Debesu Valdnieks noteicis mūžīgu sodu, ja tie nenožēlos savu vainu. Tā strīdos pagāja ilgs laiks.

Tobrīd garām tiesas laukumam apglabāt nesa kādu mironi, un pārvaldnieks, mironi ieraudzījis, lika to atnest un nolikt viņam priekšā. Tauta bija nesaprašanā, ko pārvaldnieks nolēmis ar šo mironi darīt.

Un pārvaldnieks sacīja svētajam Juliānam:

- Par jūsu skolotāju Kristu stāsta, ka Viņš pirms krustā sišanas esot mirušos augšāmcēlis. Uzceliet arī jūs šo mironi, un tad būs skaidrs, vai Viņš tiešām ir Dievs.

Svētais Juliāns atbildēja:

- Kāds labums, ja aklajam pasaka, ka aust saule?

- Liec malā savas līdzības, ­ sacīja pārvaldnieks, ­ un, ja tev un tavam Dievam kopā ņemtiem piemīt spēks, tad atdzīvini šo mironi, kā es tev teicu.

Un svētais Juliāns atteica:

- Lai gan jūsu neticība nav cienīga redzēt tādu Kunga brīnumu, tomēr jūs tūdaļ to redzēsiet, jo pienācis jau laiks, lai parādītos Viņa Dievišķais spēks, un, lai jūs zinātu, ka Dievs to spēj izdarīt. Es ceru, ka Kungs sūtīs man visu, ko es savā ticībā Viņam lūgšu un neatstās mani jūsu priekšā kaunā.

To pateicis, svētais Juliāns pacēla savas acis un sirdi pret debesīm un, visiem dzirdot, skaitīja lūgšanu, bet viņa seja, to darot, staroja.

Un viņš skaitīja šādu lūgšanu:

- Kungs Jēzus Kristus, Patiesais Dieva Dēls, ­ Tu, Kas dzimis no Tēva pirms mūžu mūžiem, bet pēc noteikta laika piedzimi cilvēka izskatā caur nevainīgu ieņemšanu no Visušķīstās Jaunavas Marijas! Gādā tagad no debesu augstumiem, lai nokaunētos Tavi ienaidnieki un stiprinātos Tev ticošie! Uzklausi tagad mani no sava debesu troņa un uzcel šo mironi, lai dzīvie nenomirtu garā, bet garā mirušie atdzīvotos, redzot Tavu visuvarenību.

Tā viņš lūdzās kādu laiku, bet pēc tam uzrunāja mirušo:

- Es tev saku, sausā zeme, Tā vārdā, Kas uzcēla no miroņiem Četrdienu Lācaru: celies augšā un nostājies uz savām kājām.

Tiklīdz svētais to bija izteicis, mironis tūdaļ atdzīvojās un piecēlās, bet visu tautu pārņēma šausmas. Bet augšāmceltais skaļi izsaucās:

- Ak, cik visvarenas ir Dieva kalpa lūgšanas un viņa šķīstā nevainība! Jo, uz kurieni mani nesa, un, no kurienes es esmu atgriezies?

Pārvaldnieks Marciāns uzmanīgi vēroja notiekošo un brīnījās, bet, tā kā viņu aklu darīja dēmons, viņš šeit nesaskatīja Kristus spēka iedarbību, bet vienīgi burvestību. Pēc tam, gribēdams pasmieties par augšāmcelto, viņš tam prasīja:

- No kurienes tu atgriezies?

Bet tas viņam sīki pastāstīja:

- Mani veda milzīga auguma, agrāk neredzēti un briesmīgi etiopi ar ugunīgām acīm, lauvas zobiem un ērgļa nagiem, no kuriem acīmredzot žēlastības nebija ko gaidīt. Viņi priecādamies vilka mani uz elli, bet, kad es jau atrados pie pašas ieejas bezdibenī, etiopi sāka gaidīt, kad zemei atdos manu miesu, kas no zemes bija ņemta. Bet piepeši visu elli pārņēma satraukums un no Dieva troņa atskanēja balss:

- Mana mīļotā Juliāna dēļ, lai šī dvēsele atgriežas savās miesās!

Tūdaļ pat ieradās divi baltos tērpos un, izņēmuši mani no nešķīsto rokām, atgrieza šajā pasaulē, lai es caur to, kas mani augšāmcēlis, varētu pēc nāves uzzināt Patieso Dievu, Kuru es noliedzu dzīvs būdams.

To izdzirdis, pārvaldnieks apjuka un nezināja, ko darīt, bet baidīdamies no satraukuma tautas masās, viņš pavēlēja augšāmcēlušos kopā ar svēto Juliānu un pārējiem svētajiem aizvest uz cietumu un aizzīmogot cietuma durvis ar savu zīmoggredzenu. Tur cietumā Juliāns lika svētītajam presbiterim Antonijam nokristīt augšāmcēlušos, un pēc svētās kristīšanas šis pēdējais dabūja Anastasija vārdu, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ­ augšāmceltais.

No rīta pārvaldnieks Marciāns lika sagatavot trīsdesmit vienu darvas mucu, atbilstoši svēto mocekļu skaitam, un līdz pusei piepildīt tās ar darvu un sēru, turklāt sagatavot lielas malkas un žagaru rezerves svēto dedzināšanai. Kad viss bija sagatavots, no cietuma izveda saistītos Kristus cietējus, pie tam Juliānu un Celsiju sasēja kopā. Daudzi no tautas vidus nespēja atturēties neraudājuši, nožēlodami, ka tik jauni un skaisti jaunekļi iet nāvē, nebūdami ne pie kā vainīgi. Bet svētais Juliāns viņiem sacīja:

- Netraucējiet zeltam iziet caur uguni, lai tas kļūtu vēl tīrāks!

Pārvaldnieks negribēja skatīties sava dēla sadedzināšanā, par ko savā sirdī viņš cieta lielas mokas, un, atstājis savā vietā vietvaldi, lai tas izpildītu ķēniņu pavēli, skumjās aizgāja. Tad katru svēto iesēdināja katram sagatavotajās mucās, zem visām mucām palika kurināmo un tās aizdedzināja. Liesmu mēles no mucām pacēlās augstu debesīs, bet svētie stāvēja neskarti ugunī un slavēja Dievu. Kad mucas un viss ugunskurs bija izdedzis, izrādījās, ka svētie palikuši dzīvi, sveiki un veseli, un ka viņu sejas staro priekā. Visu tautu, to redzot, pārņēma izbrīns, un, kad par to paziņoja pārvaldniekam, viņš aizsteidzās pārliecināties par to savām acīm, bet pārliecinājies, bija pilnīgā nesaprašanā. Tomēr viņš no jauna lika aizvest svētos uz cietumu, kur steigšus ieradās arī viņa sieva, Celsija māte, uzzinājusi, ka viņas dēls palicis dzīvs un uguns neskarts. Dēlu ieraudzījusi, viņa sāka ticēt Kristum, un presbiters Antonijs viņu cietumā nokristīja. Viņas vārds bija Marionilla. Pārvaldnieks, drīz vien uzzinājis, ka viņa sieva pieņēmusi kristīgo ticību, lika ieslodzīt cietumā arī viņu. Pēc tam, apsēdies tiesneša krēslā, viņš pavēlēja ar zobenu nogalināt svētos divdesmit kareivjus un septiņus brāļus jaunekļus, bet Juliānu ar Celsiju, kā arī presbiteri Antoniju, Anastasiju un savu sievu Marionillu nolēma vēlreiz tiesāt un tādēļ atstāja ieslodzījumā.

Kad pienāca tiesas diena, svētie izlikās, ka pakļaujas ķēniņu gribai un pārvaldnieka padomam un grib pielūgt elkus. Tāpēc viņus ar prieku aizveda uz elkdievu templi, bet, kad gājiens bija pienācis tam pavisam tuvu, svētais Juliāns ar lūgšanām vērsās pie Dieva, ­ templis tūdaļ pat sabruka un apraka visus priesterus, kas tajā atradās un vēl ap tūkstoti citu ļaužu. Pati zeme, uz kuras templis bija atradies, pašķīrās un uguns, kas nāca pa plaisām zemē aprija pagānus, kas tiem tuvojās. Pēc tam svētos no jauna aizveda uz cietumu, kur viņiem lūgšanas laikā visā spožumā parādījās milzum daudz pirms viņiem bojā gājušo mocekļu, kuri bija ģērbušies baltās drānās un dziedāja debesu dziesmas. Starp viņiem atradās arī divdesmit kareivji un septiņi brāļi, kuriem nesen ar zobenu nocirta galvas. Ieradās arī svētā Vasilisa ar visu savu svēto jaunavu pulku un pavēstīja svētajam Juliānam, ka viņš drīz vien ar savu draudzi paveiks varoņdarbu, aizies no dzīves un svinīgi ieies debesu mājokļos.

- Tev, - viņa sacīja, - atvērta Debesu Valstība, un mūsu Kungs Jēzus Kristus ņems tevi pie Sevis un tāpat arī visus, kas kopā ar tevi. Jums pretī svinīgi izies patriarhu, praviešu, apustuļu un mocekļu pulki, un jūs uz mūžīgiem laikiem būsiet kopā ar viņiem.

To pateikusi, viņa kļuva neredzama, un reizē ar viņu pazuda arī visi svētie, kas bija ieradušies, atstādami ieslodzītos neizsakāma prieka un dvēseliskas līksmes pārņemtus.

Pēc tam mocītājs no jauna sēdās tiesneša krēslā, un, izvedis svētos no cietuma, pakļāva viņus visādām mocībām. No sākuma viņš lika aptīt to roku un kāju pirkstus ar dziju, iemērkt tos eļļā un dziju aizdedzināt, bet dzija uz svēto rokām un kājām sadega, nenodarot tiem nekādu ļaunumu. Pēc tam viņš lika no svētā Juliāna un Celsija galvām noplēst ādu, bet svētlaimīgajam presbiterim Antonijam un Anastasijam izdurt acis. Bet, kad gribēja mocīt svēto Marionillu, bendēm atmira rokas, un viņi tai nepieskārās. Pēc tam svētos atdeva zvēriem apēšanai, bet arī no zvēriem viņus pasargāja Dieva spēks, kas zvēriem aizšķērsoja rīkles. Beidzot pārvaldnieks lika no visiem cietumiem savākt uz nāvi sodītos noziedzniekus, lai reizē ar viņiem sodītu arī svētos mocekļus. Un, kad šī pavēle bija izpildīta, viņš lika visus aizvest uz soda vietu un kopā ar viņiem svētos mocekļus, nesaudzēdams arī dēlu un sievu. Tādējādi svētie gāja bojā no zobena reizē ar noziedzniekiem[11]. Tūdaļ pēc viņiem piespriestā nāves soda izpildīšanas sākās zemestrīce, kas nopostīja veselu trešdaļu pilsētas ēku, pie tam vesela nepalika neviena vieta, kur stāvēja kaut viens elks. Tajā pašā laikā zibeņoja, dārdēja pērkons un bira krusa, un vētras laikā aizgāja bojā ne mazums pagānu. Pārvaldnieks Marciāns sākumā gandrīz nomira aiz šausmām, bet drīz vien saslima un tik tiešām nomira: viņu apēda tārpi, kas bija iemitinājušies viņa miesā.

Nākošajā naktī pēc nāves soda izpildīšanas svētajiem, ieradās garīdznieki ar dievbijīgiem vīriem, lai savāktu mocekļu mirstīgās atliekas. Bet tā kā svētās miesas atradās starp daudziem līķiem, viņi nespēja tās atpazīt un, nometušies ceļos, sāka skaitīt lūgšanas. Un, rau, viņiem parādījās svēto dvēseles jaunavu izskatā, turklāt katra dvēsele atradās pie sava ķermeņa. Tādējādi atpazinuši mocekļu svētās miesas, atnākušie tās savāca un apglabāja dievnamā zem altāra. Bet Dievs, Kurš cildina Savus svētos, lika tai vietā, kur bija apglabātas svēto mocekļu mirstīgās atliekas, atvērties dzīva un dziedinoša ūdens avotam, un ar šo ūdeni un svēto lūgšanām tika dziedētas visādas slimības, pateicoties mūsu Kunga Jēzus Kristus svētībai, Kuram mūžīga slava. Āmen.

 

 


 


[1] Antinoja ­ samērā ievērojama pilsēta uz Vidus un Augšēģiptes robežas. No šīs pilsētas palikušas tikai drupas. Ap šīm drupām atrodas daudz klintīs izcirstu alu. Tajās uz daudzām sienām redzamas ievilktas krusta zīmes, kas liecina par to, ka šajās vietās pastāvējušas baznīcas un mūku kopienas. Dziļi apakš zemes ved pazemes galerijas, kurās bija ierīkotas celles.

[2] Izteikums ņemts no trešās stundas noslēguma lūgšanas:.....

[3] 1. vēst. korintiešiem, 2, 9.

[4] Jāņa atklāsmes gr., 14, 4.

[5] Izteikums ņemts no pravieša Jesajas gr., 8, 18. Mesija, uz kuru jāpaļaujas Izraēlas dēliem, pēc pravieša apgalvojuma, izglābs viņus kā no laicīgajiem, tā mūžīgajiem ienaidniekiem un, atvedis pie Dieva, pie viņu debesu Valdnieka, sacīs: Redzi, še esmu es un tie bērni, ko Tu man devis.

[6] Romas imperators Diokleciāns valdījis no 284. līdz 305. g. Ar Maksimiānu šeit domāts Diokleciāna znots ­ Maksimiāns Galerijs, viņa līdzvaldnieks Austrumos un varas pārmantotājs pēc viņa nāves (no 306. līdz 311. gadam).

[7] Kristiešu vajāšanas Diokleciāna laikā sākās 303. g. Vajāšanu cēlonis bija Maksimiāns Galerijs, kas pārliecināja Diokleciānu izdot vienotu likumu pret kristiešiem. Likums paredzēja: kristiešu dievnamus nopostīt, Svēto Rakstu grāmatas sadedzināt un atņemt kristiešiem visas pilsoņu tiesības un tiesības uz amatiem. Diokleciāna vajāšanas atšķīrās, pirmkārt, ar savu cietsirdību un, otrkārt, ar vienā reizē nonāvēto mocekļu skaitu, no 10 līdz 100 un pat vairāk vienā dienā.

[8] Mateja ev., 25, 21.

[9] Domāts Celsijs, pārvaldnieka Marciāna, cietsirdīgā kristiešu vajātāja, dēls.

[10] Karīns ­ Romas imperatora Kāra dēls. Abi ar brāli Numeriānu, Kāram kāpjot tronī, tika pasludināti par Cēzariem, un viņš Kāra pret parfiešiem uzsāktā karagājiena laikā ar imperatora tiesībām pārvaldīja rietumu provinces (283.­284. g.). Kad Kārs gāja bojā un kareivji par imperatoru pasludināja Diokleciānu, Karīns sacēlās pret viņu, taču tika sakauts un 285. g. krita no slepkavas rokas.

[11] Tas notika 313. g., kad Ēģipti un Āfriku pārvaldīja Maksimins Daka (311.­313. g.), kurš agrāk bija Maksimiāna Galerija (no 305. g.) līdzvaldnieks. Rietumos tajā laikā jau valdīja Konstantīns Lielais.