Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētais Eustātijs dzīvojis[1] un darbojies trīspadsmitā gadsimta otrajā pusē dievbijīgā serbu karaļa Stefana Uroša II Miļutina laikā, kurš valdīja Serbijā no 1262. gada līdz 1320. gadam. Viņš dzimis Budimļas apgabalā[2] dievbijīgā ģimenē. Karsti mīlēdams savus vecākus, viņš jau no agras bērnības iemīlēja Dievu: vairīdamies no skaļām rotaļām, viņš centās apgūt labus tikumus, pastāvīgi apmeklēja baznīcu un ar baudu uzklausīja dievišķās dziesmas un vārdu, iegaumēja dzirdēto un centās saprast tā jēgu. Reiz viņš atnācis pie saviem vecākiem un teicis:

- Manī radusies spēcīga vēlēšanās mācīties, atdodiet mani mācīties grāmatu gudrībās.

Vecāki, šādus vārdus izdzirduši, nopriecājās, pateicās Dievam, kas viņu bērnam bija iedvesis šo vēlmi, un, sameklējuši skolotāju, atdeva tam savu dēlu mācīties grāmatu gudrībās. Drīz vien, Svētā Gara vadīts, viņš izmācījās tiktāl, ka, būdams jauns skolnieks, zināja vairāk par visgudrajiem skolotājiem. Jauneklis necik nedomāja par ēdienu, dzērienu, apģērbu, maz interesējās pat par vecākiem, bet savu prātu pilnībā veltīja dievišķajai mācībai, visu savu sirds mīlestību un degsmi vērsa uz Dievu. Kļuvis vecāks un patstāvīgāks, viņš, nopietni apsvēris savu aicinājumu, nolēma pamest vecāku pajumti un staigāt tā Kunga ceļus. Viņš devās uz Zetas apgabalu[3], uz ercenģeļa Mihaela klosteri, kur atradās Zetas arhibīskapa katedra. Šeit bīskaps Neofīts iesvētīja viņu mūku kārtā, un viņš sāka askēta dzīvi, stingri ievērojot mūka solījumus. Izceldamies ar atturību, šķīstu dzīves veidu, vārdzinādams sevi ar gavēni un nakts lūgšanām, viņš nemainīgi steidzās uz dienas un vakara dievkalpojumiem baznīcā, stingri ievēroja celles lūgšanu kārtību, bet pārējā laikā nodarbojās ar domām par Dievu un prāta lūgšanām. Viņam nekas nepiederēja, bet pat savu klosterī izsniedzamo ēdiena un apģērba daļu viņš centās ietaupīt, lai izdalītu ubagiem. Pazemīgi strādādams klostera klusumā, viņš tomēr drīz vien kļuva pazīstams visā zemē kā liels askēts, kas atdarina senos tēvus.

Tomēr Eustātijam nepietika ar mūka askēzi savā klosterī. Viņā dega vēlēšanās apmeklēt svēto pilsētu Jeruzalemi, lai atdotu godu tā Kunga kapam un citiem Kunga ciešanu vietas svētumiem. Nevienam savus nodomus neatklājis, Eustātijs ar karstām lūgšanām vērsās pie Kunga Jēzus Kristus, lai Viņš dotu svētību viņam laimīgi nonākt svētajā pilsētā un skatīt vietu, kurā Viņš lējis Savas asinis cilvēku dzimuma glābšanas vārdā un darījis lielus brīnumus.

Dieva kalpa lūgšana tika uzklausīta. Kad Eustātijs domāja par to, kā sameklēt dievbijīgus ceļabiedrus, pie viņa kā paša Kunga sūtīti ierodas divi mūki un sarunā pavēsta, ka ejot uz Jeruzalemi atdot godu tā Kunga kapam un Kristus šķīstajām ciešanām. No sirds pateicies Dievam Kungam un paklanījies Viņa šķīstajam tēlam un arhistratēģa Mihaēla tēlam, viņš ar prieku un vieglu sirdi uzsāka senilgoto ceļojumu.

Ar Dieva palīgu Eustātijs viegli un sekmīgi veica ceļu un nonāca Jeruzalemē. Šeit viņš pateicībā paklanījās Kunga šķirstam un visiem Kunga ciešanu vietas svētumiem; nesteidzīgi izbaudīdams, viņš apstaigāja visas svētās vietas. Viņš apmeklēja arī Jeruzalemes apkārtni, kur dzīvojuši godājamie un dievbijīgie vīri ­ askēti, vēroja un apguva viņu dzīves un varoņdarbus.

Ilgu laiku sabijis svētajā zemē, Eustātijs devās atpakaļceļā, taču nevis tūdaļ uz dzimteni, bet uz Atona kalnu, jo vēlējās redzēt turienes mūku dzīvi un baudīt dvēselei noderīgas sarunas par askētismu un dvēseles un miesas šķīstību.

Nonācis svētajā kalnā, svētais Eustātijs apmetās Serbijas Hilandaras Svētās Dievmātes klosterī, ko bija cēlis svētais Simeons, pasaulīgā dzīvē ­ lielais Serbijas valdonis Stefans Nemanja un viņa dēls Sāvs, pirmais Serbijas arhibīskaps. Šeit viņš ar lielu cītību nodevās mūku varoņdarbiem, pazemīgi un padevīgi izpildīja jebkādus darbus, kurus viņam lika darīt, nepaguris apmeklēja visus dievkalpojumus baznīcā, bet vienatnē nodevās nakts lūgšanām un domām par Dievu. Tā Eustātijs aizvadīja daudzus gadus un kļuva pazīstams starp visiem Atona brāļiem. Ne tikai gados jaunie mūki, bet arī daudzi sirmgalvji bieži nāca pie Eustātija un pavadīja laiku garīgās sarunās, kas sniedza dvēselisku mierinājumu un iepriecinājumu.

Pēc vairākiem šādiem mūku dzīves gadiem Eustātijs pēc visa svētā kalna ieteikuma un pārliecības tika iecelts par Hilandaras klostera igumenu. Kļuvis par klostera priekšnieku, Eustātijs pūlējās vēl centīgāk, rādīdams piemēru ikvienā darbā un tikumā, mācot gan ar vārdiem, gan ar darbiem.. Ieņēmis šādu svarīgu amatu un tikumīgi dzīvojot, svētais Eustātijs kļuva slavens un iemīļots ne tikai starp Atona mūkiem, bet arī pasaulīgajiem ļaudīm, ne tikai starp vienkāršiem ļaudīm, bet arī starp augstmaņiem un valdniekiem. Visi steidzās parādīt Eustātijam godu un dāvāja dāsnas dāvanas. Taču viņš šīs dāvanas vāca nevis sev, bet ar dāsnu roku izdalīja nabagiem, atraitnēm, bāreņiem, tiem, kam trūka ēdiena un pajumtes.

Nav jābrīnās, ka šo cildeno īpašību un tikumu dēļ svēto Eustātiju izvēlēja un iesvētīja par tās pašas Zetas eparhijas bīskapu, kurā viņu kādreiz uzņēma mūku kārtā.

Kļuvis par valdoni un būdams pieredzējis garīgajā dzīvē un baznīcas lietās, Eustātijs ļoti prasmīgi pildīja savus dvēseļu gana pienākumus un kļuva par pašu ievērojamāko serbu bīskapu, un, kad nomira serbu arhibīskaps Jannikijs, dievbijīgais serbu karalis Stefans Urošs Miļutins sasauca bīskapu, igumenu un bajāru sapulci, un šī sapulce vienbalsīgi izvēlēja serbu arhibīskapa sv. Sāva tronim šo dievbijīgo Zetas bīskapu Eustātiju. Svētais Eustātijs savā pazemībā gan mēģināja atteikties no tik augsta titula, kas prasīja arī lielu atbildību, bet viņa vārdi netika uzklausīti, un drīz vien visas sapulces priekšā viņš tika svinīgi nosēdināts arhibīskapa tronī. Sv. Eustātijs pakļāvās dievišķajai providencei un no visas sirds karstā lūgšanā pateicās Dievam Kungam par izrādīto žēlastību, kuras viņš, pēc paša domām, neesot cienīgs.

Nemitīgi strādājot pie savas dvēseles glābšanas, svētais Eustātijs dedzīgi rūpējās par viņam uzticēto serbu baznīcu. Arhibīskapijas serbu katedrai jau tad piederēja lielas bagātības, un svētais Eustātijs ļoti centās, lai neviena baznīca viņa apgabalā nejustu trūkumu ikdienas vajadzību apmierināšanā, dāsni izdalīdams savas katedras ietaupījumus nabadzīgajām baznīcām.

Svētajam Eustātijam ilgi nenācās vadīt serbu baznīcu: pēc septiņiem augstajā amatā pavadītajiem gadiem viņš saslima un juta tuvojamies savu galu. Smagi slims būdams, viņš nekurnēja, bet ar prieku gaidīja aiziešanu no šīspasaules dzīves debesu valstībā. Atrazdamies savā arhibīskapijā Žičā[4], viņš cītīgi gatavojās un lūdza Dievu, lai tas dāvā viņam mierīgu aiziešanu. Ap slimā gultu sapulcējās visas Serbijas baznīcas pārstāvji: apkārtējie bīskapi, klosteru igumeni un mūki, un visa draudzes garīdzniecība; visi raudāja, redzēdami tuvojamies sava skolotāja un arhigana aiziešanu. Bet slimais, piepacēlies no gultas, uzrunāja raudošos:

- Pārtrauciet šīs žēlabas, slavējiet līdz ar mani tā Kunga godu,, kopā teiksim Viņa augsto vārdu![5]

Visi klātesošie pārstāja raudāt un pievērsās lūgšanai un dziedāšanai par aizgājēja dvēseli. Pēc tam svētais Eustātijs baudīja Svēto vakarēdienu un, nedaudz atpūties, uzrunāja klātesošos:

- Nāciet, mīļie, saskūpstīsimies pēdējoreiz, jo es no jums jau šķiros.

Šī šķiršanās izraisīja daudz Eustātija gara bērnu asaru. Visbeidzot, pacēlis rokas pret debesīm, viņš izsaucās:

- Dievu Dievs un kungu Kungs, kam zināma ikviena pēdējā stundiņa, Tavās rokās es atdodu savu garu!

Tā cēli un skaisti aizgāja svētais Eustātijs, priecādamies par to Kungu.

Pie šķirsta sanākušie garīdznieki kopā ar pasaulīgajiem ļaudīm svinīgi apglabāja viņu Žičā, Pestītāja dievnamā, guldījuši viņa pīšļus paša Eustātija iepriekš sagatavotajā marmora šķirstā.

Drīz vien pēc apbedīšanas minētajā Pestītāja dievnamā pie aizgājēja šķirsta sāka notikt brīnumi. Reizēm blakus šķirstam redzēja it kā sveces degam, reizēm naktīs pie tā skaidri dzirdēja kaut kādas balsis, runāšanu, it kā tur būtu sapulcējušies daudzi tūkstoši ļaužu. Kāds cilvēks, kurš kalpojis Pestītāja dievnamā, esot slimojis ar deguna slimība. Viņš bija izmēģinājis dažādus līdzekļus un daudz naudas iztērējis, lai izārstētos, bet veltīgi. Zaudējis cerības izveseļoties ar šīszemes līdzekļiem, viņš vērsies ar karstu lūgšanu pie Dieva Kunga un Viņa Šķīstās Mātes Pestītāja dievnamā, ik reizes katra dievkalpojuma laikā stāvēdams pie svētā Eustātija šķirsta. Kādu nakti slimais sapnī redzējis, ka viņš kā parasti, nomodā būdams, stāv pie Eustātija šķirsta; viņam parādās cēls vīrs priestera apģērbā un vaicā, kāda esot viņa vajadzība. Slimais visu pēc kārtas izstāstījis. Tad atnākušais vīrs sacījis:

- Mani tas Kungs sūtījis tevi izdziedēt, tikai vairāk negrēko, lai tevi nepiemeklē vēl lielāka nelaime.

To teicis, viņš pārmeta slimajam krustu un pieskārās slimajai vietai. Slimais vaicājis:

- Kas tu esi, svētais valdniek?

Atnākušais atteica:

- Esmu Kristus kalps, mūks, Eustātijs vārdā, kas dus šajā vietā.

Slimais pamodās un izbijās; drebēdams viņš aizsteidzās pie toreizējā arhibīskapa Jēkaba un pavēstīja viņam un visai draudzei par brīnumaino sapni. Viņš tūdaļ pat bija izveseļojies, un visi slavēja to Kungu un Viņa svēto Eustātiju. Brīnumi pie Eustātija kapa sāka notikt aizvien biežāk. Reiz uz viņa marmora šķirsta atrada augam trīs neparasti skaistus ziedus, lai gan šķirsts sastāvēja no plika akmens, uz tā nebija ne zemes, ne veldzes. Šī brīnumainā zīme lika visiem domāt, ka Dievs slavē savu kalpu, un piešķir viņa miesai mūžīgu esamību. Tad pat vienam no klostera mūkiem, ekleziarham, sapnī parādījās briesmīgs jauneklis ar ugunīgu ieroci rokās un nikni sacīja:

- Kāpēc nebijājat, redzot šādu zīmi? vai jums nav saprotams, ka aizgājēja miesa nepieredzēs iznīcību, un tā jāņem ārā no zemes?

Par visiem šiem brīnumiem tika pavēstīts dievbijīgajam karalim Urošam Miļutinam, kurš, apspriedies ar arhibīskapu, pavēlēja svinīgi atvērt šķirstu, kurā arī priestera Eustātija miesas tika atrastas iznīcības neskartas un guldītas jaunā vaļējā šķirstā. Pēc kāda laika, baidoties no ienaidnieka uzbrukuma, svētā Eustātija pīšļi ar arhibīskapa Jēkaba gādību tika pārvietoti no Žičas uz Ipeku (jeb Peču?)[6] un novietoti turienes arhibīskapa svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē.