Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svētītājs Gregors Teologs, Konstantinopoles arhibīskaps, Vispārējo baznīcas Koncilu tēvs un Baznīcas skolotājs, piedzima augstdzimušu kristiešu ģimenē 329. gadā Arinazē (netālu no Kapedoķijas pilsētas Nazianzas). Viņa tēvs, arī bīskaps Gregors, bija Nazianzas bīskaps (piem. 1. janvārī). Māte, svētā Nonna (+374, piem. 5. augustā), lūdza Dievam, lai Viņš dāvā dēlu, dodot solījumu, ka dēlu novēlēs Kungam. Pirmdzimto viņa nosauca par Gregoru, kā viņai tika atklāts sapnī. Kad dēls iemācījās lasīt, māte uzdāvināja viņam Svētos Rakstus. Svētais Gregors ieguva pašu pilnīgāko un vispusīgāko izglītību; pēc mājas nodarbībām ar tēvoci Amfilohiju, pieredzējušu retorikas pasniedzēju, viņš mācījās Palestīnas Cēzarejas skolās, kur bija bagātīga mocekļa Pamfilona sakrāta bibliotēka, Aleksandrijā, kur mācījās Origēna darbus, un beidzot Atēnās, kur īpaši satuvinājās ar sv. Bazīliju Lielo, ar kuru bija pazīstams nedaudz iepriekš un viņa draudzību sv. Gregors uzskatīja labāku par augstāko skolu. Ceļā no Aleksandrijas uz Hellādu (352. gadā), briesmīgas ilgas vētras laikā, viņš baidījās tikai par to, ka „nāvējošie viļņi viņu šķirs no attīrošajiem ūdeņiem”. „Divpadsmit dienas un naktis – stāsta svētais Gregors, - es gulēju uz kuģa klāja, lūdzot žēlsirdīgo Dievu par glābšanu, un šajās briesmās es devu solījumu veltīt sevi Dievam un solījuma dēļ tiku glābts”.

Sv. Gregors Atēnās pavadīja sešus gadus, mācoties retoriku (oratora runas mākslu), poēziju, ģeometriju un astronomiju, viņa skolotāji bija slaveni pagānu retori Timerijs un Proresijs. Atēnās sv. Gregors iepazinās ar Juliānu (ar pievārdu Atkritējs, kad viņš kļuva par imperatoru, atteicās no kristietības un mēģināja atjaunot Romas impērijā pagānismu (361-363. g)). Pazīšanās ar Juliānu, atkritēju no Kristus ticības, drīz pārvērtās nesamierināmā naidā.

Pēc skolu beigšanas, sv. Gregors, kādu laiku palika Atēnās un pasniedza daiļrunāšanas stundas. Viņš lieliski pārzināja pagānisko pirmskristīgo filozofiju un literatūru.

358. gadā sv. Gregors slepeni pameta Atēnas un atgriezās pie vecākiem Nazianzā. Šeit viņš, gandrīz 30 gadīgs, pieņēma no sava tēva svēto Kristību. Tagad viņš, katram „vairāk nozīmēja būt pie Dieva pēdējam, nekā pirmajam pie ķēniņa”, šaubījās tikai tajā, kuram ceļam „dot priekšroku: apcerei vai darbībai”.

Pēc svētā Bazīlija ielūguma, viņš devās uz tuksnesi, lai svētcīnītos kopā ar viņu.

Pēc tēva pieprasījuma, sv. Gregors 361. gadā atgriezās Nazianzā un pieņēma presbitera kārtu. Tomēr jūtot, ka vientulība un bezvārdu lūgšanas ir neizmērojami tuvākas nekā priestera darbība, svētais Gregors atkal aizsteidzās uz tuksnesi pie svētā Bazīlija. Tur vientulībā, viņš stiprinājās garā, atrada spēkus atgriezties pie draudzes un godīgi izpildīt savu pienākumu. Drīz svētajam Gregoram nācās samierināt bīskapu ar draudzi, kura apvainoja savu priesteri par divdomīgu ticības dogmu izskaidrošanu. Svētais Gregors deva laiku draudzei, lai nomierinātu pirmās jūtas, bet pēc tam pārliecināja tēvu atklāti atzīt savu kļūdu. Pēc tam sakot sprediķi par izlīgšanas nepieciešamību, panāca vēlamo.

Pa to laiku, viņa draugs Bazīlijs Lielais, jau sasniedza augsto arhibīskapa kārtu. Svētais Bazīlijs, piedāvāja Gregoram galvenā protobresbitera vietu savā katedrālē, bet svētais Gregorijs atteicās no šī godājamā un ietekmīgā amata. Neilgu laiku pēc tā, notika Gregora iesvētīšana pilsētas Sasminas bīskapa kārtā. Bet lai palīdzētu novecojušajam tēvam, svētītājs Gregors palika Nazianzā, un pēc tam tēva nāves, kādu laiku vadīja šīs pilsētas draudzi, bet viņš smagi saslima. Izveseļojies, viņš devās uz vientuļu mitekli, kur gavēnī un lūgšanās pavadīja apmēram trīs gadus.

Bet svētais nevarēja paslēpties mūka cellē. Pēc Konstantinopoles patriarha Valenta nāves 378. gadā, Antiohijas koncils uzaicināja svētītāju Gregoru, lai viņš palīdzētu Konstantinopoles baznīcai, kura tajā laikā vairāk nekā citas bija herētiķu izpostīta. Viņš tur ieradās pašā spēcīgākajā ariāņu valdīšanas laikā, kad viņi bija sagrābuši visas pilsētas baznīcas. Sv. Gregorijs apmetās radinieku mājā. Vienu istabu viņš pārveidoja par baznīcu, nosaucot to par Anastasiju, kas nozīmē „atdzimšana”, ar cerību, ka šeit atdzims Pareizticība, un sāka sludināt. Visur valdīja herētiķi – ariāņi un apolonāristi. Ariāņi apbēra viņu ar izsmieklu un lamām, apmētāja ar akmeņiem, uzsūtīja slepenus slepkavas. Jo skaļāk skanēja sv. Gregora sludināšana, jo lielāks bija to skaits, kas nāca uz baznīcu, jo lielāka auga herētiķu pretošanās.

Naktī un Lieldienām, 379. gadā 21. aprīlī, kad svētītājs Gregorijs veica jaunatgriezto kristīšanu, apbruņots herētiķu pūlis iebruka baznīcā, un izgāza akmeņu kaudzi uz pareizticīgajiem, nogalinot vienu bīskapu un ievainojot sv. Gregoriju. Pacietība un tikumība bija svētajam labākās bruņas, bet vārds sapulcināja pareizticīgos. Ar saviem spēcīgajiem sprediķiem, ar savas dzīves piemēru un priesterisku centību viņš uzvarēja Baznīcas ienaidniekus. Ļaudis satecēja no visām malām, lai klausītos viņa iedvesmojošos sprediķus. Klausītāji viļņojās ap katedrāli līdzīgi vētrainai jūrai, skaļi paužot piekrišanu ar roku plaukšķināšanu un izsaucieniem, bet ātrrakstītāji iemūžināja viņa vārdus. Katru dienu tūkstošiem cilvēku no herētiķiem atgriezās pie Pareizticīgās Baznīcas.

Svētītāja Gregorija rakstu darbi – sprediķi, vēstules, dzeja parāda, ka viņš tiecās būt cienīgs Kristus patiesības sludinātājs. Viņam tika dāvāta runas dāvana, un svētais to gribēja pienest kā dāvanu Dievam – Vārdam: „Šo dāvanu es pienesu manam Dievam, šo dāvanu es veltu Viņam: - tas ir vienīgais, kas man palicis un ar ko es esmu bagāts, no visa pārējā es atteicos pēc Gara pavēles, visu, kas man bija iemainīju pret dārgu pērli. Tikai vārds man pieder kā Vārda kalpam. Nekad labprātīgi negribētu nicināt šo bagātību, es cienu to, tā man ir dārga, remdinos ar to vairāk kā citi remdinās ar visas pasaules bagātībām. Tā – visas manas dzīves pavadone, labs padomdevējs un sarunu biedrs, vadonis ceļā un Debesīm un centīgs cīņu biedrs.” Lai cienīgi sludinātu Dieva vārdu, svētais rūpīgi gatavoja un apstrādāja savus darbus.

Piecās runās (sprediķos) – „runās par Teoloģiju” pierādot Eudomija sekotāju slieksmi uz daudzvārdīgu spriedelēšanu, svētītājs Gregors, pirmkārt, dod tiešus norādījumus, kurš ar ko un kad var runāt teoloģiju (teoloģizēt). Par Dievu var spriest tikai pieredzējuši, veiksmīgi apcerējumos un pirmkārt, tīri miesā un dvēselē, vai vismaz attīrījuši sevi. Spriest par Dievu var tikai ar to, kas tuvojas tam ar centību un dievbijību. Paskaidrojis, kāpēc Dievs apslēpa cilvēkiem Savu būtību, svētais Gregors norāda, ka „miesā ietērpts nevar ieraudzīt garīgas lietas bez miesiskā izmešanas”. Teoloģizēt ir tikai tad atļauts, kad mēs esam brīvi no iekšējo iespaidu matērijas un no sirds nemiera (dumpīguma), kad mūsu vadonis – prāts, nepieaug pie netīrām iznīcīgām domām, tēliem. Atbildot eunomiāniešiem, kuri uzskata, ka ar loģiskiem prāta slēdzieniem var saprast (sasniegt) Dievišķo būtību, svētītājs paskaidroja, ka cilvēks iepazīst Dievu, kad viņa Dieva līdzībā radītais un dievišķais sākums, tas ir – prāts savienojās ar radniecisko Būtību. Tālāk ar Vecās Derības patriarhu, praviešu un apustuļu piemēriem ir parādīts, ka zemes cilvēkam Dieva būtība ir neizprotama. Svētais Gregors citēja arī Eunomija nīcīgo aplamo prātuļojumu: „Dievs dzemdināja Dēlu, vai nu pēc Savas gribas, vai arī pret gribu. Ja Viņš dzemdināja pret gribu, tad Viņu piespieda vajadzība. Ja pēc Savas gribas, tad Dēls ir gribēts Dēls”.

Atspēkojot tādus spriedumus, svētītājs parāda ļaunumu, ko tas nodara cilvēkam: „Tu pats, kas runā tik neapdomīgi, pēc vēlēšanās vai ne pēc sava tēva vēlēšanās esi cēlies? Ja ne pēc vēlēšanās, tad ja tavs tēvs ir cietis vardarbību. No kā tad tas ir? Uz dabu tu norādīt nevari: tā godā šķīstību. Bet ja pēc vēlēšanās, tad ar nedaudziem vārdiem tu pats sev zaudē tēvu; vai arī kļūsti nevis tēva, bet vēlēšanās dēls.” Pēc tam svētais Gregors vērsās pie Svētajiem Rakstiem, ar īpašu uzmanību atlasot tās vietas, kur norādīts uz Dieva Dēla Dievišķo dabu. Svētā Gregora daudzie Svēto Rakstu skaidrojumi veltīti, lai izskaidrotu domu, ka Pestītāja Dievišķais spēks darbojās pat tad, kad cilvēku pestīšanas labad Viņš pieņēma nevarīgo dabu. Svētītāja Gregora runās īpašu vietu ieņem polemika pret eunomiāņiem, kas zaimoja Svēto Garu.

Uzmanīgi izpētot visu, kas Evaņģēlijā ir par Vissvētās Trijādības Trešo Personu, svētītājs atspēko eunomiāņu herēzi, kas noliedza Svētā Gara Dievību. Viņš nonāk pie diviem pamatsecinājumiem. Pirmkārt, lasot Svētos Rakstus, jāatsakās no aklā burtiskuma un jāiemācās saprast tā garīgo jēgu. Otrkārt, Vecajā Derībā Svētais Gars darbojās slēptāk, bet Jaunajā Derībā „Svētais Gars mājo ar mums un visskaidrākajā veidā mums sevi atklāj. Kamēr neatzina Tēvu par Dievu, bija nedroši sludināt par Dēlu, un kamēr nepieņēma Dēlu, bija nedroši, izteikšos mazliet drosmīgi, apgrūtināt mūs ar Svēto Garu. Svētā Gara Dievība – augsta mācība. Tavā priekšā ir daudzas liecības. Piedzimst Kristus – pirms tam nonāk Svētais Gars; Kristus Kristības – Gars liecina; Kristus veic brīnumus – Gars pavada; Kristus Debesbraukšana – Gars atnāk Viņa vietā. Un kas gan ir varens un Dievišķs, ko Viņš nevarētu? Kāds Vārds, Dievībai piederošs nepieder Viņam izņemot nepiedzimis un piedzimis?... Es izbrīnos, kad redzu tādu nosaukumu bagātību, - trīcu, kad padomāju, kādus Vārdus zaimo tie, kas saceļas pret Garu!”

Svētītāja Gregora runu saturs ar to nebeidzas. Viņš sarakstījis: piecas slavinošas runas, deviņas svētkus skaidrojošas runas, divas Juliānu Atkritēju atmaskojušas runas – „divi stabi, uz kuriem pēctečiem neizdzēšami uzrakstīts Juliāna negods” un runas par citām tēmām. Pavisam ir saglabājušās 45 svētītāja Gregora runas. Svētītāja vēstules pieder pie labākajiem teoloģijas darbiem. Tās visas ir meistarīgi nostrādātas un vairākumā tās ir īsas. Savās himnās svētītājs Gregors, kā arī visā, dzīvoja Kristum. „Ja herētiķiem ir garas runas (sprediķi) – jauni psalmi, pretrunā ar Dāvidu, un jauka (patīkama) dzeja tiek uzskatīta par trešo Derību, tad arī mēs dziedāsim psalmus, un mēs sāksim rakstīt daudz un sastādīsim paraugus” – saka svētītājs. Par savu poētisko dāvanu svētītājs rakstīja tā: „Es – Dieva miesas loceklis, un saldā rakstītā dziesmā augsti slavēju Visaugsto Ķēniņu; visi Viņa priekšā dreb.”

Slava par pareizticīgo sludinātāju izplatījās gan Austrumos, gan Rietumos. Bet svētītājs impērijas galvaspilsētā dzīvoja kā tuksnesī – „viņa ēdiens bija tuksneša ēdiens; apģērbs – vienkāršs, izturēšanās vienkārša, statuss galmā – galmā viņš neko nemeklēja”. Slimības laikā svētītājam tika izdarīts trieciens. Tas, kuru viņš uzskatīja par savu draugu, filozofs Maksims, slepeni tika iesvētīts svētītāja Gregora vietā pašā Konstantinopolē. Maksima nepateicības satriekts, svētītājs nolēma atstāt katedru (bīskapa vietu), bet uzticamā draudze viņu aizturēja. Tauta padzina viltvārdi no pilsētas. 380. gada 24. novembrī galvaspilsētā ieradās svētais ķēniņš Teodosijs Lielais un, apstiprinājis savu dekrētu pret herētiķiem, atgrieza pareizticīgajiem galveno dievnamu, kur svinīgi ieveda bīskapu Gregoru. Drīz pēc tam pret svētītāju tika rīkots atentāts, bet tas, kam vajadzēja kļūt par slepkavu, pats ieradās pie svētītāja ar nožēlas asarām. 381. gadā Otrajā Vispasaules Koncilā svētītājs Gregors tika apstiprināts par Konstantinopoles Patriarhu. Pēc Antiohijas Patriarha Meletija nāves svētītājs bija priekšsēdētājs Koncilā. Cerot samierināt Rietumus ar Austrumiem, viņš piedāvāja atzīt Paulīnu par Antiohijas Patriarhu. Kad ieradās tie, kas arī agrāk darbojās pret svētītāju Gregoru Maksima labā, daudzi, īpaši ēģiptiešu un maķedoniešu bīskapijas, nevēlējās uzskatīt svēto par Konstantinopoles Patriarhu. Svētītājs izlēma atkāpties Baznīcas miera labad: „Lai es esmu pravietis Jona! Es neesmu vainīgs pie vētras, bet upurēšu sevi, lai glābtu kuģi. Ņemiet un pārmetiet mani... Es nepriecājos, kad kāpu katedrā un tagad ar prieku nokāpju no tās”. Paziņojis imperatoram par savu vēlmi atstāt galvaspilsētu, svētītājs Gregors vēl vienu reizi aizgāja uz Koncilu un atvadu runā palūdza atlaist viņu ar mieru. Pēc atgriešanās dzimtenē, rūpējoties par apolonāristu verdzināto Nazianzas draudzi, viņš nozīmēja par bīskapu dievbijīgo Eulāliju un apmetās, savai sirdij tik mīļajā vientulībā Arianzā. Neatstājot tuksnesi, svētītājs ar centību pret Kristus patiesību, apstiprināja Pareizticību ar savām vēstulēm un dzejoļiem. 389. gada 25. janvārī nomira tas, kuru Baznīca godā ar vārdu, kuru ieguva Kristus mīļākais māceklis – svētais evaņģēlists Jānis.

„Vīrišķīgi un spēcīgi es vēlos runāt, kaut jūs kļūtu labāki, kaut ko no miesiskā jūs pievērstos garīgajam, kaut jūs pareizā veidā paaugstinātos savā dvēselē”- teica svētais Gregors Teologs.

Savos darbos svētītājs Gregors, tāpat kā pirmais Teologs, viss vērsts uz Mūžīgo Vārdu. Sirdsskaidrais Jānis Damaskietis pirmkārt vadās pēc svētītāja Gregora darbiem savā „Ticības izklāstā”.

Par saviem brīnišķīgajiem teoloģijas darbiem sv. Gregors no baznīcas ieguva cienījamo Teologa un visas Baznīcas skolotāja pievārdu, bet spēju ar domu iekļūt līdz pašiem ticības noslēpumu dziļumiem un izteikt tās neizprotamo īstenību ar skaidrību un stingru precizitāti, vienā no lūgšanām Baznīca viņu nosauc par visaugstāko prātu. Viņa runas ir piesātinātas ar tādu poēziju, ka daudzas frāzes no tā tika izmantotas svētku dziedājumiem (sv. Damaskas Jānis un citi).

Sv. Gregorija miesa tika apglabāta Nazianzā. 950. gadā svētā mirstīgās atliekas tika pārnestas uz Konstantinopoli un noliktas Svēto Apustuļu baznīcā. Vēlāk daļa mirstīgo atlieku tika pārnestas uz Romu. Sv. Gregora netrūdošās mirstīgās atliekas vēl joprojām brīnumaini smaržo.

Pirmā teoloģiskā runa. Eunomiāņiem   

Otrā teoloģiskā runa. Par teoloģiju