Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

 

Kontakti un info

 

 

 

 

 

Svētmoceklis Kartērijs (8. janv.)

 

Svētais Kartērijs dzīvoja imperatora Diokleciāna[1] valdīšanas laikā un bija garīdznieks un Kristus ticības skolotājs Kapadokijas Cēzarejā[2] prokuratora[3] Urbāna laikā. Viņš uzcēla dievnamu, sapulcināja ap sevi daudzskaitlīgu draudzi, kuru mācīja godāt Kristu un Tēvu un Svēto Garu kā Vienīgo Patieso Dievu. Dedzīgajam Kristus kalpam lika ierasties pie prokuratora. Tad svētītais priesteris paslēpās no vajāšanas. Bet viņam parādījās Kungs un sacīja:

- Ej, Kartērij, un stājies prokuratora priekšā. Es būšu ar tevi; tev nāksies daudz ciest Manā vārdā, bet daudzi caur tevi noticēs un taps pestīti.

Svētais, liela prieka pārņemts, pateicies Kungam, paziņoja prokuratoram savu atrašanās vietu un tika iemests cietumā. Kad svēto Kartēriju atveda pie prokuratora, pēdējais lika viņam upurēt Serapisam[4]. Pēc svētā lūgšanas šī viltus dieva tēls nogāzās zemē; tad pēc prokuratora pavēles sešpadsmit kareivji sāka sist Kristus piekritēju ar nūjām, bet četri kalpi to turēja pie zemes. Pēc tam mocītāji pakāra svēto Kartēriju kokā, ar asmeni nogrieza viņam roku un kāju nagus un plosīja viņa ķermeni ar dzelzs āķiem.

Tad svētajam cietējam parādījās Kunga Eņģelis un atviegloja viņa ciešanas, un Kristus kareivis pēc šādas smagas spīdzināšanas palika neskarts.

Pēc mocītāja pavēles viņu noņēma no koka, pārdūra pēdas ar dzelzs stieņiem, uzlika uz krūtīm sakaitētu lemesi, uzsēdināja uz sakaitēta dzelzs krēsla un ar sakaitētām dzelzs nūjām stiepa viņam kājas. Pēc tam svētīto cietēju atkal iemeta cietumā.

Vakarā mūsu Kungs Jēzus Kristus parādījās Savam drošsirdīgajam cietējam, atbrīvoja viņu no važām un izveda no cietuma. Tad daudzi, redzēdami, ka svētā mocekļa vajātāju radītās brūces ir sadzijušas, sāka kristīties un tajā pašā laikā tika izdziedēti no visām slimībām, kas tos mocīja.

No jauna notvēruši svēto Kartēriju, mocītāji sāka viņu atkal spīdzināt: viņam pie rokām un kājām piekāra smagus akmeņus, turklāt bendes sita viņam ar nūjām pa vēderu, dedzināja ar uguni, liedami sēru un darvu vaļējās brūcēs, lēja mutē izkausētu alvu, galvā uzmauca līdz baltkvēlei nokaitētu bruņucepuri, un visbeidzot iemeta svēto cietēju ugunī. Dziedādams tam Kungam pateicības dziesmas, svētais Kartērijs iznāca no uguns liesmu neskarts.

Tad kāds ebrejs, kas bija klāt pie spīdzināšanas, niknuma pārņemts, satvēra šķēpu un izdarīja nāvējošu dūrienu svētā mocekļa ribās; no brūces iztecēja tik daudz ūdens, ka apdzisa sārts; pēc tam sāka tecēt asinis, un Kristus cietējs atdeva Dievam savu svēto dvēseli[5].

 

 


 


[1] Diokleciāns valdījis no 284. līdz 305. g.

[2] Par Kapadokijas Cēzareju skat. ...

[3] Prokuratora personīgā pārziņā atradās tiesas procesi Romas impērijas provincēs. Vēlāk prokuratorus sūtīja uz provincēm vākt ienākumus imperatora kasei. Prokuratori pārvaldīja nenozīmīgas provinces.

[4] Serapiss ­ ēģiptiešu dievība, kuru pagānisma pēdējos gados pielūdza arī Romas impērijā. Viņš tika uzskatīts par mirušo dvēseļu dievu un piesaukts, lai paglābtos no slimības un nāves.

[5] 304. gadā.