====Kyrie eleison====

Svētais Nisas Gregorijs bija svētā Bazilija Lielā miesīgais brālis un ievērojami jaunāks par viņu[1]. Ar Gregorija audzināšanu bērnībā nodarbojās tā pati dievbijīgā vecmāmiņa Makrīna, kura mācīja arī svēto Baziliju[2], bet sākotnējo apmācību gramatikā un ritorikā viņš saņēma no sava tēva. Turpmāko apmācību, sākot no savas dzīves divpadsmitā gada, kad nomira Gregorija tēvs, viņš apguva pie Cēzarejas daiļrunas skolotājiem. Zināšanas, ko Gregorijs ieguva Cēzarejas pagānu skolā[3], viņš papildināja ar patstāvīgām nodarbībām zinātnes jomā un mācību stundām pie Bazilija Lielā, kuram Gregorijs, viņa paša vārdiem runājot, bija daudz pateicības parādā. Būdams no dabas apdāvināts un centīgs, svētais Gregorijs sekmīgi izstudēja ritoriku[4] un filozofiju[5] un gatavojās kļūt par laicīgu oratoru. Taču Dievs izlēma savādāk, un Gregorija dvēselē, kurš tajā laikā vairāk sliecās uz laicīgām nodarbībām un laicīgu zinātņu apguvi, drīzumā notika pārmaiņas. Reiz viņa mātes īpašumā bija paredzēts svinēt svētkus sakarā ar četrdesmit mocekļu pīšļu pārnešanu. Uz šīm ģimenes svinībām tika ataicināts arī Gregorijs, kurš tolaik mācījās Cēzarejā. Neapmierināts ar to, ka tiek atrauts no savām nodarbībām un ka svinības nevar atlikt līdz vēlākam, piemērotākam laikam, Gregorijs vienaldzīgi, bez kādas intereses klausījās garīgo dziesmu dziedāšanu dievkalpojumā, kas notika dārzā un ilga visu nakti un visbeidzot, iegājis attālākā lapenē, nolikās gulēt. Un, rau, sapnī viņš redz, ka grib ieiet dārzā, bet kaut kādi gaismas apmirdzēti kareivji viņu nelaiž, un tikai, pateicoties viena kareivja aizstāvībai, viņam izdodas izbēgt no soda. Šis šausmīgais sapnis atstāja uz Gregoriju lielu iespaidu, un viņš, pametis laicīgās nodarbes un zinātnes, nodevās svētu un garīgu grāmatu lasīšanai, bet drīz vien uzņēmās anagnosta pienākumus, kuros ietilpa Svēto Rakstu priekšlasījumi garīgās sanāksmēs. Tomēr sākumā šāds noskaņojums Gregorija dvēselē nepastāvēja ilgstoši. Pēc Juliāna Atkritēja nāves[6], kurš bija aizliedzis kristiešiem būt par ritorikas un gramatikas skolotājiem, Gregorijs atkal pievērsās savai iemīļotajai nodarbei, izvēlēdamies par savu aicinājumu kļūt par ritorikas skolotāju, kas izraisīja viņa draugu neapmierinātību un asus uzbrukumus no svētā Gregorija Teologa puses[7]. Starp citu, ilgi Gregorijs pēc ritora slavas netiecās. Drīz vien, savas askētiski noskaņotās ģimenes un draugu ietekmēts, viņš ar visu sirdi sāka studēt ticības pieminekļus, pameta laicīgo un uzsāka vientuļnieka dzīvi, apmezdamies klosterī, ko bija dibinājis Bazilijs Lielais Irisas upes krastā[8]. Drīz pēc tam svētais Bazilijs, vēlēdamies redzēt Gregorija personā uzticamu palīgu cīņā ar ariāniešu ķecerībām, iecēla viņu par Nisas pilsētas bīskapu[9]. Svētais Gregorijs darbojās kā patiess Kristus gans, drosmīgi pārvaldot Baznīcu un pasargājot to no ienaidnieku intrigām. Viņa dievbijīgā māsa Teozva pie viņa kalpoja par diakonisi[10] un baznīcas lietās ļoti daudz palīdzēja savam brālim, tā ka vēlāk viņas nāve tam bija liels zaudējums.

Valenta[11] valdīšanas laikā svētais Nisas Gregorijs tika netaisnīgi vajāts no valdnieku ariāniešu[12] puses. Ponta[13] vietvaldis Demostēns Ankīrā[14] sasauca sapulci no valdībai paklausīgiem bīskapiem, kurā Gregorijs tika melīgi apvainots nepareizā baznīcas īpašuma izlietošanā un atstādināts no katedras. Pēc Demostēna pavēles svēto sagūstīja un sardzes pavadībā nosūtīja uz Ankīru, turklāt ceļā viņš daudz dabūja ciest no kareivju rupjības. Pēc tam viņš nolēma bēgt un, aizlavījies no sardzes, paslēpās drošā vietā. Nākamajā gadā tika sasaukta jauna Pontas un Galatijas bīskapu sapulce pašā Nisā. Svētais Gregorijs tiesas prāvā neieradās, un viņu no jauna neklātienē atcēla no amata. Taču, zaudējis katedru, Gregorijs nepavadīja laiku dīkā: viņš pārvietojās no vienas vietas uz otru, lai nostiprinātu pareizticību un mierinātu pareizticīgos. Pēc Valenta nāves, svētais Gregorijs atgriezās savā katedrā, un draudze viņu sajūsmināta sagaidīja. Drīz pēc tam viņu sarūgtināja svētā Bazilija Lielā nāve[15], kuru viņš bija dziļi mīlējis un godājis kā savu skolotāju. Gada piemiņas dienu viņš atzīmēja ar kapa runu un, būdams Bazilijam pateicīgs kā savam skolotājam, pabeidza viņa iesākto sešu dienu radīšanas aprakstu, kurā trūka tikai cilvēka apraksta un kurā citi vēlējās redzēt atbildes uz vēl dažiem neskaidriem jautājumiem. Tajā pašā gadā svētais Nisas Gregorijs piedalījās Antiohijas sinodē[16]. Šajā sinodē tika nolemts nosūtīt ticības lietās pieredzējušu vīru pārlūkot Arābijas un Palestīnas baznīcas, kur ticību aizskāra antikomariāniešu ķecerības, kuri neturēja godā Dievmātes šķīsto nevainību, un koliridiāniešu ķecerības, kuri godāja Dievmāti kā dievu. Miera un ticības nostiprināšanai tika izvēlēts svētais Gregorijs. Pirms došanās šajā ceļojumā viņš apmeklēja savu vecāko māsu, svētīto Makrīnu[17]. Apglabājis māsu, viņš Arābijā sekmīgi paveica Antiohijas sinodē uzticēto uzdevumu, bet Jeruzalemē, kur Gregorijs ar prieka trīsām sirdī apmeklēja svētās vietas, viņš nespēja izpildīt visu, kas bija uzdots, un nožēlas pilns rakstīja, ka grēki un maldi arī tur dziļi iesakņojušies cilvēku sirdīs. Pa to laiku Gregorijam promesot, viņa eparhijā atkal tika ievazāts ariānisms, kuru viņam atgriežoties ar lielām grūtībām izdevās noslāpēt. Tajā pašā laikā viņš pēc iedzīvotāju lūguma piedalījās bīskapu iecelšanā Iboras un Sebastes pilsētām[18], jo iedzīvotāji baidījās, ka mirušo bīskapu vietā varētu nākt ķeceri. Kad Teodosija Lielā valdīšanas laikā[19] Konstantinopolē tika sasaukts otrais vispārējais koncils pret Svētā Gara noliedzēju Maķedoniju[20], tajā kopā ar citiem svētajiem tēviem piedalījās arī īstenās ticības aizstāvis svētais Nisas Gregorijs, apsūdzot un kaunā liekot pretinieku ar patiesības spēku, pamatojoties uz Dievišķajiem Rakstiem. Šajā koncilā, pateicoties svētā Gregorija pūlēm Nīkejas ticības simbols tika papildināts ar pantu par Svēto Garu, turklāt simbolam tika pievienoti vēl devītais, desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais pants.

Kopā ar citiem bīskapiem viņš piedalījās arī svētā Gregorija Teologa apstiprināšanā par Konstantinopoles arhipriesteri, kā arī lasīja viņam un svētītajam Hieronīmam[21] savu sacerējumu pret Einomiju[22]. Kad pret svēto Gregoriju Teologu nežēlīgu cīņu uzsāka zināma daļa garīdzniecības, kuru bija aizrāvušas ķecerīgas viltus mācības vai kuri juta simpātijas pret ķeceriem, kā rezultātā viņš bija spiests atstāt Konstantinopoles katedru, svētais Nisas Gregorijs kopā ar daudziem citiem visādi centās apslāpēt šo ienaidu, taču nespēdams to izdarīt, sniedza padomus par ticību un jauno aicinājumu Gregorija Teologa sekotājam Nektārijam[23], kurš bija izvēlēts no uzsauktajiem. Būdams Konstantinopolē, svētais Nisas Gregorijs norunāja divus sprediķus vienu sakarā ar svētā Gregorija Teologa iecelšanu par galvaspilsētas bīskapu, otru piemiņas, apglabājot Antiohijas patriarhu Meletiju[24].

Drīz pēc otrā vispārējā koncila Gregorijam nācās braukāt no vienas baznīcas uz otru, lai nokārtotu baznīcu nebūšanas un nostiprinātu pareizticību, jo otrajā vispārējā koncilā viņš un vēl divi arhipriesteri tika izziņoti par pareizticības sargātājiem Pontā. 383. gadā svētais Nisas Gregorijs piedalījās sapulcē Konstantinopolē, kur teica runu par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu. 386. gadā viņš no jauna apmeklēja Konstantinopoli, un šeit viņam kā slavenam oratoram tika uzticēts teikt kapa runu visu mīļotajai imperatorienei Plakillai[25]. 394. gadā viņš no jauna piedalījās Konstantinopolē sapulcē, kas tika sasaukta, lai risinātu baznīcas lietas Arābijā[26]. Būdams uzticams un patiess gans, svētais Gregorijs dedzīgi stiprināja savas avis ticībā un dievbijībā; gadījās, ka viņš to uzrunāja vairākas dienas pēc kārtas. Tajā pašā laikā viņš aizlika labu vārdu un aizstāvēja tiesnešu priekšā nelaimīgos, izcēlās ar līdzjūtību pret ubagiem, pacietību, miermīlību un tiešumu. Svētais Gregorijs aizgāja pie Dieva dziļā vecumā[27], atstādams aiz sevis daudzus svētajai Baznīcai noderīgus un dārgus sacerējumus[28].

[1] To parāda jau apstāklis, ka svētais Nisas Gregorijs Baziliju Lielo sauc par savu skolotāju un tēvu. Svētā Gregorija dzimšanas gads nav zināms.

[2] Par to, tāpat arī par svētā Nisas Gregorija vecākiem skat. sv. Bazilija Lielā dzīvesstāstā, kas aprakstīts 1. janvārī.

[3] Par Kapadokijas Cēzareju skat. ...

[4] Ritorika zinātne par oratora mākslas likumiem.

[5] Filozofija (tulkojumā no grieķu val. gudrības mīlestība) gudrības zinātne, nodarbojas, pamatojoties uz cilvēka prāta meklējumiem, ar esamības augstākajiem, abstraktajiem jautājumiem: par esamības būtību, par Dievu, par pasaules un cilvēka sākumiem un likumiem, par cilvēka un pasaules esības jēgu utt.

[6] Juliāns Atkritējs Romas imperators, kurš valdījis no 361.363. g. Nepasludinādams atklātu kristiešu vajāšanu, viņš tomēr visiem līdzekļiem tiecās iznīcināt kristietību un atjaunot pagānismu.

[7] Svētais Gregorijs Teologs (Nazianzietis) lielais Baznīcas skolotājs, Bazilija Lielā draugs un līdzgaitnieks. Viņa piemiņa godināma 25. janvārī.

[8] Par Bazilija Lielā klosteri Pontija tuksnesī Irisas upes krastā skat....

[9] Tas notika 372. gada sākumā. Nisa pilsēta Kapadokijas (plaša Mazāzijas apgabala) ziemeļrietumu daļā.

[10] Par diakonisēm, viņu kalpošanu un pienākumiem skat. .......

[11] Valents Romas impērijas austrumu daļas imperators, valdīja no 364.378. gadam.

[12] Ariāniešu ķecerība savu nosaukumu ieguvusi no Aleksandrijas presbitera Ārija vārda, kurš mācīja, ka Dieva Dēls nav pirms laika dzimis no Dieva Tēva, bet ka Tas, būdams Viņa radīts, laikā no nebūtības nav ar Viņu vienas būtības un viena nozīmīguma. Šī ķecerība tiecās noliegt visu kristietību.

[13] Ponts Mazāzijas ziemeļaustrumu apgabals Melnās jūras krastā, no kuras arī ieguvis savu nosaukumu (Ponts tulkojumā no grieķu val. nozīmē jūra, un Melno jūru senatnē sauca par Eiksīnas Pontu).

[14] Ankīra ļoti sena ziedoša Galatijas (neliela Mazāzijas province, kas atrodas starp Frīģiju, Bitīniju, Pontu un Kapadokiju Mazāzijas vidusdaļā) pilsēta tagad Angora; līdz šim laikam ir viena no svarīgākajām Mazāzijas tirdzniecības pilsētām. Sapulce Ankīrā un tai sekojošā svētā Gregorija atstādināšana notika 375. gadā.

[15] 379. gadā.

[16] Antiohijas sinode notika 379. gadā.

[17] Svētā un viņa mirstošās, taisnās māsas sarunas auglis bija vēlāk Gregorija sacerētais sacerējums par "dvēseli" un "augšāmcelšanos".

[18] Ibora un Sebaste Kapadokijas pilsētas.

[19] Teodosijs Lielais Romas imperators valdījis no 379.395. g., bijis dedzīgs kristietības aizstāvis un cīnītājs pret ķecerībām.

[20] 2. vispārējais Konstantinopoles koncils notika 381. gadā. Sīkāk par to skat. .....

[21] Svētītais Hieronīms, Stridonas bīskaps, viens no lielajiem rietumu baznīcas skolotājiem (330.419. g.), kas atstājis pēc sevis daudzus izcilus sacerējumus: Sv. Rakstu skaidrojumus, dogmatiskus, ētiskus, vēsturiskus; svarīgākais viņa darbs bija Sv. Rakstu tulkojums latīņu valodā, kas pazīstams ar nosaukumu "Vulgāta".

[22] Einomijs IV gs. 2. puses ķeceris, galējs ariānisma pārstāvis.

[23] Sv. Nektārijs pārvaldīja Konstantinopoles patriarhijas katedru no 428.431. g. Viņa piemiņas diena meteņu sestdienā.

[24] Meletijs, Antiohijas patriarhs, pārvaldīja katedru no 358.381. g. Togad viņš piedalījās otrajā vispārējā Konstantinopoles koncilā un turpat Konstantinopolē arī mira.

[25] Plakilla imperatora Teodosija Lielā laulātā draudzene, pazīstama kā dievbijīga kristiete, kas izcēlās ar kristīgo labdarību. Viņas piemiņu Grieķu Baznīca atzīmē 14. septembrī.

[26] Vietējā Konstantinopoles sapulce 394. g. patriarha Nektārija laikā tika sasaukta, lai izšķirtu divu bīskapu (Agapiju un Bagādiju) strīdu, kuri pretendēja uz vienu un to pašu katedru (Arābijas Bocrā).

[27] Svētais Nisas Gregorijs miris IV gs. beigās drīz pēc 394. gada Konstantinopoles sapulces.

[28] Svētais Nisas Gregorijs aiz sevis atstāja daudzus sacerējumus, kuros viņš parādās gan kā baznīcas orators, gan kā dogmatists ķecerību atmaskotājs, gan kā Svēto Rakstu skaidrotājs, gan kā morāles skolotājs. Viņa oratora talants atklājas kapa runās Antiohijas Meletijam, Basilijam Lielajam, sv. Makrīnai un cildinošās runās Efrēmam Sīrietim, Gregorijam Brīnumdarim, moc. Teodoram Tīrietim, 40 Sebastes mocekļiem, pirmmoceklim Stefanam; zināmas arī viņa svētku uzrunas Ziemassvētkos, Kristīšanas svētkos, Lieldienās (5 uzrunas), Kristus Debesbraukšanas dienā, Vasarsvētkos, Marijas šķīstīšanās dienā. No svētā Gregorija dogmatiskajiem sacerējumiem paši labākie ir: 12 runas pret Einomiju un katķisms, kurš satur padomus, kā jārīkojas, pievēršot ticībai pagānus un jūdus, un kā atspēkojot ķecerus. Sacerējumā pret Einomiju, atspēkojot viņa mācību, Gregorijs pierāda Dieva Dēla Dievišķumu un daļēji skaidro visu kristietības mācību par Svēto Trīsvienību. Šo mācību par Svēto Trīsvienību un it īpaši par Svētā Gara Dievišķumu svētais Grigorijs aizstāvējis pret sava laika maldiem daudzos sacerējumos, kā, piemēram: runā par Svēto Garu pret maķedoniešiem, runā par Dēla un Svētā Gara Dievišķumu, runā Simplicijam par ticību, Aulālijam par to, ka nav trīs Dievu, ellīniem runā pret Āriju un Savēliju. Vēl pie svētā Gregorija dogmatiskiem sacerējumiem pieskaitāms darbs par sešām radīšanas dienām, kur viņš risina augstus jautājumus par pasauli, ko sv. Bazilijs Lielais savās "Sešās dienās" bija atstājis bez atbildes, "pret manihejiešiem", "par cilvēka radīšanu", pētījumu par "bērniem, kas miruši nekristīti" un sacerējumu "par dvēseli un augšāmcelšanos". Skaidrojot Svētos Rakstus, svētais Gregorijs pārdomu veidā uzrakstījis vairākus sacerējumus: 8 sarunas par 3 Ekleziasta nodaļām, 15 sarunas par Augsto dziesmu, 2 pārdomas par psalmiem dotajiem virsrakstiem un sarunas par 6. psalmu, 5 sarunas par Dievišķo lūgšanu, 8 sarunas par 8 svētlaimes baušļiem. Pie tikumiski askētiskiem sacerējumiem pieskaitāmi: trīs pētījumi par kristīgo pilnību, par jēgu dzīvot pēc Dieva likumiem, par patieso askētismu, par šķīstību, par mīlestību pret nabagajiem u.c. Bez tam saglabājušās 28 svētā Gregorija vēstules.