====Kyrie eleison====

Svētais taisnticīgais lielais kņazs Ņevas Aleksandrs piedzima 1220. gada 30. maijā Pereslevļas – Zaleskas pilsētā. Viņa tēvs, Jaroslavs, kristībā Teodors (†1246), „lēnprātīgs, žēlsirdīgs un cilvēkmīlošs kņazs” bija Vsevoloda (Visvalža) III Lielā Ligzda (†1212) jaunākais dēls, svētā Taisnticīgā kņaza Jurija, Visvalža dēla, (†1238) brālis. Svētā Aleksandra māte, Teodisija, Igora meita, Rjazaņas kņaziene, bija Jaroslava trešā sieva. Vecākais dēls bija svētais Taisnticīgais kņazs Teodors (†1233), kurš stājās Kunga priekšā 15 gadu vecumā. Svētais Aleksandrs bija viņu otrais dēls.

Viņa bērnība pagāja Pereslavļā-Zaleskā, kur valdīja tēvs. Iesvētību kņaza kārtā (iesvētīšanu par kareivi) jauneklim izpildīja Pereslavļas Kunga Apskaidrošanas katedrālē svētītājs Simons, Suzdaļas bīskaps (†1226). No svētīgā stareca-hierarha svētais Aleksandrs saņēma pirmo svētību uz kara kalpību Kunga Vārdā, aizstāvēt Krievijas Baznīcu un Krievijas zemi.

1227. gadā kņazs Jaroslavs, pēc novgorodiešu lūguma, tika no brāļa, lielā kņaza Vladimiras Jurija, nosūtīts un sāka valdīt Lielajā Novgorodā. Viņš sev līdz paņēma dēlus, Teodoru un Aleksandru. Neapmierināti ar Vladimiras kņaziem novgorodieši drīz uzaicināja valdīt svēto Černigovas Mihailu (†1246), un 1229. gada februārī Jaroslavs ar dēliem aizgāja uz Pereslavļu. Lieta beidzās mierīgi: 1230. gadā Jaroslavs ar dēliem atgriezās Novgorodā, bet svētā Mihaila meita, Teodulija, saderinājās ar svēto Teodoru, svētā Aleksandra vecāko brāli. Pēc līgavaiņa nāves 1233. gadā jaunā kņaziene aizgāja uz klosteri un kļuva slavena mūķenes varoņdarbā kā sirdsskaidrā Susdaļas Efrosīnija (†1250).

No agriem gadiem svētais Aleksandrs pavadīja tēvu karagājienos. 1235. gadā viņš bija dalībnieks kaujā uz Emaijigi upes (tagadējā Igaunijā), kur Jaroslava karaspēks pilnīgi satrieca vāciešus. Vēlāk, 1236. gadā Jaroslavs aizbrauca uz Kijevu, „nosēdinot” savu dēlu, svēto Aleksandru, patstāvīgi valdīt Novgorodā. 1239. gadā svētais Aleksandrs stājās laulībā, ņemot ar sievu Polockas kņaza Bratislava meitu. Daži vēsturnieki saka, ka kņazienei svētajā Kristībā tika dots vārds Aleksandra, tāpat kā viņas svētajām dzīvesbiedram. Tēvs, Jaroslavs, svētīja viņus laulībās ar brīnumdarošo Teodorovas Dievmātes ikonu (svētajā Teodorovas Dievmātes ikona Kristībā tēvu sauca Teodors). Šī ikona pēc tam patstāvīgi bija pie svētā Aleksandra, kā viņa lūgšanu attēls, bet pēc tam viņa piemiņai tika paņemta no Gorodecas klostera, kur viņš nomira, un pārnesta uz Kostromu.

Sākās pats grūtākais laiks Krievzemes vēsturē: no austrumiem, iznīcinot visu savā ceļā, nāca mongoļu ordas, no rietumiem virzījās vācu bruņinieku karapulki, zaimodami sevi sauca, ar Romas pāvesta svētību, par „krustnešiem”, Kunga Krusta nesējiem. Šajā bargajā stundā Dieva Prāts pacēla Krievzemes glābšanai svēto kņazu Aleksandru – lielo karavīru-lūdzēju, svētcīnītāju un Krievzemes cēlāju. „Bez Dieva gribas nebūtu viņa valdīšanas”. Izmantojot Batija uzbrukumus, krievu pilsētu postīšanu, tautas apmulsumu un bēdas par labāko dēlu un vadoņu nāvi, krustnešu karapulki iebruka Krievzemē. Pirmie bija zviedri. „Romas ticības karalis no Pusnakts zemes”, Zviedrijas, 1240. gadā savāca lielu armiju lielā daudzumā kuģu nosūtīja uz Ņevu sava znota, jarda Birgera vadībā. Lepnais zviedrs aizsūtīja uz Novgorodu svētajam Aleksandram ziņnesi: „Ja vari, pretojies, - es jau esmu šeit un ņemu tavu zemi”.

Svētais Aleksandrs, viņam tad vēl nebija 20 gadi, ilgi lūdza Dievu Svētās Sofijas, Dievišķās Gudrības katedrālē. Atcerējies Dāvida psalmu, teica: „Spried tiesu, Kungs, mani nievājošiem un iznīcini tos, kas pret mani karo, ņem šķēpu un vairogu, stājies man palīgā”

Arhibīskaps Spiridons deva svētību svētajam kņazam un viņa karapulkam kaujai. Izgājis no dievnama, svētais Aleksandrs stiprināja karadraudzi ar ticības piepildītiem vārdiem: „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā. Tagad ar ieročiem, tagad – uz zirgiem, bet mēs piesauksim mūsu Kunga Dieva Vārdu! Viņi svārstījās un krita, bet mēs stiprinājāmies un bijām stipri”.

Ar nelielu karaspēku, paļaujoties uz Svēto Trijādību, kņazs steidzās pretī ienaidniekam, - gaidīt palīdzību no tēva, kas vēl nezināja par karaspēka uzbrukumu, nebija laika.

Bet bija brīnumaina iepriekšēja zīme: jūras patruļā stāvošais kareivis Pelgujs, svētajā Kristībā Filips, redzēja 15. jūlija rītausmā laivu, peldošu pa jūru, un uz tās svētos mocekļus Borisu un Gļebu, bajāru apģērbos. Un Boriss teica: „Brāli Gļeb, pavēli airēt, lai varam palīdzēt savam radiniekam Aleksandram”. Kad Pelgujs paziņoja par redzējumu atnākušajam kņazam, svētais Aleksandrs pavēlēja nevienam neteikt par brīnumu, bet pats, iedrošināts, varonīgi ar lūgšanu veda karapulku pret zviedriem. „Un bija liela kauja ar latīņiem, un sasita tos neskaitāmā daudzumā, un pašam vadonim uzlika zīmogu uz sejas ar savu aso šķēpu”. Dieva Eņģelis neredzams palīdzēja pareizticīgajam karaspēkam: kad pienāca rīts, otrā Ižoras upes krastā, kur svētā Aleksandra kareivji nevarēja tikt, tika atrasts liels daudzums sakautu ienaidnieku. Par šo uzvaru uz Ņevas upes, kas notika 1240. gada 15. jūlijā, tauta sāka dēvēt svēto Aleksandru par Ņevski.

Bīstami ienaidnieki palika vācu bruņinieki. 1241. gadā zibenīgā karagājienā svētais Aleksandrs atguva senu krievu cietoksni Kopori, izdzenot bruņiniekus. Ienaidnieks lielījās „pakļaut sev visu slāvu tautu”. Svētais Aleksandrs, devās ziemas karagājienā, atbrīvoja Pleskavu, bet 1242. gada pavasarī deva izšķirošu triecienu Tevtonas ordenim. Uz Čudu (Igauņu, Peipusa (par čudiem dēvēja igauņus)) ezera ledus 1242. gada 5. aprīlī satikās abi karaspēki. Pacēlis rokas uz debesīm, svētais Aleksandras lūdza: „Tiesā mani, Dievs, un spried manu strīdu ar daudzrunīgo tautu un palīdzi man, Dievs, kā senlaikos Mozum uz Amaliku un manam vecvectēvam Jaroslavam Gudrajm, atstumtajā Svētpulkā”.

Pēc viņa lūgšanas, ar Dieva palīdzību un karavīru varoņdarbu krustneši tika pilnīgi sakauti. Bija briesmīga kauja, tāda brākšķēšana skanēja no lūztošajiem šķēpiem un zobeniem, ka, likās, it kā aizsalušais ezers kustētos, un nebija redzams ledus, jo tas bija klāts ar asinīm. Bēgošos ienaidniekus dzina Aleksandra kareivji, „it kā lidoja viņi pa gaisu un nebija kur bēgt ienaidniekam”. Lielu daudzumu gūstekņu veda svētā kņaza pēdās un viņi gāja apkaunoti.

Laikabiedri skaidri saprata Ledus kaujas vispasaules nozīmi: svētā Aleksandra vārds tika izlavēts pa visu Krieviju, „ pa visām zemēm, līdz Ēģiptes jūrai un Ararata kalniem, abās pusēs Borjažas jūrai un līdz lielajai Romai”.

Krievijas rietumu robežas bija labi norobežotas, pienāca laiks nodrošināt Krieviju no austrumiem. 1242. gadā svētais Ņevas Aleksandrs ar savu tēvu, Jaroslavu, izbrauca uz Ordu. Metropolīts Kirils svētīja viņus jaunai smagai kalpošanai: bija jāpārvērš tatāri no ienaidniekiem un laupītājiem godbijīgos sabiedrotajos, vajadzēja „bezviltību kā balodim un gudrību kā čūskai”.

Ņevas Aleksandrs Svēto Krievijas aizstāvju misiju Kungs vainagoja ar panākumiem, bet tam vajadzēja darba un upuru gadus. Kņazs Jaroslavs par to atdeva dzīvību. Noslēdzot savienību ar hanu Bitiju, viņam 1246. gadā bija jābrauc uz tālo Mongoliju, uz visas klejotāju impērijas galvaspilsētu. Paša Bitija stāvoklis bija grūts, viņš meklēja atbalstu pie Krievijas kņaziem, vēloties atdalīties ar savu Zelta Ordu no tālās Mongolijas. Bet tur, savukārt, neuzticējās ne Bitijam, ne krieviem. Kņazu Jaroslavu noindēja. Viņš mira mokās, tikai 10 dienas pārdzīvojot svēto mocekli Čerņigovas Mihailu. Tēva novēlēto savienību ar Zelta Ordu – tad nepieciešamo, lai novērstu jaunu Krievijas sagraušanu – turpināja stiprināt svētais Aleksandrs. Bitija dēls, kristietību pieņēmušais Sartaks, kurš Ordā atbildēja par sadarbību ar krieviem, kļuva viņa draugs un brālis. Apsolījis savu atbalstu, svētais Aleksandrs deva iespēju Bitijam doties karagājienā pret Mongoliju, kļūt par galveno spēku visā Lielajā Stepē, bet Mongolijas tronī likt tatāru-kristieti, hanu Munki.

Ne visiem krievu kņaziem piemita svētā Aleksandra gaišredzība. Daudzi cīņā ar tatāru jūgu, cerēja uz Eiropas palīdzību. Pārrunas ar Romas pāvestu veda svētais Černigovas Mihails, kņazs Galīcijas Daniels, svētā Aleksandra brālis Andrejs. Bet svētais Aleksandrs labi zināja Konstantinopoles likteni, ko 1204. gadā iekaroja un nopostīja krustneši. Un paša pieredze mācīja viņu neuzticēties Rietumiem. Galīcijas Daniels par savu savienību ar pāvestu, kurš viņam neko nedeva, samaksāja ar nodevību pret Pareizticību – ūniju ar Romu. Svētais Aleksandrs nevēlējās to Baznīcai. Kad 1248. gadā Romas pāvesta sūtņi ieradās vilināt arī viņu, viņš uzrakstīja atbildi par krievu uzticību Kristus Baznīcai un Septiņu Vispasaules Koncilu ticību: „Redziet visu labo uzkalušam, bet no jums pamācības nepieņemam”. Katolicisms bija nepieņemams Krievijas Baznīcai, ūnija nozīmēja atteikšanos no Pareizticības, atteikšanos no garīgās dzīves avota, pašu sevis nolemšanu garīgai nāvei. 1252. gadā daudzas krievu pilsētas sacēlās pret tatāru jūgu, atbalstot Andreju, Jaroslava dēlu. Stāvoklis bija ļoti bīstams. Atkal parādījās bīstamība pašai Krievijas eksistencei. Svētajam Aleksandram nācās atkal braukt uz Ordu, lai aizvestu no krievu zemēm tatāru uzbrukumus. Sakauts, Andrejs steidzās uz Zviedriju meklēt palīdzību pie tiem pašiem laupītājiem, kurus ar Dieva palīdzību uz Ņevas upes sakāva viņa brālis. Svētais Aleksandrs kļuva par visas Krievijas lielo kņazu: Vladimiras, Kijevas un Novgorodas. Lielā atbildība Dieva priekšā gūlās uz viņa pleciem. 1253. gadā viņš atsita jaunu vāciešu uzbrukumu Pleskavai, 1254. gadā noslēdza līgumu par mierīgām Norvēģijas robežām, 1256. gadā devās karagājienā uz Somiju. Laikabiedrs to nosauca par „tumšo karagājienu”, krievu karaspēks gāja caur polāro nakti, „ejot caur neizejamām vietām, neredzot ne dienu, ne nakti”. Pagānisma naktī svētais Aleksandrs nesa Evaņģēlija sludināšanas un pareizticīgās kultūras gaismu. Visa Piejūra tika krievu apgaismota un apgūta.

1256. gadā nomira hans Bitijs, drīz tika noindēts viņa dēls Sartaks, Aleksandra brālis. Svētais kņazs trešo reizi devās uz Saraju, lai apstiprinātu Krievijas un Ordas mierīgās attiecības ar jauno hanu Barku. Lai gan Bitija pēctecis pieņēma islāmu, viņam bija vajadzīga savienība ar pareizticīgo Krieviju. 1261. gadā ar svētā Aleksandra un metropolīta Kirila pūliņiem Sarajā, Zelta Ordas galvaspilsētā, tika dibināta Krievijas Pareizticīgās Baznīcas eparhija.

Pienāca lielais pagānisko Austrumu kristianizācijas laikmets. Svētais kņazs izmantoja katru iespēju lai paceltu dzimto zemi un atvieglotu tās krusta smagumu. 1262. gadā pēc viņa norādes daudzās pilsētās tika sakauti tatāru naudas ievācēji – dani un karavīru vervētāji – baskaki. Gaidīja tatāru atriebību. Bet lielais pilsētas aizstāvis atkal devās uz Ordu un gudri novirzīja notikušo pavisam savādākā gultnē: aizbildinoties ar krievu sacelšanām, hans Berke pārstāja sūtīt uz Mongoliju danus un pasludināja Zelta Ordu par patstāvīgu valsti, padarot to par aizslietni Krievijai no Austrumiem. Šajā lielajā krievu un tatāru zemju un tautu apvienošanā attīstījās un stiprinājās daudznacionālās Krievijas valsts nākotne, vēlāk iekļaujot Krievijas Baznīcas robežās gandrīz visu Čingis-hana mantojumu līdz Klusā okeāna krastiem.

Ņevas Aleksandrs, shimā Aleksijs Šis svētā Aleksandra diplomātiskais brauciens uz Saraju bija ceturtais un pēdējais. Krievijas nākotne bija glābta, pienākums Dieva priekšā bija izpildīts. Bet spēki bija atdoti visi, dzīve bija nolikta kalpošanai Krievijas Baznīcai. Atpakaļceļā no Ordas svētais Aleksandrs saslima uz nāvi. Neaizbraucot līdz Vladimirai, Gorodecā, klosterī 1263. gada 14. novembrī kņazs-svētcīnītājs atdeva savu dvēseli Kungam, noslēdzot grūto dzīves ceļu ar svētās mūka shimas pieņemšanu ar vārdu Aleksijs.

Metropolīts Kirils, svētā kņaza garīgais tēvs un biktstēvs, uzrunā pie kapa teica: „Ziniet, mani bērni, ir norietējusi Suzdaļas zemes saule. Nebūs vairs tāda kņaza Krievijas zemē”. Svēto miesu pārnesa uz Vladimiru, deviņas dienas ilga ceļš, un miesa palika netrūdoša. 23. novembrī, apglabājot viņu Vladimirā, Kristus Piedzimšanas klosterī, Dievs parādīja „brīnumu apbrīnojamu un cienīgu, lai to atcerētos”. Kad svētā Aleksandra miesu ielika šķirstā, ekonoms Sebastians un metropolīts Kirils gribēja atvērt viņam roku, lai tajā ieliktu garīgu atvadu rakstu. Svētais kņazs, kā dzīvs, pats pastiepa roku un pieņēma rakstu no metropolīta rokām. „Un pārņēma viņus šausmas, un tik tikko atkāpās viņi no šķirsta. Kurš par to nebrīnīsies, ja bija viņš miris un viņa miesa tika atvesta no tālienes ziemas laikā”. Tā pagodināja Dievs savu kalpu – svēto karavīru-kņazu Ņevas Aleksandru. Visbaznīcas godināšana notika metropolīta Makārija laikā, Maskavas Koncilā 1547. gadā. Kanonu svētajam sastādīja Vladimiras mūks Mihails.

Svētā Ņevas Aleksandra dzīve ir zināma vairākās redakcijās. Pirmā redakcija tika uzrakstīta 1282.-1283. gadā Vladimiras Kristus Piedzimšanas klosterī, kas bija svētā kņaza godināšanas centrs. Tas saglabājās Laurentija un Pleskavas Otrajā manuskriptā. Otrā redakcija ietilpa Novgorodas Pirmajā manuskriptā. Pārējās redakcijas attiecas uz XVI un XVII gadsimtiem.