|
|
Svētītājs Jānis Zeltamute, Konstantinopoles arhibīskaps, viens no trim Vispasaules Svētītājiem[1], piedzima Antiohijā ap 347. gadu kara virsnieka ģimenē. Viņa tēvs, Sekunds, nomira drīz pēc dēla dzimšanas. Svētā Jāņa māte, Antusa, divdesmit gadu vecumā palikusi atraitne, vairs neapprecējās un atdeva visus spēkus dēla audzināšanai kristīgas dievbijības likumos. Jauneklis mācījās pie labākajiem filozofiem un ritoriem. Bet nicinot pagānu pasaulīgās zināšanas, nākošais svētītājs agri pievērsās padziļinātām Svēto Rakstu studijām un lūgšanām. Svētītājs Maletijs, Antiohijas bīskaps (piemiņa 12. februārī), iemīlējis Jāni kā dēlu, pievērsa viņu ticībai un 367. gadā kristīja. Pēc trīs gadiem svētais Jānis tika iecelts par lasītāju. Pēc tam, kad imperators Valents 372. gadā svētītāju Maletiju nosūtīja trimdā, Jānis kopā ar Teodoru (vēlāk – Motsuepas bīskapu) mācījās pie pieredzējušiem garīgās svētcīņas vadītājiem, presbiteriem Flaviana un Tarsas Diodora. Īpašu ietekmi uz jaunekli izrādīja augstiskolotais Diadors. Kad nomira Jāna māte viņš pieņēma mūka kārtu (číî÷ĺńňâî, inoks – jauns iesācējs mūks), kuru sauca par „īsteno filozofiju”. Drīz Jāni un Bazīliju atzina par cienīgiem kandidātiem bīskapu katedru ieņemšanai un draugi nolēma aiziet tuksnesī, bēgot no iecelšanas amatos. Tomēr svētais Jānis, kas pats pazemības dēļ atteicās no arhiereja kārtas, slepeni sekmēja Bazīlija iesvētīšanu. Šajā laikā svētais Jānis uzrakstīja „Sešus vārdus par garīdznieku kārtu”, pareizticīgās Teoloģijas lielo darbu. Četrus gadus svētais pavadīja tuksneša iedzīvotāja darbos, garīgi augot pieredzējuša garīgā skolotāja vadībā. Šeit viņš uzrakstīja trīs grāmatas „Pret tiem, kas bruņojas pret mūku kustību” un sacerējumu „Inoka un ķēniņa salīdzinājums” („Varas, bagātības un ķēniņa priekšrocību salīdzinājums ar īstu un kristīgu filozofiju (gudrības mīlestību) mūku dzīvē”), pilnus ar augstu priekšstatu par mūku nosaukuma cienīgumu. Divus gadus svētais ievēroja pilnīgu klusēšanu, atrodoties attālā alā. Veselības atjaunošanai Jānim bija jāatgriežas Antiohijā. 381. gadā svētais Antiohijas bīskaps Maletijs iesvētīja viņu par diakonu. Turpmākie gadi tika veltīti darbam pie jauniem teoloģiskiem sacerējumiem: „Par gaišredzību” („Stagīrijam Svētcīnītājam”), „Grāmata par jaunavību”, „Jaunajai atraitnei” (divi vārdi), „Grāmata par svēto Babilu (Vavilu) un pret Juliānu un pagāniem (elku kalpiem)”. 386. gadā svētais Jānis tika iesvētīts par presbiteri no Antiohijas bīskapa Flaviāna. Viņam tika uzlikts par pienākumu sludināt Dieva Vārdu. Svētais Jānis izrādījās spīdošs sludinātājs, retās Dievaiedvesmotā vārda dāvanas dēļ saņēma no draudzes pievārdu „Zeltamute”. Divpadsmit gadus svētais, pie liela ļaužu pūļu pieplūduma, parasti divreiz nedēļā, bet dažreiz – katru dienu, sludināja baznīcā, dziļi aizskarot klausītāju sirdis. Ar draudzes gana dedzību par labāku Svēto Rakstu apgūšanu kristiešiem svētais Jānis vērsās pie svētās hermaneitikas – zinātnes par Dieva Vārda skaidrojumu. Starp viņa darbiem – skaidrojumi par veselām Svēto Rakstu grāmatām (Psalmi, Mateja un Jāņa evaņģēlijs, apustuļa Pāvila vēstules u.c.) un lielu daudzumu sarunu par atsevišķiem svētās Bībeles tekstiem, tāpat pamācības svētkiem, slavinājumi svētajiem un apoloģētiskie vārdi (pret jūdu un pagānu anomejiem). Priesteris Jānis ar dedzību izpildīja bausli par gādību par nabagiem: viņa laikā Antiohijas Baznīca baroja katru dienu līdz 3000 jaunavas un atraitnes, neskaitot ieslodzītos, ceļiniekus un slimojošos. 388. gada Lielajā gavēnī svētītājs sāka Radīšanas grāmatas skaidrošanu. Četrdesmit dienu laikā viņš teica 32 sarunas. Ciešanu nedēļā runāja par nodevēju un Krustu, Pashas (Gaišajā) nedēļā un līdz Vasarsvētkiem draudze katru dienu mācījās no viņa gana vārdiem. Radīšanas grāmatas skaidrošana tika pabeigta oktobra beigās. No nākošā gada Pashas svētais sāka Jāņa Evaņģēlija skaidrošanu, bet 389. gada beigās pārgāja pie Mateja Evaņģēlija. 391. gadā Antiohijas kristieši klausījās viņa skaidrojumu apustuļa Pāvila vēstulēm romiešiem un korintiešiem. No 393. gada viņš vērsās pie vēstulēm galatiešiem, efeziešiem, Timotejam, Titam un psalmiem. Sarunā par vēstuli efeziešiem svētais Jānis atmasko Antiohijas šķelšanos: „Saku un apliecinu, ka šķelt Baznīcu nozīmē ne mazāk, kā krist herēzē. Baznīca ir Debesu Tēva mājoklis, Vienots Ķermenis un Vienots Gars.” Svētā paliecinātāja slava auga un 397. gadā, pēc Konstantinopoles arhibīskapa Nektārija, Svētītāja Gregorija Teologa pēcteča, darba turpinātāja, nāves, viņš tika izsaukts no Antiohijas, lai ieceltu Konstantinopoles katedrā. Galvaspilsētā svētais arhigans nevarēja sprediķot tik daudz kā Antiohijā. Liels daudzums darbu gaidīja svētītāja lēmumus. Viņš sāka no paša galvenā – no svētkalpotāju garīgās pilnveidošanas. Un arī šeit labākais piemērs bija viņš pats. Līdzekļus, kuri bija paredzēti arhibīskapam, svētais novirzīja vairāku slimnīcu un divu svētceļnieku viesnīcu uzturēšanai. Arhigans bija mierā ar trūcīgu maltītēm, atteicās no aicinājumiem pusdienās. Svētītāja centība kristīgās ticības stiprināšanā tika izplatīta ne tikai Konstantinopoles iedzīvotājiem, bet arī Trāķijā, ieskaitot slāvus un gotus, Mazāziju un Pontikas apgabalu. No viņa tika iecelts bīskaps Bosporas Baznīcai, kas atradās Krimā. Uz Feniķiju, Persiju, pie skitiem, lai pievērstu Kristum pagānus svētais Jānis nosūtīja dedzīgus misionārus, rakstīja vēstules uz Sīriju, lai atgrieztu Baznīcā markiāņus[2] un to panāca. Sargājot Baznīcas vienību, svētais neatļāva varenam gotu armijas virsniekam, kas diktēja savus noteikumus imperatoram, atvērt Konstantinopolē ariāņu[3] baznīcu. Daudz darba svētītājs pielika krāšņu dievkalpojumu iekārtošanai: sastādīja Liturģiju[4], ieviesa antifonu dziedāšanu visnakts dievkalpojumā, uzrakstīja vairākas lūgšanas eļļas iesvētīšanas kārtai. Pilsētas tikumu izlaidība, īpaši imperatora galmā, svētītāja personā atrada taisnprātīgu (objektīvu) atmaskošanu. Kad imperatore Eudoksija deva pavēli par pēdējā īpašuma konfiskāciju nežēlastībā krituša augstmaņa atraitnei un bērniem, svētais nostājās viņu aizstāvībai. Lepnā imperatore nepadevās un noslēpa naidu pret arhiganu. Eudoksijas naids pret svētītāju iedegās ar jaunu spēku, kad ļaunprāši pateica viņai, it kā svētītājs savā pamācībā par pasaulīgai, nīcīgai dzīvei nodevušos sievieti domāja ar to tieši viņu. Tiesa, kas tika sastādīta no hierarhiem, ko Zeltamute taisnīgi atmaskoja: Aleksandrijas Teofila, Severina, Gavalas bīskapa, neilgi pirms tam izdzītā no galvaspilsētas par nekārtībām, un citiem – nolēma Svēto Jāni gāzt un par imperatores apvainojumu nodot nāves sodam. Imperators nomainīja nāves sodu ar trimdu. Pie baznīcas pulcējās satrauktā tauta, kas bija nolēmusi aizstāvēt savu ganu. Svētītājs, lai nepieļautu nemierus, pats sevi nodeva valsts varas rokās. Tajā pašā naktī Konstantinopolē notika zemestrīce. Pils nodrebēja. Izbiedētā Eudoksija lūdza imperatoru steidzami atgriezt svēto un nekavējoties nosūtīja vēstuli izraidītajam ganam, lūdzot viņu atgriezties. Un atkal galvaspilsētas baznīcā svētītājs īsā runā slavēja Dievu „par visiem Viņa ceļiem”. Mēlneši bēga uz Aleksandriju. Bet jau pēc diviem mēnešiem jauns apmelojums iededza Eudoksijas dusmas. 404. gada martā tika sasaukts netaisns Koncils, kas nolēma izdzīt svēto Jāni. Pēc viņa izdzīšanas no galvaspilsētas, ugunsgrēks pārvērta pelnos svētās Sofijas katedrāli un senāta ēkas. Drīz sākās postoši barbaru uzbrukumi, bet 404. gada oktobrī Eudoksija nomira. Par pagāni redzēja šajos notikumos debesu sodu par Dieva kalpa netaisnīgo sodu. Atrodoties Armēnijā, svētītājs vēl vairāk centās stiprināt savus garīgos bērnus. Daudzajās vēstulēs (saglabājušās ir 245) Āzijas, Āfrikas, Eiropas bīskapiem un īpaši saviem draugiem Konstantinopolē svētais Jānis mierināja cietējus, pamācīja un uzturēja savus garīgos bērnus. 406. gada ziemā svētītājs Jānis tika slimības dēļ piekalts pie gultas. Bet ienaidnieki nenorima. No galvaspilsētas pienāca pavēle pārvest svēto Jāni uz nomaļo Pintisu (Abhāzijā). Spēku izsīkumā slimību dēļ svētītājs konvoja pavadībā trīs mēnešus lietū un tvaicē veica savu pēdējo gājienu. Komānās spēki viņu atstāja. Pie svētā Vasiliska kapu velves (alas, kapličas) (piemiņa 22. maijā), mierināts ar mocekļa parādīšanos („Nebēdājies, brāli Jāni! Rīt mēs būsim kopā”), pieņēma Svētās Dāvanas, vispasaules svētītājs ar vārdiem „Slava Dievam par visu!” aizgāja pie Kunga 407. gada 14. septembrī. Jāņa Zeltamutes svētie pīšļi tika svinīgi pārnesti uz Konstantinopoli 428. gadā. Svētā Jāņa māceklis, sirdsskaidrais Pelusitas Izidors (piemiņa 4. februārī), rakstīja: „Dāvida nams top stiprāks, bet Saula nams novājē, kā tu redzi: viņš uzvarēja dzīves vētru un pārcēlās Debesu mierā”.
Svētā Jāņa Zeltamutes vārds par Kunga Parādīšanos
[1] Vispasaules svētītājs – Konstantinopoles arhibīskaps vai patriarhs – augstākais starp visiem patriarhiem, ne valdīšanas, bet goda nozīmē. Kad Romas impērijas laikā galvaspilsēta bija Roma goda vieta Koncilos tika ierādīta Romas bīskapam, kad imperators Konstantīns galvaspilsētu pārcēla uz Bizanci, vēlāk nosaucot par Konstantinopoli, goda vietu Koncilos ieņēma Konstantinopoles bīskaps. Arī šodien augstākais starp visiem pasaules patriarhiem (Krievijas, Antiohijas, Aleksandrijas, Jeruzalemes, Gruzijas, Serbijas, Rumānijas, Bulgārijas u.c.) goda ziņā ir Konstantinopoles patriarhs un viņu sauc par Vispasaules patriarhu. [2] maldu mācītāja Markiona piekritēji [3] maldu mācītāja Ārija piekritēji [4] Pirmā Liturģija, ko lietoja Baznīcā, bija apustuļa Jēkaba, Kunga brāļa Liturģija, kas ilga apmēram 12 stundas, Svētais Bazīlijs Lielais to saīsināja, svētais Jānis Zeltamute to saīsināja vēl vairāk un pielāgoja tā laika vajadzībām un iespējām. Šodien Pareizticīgajā Baznīcā ikdienā kalpo Jāņa Zeltamutes Liturģiju, lielos svētkos – Bazīlija Lielā Liturģiju.
|