Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Svētais Pēteris bija Bazilija Lielā brālis, savu vecāku desmitais un pēdējais bērns. Svētā Pētera audzināšanā daudz darba ieguldīja viņa vecākā māsa Makrīna[1]. Viņa deva tam pašu cildenāko izglītību, no mazām dienām vingrinot viņa prātu dievvārdos. Pateicoties Makrīnas rūpēm, jauneklis sasniedza tādus tikumības augstumus, ka, izsakoties viņa brāļa Nisas Gregorija vārdiem, viņš "turpmākajā dzīvē, šķiet, tikumības ziņā nebija mazāks par Baziliju Lielo". Kad Pēteris pieauga, Bazilijs, kļuvis par Kapadokijas Cēzarejas bīskapu[2], iesvētīja viņu par presbiteri. Vēlāk svētais Pēteris tika iecelts par Armēnijas Sebastijas bīskapu[3]. Kā bīskaps viņš piedalījās II vispārējā koncilā pret Maķedoniju[4], kas 381. gadā notika Konstantinopolē. Miris IV gadsimta beigās.
[1] Par sv. Makrīnu skat. ... [2] Par Kapadokijas Cēzareju skat. [3] Armēnijas Sebastija atradās Mazāzijas ziemeļaustrumos. [4] Maķedonijs no 341.360. g. ar pārtraukumiem bija Konstantinopoles patriarhs. Viņš bija ķecerības pamatlicējs, kas nepareizi mācīja par Svēto Garu. Svēto Garu viņš neatzina par Dievu, bet uzskatīja to par radītu būtni, kas nepiedalās Tēva un Dēla Dievišķumā un slavā. II vispārējais koncils 381. g. nosodīja šo ķecerību un apstiprināja pareizticīgu mācību par Svēto Garu kā Patieso Dievu. Bez tam šajā koncilā tika pārskatīts Nikajas Ticības Simbols. Papildinādams to ar pieciem jauniem locekļiem (8.12.), kuros piedāvāta mācība par Svēto Garu, par Baznīcu un sakramentu, par mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā laikmetā, koncils piešķīra Ticības Simbolam tādu izskatu, kādā tas saglabājies līdz mūsu dienām.
|
