Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Pēc evaņģēliskās liecības, starecs Simeons bija taisns un dievbijīgs cilvēks, kas gaidīja Mesijas atnākšanu. Pār viņu nolaidās Svētais Gars un viņam tika atklāts, ka drīz pasaulē nāks Glābējs.

Pēc Ēģiptes ķēniņa Ptalomeja pavēles, lai pārtulkotu Svētos Rakstus no ebreju valodas uz grieķu valodu tika izvēlēti septiņdesmit mācīti vīri, viņu skaitā arī Simeons. (Šo tulkojumu sauc par Septuagintu - septiņdesmit, LXX)

Tulkojot pravieša Jesajas grāmatu, viņš nonāca līdz vārdiem: „Jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu”- un sāka šaubīties. Viņš gribēja ielikt „Jaunava” vietā „sieva”, kad pēkšņi viņam parādījās eņģelis un, satvēris viņa roku, teica: „Tici rakstītajam un pats redzēsi to piepildāmies, jo tu nemirsi, līdz ieraudzīsi no šķīstās Jaunavas dzimušo – Kungu Kristu”.

Simeons sasniedza dziļu vecumu, viņam palika 360 gadi.

Kad Kungu Jēzu Kristu četrdesmitajā dienā pēc Savas dzimšanas Vissvētā Dievdzemdētāja atnesa uz templi, Svētais Gars turp atveda arī taisno Simeonu. Starecs atpazina Jaundzimušajā gaidīto Mesiju un, paņēmis viņu rokās, teica: „Nu, Kungs, tavs kalps var aiziet mierā, kā Tu to esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm: gaismu lai apgaismotu pagānus un par slavu Saviem Izraēla ļaudīm”.

Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, - un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.

Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm."

Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas." (Lk. 2:22-35)