Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Mocekļi Adrians un Natālija apprecējās jauni, tikai vienu gadu pirms savām ciešanām par Kristu. Viņi dzīvoja Bifinas Nikomīdijā (Mazāzijā) imperatora Maksimiāna Galerija (305-311) valdīšanas laikā. Sākot vajāšanas, imperators apsolīja apbalvot tos, kuri uzrādīs kristiešus un vedīs viņus uz tiesu/sodu. Sākās ziņu pienešana un pēc viena no ziņojumiem tika notverti 23 kristieši, kuri slēpās alā netālu no Nikomīdijas. Viņus mocīja, spieda pielūgt elkus, bet pēc tam aizveda uz tiesas palātu, lai pierakstītu viņu vārdus un atbildes. Tiesas palātas priekšnieks Adrians, vērojot, ar kādu vīrišķību cilvēki panes ciešanas par ticību, cik stingri un bezbailīgi apliecina Kristu, jautāja: „Kādas balvas jūs sagaidāt no sava Dieva par mocībām?” Mocekļi atbildēja: „Tādas balvas, kuras mēs nevaram pat aprakstīt, bet tavs prāts nevar aptvert” (1.Kor.2:9). Iedvesmots, svētais Adrians teica rakstītājiem: „Pierakstiet arī mani, jo arī es esmu kristietis un ar prieku miršu par Kristu Dievu”. Rakstītāji par to paziņoja imperatoram, kurš izsauca pie sevis svēto Adrianu un jautāja: „Vai tiešām arī tu esi palicis bez prāta un gribi iet bojā? Aizej izsvītro savu vārdu no sarakstiem un pienes upuri dieviem, lūdzot viņiem piedošanu”. Svētais Adrians atbildēja: „Es neesmu pazaudējis prātu, bet esmu ieguvis veselo saprātu”. Tad Maksimiāns pavēlēja iemest Adrianu cietumā. Viņa sieva, svētā Natālija, uzzinājusi, ka vīrs cieš par Kristu, ļoti priecājās, jo pati bija slepena kristiete. Viņa aizsteidzās uz cietumu un stiprināja vīru, sakot: „Svētīgs tu esi, mans kungs, ka sāki ticēt Kristum, tu esi ieguvis lielu dārgumu. Nevēlies neko pasaulīgu, ne skaistumu, ne jaunību (Adrianam tad bija tikai 28 gadi), ne bagātību. Viss pasaulīgais ir pelni un putekļi. Bet Dievam tīkama ir tikai ticība un labie darbi”. Ar citu mocekļu garantiju svēto Adrianu izlaida no cietuma paziņot sievai par soda dienu. Svētā Natālija padomāja, ka viņš ir atteicies no Kristus, ja jau viņu izlaida brīvībā, un negribēja laist viņu mājā. Svētais pārliecināja sievu, ka viņš nav izbēdzis no mocībām, bet atnācis paziņot par savu nāves dienu.

Atgriezies cietumā, svētais Adrians kopā ar citiem mocekļiem tika nežēlīgi mocīts. Imperators ieteica svētajam pažēlot sevi un atzīt dievus, bet moceklis atbildēja: „Lai tavi dievi pasaka, kādu pateicību viņi man apsola, tad es viņus pielūgšu, bet ja viņi nevar parunāt, tad kādēļ man viņiem jāklanās”. Svētā Natālija nepārstāja stiprināt vīru. Viņa lūdza vīram pienest pirmo lūgšanu Dievam par viņu, lai viņu nepiespiestu apprecēties ar pagānu (elku kalpu) pēc viņa nāves. Mocītājs pavēlēja pārsist (sadragāt) svētajiem rokas un kājas uz laktas ar āmuru. Svētā Natālija, baidoties, ka vīrs, redzot citu mocekļu ciešanas, nesāktu šaubīties, lūdza mocītājus sākt soda izpildi ar viņu un pati palīdzēja nolikt viņa rokas un kājas uz laktas. Svēto mocekļu miesas gribēja sadedzināt, bet sākās liels negaiss un krāsnī uguns nodzisa. Daudzus bendes nospēra zibens. Svētā Natālija paņēma sev sava vīra roku un glabāja savā namā. Drīz armijas virsnieks pār tūkstoti lūdza imperatoram atļauju precēties ar svēto Natāliju, kura bija jauna un bagāta. Bet viņa noslēpās Bizantijas priekšpilsētā, kur ticīgie bija atnesuši un apglabājuši viņas vīra miesu. Šeit viņai sapnī parādījās svētais Adrians un teica, ka Dievs viņu drīz ņems pie sevis. Bezasiņu mocekle, iepriekšējo ciešanu izmocīta, patiesi drīz stājās Dieva priekšā.