====Kyrie eleison====

Mocekle Fotina (Svetlana) samariete, viņas dēli mocekļi Viktors, nosaukts par Fotinu un Josija; un viņas māsas mocekles: Anatolija, Fota, Fotida, Pareskeva, Kiriakija; imperatora meita Domnina un moceklis Sebastians (20. marts)

Svētā mocekle Fotina bija tā pati samāriete, ar kuru sarunājās Kungs pie Jēkaba akas (Jņ. 4:5-42). Imperatora Nērona laikā (54-68), kurš izrādīja īpašu cietsirdību cīņā ar kristiešiem, svētā Fotina dzīvoja Kartagēnā ar savu jaunāko dēlu Josiju un tur bezbailīgi sludināja Evaņģēliju. Viņas vecākais dēls Viktors varonīgi cīnījās romiešu armijā pret barbariem un par saviem nopelniem tika iecelts par Antālijas pilsētas (Mazāzijā) karavadoni.

Antālijas pilsētas priekšnieks Sebastians tikšanās reizē ar Viktoru viņam teica: „Es droši zinu, ka tu, tava māte un tavs brālis ir Kristus mācības sekotāji. Bet es pa draugam tev iesaku – pakļaujies imperatora gribai, par to tu saņemsi kristiešu īpašumu, kurus tu viņam nodosi. Tavai mātei un brālim es uzrakstīšu, lai viņi nesludina par Kristu atklāti. Lai slepeni apliecina savu ticību”. Svētais Viktors atbildēja: „Es pats gribu būt kristietības sludinātājs, tāpat kā mana māte un brālis”. Uz to Sebastians atbildēja: „Ak, Viktor, mēs visi labi zinām, kādas nelaimes (posts) par to gaida tevi, tavu māti un brāli”. Pēc šiem vārdiem Sebastians pēkšņi sajuta asas sāpes acīs, pārvērtās sejā un kļuva mēms (pazaudēja valodu).

Trīs dienas viņš nogulēja akls, neizsakot ne vārda. Ceturtajā dienā negaidīti viņš skaļi izteica: „Tikai kristiešu ticība ir patiesa, nav citas patiesas ticības!” Blakus esošajam svētajam Viktoram Sebastians teica: „Mani aicina Kristus”. Drīz viņš kristījās un tajā pat mirklī kļuva redzīgs. Svētā Sebastiana kalpi, brīnuma liecinieki, kristījās pēc sava kunga piemēra.

Runas par notikušo nonāca līdz Nēronam, un viņš pavēlēja atvest kristiešus pie viņa uz sodu Romā. Tad pats Kungs parādījās ticības apliecinātājiem un teica: „Es būšu ar jums, un Nērons tiks uzvarēts, un visi, kas viņam kalpo”. Svētajam Viktoram Kungs pavēstīja: „No šīs dienas tavs vārds būs Fotins – „Mirdzošais, Spožais”, jo daudzi, tevis apgaismoti, atgriezīsies pie Manis”. Svēto Sebastianu Kungs iedrošināja: „Svētīgs, kas veiks savu varoņdarbu līdz galam”. Svētā Fotina, no Kunga uzzinājusi par priekšāstāvošajām ciešanām, dažu kristiešu pavadībā devās no Karfagēnas uz Romu un pievienojās ticības apliecinātājiem.

Mocekle Romas Kiriakija Romā imperators pavēlēja atvest pie sevis svētos un jautāja, vai viņi tiešam tic Kristum. Visi apliecinātāji kategoriski atteicās atteikties no Glābēja. Tad imperators pavēlēja sadragāt uz laktas svēto mocekļu roku kaulus. Bet mocību laikā apliecinātāji nejuta sāpes, bet mocekles Fotinas rokas palika neskartas. Imperators pavēlēja svētos Sebastianu, Fotinu un Josiju padarīt aklus iemest cietumā, bet svēto Fotinu ar piecām viņa māsām – Anastasiju, Fotu, Fotidoju, Paraskevu un Kiriakiju – aizvest uz imperatora pili Nērona meitas Domninas uzraudzībā. Bet svētā Fotina pievērsa Kristum Domninu un visas viņas verdzenes, kuras pieņēma svēto Kristību. Pievērsa Kristum arī magu (burvi), kurš atnesa saindētu dzērienu, lai nogalinātu apliecinātājas.

Pagāja trīs gadi un Nērons aizsūtīja uz cietumu viena sava kalpa, kas atradās cietumā. Aizsūtītie paziņoja viņam, ka svētie Sebastins, Fotins un Josija, kas bija padarīti akli, kļuva pilnīgi veseli un viņus regulāri apmeklē cilvēki, kas klausās viņu sludināšanu; pats cietums pārvērtās par gaišu un smaržojošu vietu, kur tika slavēts Dievs. Tad Nērons pavēlēja piesist krustā svētos ar galvu uz leju un trīs dienas sist viņu atkailinātās miesas ar siksnām. Ceturtajā dienā imperators aizsūtīja savus kalpus apskatīt vai mocekļi ir dzīvi. Bet, atnākot uz moku vietu, uzreiz palika akli. Tajā laikā Kunga Eņģelis atbrīvoja mocekļus un izdziedināja viņus. Svētie apžēlojās aklajiem kalpiem un ar savām lūgšanām Kungam atgrieza tiem redzi. Tie sāka ticēt Kristum un drīz kristījās.

Moceklis Romas Sebastians Lielā niknumā Nērons pavēlēja novilkt ādu svētajai moceklei Fotinai un iemest viņu akā. Mocekļiem Sebastianam, Fotinam un Josijam nocirstos lielus (apakšstilbus) pameta suņiem, pēc tam viņiem novilka ādu. Briesmīgās mokas pārcieta arī svētās Fotinas māsas. Nērons pavēlēja nogriezt viņām krūtis un tad novilkt ādu. Cietsirdībā izsmalcinātais imperators sagatavoja cietsirdīgu sodu svētajai Fotidai: viņu aiz kājām piesēja pie divu noliektu koku galotnēm, kuri iztaisnojušies pārplēsa mocekli. Pārējām imperators pavēlēja nocirst galvas. Svēto Fotinu izvilka no akas un iemeta cietumā uz 20 dienām.

Pēc tā Nērons pasauca viņu pie sevis un jautāja, vai viņa tagad pakļausies un nesīs upurus elkiem. Svētā Fotina iespļāva imperatoram sejā un, pasmējusies par viņu, sacīja: „Aklais bezgodi, nomaldījies un bezprāta cilvēk! Vai tiešām tu mani uzskati par tik neprātīgu, lai es piekristu atteikties no mana Valdnieka Kristus un pienestu upurus tev līdzīgiem akliem elkiem?!”

Izdzirdējis tādus vārdus, Nērons atkal pavēlēja iemest mocekli akā, kur viņa savu garu atdeva Kungam (ap 66. gadu).